Kā dzīvoja šejienes zemnieki

Vēstures doktors prof. Kārlis Počs:

Muižnieku un zemnieku (līdz 1861.gadam – dzimtcilvēku) attiecības Latgalē noteica vairāki dokumenti jeb t.s. privilēģijas. Kādas bija galvenās dzimtļaužu klaušas un nodevas 16.gadsimta beigās, kad, pasaulē strauji augot labības cenām, notika intensīva muižu zemju paplašināšana? Par vienas t.s. arkla, gaitas vai službas saimniecību apmēram 160-195 ha lielu, kas tika pieņemta par pamatu klaušu un nodevu aprēķināšanai un ko dzimtcilvēks varēja izmantot savas ģimenes uzturēšanai, bija jāapstrādā 20,5 pūrvietas (< kā 8 ha) muižas zemes un jāmaksā naturālās nodevas, kuras dažādos novados ievāca pēc dažādiem principiem.

Pēc zviedru-poļu kara, kad Latgale tika atšķelta no pārējās Vidzemes, tur tika izveidota Inflantijas kņaziste. Tā tika sadalīta 4 stārastijās: Marienhauzes (Viļakas), Ļucinas (Ludzas), Rzežicas (Rēzeknes) un Dyneburgas (Daugavpils). Latgalē tika ieviests Lietuvas statūts 1588.gada redakcijā, kas tur palika spēkā līdz 1834.gadam. Tas tāpat stiprināja dzimtbūšanu un muižnieku tiesības un tikai niansēs atšķīrās no t.s. Zigismunda II Augusta privilēģijām. Piešķirot augstus amatus un dažādas privilēģijas, Žečpospolitas valdība panāca vācu muižnieku pāreju katoļticībā un pārpoļošanos. Pirmais no redzamākajiem vācu muižniekiem katoļticībā pārgāja Andrejs Plāters, par ko ieguva Inflantijas vojevodas posteni, ko Plāteru dzimta paturēja līdz 1824.gadam. Viņam sekoja citas vācu muižnieku dzimtas, arī Borhi, kas pavēra tiem ceļu uz Ludzas stārasta amatu un citiem augstiem amatiem, ko ieņēma Jans Andrejs Juzefs Borhs un viņa dēls Varakļānu zara ciltstēvs Mihels (Michals) Borhs. Starp citu, viņš savā laikā ir izteicies, ka viņa asinīs neesot ne pilītes poļu asiņu, taču viņš pēc savas mentalitātes esot īsts polis. Toties viņa mazmazbērnu asinīs to jau vairs netrūka.

Gan poļu, gan vēlāk krievu valdības piekāpās muižnieku prasībām. Jau Žečpospolitas seims 1764.gadā piekrita Inflantijas muižnieku prasībai nodot to īpašumā tiem izlēņotās kroņa muižas. Tādējādi gan Borhi, gan Korfi un Plāteri ieguva savā īpašumā tiem izlēņotās kroņa zemes Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils stārastijās.

Borhu dzimtas attiecības ar zemniekiem veidojās uz jau minēto privilēģiju un likumu pamata. Tieši materiāli par Borhu izturēšanos pret zemniekiem ir ar 19.gadsimta sākumu. Par to liecina 1810.gada 24.jūnijā grāfa Mihela Borha Līgums ar savu muižu zemniekiem, kas atklāj viņa centienus palielināt zemnieku klaušas un paplašināt muižas laukus uz zemnieku saimniecību rēķina, par ieganstu izmantojot t.s. galvas nodokļa palielināšanu Krievijā no 1,44 uz 2 rubļiem par personu. M.Borhs vis neprasīja, lai zemnieki piemaksā viņam starpību – 0,56 rubļus, jo viņš maksāja šo nodokli par visu novadu, bet gan palielināja klaušu apjomu. Līgums sākas ar vārdiem: “Tā kā ar ķeizara vārdā izdoto ukazu tagad noteikta paaugstināta galvas maksa...”, kuriem būtu jāpamato jaunie noteikumi, kas paredzēja, ka katram t.s. pusceturtniekam (1/8 arkla – 20 des. saimniekam), sākot ar 1810.gada Jāņiem, jāapstrādā katrā muižas laukā, kā ziemāja, tā vasarāja, viena pūrvieta (0,4 ha) vairāk nekā līdz šim. Tātad 4 pūrvietu vietā – 5. Arī jānopļauj un jāsavāc siens ne no 8 pūrvietām muižas pļavu kā agrāk, bet no 10 pūrvietām. Klaušu apjoms palielinājās par 25 procentiem. Tas bija saistīts ar līdumu līšanu jauniem muižas tīrumiem, kā arī ar zemnieku sētu iznīcināšanu un to zemes pievienošanu savu muižu zemei. Izliktajiem saimniekiem vajadzēja iekopt sev jaunus laukus un celt jaunas mājas. Līgums paredzēja, ka saimniecību pārcelšanu uz jaunu vietu veic Varakļānu novads kopīgiem spēkiem. No jauno saistību uzskaitījuma redzam, ka tās nebija samērojamas ar galvas naudas paaugstinājumu par dažiem desmitiem kapeiku uz t.s. revīzijas dvēseli.

Vēl jāatzīmē, ka Varakļānu muižās zemniekiem bija jāsūta darbinieki ne vien t.s. valaku apstrādāšanai, bet kārtējie nedēļas gaitnieki. Ar to spēkiem bija jāapstrādā katrā muižā 5 pūrvietas tīrumu un 10 pūrvietas pļavu ik uz 15 pusceturtniekiem. Tāpat talku veidā bija jāapstrādā to saimnieku daļa, kuri paši bija atsvabināti no šīm riežām (klaušām). Tie bija vagari, rijnieki u.c. Muižnieks gan piekodināja nomniekiem, lai nedēļas gaitnieki netiktu pārmērīgi nokalpināti un lai saimniekam nebūtu jāmaina gaitnieks nedēļas laikā. Tas liecina, ka nokalpināšana bijusi tik smaga, ka gaitnieki nav varējuši izturēt. Tāpēc nav brīnums, ka zemnieki bēga no muižniekiem. Taču atstātos laukus vajadzēja apstrādāt palikušajiem, un tas viņu stāvokli padarīja vēl sliktāku.

Salīdzināt zemnieku ekspluatācijas līmeni 19.gadsimta vidū ar gadsimta sākumu ir diezgan grūti, jo bija mainījušies saimnieciskie apstākļi. Nebija vairs naturālās rentes, toties visumā bija palielinājušās klaušas, jo stipri bija paplašinājušies muižu zemju apmēri.

19.gadsimta 20.gados Borhiem bija iznomāti 4500 Ludzas stārastijas zemnieku. 1833.gadā zemnieki sūdzējās, ka Borhi par katriem diviem pavasarī aizdotiem labības pūriem rudenī atprasījuši trīs. Bez tam Borhs ar dažādiem uzņēmējiem slēdzis līgumus par savu zemnieku sūtīšanu darbos uz citām guberņām. Ik gadus tikuši iznomāti 300-700 dzimtcilvēku Pleskavas šosejas un Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa būvdarbos, saņemot par katru 25-30 rbļ. gadā, taču neatskaitīja šo summu no zemnieku obroka summas. Zemnieki par to sūdzējās, neskatoties uz to, ka ar 1826.gada manifestu cars Nikolajs I bija aizliedzis zemniekiem iesniegt viņam sūdzības. Sakarā ar to 1836.gadā Ludzā ieradās Vitebskas gubernators un nodeva kara tiesai 49 zemniekus, turklāt galveno sūdzības iesniedzēju sodīja ar tūkstoš sitieniem, bet pārējos ar mazāku sitienu skaitu. Zemnieku nemierus, kas 30.gadu beigās un 40.gadu sākumā uzliesmoja Borhu īpašumos Janovelas un Nirzas pagastā, nežēlīgi apspieda ar karaspēka palīdzību. Pēc Borha lūguma te uz diviem gadiem izvietoja karaspēka daļu, kas bija jāuztur uz zemnieku rēķina.

Varbūt šāda Borhu izturēšanās bija pamats arī zemnieku nemieriem vēlākos gados Ludzas apkārtnē un īpaši 1905.gada revolūcijas laikā.

Nobeigumā tomēr jāatzīmē, ka Borhi ir centušies ieviest lauksaimnieciskajā ražošanā mašīnas un jaunas kultūras. Preiļu muižā bija ierīkota siernīca, kura deva muižai 5000 rbļ. ienākuma gadā. J.Borhs ir piedalījies dzimtbūšanas atcelšanas izstrādāšanas projekta komisijas darbā un Baltkrievijas brīvās ekonomiskās biedrības izveidošanā un darbībā, kas gan bija neveiksmīga.

Tāpēc kopumā novērtējot Borhu dzimtas pārstāvju attiecības ar zemniekiem, jāsaka, ka viņi, tāpat kā citi muižnieku kārtas pārstāvji, skatījās uz zemniekiem pirmām kārtām kā uz viņu mantas vairotājiem un atļāvās tos izmantot ne sevišķi slavējamā veidā. Viņi skatījās uz zemniekiem kā uz dzimtcilvēkiem, kurus tie var izmantot pēc saviem ieskatiem, lai gan centās arī sekot laika garam un atbalstīja jau savu laiku pārdzīvojušo necilvēcīgo institūtu nomaiņu ar jauniem.