Sabiedrības veselības stratēģija

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 6.marta sēdes protokollēmuma 43.¤ 2.punktu

Turpinājums. Sākums — “LV” 06.04.2001., Nr.56; “LV” 11.04.2001., Nr.58; “LV” 20.04.2001., Nr.62

IV. Veselības aizsardzība

7. Infekcijas slimību

izplatības samazināšana

Aktīvu dalību šo jautājumu risināšanā vienmēr ir ņēmusi PVO. Tā 2000. gadā Itālijā PVO organizētajā starptautiskajā sanāksmē “Par vienprātības panākšanu infekcijas slimību epidemioloģiskajā uzraudzībā” tika noteiktas galvenās problēmas un izstrādātas rekomendācijas par:

— epidemioloģiskās uzraudzības sistēmu;

— reaģēšanas gatavību infekcijas slimību uzliesmojuma gadījumā;

— speciālistu kapacitātes palielināšanu;

— epidemioloģiskās uzraudzības sakaru tīkliem un starptautisko sadarbību;

— partnerattiecību veidošanu.

Latvija kā PVO dalībvalsts ir akceptējusi šīs rekomendācijas.

Situācija Latvijā

Atsevišķu infekcijas slimību kontrole Latvijā ir apmierinoša:

— poliomielīts un jaundzimušo tetanuss ir izskausti;

— masalas ir tuvu izskaušanai (1998. gadā 3 gadījumi; 1999. — 0).

Tomēr citas slimības turpina apdraudēt Latvijas iedzīvotāju veselību.

Saslimstība ar atsevišķām infekcijas slimībām Latvijā 1990.–1999. gadā

(uz 100 000 iedzīvotājiem)

Nacionālā vides veselības centra dati.

Salīdzinājumā ar Somiju23 saslimstība Latvijā ar:

· garo klepu ir 2–3 reizes mazāka (Somijā 16/100 000 iedzīvotājiem 1998. gadā);

· epidēmisko parotītu ir 40–80 reizes augstāka (Somijā 1–2 gadījumi gadā);

· masaliņām ir vairāk nekā 200 reizes augstāka (Somijā 0.02/100 000 iedzīvotājiem 1997. un 1998. gadā, nav neviena iedzimto masaliņu gadījuma);

· difteriju ir daudz augstāka (Somijā 1997. un 1998. gadā nav neviena gadījuma);

· plaušu tuberkulozi ir 8 reizes augstāka (Somijā 8/100 000 iedzīvotājiem 1998. gadā);

· HIV ir 5–6 reizes augstāka (Somijā 80 gadījumi 1998. gadā, t.i. apmēram 20% no saslimstības līmeņa Latvijā);

· gonoreju ir līdzīga, turpretī ar sifilisu ir 25–30 reizes augstāka (Somijā 3.74/100 000 iedzīvotājiem 1998. gadā);

· ērču encefalītu ir daudz augstāka (Somijā 16 gadījumi 1998. gadā);

· salmonelozi ir par 25% zemāka (Somijā 58/100 000 iedzīvotājiem 1998. gadā), turpretī ar šigelozi 70–80 reizes augstāka (Somijā 88 gadījumi 1998. gadā), saslimstība ar pārējām zarnu infekcijām ir līdzīga.

Ne visu minēto slimību diagnostikā lietotās metodes abās valstīs ir vienādas, tomēr salīdzinājums ļauj novērtēt vispārējās tendences.

Mērķis situācijas uzlabošanai

7. mērķis — infekcijas slimību izplatības samazināšana

Līdz 2010. gadam infekcijas slimību kontrolei Latvijā jābūt vismaz tikpat efektīvai kā vidēji Eiropas Savienībā.

Īpaši:

7.1. līdz 2005. gadam vietējas izcelsmes masalām jābūt izskaustām;

7.2. līdz 2005. gadam jāpanāk, lai saslimstība ar difteriju nepārsniegtu 1/100 000 iedzīvotājiem;

7.3. līdz 2005. gadam saslimstībai ar epidēmisko parotītu, garo klepu un b tipa Haemophilus influenzae infekciju jābūt zemākai par 1/100 000 iedzīvotājiem;

7.4. līdz 2005. gadam saslimstībai ar iedzimtajām masaliņām jābūt zemākai par 0.01/1000 jaundzimušajiem;

7.5. līdz 2005. gadam saslimstībai ar iedzimto sifilisu jābūt zemākai par 0.01/1000 jaundzimušajiem;

7.6. līdz 2010. gadam saslimstībai ar seksuāli transmisīvām slimībām, B un C vīrusu hepatītu, tuberkulozi, ērču encefalītu, kā arī to izraisītajām komplikācijām un mirstībai jābūt būtiski samazinātai;

7.7. līdz 2010. gadam HIV infekcijas un AIDS izplatībai jābūt samazinātai, panākot stabilu jauno HIV infekcijas gadījumu skaita samazināšanos.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

· izvērtēt esošās infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības un kontroles institūcijas, kā arī viņu funkcijas un prasmi šo funkciju veikšanai, ar mērķi panākt sistemātisku šo institūciju darbības efektivitātes uzlabošanos;

· izstrādāt un ieviest sabiedrības veselības epidemioloģiskās uzraudzības programmas, kas vērstas uz jaunu un atkārtoti uzliesmojušu infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu;

· izstrādāt nacionālos gatavības plānus slimību uzliesmojumu epidemioloģiskajai izmeklēšanai un reaģēšanas pasākumu veikšanai;

· vērtēt sabiedrības veselības epidemioloģiskās uzraudzības pasākumus, ieskaitot laboratoriskās bāzes kapacitāti un reaģēšanas pasākumu efektivitāti;

· izpētīt un nodrošināt labākas sadarbības un pasākumu saskaņošanas iespējas valsts un reģionālajā līmenī;

· nodrošināt infekcijas slimību epidemioloģiskajā uzraudzībā un apkarošanā nodarbināto speciālistu zināšanu un iemaņu uzlabošanas iespējas;

· veicināt modernas tehnoloģijas izmantošanu, lai uzlabotu infekcijas slimību epidemioloģisko uzraudzību, profilakses un slimību apkarošanas pasākumus;

· izmantot modernas veselības veicināšanas metodes, ņemot vērā, ka daudzas svarīgākās infekcijas slimības ir saistītas ar sociāliem, uzvedības un dzīvesveida faktoriem;

· paplašināt imunizācijas valsts programmu atbilstoši epidemioloģiskai situācijai;

· nodrošināt pilnīgāku datu savākšanu un analīzi, kvalitatīvu informācijas apkopošanu (ne tikai parastos rutīnas statistikas datus), ietverot, piemēram, infekcijas slimību gada pārskatu, uzlabotu ikmēneša situācijas analīzi, kā arī, ja nepieciešams, īpašus ziņojumus.

Turpmāk — vēl

“Latvijas Vēstneša” normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma Aldermane,  Dace Bebre