Lielā Spēlmaņa jubilejas rītā

Par režisora, dramaturga, teātra teorētiķa Pētera Pētersona 80. dzimšanas dienas mistēriju

Izstādi Rīgas Latviešu biedrības namā vēl var apskatīt, bet lielais jubilejas kliņģeris ar eņģeļu spārniņiem jau draudzīgi tika notiesāts mistērijas naktī Foto: Kārlis Pakārklis - “Latvijas Vēstnesim”

Tā sākās piektdienas novakarē Pētera Pētersona pēdējā darbavietā Rīgas Latviešu biedrības namā, turpinājās visu cauru nakti visās biedrības nama zālēs un izskanēja sestdienas rītā, kad svētku viesi ar pirmo tramvaju brauca uz Meža kapiem, līdzi vedot dziesmu veltes un ziedu pušķus jubilāram.

“Mistērija par cilvēku” — tā Pēteris Pētersons nosauca savu 1973. gada dzejas izrādi, kuras pamatā bija Vladimira Majakovska darbi. Jubilejas sarīkojumā tika izspēlēta mistērija par Pēteri Pētersonu, režisoru un dzejnieku, mūsu daudz zinošo un smalki jūtošo laikabiedru. Ideja nāca no Rīgas Latviešu biedrības kultūras projektu koordinatores Dainas Raitumas, to atsaucīgi uzņēmuši teātra ļaudis un tautās izvedis Kultūras akadēmijas prorektors prof. Jānis Siliņš kopā ar topošo aktieru saimi un viņu audzinātājiem.

Krēsli zālē bija sakārtoti ne kārtīgās rindās, bet nelielos puslokos, kā jau viesībās. Svētku jutoņā ieveda Andreja Laukmaņa klavieru improvizācijas un gar rampas malu iedegtie gaismekļi — daži priekšstāvji no Pētera Pētersona slavenās eļļas, spirta un petrolejas lampiņu kolekcijas. Plīvojošās liesmiņas noslēpumaini izgaismoja dižo mākslas altāri Skatuvi, steigu un ikdienu atmetot tālu aiz zāles sienām. Jubilāra klātbūtnes sajūtu radīja Dinas Kuples, Ārijas Stūrnieces un citu “Pētersona aktieru” atmiņu zibšņi un televīzijas žurnālistes Mārītes Balodes sagatavotā videoatmiņu mozaīka. Uzvedumā “Mana dziesma — spēle, Spēle — mana pasaule” atdzīvojās fragmenti no Pētera Pētersona lugām un viņa iestudētajām izrādēm. Skatuves nervu dzīvā augstspriegumā turēja Imanta Skrastiņa čakiskais Spēlmanis. Kultūras akadēmijas kamerkora “Sola” dziedātāji bija tērpušies divās krāsās, kā to prasīja līdzdalība izrādē “Mirdzošais un tumši zilais”. Pēteris Pētersons to savulaik veltīja dižā Meistara Eduarda Smiļģa simtgadei, tagad režisore Māra Ķimele un viņas audzēkņi kā jubilejas dāvanu rādīja savu versiju par mākslinieka sūtību, par to, kā vienā cilvēkā saduras pretmeti: pašpārliecība un šaubas, apliecinājums un noliegums. Jo “ne jau zeltmirdzošais slavas spožums, bet gan neapmierinātības un mokošu meklējumu tumši zilās stundas dara mākslinieku patiesi lielu, iededz mūžīgā nemiera smeldzi”, un īsta māksla ir “līdz bijībai pazemīga un līdz nežēlībai patiesa”. Viņiem, šiem jauniešiem, 1998. gadā, kad Pēteris Pētersons aizgāja mūžībā, bija tikai piecpadsmit. Viņi ir izauguši bez Pētersona fiziskās klātesamības, bet ir sajutuši viņa mākslas klātbūtni. No teātra zinātnieku jaunās audzes nāk arī Ieva Zole, kas Latvijas kultūrainu bagātinājusi ar divām grāmatām par Pēteri Pētersonu. Nemirst dziesma, reiz dziedāta... “Manu dzīvi ir veidojuši trīs galvenie elementi — bohēma, spēle un dzeja,” no ekrāna teica Pēteris Pētersons. Un visi tie bija klāt šai spēlmaņu naktī. Savu svētību svētku sarīkošanai bija devis Kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome, Teātra darbinieku savienība un Rīgas Latviešu biedrības atbalsta fonds. Un savu roku sagatavošanas darbos bija pielikuši daudzi cilvēki. No virtuozi samontēto “videoatmiņu” ekrāna pa bērnības takām staigāja, nopietnās pārdomās dalījās, jokus plēsa un savu kroņa dziesmu par kuģapuiku dziedāja pats jubilārs, Kluba zālē varēja vēlreiz ieiet Pētera Pētersona kabinetā, Zelta zālē noklausīties pusnakts koncertu un turpat blakus apskatīt izstādi. Miegs nebija nevienā acī, un agrajā rīta tramvajā dziesmas skanēja gluži kā atceļā no dziesmu svētkiem. Viss lielais pasākums varēja iederēties paša Pētersona iedibinātajā mūsu kultūras dižgaru atceres programmā “Gaismas saucēji”. Un reizē tā bija īsta dzimumdienas mistērija — ar ļoti tiešu un visiem jūtamu jubilāra klātbūtni, kaut viņš ar savu Eleonoru jeb Noru jau piekto gadu Aizsaules dārzos.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Ar lielu atbildības sajūtu Ģirts Jakovļevs asistē, kad Karina Pētersone uzrunāja dzimumdienas mistērijas svinētājus: “Man jāsaka jums paldies, bet man liekas, ka mēs visi jutāmies labi — kopā ar mūsu jubilāru. Tētis bija kopā ar mums” (augšējā attēlā pa kreisi). Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē, kur vaļa tika ļauta bohēmai ar mūziku, tērzēšanu, tostiem un svētku kliņģeri, skanēja arī daža laba uzruna. Pētera Pētersona māsa Anna Auzere teica paldies visiem dzimum- dienas rīkotājiem, un Kultūras akadēmijas profesoram Jānim Siliņam (augšējā attēlā pa labi). Atmiņās un iespaidos dalījās katrs, arī Latvijas Televīzijas žurnāliste Mārīte Balode un Dailes teātra aktieris Juris Strenga (apakšējā attēlā pa kreisi). “Maz tev nošu septiņu, klusums — astotais...” — kapu kalniņā pie saviem mīļajiem — Karina Pētersone ar meitu Auci un aktrise Marina Janaua (apakšējā attēlā pa labi ) Foto: Inta Leimane — “Latvijas Vēstnesim”