Lai slimība, pārestība un pagātne netraucē nākotnei

Par rehabilitāciju Latvijā dažādos aspektos

Laiku pa laikam sabiedrībā dzird vārdu “krīze”. Runā par krīzi starpvalstu attiecībās, par krīzi ģimenē un veselībā. Taču krīzes pāriet, bet cilvēkam jāturpina dzīvot un jāmācās sadzīvot ar krīzes sekām.

Ne katra saslimšana beidzas ar izveseļošanos, tādēļ ir īpaša medicīnas nozare, kas palīdz pacientam tikt galā ar slimības sekām — medicīniskā rehabilitācija, kuras pakalpojumus bez maksas ir tiesīgs saņemt ikviens cilvēks, kam tas nepieciešams. Tāpat ir iespējas saņemt sociālo rehabilitāciju cilvēkiem, kas ir sociāli dezintegrēti. Abas rehabilitācijas nozares ir samērā jaunas, tām ir desmit gadu, un abām ir līdzīgas problēmas — nepietiekams finansējums un izglītotu speciālistu trūkums, īpaši laukos. Gan medicīniskās, gan sociālās rehabilitācijas pamatuzdevums ir mazināt izstumtību sabiedrībā un ļaut jebkuram indivīdam, veselam vai slimam, bagātam vai nabagam, veiksminiekam vai tikko atbrīvotam cietumniekam, iekļauties sabiedrībā un izmantot piedāvātās iespējas.

Sandra Baltiņa, LM Sociālās palīdzības un aprūpes departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Kādas ir sociālās rehabilitācijas mērķgrupas, un kāds ir tās uzdevums?

— Mūsu mērķis ir sociāli integrēt vai reintegrēt sabiedrībā cilvēkus, kam tas nepieciešams. Valsts apmaksā dzirdes un redzes invalīdu sociālo rehabilitāciju, piemēram, tulka pakalpojumus dzirdes invalīdiem, pielāgo mājvietu redzes invalīdiem, apmāca, kā mājās kustēties. Pašlaik Latvijā ir 128 tehnisko palīglīdzekļu veidi, kurus apmaksā no valsts budžeta, tomēr rindas ir ārkārtīgi lielas, jo finansējums ir nepietiekams. Tehniskie palīglīdzekļi pienākas ne tikai invalīdiem, bet jebkuram cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem, kam tie ir nepieciešami. Ļoti nozīmīga mūsu darbā ir profesionālā rehabilitācija. Ja cilvēks dzīves laikā iegūtu funkcionālu traucējumu dēļ vairs nav spējīgs strādāt līdzšinējo darbu, viņam ir tiesības par valsts naudu iegūt jaunu profesiju. Tas notiek speciālās profesionālās rehabilitācijas iestādēs, kur paralēli izglītības iegūšanai ar klientu strādā psihologs, sociālais darbinieks, fizioterapeits un ergoterapeits. Pašlaik valstī ir divas šādas iestādes, kurās mācās 300 cilvēki. Jāsaka, šādu iestāžu noteikti vajadzētu vairāk, jo mēs šobrīd nevaram palīdzēt visiem, kam tas būtu nepieciešams. Runājot par jauniešiem invalīdiem, diemžēl man ir jāizsaka pārmetums Izglītības un zinātnes ministrijai, jo šie jaunieši nevar iegūt profesionālo izglītību visās arodskolās un profesionāli tehniskajās mācību iestādēs. Tāpēc šā gada 1. februārī valdība pieņēma lēmumu, ka līdz 2007. gadam speciālajās profesionālās rehabilitācijas iestādēs mācīsies arī jaunieši invalīdi pēc pamatskolas un vidusskolas beigšanas.

Par palīdzību no vardarbības cietušiem bērniem

— Sociālā rehabilitācija ir nepieciešama ne tikai invalīdiem un cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.

— Jā, protams. Ir īpaša valsts finansēta programma palīdzībai no vardarbības cietušiem bērniem. Tas nozīmē, ja pret bērnu ir veikta vardarbība ģimenē, mēs viņu uz laiku ievietojam rehabilitācijas iestādē, kur ar šo bērnu strādā psihologs un sociālais darbinieks. Paralēli notiek darbs ar ģimeni, lai pārliecinātos, vai bērns tajā var atgriezties vai arī viņam tiek atrasts aizbildnis. Sliktākajā gadījumā bērnam diemžēl jādodas uz bērnunamu. To izlemj bāriņtiesa. Ja vardarbība nav notikusi ģimenē, ar bērnu psihologs strādā viņa dzīvesvietā. Šo programmu ļoti atbalsta valsts, un naudas, par laimi, pietiek.

— Vai vienmēr izdodas apzināt vardarbībā cietušos bērnus? It īpaši ja tas ir noticis ģimenē un tās locekļi par to neziņo?

— Kad mēs tikko sākām šo programmu, cietušo bērnu skaits bija neliels, taču ar katru gadu tas pieaug, taču progresē nevis vardarbība ģimenē, bet gan pieaug mūsu identificēto bērnu skaits. Tas nozīmē, ka sabiedrība ir kļuvusi aktīvāka, labāk strādā bāriņtiesas un pašvaldību sociālie dienesti. Protams, mēs ne tuvu nezinām par visiem cietušajiem bērniem. Mēs ļoti ceram uz aktīvu sabiedrības (kaimiņu, radu, pedagogu) līdzdarbību. Liela problēma ir tā, ka daudzās pašvaldībās vispār nav sociālo dienestu un sociālo darbinieku. Tur par rehabilitāciju un darbu ar ģimeni ir grūti runāt. Šogad mums ir iedalīta nauda, lai izsolītu 80 vietas sociālo darbinieku apmācībai. Mēs, protams, pirmām kārtām aicināsim strādājošos praktiķus uz neklātienes mācībām.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Par sociālo darbinieku izglītību un sociālo dienestu izveidi

— Kā, jūsuprāt, būtu iespējams piesaistīt sociālos darbiniekus lauku rajoniem, lai visi neaizietu tikai uz lielajām pilsētām?

— Valstij būtu jāpiešķir finansējums sociālo darbinieku izglītošanai, to mēs izsolītu konkrētam cilvēku skaitam ar zināmiem nosacījumiem, piemēram, ka noteikts laiks ir jāstrādā kādā konkrētā vietā. Mēs ar Izglītības un zinātnes ministriju saskaņojām tiesību aktu Ministru kabineta grozījumos, kas paredz, ka galvojumu studiju kredītam var sniegt arī pašvaldība. Tas nozīmē, ka tā arī dzēš šo kredītu un augstskolas beidzējs noteiktu gadu skaitu atstrādā šajā pašvaldībā.

— Kādas specialitātes var apgūt cilvēks, kas gribētu strādāt sociālajā dienestā un nodarboties ar rehabilitāciju?

— Primāra ir sociālā darbinieka specialitāte darbam ar ģimeni. Jaunajā sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kas stājās spēkā šā gada 1. janvārī, pirmoreiz ir iekļauta norma par sociālo darbu, tajā skaitā arī ar ģimeni. Likumā arī noteikts, ka sociālo darbu var veikt sociālais darbinieks, sociālais aprūpētājs, sociālā darba organizētājs un sociālais rehabilitētājs. Mūsu specialitātes var apgūt gan Rīgā, gan Liepājas un Daugavpils augstskolās. Šobrīd sociālajos dienestos strādā praktiķi ar milzīgu pieredzi, taču bez izglītības. Pirmkārt, būtu jādomā, lai jau šobrīd strādājošie neklātienē varētu iegūt izglītību, jo jaunais likums paredz, ka tikai līdz 2008. gadam sociālo darbu drīkst veikt cilvēki bez speciālas izglītības. Jāsaka, cilvēki ļoti labprāt apgūst šīs profesijas.

— Kā būtu iespējams stimulēt sociālo dienestu izveidi pašvaldībās?

— Tā pirmām kārtām ir pašu pašvaldību atbildība. Man bieži šķiet, ka vaina ir nevis naudas trūkumā, bet gan attieksmē. Es esmu administratīvi teritoriālās reformas atbalstītāja, domāju, ka līdz ar to tiktu atrisinātas daudzas problēmas. Šobrīd ir vairāk nekā 200 pašvaldību ar iedzīvotāju skaitu līdz diviem tūkstošiem (ir arī ar 500 iedzīvotājiem), un tās nav dzīvotspējīgas, nemaz nerunājot par iespēju veidot sociālos dienestus. Jaunajā likumā ir norma, ka pašvaldībās, sākot no 3000 iedzīvotājiem, ir jābūt sociālajam dienestam, bet līdz 1000 iedzīvotājiem ir jābūt vismaz vienam sociālajam darbiniekam. Valstij būtu jāatbalsta izglītības ieguve, bet dienesti jāveido pašvaldībām. Domāju, jautājums tiks atrisināts līdz ar novadu izveidi.

Par no psihotropām vielām atkarīgu jauniešu sociālo rehabilitāciju

— Pirms kāda laika Mangaļsalas iedzīvotāji aktīvi protestēja pret rehabilitācijas centra izveidi jauniešiem narkomāniem. Kā jūs to vērtējat, cik svarīga ir šādu jauniešu rehabilitācija?

— Ir izstrādāta speciāla valsts programma palīdzībai no psihotropām vielām atkarīgiem jauniešiem, tā sāks darboties no šā gada 1. jūlija. Runājot par Mangaļsalas gadījumu, tā ir šo iedzīvotāju sociāla tuvredzība. Es iepazinos ar centra projektu, tas bija ļoti labs un vajadzīgs. Tas nekādā gadījumā nebūtu drauds sabiedrībai, jo šādos centros būs tikai tādi jaunieši, kas izgājuši ārstēšanās kursus, tur nebūs neviena alkoholiķa vai narkomāna akūtā stāvoklī. Bez tam rehabilitācijas centros jaunieši atradīsies nemitīgā uzraudzībā. Tātad vispirms no psihotropām vielām atkarīgs jaunietis iziet ārstēšanās kursu, tad motivācijas kursu (ar psihologa palīdzību iegūst vēlmi integrēties sabiedrībā) un tikai tad nonāk mūsu centrā. Šogad šai programmai ir piešķirti 80 000 latu, un mēs varēsim rehabilitēt 80 jaunos cilvēkus. Mēs šo naudu izsolīsim un gaidīsim, kādas institūcijas pieteiksies, protams, ir kritēriji, kādiem tām jāatbilst. Par valsts naudu tiks apmācīti arī speciālisti, kas strādās šajos centros, kuros pacienti atradīsies 18 mēnešus.

— Kā šie atkarīgie jaunieši tiks izraudzīti rehabilitācijai?

— Kad šie cilvēki iziet ārstēšanas kursu, narkologi informē konkrēto pašvaldību. Pašvaldības sociālais dienests satiekas ar ģimeni, sagatavo nepieciešamos dokumentus, un jaunietis tiek nosūtīts uz rehabilitācijas centru. Kamēr viņš tiek rehabilitēts, notiek darbs ar ģimeni. Tiek noskaidrots, kāpēc bērns kļuvis atkarīgs, un tiek darīts viss, lai nesekotu recidīvi. Tāpat tiek sagatavota skola šā bērna atkaluzņemšanai savā vidē. Tas ir multisektorāls darbs...

— ...ar piebildi — ja pašvaldībā ir sociālais dienests.

— Jā, tas ir ļoti sāpīgs jautājums. Taču no psihotropām vielām atkarīgi bērni pārsvarā ir lielās pilsētās (80% šādu bērnu nāk no Rīgas), kur ir šie sociālie dienesti. Pats svarīgākais — bērni, kas izgājuši rehabilitācijas kursu, nedrīkst nonākt atpakaļ nelabvēlīgā vidē, tieši tāpēc ir jāstrādā gan ar skolu, gan ar ģimeni.

Par sociālām riska grupām, par kurām atbildīga pašvaldība

— Kā var palīdzēt ielu bērniem, kas vairs negrib klaiņot, taču nevēlas arī atgriezties ģimenēs. Ar viņu pieredzi grūti būtu uzreiz iekļauties arī bērnunamā vai internātā.

— Tā atkal ir pašvaldību atbildība. Valstij vispirms ir jānodrošina jau eksistējošās valsts programmas. Ielu bērniem būtu jābūt pašvaldību galvenajai prioritātei. Piemēram, šāds centrs ir Rīgā Latgales priekšpilsētā, taču tā darbinieki sūdzas, ka gandrīz nemaz nav Rīgas domes atbalsta. Pasaulē runā par ielu bērniem, kuriem nav ģimeņu, un bērniem uz ielas, kuri klaiņo.

— Vai sociālu rehabilitāciju, piemēram, psihologa palīdzību, var saņemt arī prostitūtas, kuras vēlas pamest šo nodarbi?

— Rīgā ir nevalstisko organizāciju dibināts centrs, kura darbinieki ļoti daudz veic tieši prostitūtu rehabilitācijā. Šobrīd strādā starpministriju darba grupa, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar sieviešu tirdzniecību uz ārvalstīm. Iespējams, ka nākotnē būs kāda valsts programma palīdzībai tām sievietēm, kas atgriezušās no seksuālas verdzības ārzemēs. Runājot par Latvijas prostitūtām, kuras vēlas atgriezties normālā dzīvē, gan Rīgā, gan Talsos, gan citās pilsētās ir nevalstisko organizāciju dibināti krīzes centri, kur šīs sievietes var saņemt palīdzību.

— Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers minēja, ka liela problēma ir tā, ka trūkst krīzes centru no vardarbības ģimenē cietušām sievietēm.

— Tā ir pašvaldību atbildība sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām. Piemēram, Rīgā ir šāds krīzes centrs “Skalbes”.

— Kādu palīdzību var saņemt no ieslodzījuma vietām atbrīvotie, lai bezcerības dēļ neatgrieztos tur, no kurienes iznākuši?

— Jā, tas ir ļoti būtiski, taču te nav valsts programmas, tā atkal ir pašvaldību kompetence. Cietumnieku sociālā rehabilitācija primāri nozīmē atrast darbu un dzīvesvietu. Diemžēl darba devēji bijušos cietumniekus nelabprāt pieņem darbā.

— Vai no pašvaldībām netiek prasīts pārāk daudz?

— Valstij, ja būs finansējums, jāizstrādā atbalsta programmas īpašām riska grupām, noteikti tie būtu ielu bērni un prostitūtas. Ideālā variantā valstij un pašvaldībām vajadzētu līdzdarboties.

Par izstumtības mazināšanu un riska cēloņu novēršanu

— Vai Labklājības ministrija nav iecerējusi kādu sabiedrības izglītošanas kampaņu, lai jau minētās riska grupas, kas saņēmušas sociālo rehabilitāciju, tomēr nepaliktu izstumtas?

— LM ir pasūtījusi pētījumu par jauniešu līdz 25 gadu vecumam, pirmspensijas vecuma cilvēku, invalīdu, bijušo cietumnieku nodarbinātību, kā arī izstumtības risku bezdarba gadījumā. Mūsu departaments pašlaik izstrādā Kopējo iekļaušanas memorandu par atstumtību un nabadzību. Pagājušajā gadā valdība kopā ar Eiropas Komisiju parakstīja līgumu, kurā Latvija apņemas līdz iestājai Eiropas Savienībā sagatavot šādu memorandu. LM jau ir uzrakstījusi astoņas prioritātes, ko mēs apņemamies darīt, ja iestāsimies ES, piemēram, tālmācības sistēmas izveide, mūžizglītības attīstība. Līdztekus memorandam būs jāizstrādā arī nacionālais rīcības plāns. Kas attiecas uz sabiedrības attieksmi, — ar to ir vienkārši jārunā. Par savu darba devēju informēšanu arī atbildība būtu jāuzņemas pašvaldībām.

— Vai, nodarbojoties ar sociālo rehabilitāciju, jums nešķiet, ka tā ir cīņa ar sekām?

— Neapšaubāmi. Vēl paies ilgs laiks, līdz valsts sāks strādāt ar cēloņiem un profilaksi.

— Kādi, jūsuprāt, ir sociālo riska grupu rašanās cēloņi?

— Viens no cēloņiem ir nabadzība, kas rada bezcerību, depresiju, no kuras tiek meklēta izeja alkoholā, narkotikās, prostitūcijā. Manuprāt, pirmajos neatkarības gados, kad notika lielas pārmaiņas tautsaimniecībā, malā, ēnā palika cilvēks. Uzsvars tika likts uz aktīvajiem, veiksmīgajiem, veselajiem, bet novārtā palika slimais, ne tik stiprais, ne tik izdarīgais. Diemžēl liela daļa cilvēku tīri sociāli un ekonomiski neatrada sevi jaunajā Latvijas valstī. Liela problēma, kas ietekmē sociālo jomu, ir nepietiekama tautsaimniecības attīstība. Īpaši smagi ir laukos.

— Kāds būtu veiksmīgas sociālās rehabilitācijas priekšnoteikums?

— Pirmkārt, protams, aktīva klienta līdzdarbība. Jaunajā likumā par sociālo rehabilitāciju pirmoreiz ir noteiktas ne tikai klienta tiesības, bet arī pienākumi. Un, protams, sociālajai rehabilitācijai ir jānotiek roku rokā ar medicīnisko rehabilitāciju, piesaistot pašvaldību sociālos dienestus.

Aivars Vētra, Vaivaru Nacionālā rehabilitācijas centra direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Kas ir medicīniskā rehabilitācija? Daudzi domā, ka tas ir kas līdzīgs sanatorijai, kur atgūties pēc pārpūles.

— Tā ir viena no sociālo zinātņu nozarēm, kas nodarbojas ar cilvēkiem, kam ir funkcionālo spēju (runas, kustību u.c.) traucējumi un/vai ierobežojumi, kas konkrētajam indivīdam liedz pildīt to sociālo lomu, kas atbilstu viņa intelektuālajam, profesionālajam un izglītības potenciālam. Medicīniskās rehabilitācijas uzdevums ir šos funkcionālos traucējumus pēc iespējas mazināt vai vismaz kavēt to attīstību. Mēs pārsvarā savā darbā izmantojam ārstnieciskās tehnoloģijas un, kas ir ļoti būtiski, strādājam multidisciplinārā komandā ar vairākiem speciālistiem. Jo medicīniskajā rehabilitācijā ietilpst pacientu atlase, viņu funkcionālo spēju novērtējums, rehabilitācijas procesa optimizēšana, ārstniecības kursu metodiska plānošana, un pasaulē ļoti rūpīgi seko līdzi arī tam, kas ar pacientu notiek pēc rehabilitācijas iestādes atstāšanas.

— Vai tā notiek arī Latvijā?

— Latvijā rehabilitācija ir jauna nozare, bet lielākās rehabilitācijas iestādes veic šo darbu. To prasīja arī laikā no 1989. līdz 2001. gadam tapušie un izstrādātie Labklājības ministrijas metodiskie norādījumi, kas tika apturēti 2001. gadā, lai tos uzlabotu un pilnveidotu.

Jo 2001. gadā pasaulē tika pieņemta funkcionālo spēju klasifikatora otrā redakcija. Klasifikators latviski gan ir iztulkots, taču finansējuma trūkuma dēļ nav apstiprināts un trūkst arī līdzekļu, lai to varētu lietot. Taču nozares attīstībai tas ir ļoti būtiski.

— Ar ko Vaivaru Nacionālais rehabilitācijas centrs atšķiras no citām šāda veida iestādēm?

— Mēs atbildam par nozares attīstību valstī, veicam izglītības funkcijas un uzturam bērnu invalīdu reģistru, kam gan pēdējos astoņus gadus nav piešķirts valsts finansējums.

Par medicīnisko rehabilitāciju veselības aprūpes sistēmā

— Kāda vieta veselības aprūpes sistēmā pienāktos medicīniskajai rehabilitācijai?

— Visā pasaulē mūsu nozarei tiek atvēlēti 1,5%—2% no kopējā medicīnas budžeta. Tā tas ir arī Latvijā, taču, tā kā veselības nozares finansējums ir nepietiekams, naudas trūkst arī rehabilitācijai. Diemžēl valsts to var apmaksāt tikai 25% pacientu. Tātad trīs ceturtdaļas pacientu, kam to vajadzētu, ir spiesti vai nu maksāt paši, vai palikt bešā. Mūsu nozarē ļoti būtisks ir to kontaktstundu skaits, ko speciālists pavada darbā ar pacientu, un samērā mazās rehabilitācijas tehnoloģiju izmaksas. Ar pacientu individuāli vai grupās strādā funkcionālie speciālisti — fizioterapeiti, ergoterapeiti, logopēdi, klīniskie ortopēdi. Rehabilotologu komandā neiztrūkstoši ir arī psihologi un sociālie pedagogi. Un lēmumu par katra pacienta ārstēšanu pieņem manis jau pieminētā multidisciplināro speciālistu komanda — kuri funkcionālie traucējumi ir galvenie, cik intensīva būs ārstēšana utt.

— Kādēļ šos pacientus nevar ārstēt slimnīcās? Kāda ir atšķirība starp slimnīcu un rehabilitācijas iestādi?

— Piemēram, insulta slimnieks, kuram ir kādi funkcionāli traucējumi, no slimnīcas tiek izrakstīts brīdī, kad dzīvībai vairs briesmas nedraud un vispārējais veselības stāvoklis ir stabilizējies. Taču pilnīgi vesels šis cilvēks tomēr nav, viņš runā neskaidri, varbūt pārvietojas ar grūtībām. Šādam pacientam tad vajadzētu nonākt rehabilitācijas iestādē, kur speciālisti censtos šos traucējumus mazināt. Mēs arī nosakām, kādi traucējumi ir galvenie, jo “rehabilitācija vispār” nozīmē naudas tērēšanu neracionāli, tā vienmēr ir individuāla atbilstoši indivīda mērķiem. Piemēram, skolotājam, pirmkārt, būtu jānovērš runas defekti, tātad ar viņu galvenokārt strādātu logopēds. Ja ar funkcionālajiem traucējumiem aktīvi strādā pirmos sešus mēnešus pēc to rašanās, tie var pilnībā izzust. Te gan jāuzsver, ka veiksmīgs rezultāts nav iespējams bez aktīvas pacienta līdzdalības.

— Kādām diagnozēm visvairāk būtu nepieciešama medicīniskā rehabilitācija?

— Latvijā cilvēkiem ir grūti saprast, ka pēc insulta nav uzreiz obligāti nepieciešama rehabilitācija. Ja insulta rezultātā pacientam nav radušies kādi funkcionāli traucējumi, valstij nav pamata viņam apmaksāt rehabilitāciju. Tā ka būtu jārunā nevis par diagnozēm, bet to radītajām sekām. Medicīniskā rehabilitācija nevar palīdzēt arī gadījumos, kad šie traucējumi ir pārāk dziļi un neatgriezeniski. Vientuļam cilvēkam diemžēl šādos gadījumos pārsvarā ir jāatrodas kādā aprūpes iestādē. Cita lieta, ka mēs varam apmācīt šīs iestādes darbiniekus, kā strādāt ar šo klientu. Ļoti svarīgi būtu, lai, izstrādājot veselības pakalpojumu grozu, attiecībā uz rehabilitāciju parādītos nevis tikai diagnozes, bet to radīto traucējumu apraksts. Jo diagnoze vien vēl nevar būt par pamatu rehabilitācijai. Tāpat ir pieaudzis to bērnu invalīdu skaits, kuriem ir tikai noteikta diagnoze un nav funkcionālo traucējumu apraksta. Bet, ja ir diagnoze, ārstam nav tiesību atteikt invaliditātes piešķiršanu, neraugoties uz to, ka bērnam varbūt nav nekādu traucējumu. Tā ir viena no lielākajām problēmām. Runājot par medicīniskās rehabilitācijas efektivitāti, vislabāk tai padodas, piemēram, amputācijas, kad kāja var tikt aizvietota ar protēzi un cilvēkam nav jāpārvietojas ratiņos. Labi ārstēšanai padodas bērnu cerebrālās triekas, arī savlaicīga smagu apdegumu radīto seku ārstēšana var novērst invaliditāti, vairumā gadījumu veiksmīga ir kardioloģisko slimību radīto bojājumu rehabilitācija. Psihiatrisko, redzes un dzirdes traucējumu rehabilitācija Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, ir pašu šo nozaru rokās. Taču, piemēram, psihiatrijā ļoti daudz tiek izmantoti funkcionālie speciālisti.

Par izglītotu speciālistu nepieciešamību

— Kādas vēl ir būtiskākās medicīniskās rehabilitācijas problēmas bez nepietiekamā finansējuma?

— Mūsu nozare ļoti asi izjūt izglītotu profesionāļu trūkumu. Piemēram, mūsu fizioterapeiti aiziet strādāt uz fitnesa klubiem. Tas ir radījis situāciju, ka šogad jūnijā, kad Vaivaru rehabilitācijas centrā strādājošie studenti ņem mācību atvaļinājumu, mēs esam spiesti atteikties uzņemt maksas pacientus, jo trūkst darbinieku. Tādēļ ļoti svarīga ir profesionālo resursu attīstība. Mums ir sastādīts plāns, ar kuru arī vērsāmies Augstākās izglītības padomē, kā un cik sagatavot speciālistu. Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) ir atvērtas divas jaunas maģistrantūras programmas — fizioterapeitiem un rehabilitācijas organizētājiem. Kopā ar Daugavpils universitāti esam sākuši speciālos pedagoģiskos kursus mūsu pasniedzējiem. Tātad ir pedagogu sagatavošanas plāns, šogad ir 17 doktoranti rehabilitācijas nozarē. Taču niecīgo algu un zemā profesijas prestiža dēļ pagājušajā gadā Rīgas Stradiņa universitāte medicīnas nozarē nevarēja aizpildīt visas valsts apmaksātās studiju vietas. Nopietna problēma ir arī tā, ka izglītotie speciālisti negrib doties darbā uz reģioniem. Piemēram, Ziemeļlatvijā tikpat kā nav profesionāļu rehabilitācijas jomā. Manuprāt, vienīgā izeja būtu reģionālo mācību centru radīšana. Pašlaik RSU un Vaivaru rehabilitācijas centrs ļoti sekmīgi sadarbojas ar Daugavpils domi un universitāti, un pagājušajā gadā jau bija pirmais fizioterapeitu izlaidums. Tagad šim projektam ir pievienojusies arī Krāslava. Es ceru, ka Augstākās izglītības padome pārdalīs apmaksātās studiju vietas par labu sociālajām zinātnēm, īpaši rehabilitācijai.

— Bet jūs taču teicāt, ka šīs vietas nevar aizpildīt.

— Tā tas diemžēl ir Rīgā. Taču Daugavpils universitātē ir pilnīgi cita situācija. Bez tam grūtības ir tieši ar ārstiem. Bet uz fizioterapeitu vietām RSU bija liels konkurss. Akcents ir jāliek uz reģionālajām universitātēm, jo tikai tā ir iespējams reģionus nodrošināt ar speciālistiem. Jo tikai ar finansējuma palielinājumu nebūs līdzēts. Piemēram, nopirks kādai pilsētiņai desmit vienāda izmēra invalīdu krēslus, bet četriem invalīdiem tie būs par lielu, sešiem par mazu. Ir jābūt speciālistiem, kas profesionāli un, galvenais, individuāli rūpējas par katra pacienta veselību. Pasaules prakse rāda, ka fizioterapeitam kopā ar ģimenes ārstu būtu jāapseko pacienta dzīvesvieta, darba vieta un jādomā, kā to pielāgot cilvēka vajadzībām un kā viņam sadzīvot ar konkrētajiem apstākļiem. Diemžēl šobrīd Latvijā ir tādas vietas, kurās ar Pasaules bankas atbalstu ir izveidotas ģimenes ārsta prakses, bet trūkst pašu ārstu, jo speciālisti negrib strādāt dziļos laukos. Līdzās stacionāriem būtu jāveido ambulatorais tīkls, kur strādātu rehabilitācijas speciālisti. Taču, manuprāt, tas neizveidosies agrāk kā pēc desmit, piecpadsmit gadiem. Tādēļ svarīgi būtu saglabāt stacionārās rehabilitācijas iestādes, jo tās daudziem cilvēkiem, īpaši laukos, ir vienīgā iespēja saņemt rehabilitācijas pakalpojumus. Nedrīkst arī slēgt stacionārās rehabilitācijas iestādes ne Jaunķemeros, ne Tērvetē. Mērķtiecīgi būtu jāpalielina finansējums šīm iestādēm, jo, piemēram, Vaivaros cilvēki gaida rindā uz valsts apmaksātām vietām, bet no 300 gultām 100 stāv tukšas, jo trūkst finansējuma.

Par medicīniskās rehabilitācijas pieejamību

— Kā pacienti no laukiem, kuriem tas būtu nepieciešams, var valsts apmaksātā kārtībā nonākt Vaivaru centrā?

— Šobrīd ir diezgan liels absurds, ka cilvēkiem ir jāstājas rindās reģionālajās slimokasēs. Ir slimokases, kuras ar mums saskaņo, kuri pacienti būtu jāuzņem rindā, taču ir arī tādas, kuras ar mums pilnīgi nerēķinās. Līdz ar to pie mums nonāk cilvēki, kuriem, kā jau minēju sarunas sākumā, medicīniskā rehabilitācija nemaz nav vajadzīga. Es pat atļautos teikt, ka jūras tuvums Vaivariem ir gandrīz vai lāsts, jo visi, vajag vai nevajag, raujas pie mums kā uz sanatoriju. Tajā pašā laikā mums ir pētījums, ka puse bērnu, kas pārslimojuši cerebrālo trieku, nesaņem nekādu palīdzību. Izeja būtu darbam ar šiem bērniem, it īpaši laukos, kur nav šo rehabilitologu, apmācīt mammas. Taču problēma ir tā, ka nepieciešamās divas nedēļas, kuras šāds bērns uzturas Vaivaros, mātēm neapmaksāja un viņām bija grūtības piedalīties nodarbībās. Pašlaik, pateicoties dažiem Saeimas deputātiem, mēs esam panākuši, ka šo bērnu mātēm arī apmaksā uzturēšanos pirmās divas nedēļas.

— Visbeidzot, vai privāto apdrošinātāju piesaistīšana varētu šo jomu padarīt pieejamāku iedzīvotājiem?

— Privātā apdrošināšana ir mūsu nākotne. Taču pagaidām, kamēr nav izstrādāts funkcionālo spēju klasifikators, Latvijā ir ārkārtīgi sarežģīti apdrošināt darbaspējas. Diemžēl daži privātie apdrošinātāji ar šo piedāvājumu saprot fitnesa nodarbību apmaksu. Eiropā un Amerikā, kad rehabilitācijas centrā tiek ievests pacients pēc insulta, lēmumu par tālāko ārstēšanu pieņem pats pacients, kurš pasaka, ko viņš grib, centrs, kas pasaka, ko var vai nevar ārstēt, un apdrošinātājs, kurš pasaka, ko apmaksās un ko ne. Piemēram, nekustīga rokas mazā pirkstiņa ārstēšanu neapmaksās sētniekam, bet droši vien apmaksās vijolniekam. Jo gribu uzsvērt vēlreiz — rehabilitācija ir ļoti individuāls pasākums. Lai veiksmīgi darbotos privātā apdrošināšana, atkal ir jārunā par rehabilitācijas speciālistu piesaisti šai jomai. Apdrošinātajiem būtu jāapdrošina nevis tikai diagnoze, bet funkcionālo spēju atjaunošana sākotnējā stāvoklī.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore