Par ceļu uz vispārēju labklājību

Būvinženieris un baņķieris, miljonārs un mecenāts, bijušais Latvijas goda konsuls Venecuēlā Vilis Vītols:

Jūs esat cilvēks, kas spēj profesionāli un kvalificēti spriest par ekonomiskajām norisēm valstī. Kādi ir secinājumi par mūsu ekonomisko ētiku un tikumību?

Tā plašāk skatoties, teikšu, ka latviešu tauta ir godīga tauta. 50 gadus esmu nodzīvojis Venecuēlā, kādu laiku arī Austrijā, Vācijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Salīdzinot ar visām šīm zemēm, man liekas, ka proporcionāli godīgu cilvēku ir vairāk. Vienīgā piebilde - varbūt ētika ir drusku cietusi no 50 okupācijas gadiem.

Ir ieskats, ka birokrātija nāk no ierēdniecības. Bet vai nav tā, ka pašas iestādes turas pie likumu un noteikumu tulkošanas tā, lai pašām būtu izdevīgāk kaut ko nedarīt, kaut ko nemaksāt, neizpildīt, nedot?

Manuprāt, par daudz bieži tiek uzsvērts likuma burts un netiek ņemts vērā likuma gars.

Jūs, pieredzējis būvnieks Venecuēlā, tagad vērojat, kāda šajā jomā ir situācija Latvijā.

Latvijā desmit neatkarības gados ir izveidojušās daudzas jaunas, ļoti spējīgas firmas un uzņēmumi.”Kalnozols”, “Re&Re”, “Velve” - tos augstu vērtēju. Uzcelta, piemēram, Latvijas Bankas jaunā naudas krātuve, lidosta, un tādu būvju ir daudz. Jāceļ Nacionālā bibliotēka, un es vēlētos, kaut nu to darītu Latvijas celtnieki. Viņi spēj, jo būvē ātri un arī kvalitatīvi.

Kā, jūsuprāt, Latvijā vieglāk atrisināt mājokļu problēmu? Privātmāju būvniecība ir viens ceļš, otrs - būvē pašvaldības.

Tas jārisina ar privātu iniciatīvu. Man šķiet, ka valstij un arī pašvaldībām būves izmaksās dārgāk un nebūs tik labas. Privātā iniciatīva konkurences apstākļos izveido labu pakalpojumu. Paraudzīsimies kaut vai uz restorāniem Rīgā! Konkurence paveikusi to, ka Rīgā var vakariņot lieliskos restorānos un salīdzinājumā ar Rietumeiropu tajos ir labas cenas.

Cik tas Latvijas apstākļos ir reāli? Gribēšana cilvēkiem būtu, bet varēšanas, naudas pietrūkst.

Varēšana pamazām pieaugs. Varbūt pat labāk, ka tas piepildās lēnāk, nevis notiek brīnumi, teiksim, Latvijā piepeši atrod pulka naftas vai tamlīdzīgi.

Venecuēla ir ļoti bagāta zeme. Tur ir nafta, zelts un vēl daudz kas cits. Milzīgi liela zeme, lielāka par Vāciju un Franciju kopā, pilna ar dabas bagātībām, ar brīnišķīgu klimatu. Gadā var iegūt trīs ražas, ir tūkstošiem kilometru gara jūras piekraste ar tūristiem pievilcīgām pludmalēm... un lielākā tautas daļa tomēr dzīvo nabadzībā. Var būt, ka siltais, labais klimats padara to raksturu mazāk cītīgu, jo dzīve ir viegla. Latviešu tauta, skarbākos apstākļos dzīvodama, ir strādīgāka.

Latvijā ir neliels tirgus, un ar to izskaidro mūsu rūpniecības ierobežotās iespējas. Ar tradicionāli labākām ražotnēm nespējam konkurēt, nerunājot par to, ka te kāds iedomātos ražot televizorus.

Jauni lieli rūpniecības uzņēmumi rodas tikai jaunās jomās. Piemēram, somu “Nokia” attīstījās tāpēc, ka radās līdz tam nepazīta lieta - mobilais telefons. Es ceru, ka ar laiku Latvijā arī sagaidīsim ko jaunu, un tam nav jābūt šeit izgudrotam, tikai īstajā brīdī vajadzīgs uzņēmīgums. Gan pienāks tā stunda arī mums.

Kā no pieredzējuša kapitālista viedokļa raugāties uz Eiropas Savienību?

Eiropas Savienība ir absolūti nepieciešama vairāku iemeslu dēļ, tostarp drošības dēļ. Reālā palīdzība vajadzības gadījumā mums var būt tikai no Amerikas, NATO un Eiropas Savienības.

Kas noticis ar valstīm pēc to pievienošanās Eiropas Savienībai? Spānija - neiedomājams progress, Portugāle - tas pats. Un kur tad Īrijas paraugs. Milzu augšupeja nākamo desmit gadu laikā pēc pievienošanās. Latvijā varbūt tā būs vēl lielāka nekā citur. Redzēsiet, būs! Esmu pārliecināts, ka latviešiem Eiropas Savienībā klāsies ļoti labi, ka būs Īrijai līdzīgs progress. Jo šeit ir ļoti daudz izglītotu cilvēku. Es lūdzu Dievu, lai tauta būtu prātīga un nobalsotu par pievienošanos.

Par ekonomiku es pilnīgi piekrītu - tur būs gaišāk, bet šīs politiskās lietas nav skaidras.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tās valstis nav kļuvušas mazāk patriotiskas. Francija tagad esot franciskāka un Spānija esot spāniskāka nekā pirms tam.

Cilvēki grib zināt - ar kādiem noteikumiem stāties Eiropas Savienībā. Ir politiskas grupas, partijas, kuras saka: vajag stāties Eiropas Savienībā, jo tad tos latviešus piespiedīs.

Man liekas, tajā brīdī, kad mums būs lielāka drošība, sevišķi caur NATO, mēs drīzāk spēsim stingrāk aizstāvēt savu viedokli.

Kādas trīs lietas jums Latvijas iekšpolitikā šķiet visaktuālākās?

Noteikti jādara viss, lai mūs uzņemtu Eiropas Savienībā un NATO. Manuprāt, ļoti svarīgi ir pēc iespējas atbalstīt izglītību, it īpaši tehnisko izglītību, datorzinības, inženierzinātnes. Latvijas lielais kapitāls ir izglītoti cilvēki. Par trešo lietu... Dažreiz rodas iespaids, ka pārkāpumi netiek pietiekoši sodīti. Pašvaldības priekšnieks sabrauca meiteni un praktiski nekādu sodu nedabūja. Kaut kam jāmainās, tā tas nevar būt.

Jūs droši vien pēdējā laikā esat dzirdējis, kā krievus šausmina, cik briesmīgi grūti mācīties latviešu valodu un latviešu valodā. Kā jūs jutāties, kā pārvarējāt to barjeru savā dzīvē?

Es nevis vienreiz, bet trīs reizes dzīvē esmu ielikts tādā vietā, kur nezinu valodu. Pirmoreiz austriešu skoliņā, kad nepratu vāciski. Pēc gada es runāju vāciski. Venecuēlā mani ieskaitīja otrajā vidusskolas klasē. Es nesapratu neviena vārda. Pēc trim gadiem jau runāju spāniski ļoti labi. Kad pienāca laiks stāties universitātē, mēs, trīs latviešu puiši, lielā konkursā Meridas universitātē ieguvām vislabākos vērtējumus spāņu valodas pārbaudē. Un negājām pie Ministru kabineta piketēt... Kā uz svešu zemi aizbraukušam cilvēkam var ienākt prātā, ka nemācīsies tās valodu, bet vietējiem jāmācās viņa valoda! Absurds!

Taču te grib iestāstīt, ka jārīkojas pēc loģikas: mēs te esam, maksājam nodokļus, tāpēc mums pienākas tas un tas... Bet katram, kurš nopērk tramvaja biļeti, nav vēl dotas tiesības pār Rīgu valdīt.

...ne arī noteikt virzienu, kurā tramvajs brauks.

Pasniedzot Vītolu fonda stipendijas, jūs jauniešiem vēlējāt, lai viņi izvirza sev lielus mērķus. Pat, ja tos nesasniegs, tik un tā izdarīs vairāk nekā vienaudži, kuri nav domājuši par tāliem mērķiem. Ko vēl novēlat jauniem cilvēkiem?

Tai jaunai paaudzei, kura pašreiz laukos dzīvo diezgan trūcīgos apstākļos, vienīgā iespēja tikt dzīvē uz augšu ir laba izglītība. Esmu svēti pārliecināts, ka tā ir ceļš uz labklājību gan vienam cilvēkam, gan ģimenei, gan visai valstij.

“LAUKU AVĪZE”; pēc D. Kokarevičas un V. Krustiņa intervijas “Vilis Vītols: “Izglītība ir ceļš uz valsts labklājību””