Referendumā katra balss līdzvērtīga premjerministra balsij

Par Zviedrijas premjerministra Jērana Pēšona tikšanos ar Latvijas masu mediju pārstāvjiem

Pirmdien, 26.maijā, savas darba vizītes laikā Latvijā Zviedrijas premjerministrs Jērans Pēšons (Göran Persson) pēc tikšanās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un Ministru prezidentu Einaru Repši ieradās Latvijas Televīzijā, kur pusstundu garā raidījumā atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Sarunas temats bija Zviedrijas pieredze Eiropas Savienībā (ES). “Latviju mēs jau uztveram gandrīz kā ES dalībvalsti,” raidījuma sākumā teica Zviedrijas premjerministrs, uzsverot, ka viņa vizītes mērķis nav bijis apspriest kādu divpusējo attiecību problēmu, jo “starp Zviedriju un Latviju pastāv nevainojamas attiecības. Taču, no otras puses, mums ir kopīga atbildība — attīstīt ES un Eiropas sadarbības procesu, un tas ne vienmēr ir viegli. Taču mums ir jāsadarbojas, cenšoties izveidot koalīciju”.

Foto: A.F.I. Zviedrijas premjers Jērans Pēšons

“LV” jautājums: — Kāds ir jūsu viedoklis par eventuālu Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku? Kādas iespējas jūs redzat šādas ārpolitikas pastāvēšanai? Un kāds, jūsuprāt, būtu optimāls ES un ASV attiecību modelis?

— Jā, varu jums atbildēt, ka es redzu kopīgas ES ārpolitikas iespēju. Zviedrijas prezidentūras laikā mums jau izdevās veiksmīgi attīstīt vienotu ES ārpolitiku. Mums izdevās apvienot Eiropas valstu viedokli par Tuvo Austrumu konfliktu. Mēs ļoti aktīvi atbalstījām Dienvidkorejas “Saulstaru politiku” centienos apvienot Korejas pussalu. Mēs veiksmīgi strādājām arī pie vēl citām iniciatīvām. Uz ES kopīgas ārpolitikas iespēju raugos optimistiski. Palūkosimies kopīgi uz Eiropu! Mums taču ir tik daudz kopīgu vērtību. Mēs esam kopīgu ideju un vērtību ģimene, un tas ir pats labākais pamats kopīgai ārpolitikai. Ārpolitika taču ir kas vairāk nekā tikai valstu politiskās attiecības. Runa ir arī par tirdzniecību un ārējo palīdzību. Turklāt runa ir ne vien par Eiropu, runa ir arī par transatlantiskajiem sakariem. Es pārstāvu valsti, kas atrodas ārpus militārām savienībām, taču gribu uzsvērt, ka Eiropai transatlantiskās attiecības ir ārkārtīgi svarīgas. Es esmu pārliecināts, ka tā būs arī nākotnē. Bet transatlantiskās attiecības nenozīmē tikai militāru sadarbību un kontaktus drošības politikā. Runa ir arī par tirdzniecības attiecībām. Mums Eiropā diemžēl ir diezgan lēns ekonomiskā pieauguma temps. Mums šis parametrs jāuzlabo, un, ja arī netiksim gluži līdz ASV līmenim, tad jāpanāk vismaz vidējs rādītājs starp mūsu un ASV pašreizējo līmeni. Ja mēs to izdarīsim, tad arī citiem reģioniem būsim daudz pievilcīgāki tirdzniecības partneri. Parasti mēs runājam par politiku, taču arī ekonomiskās attiecības ir ļoti nozīmīgas. Atbildot uz jūsu jautājumu, es droši varu teikt: jā, es uzskatu, ka ir iespējams izstrādāt un attīstīt kopīgu ES ārpolitiku. Es atbalstu arī spēcīgas transatlantiskās attiecības, kas ir vairāk nekā tikai militārā sadarbība.

— Vai Irākas jautājums tomēr skaidri neparādīja, ka nav iespējama kopīga ES ārpolitika?

— Šī situācija parādīja grūtības kopīgas ārpolitikas veidošanā īsam periodam. Taču es runāju par attīstību ilgākā laika posmā. Piemēram, ja salīdzinām šodienu ar situāciju pirms desmit gadiem, tad redzam, ka daudz kas ir mainījies. Nav šaubu, kādā virzienā notiek attīstība. Tā aizvien vairāk ir vērsta uz kopīgu ES drošību un ārpolitiku.

— Jautājums par referendumiem ES kandidātvalstīs un par zemo referendumu dalībnieku skaitu, ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama šāda apātija?

— Jā, dažos referendumos tā bijusi problēma. Taču ne visos. Manuprāt, tas atkarīgs no apstākļiem. Daļēji arī no aģitācijas pirms referenduma. Cilvēkos izveidojas viedoklis, ka viss jau tāpat ir skaidrs, ka man, tā teikt, nav nemaz vērts referendumā piedalīties. Taču tieši šādas attieksmes dēļ referendumu rezultāti ir ārkārtīgi grūti paredzami, tie var beigties gan ar “jā”, gan “nē”. Tāpēc nedrīkst pārāk paļauties uz sabiedriskās domas aptauju rādītājiem. Otrkārt, referendums ir saistīts ar nākotni. Bet jūsu nākotne ES — tā ir arī jūsu bērnu un mazbērnu nākotne. Šīs nākotnes vārdā nedrīkst atturēties no dalības referendumos. Kaut jums, protams, ir tādas tiesības. Taču, ja nepiedalīsities referendumā, jūs izvēli par savu dzīvi uzticēsit citiem. Un šie citi lems ne vien par jūsu paša, bet arī par jūsu bērnu un jūsu mazbērnu nākotni. Demokrātiskā valstī katra balss ir vienlīdz svarīga. Brīdī, kad dodaties pie balsošanas urnas, jūsu balsij ir tāda pati ietekme kā premjerministra balsij. Manuprāt, jums ļoti nepieciešama diskusija par demokrātiju, par pilsoņu tiesībām, ietekmēšanu un attīstību. Par tiesībām un pienākumu uzņemties savu daļu atbildības par savu valsti un Eiropu. Vienmēr jāatceras, ka ir ļoti grūti prognozēt referenduma rezultātu. Patiešām, nevajag pārāk paļauties uz sabiedriskās domas aptauju rezultātiem.

— Kādas varētu būt Baltijas valstu un Skandināvijas valstu kopīgās intereses?

— Nav jau tā, ka mums būtu tikai kopīgās intereses. Arī mana pieredze liecina, ka laiku pa laikam mums bijušas ļoti atšķirīgas intereses. Piemēram, ja salīdzinām Zviedriju un Somiju, tad redzams, ka ne vienmēr esam sadarbojušies. Taču, saskaroties ar svarīgiem jautājumiem, mēs veiksmīgi sadarbojamies. Manuprāt, tagad ļoti svarīgi būtu sadarboties Ziemeļu dimensijas jomā. Arī ES tagad daudz domā par vides resursu labākas izmantošanas projektiem. Ne visi šie projekti tiks likti lietā tikai šajā Eiropas daļā. Milzīgas apkārtējās vides aizsardzības problēmas ir Krievijā. Ja šīs problēmas netiks atrisinātas, tās atstās tiešu ietekmi arī uz pārējo Eiropu. Bet Krievija viena pati ar šīm problēmām neko nevar izdarīt. Mēs Zviedrijā, Somijā un Dānijā arī vieni paši neko nevaram izdarīt. Nepieciešami kopīgi ES resursi, un šajā jomā varam sadarboties. Mēs varam sadarboties arī Baltijas jūras aizsardzībā. Varam kopīgi rūpēties par veselīgas vides aizsardzību. Tāpēc es uzaicināju jūsu premjerministru piedalīties Ziemeļvalstu premjerministru sadarbībā. Es šajā sadarbībā uzaicināju arī Igaunijas un Lietuvas premjerministrus. Viņi visi ieradīsies Stokholmā 6. jūnijā, mūsu valsts svētku dienā, un varu apsolīt, ka šajā dienā mastos būs pacelti visi Zviedrijas karogi.

— Kas notiks ar Latvijas ekonomiku, ja mūsu sabiedrība 20. septembra referendumā pateiks “nē” ES?

—Tas ir jautājums, ko man bieži uzdod Zviedrijā: “Kas notiks ar Zviedrijas ekonomiku, ja mēs pateiksim “nē” referendumā par pievienošanos kopīgajai monetārajai zonai?” Citiem vārdiem, kas notiks ar valsti, ja tā paliks ārpusē. Tad jūs nonāksit situācijā, kad jūsu vietā lēmumus pieņems citi. Protams, nevar salīdzināt Zviedrijas un Latvijas situāciju.

Jāatceras, ka Latvijas ekonomika ir maza, un, ja vēlaties celt savu labklājību, Latvijai ir jāspēj eksportēt. Taču, lai jūs to varētu darīt, ES jābūt atvērtai pret Latviju. Es būtu ārkārtīgi pārsteigts, ja Latvija nobalsotu pret ES, un es, protams, ceru, kā tas nenotiks. Citādi būs tā: mēs, ES dalībvalstis, izstrādāsim likumus par ES tirgu un tā regulēšanas principiem, un ik reizi, kad parādīsies jauni noteikumi, jums tos vienkārši nāksies pieņemt. Padomājiet, ko nozīmē būt ārpusē un noskatīties, kā citi izmanto tiesības izlemt jūsu vietā!

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors