Lai mūsu dzimtajai valodai droša un koša nākotne

Vakar, 27.maijā, notika sabiedriska diskusija “Latviešu valoda — nākotnes valoda”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Vakar, 27.maijā, diskusijas laikā: Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja LZA goda locekle Māra Zālīte, Valsts prezidente LZA īstenā locekle Vaira Vīķe–Freiberga (augšējā attēlā); Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Dr. hist. Ilmārs Mežs, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja LZA korespondētājlocekle Dr. habil. philol. Ina Druviete un Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Vispārējās valodniecības katedras vecākais pasniedzējs filoloģijas zinātņu kandidāts Aleksejs Andronovs

Par diskusiju

Rīgas Latviešu biedrības namā 27. maijā notika Valsts valodas komisijas rīkota sabiedriska diskusija “Latviešu valoda – nākotnes valoda”.

Ievadot diskusiju, kuras gaitai ar radio starpniecību sekoja visa Latvija, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle dzejniece Māra Zālīte atgādināja, ka Valsts valodas komisija tika izveidota 2002. gada martā pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iniciatīvas un prezidente visu šo laiku atsaucīgi sekmējusi tās darbību. Pildot savu uzdevumu apzināt valsts valodas situāciju un izstrādāt konkrētus ieteikumus latviešu valodas kā valsts valodas pozīciju nostiprināšanai un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, komisija pagājušā gada nogalē nodeva sabiedrībai apspriešanai Latviešu valodas attīstības valsts programmas projektu. Ir saņemti vairāki priekšlikumi un ierosinājumi, uzklausītas kritiskas piezīmes, kas ļaus izstrādāt programmas galīgo variantu. “Bet bez šiem papīra darbiem gribas arī aprunāties. Gribas un vajag aprunāties ar tautu, kura ir valodas lietotāja, kuras mutē valoda dzīvo.”

Diskusijas dalībniekus uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

“Latviešu valoda pasaules kartē” – pirmā apspriešanai izvirzītā tēma aptvēra plašu jautājumu loku. Diskusiju vadīja Latvijas ZA korespondētājlocekle, 8. Saeimas deputāte prof. Ina Druviete. Atsaucoties uz autoritātēm, kas apgalvo, ka ikviena cilvēka dvēselē snauž valodnieks, profesore lika pie sirds, ka valodniekam mūsu dvēselēs jābūt nomodā. “Latvijā par valodu runāja, runā un runās – vienmēr un visur, un mūsu pienākums ir būt par savu valodu nomodā.”

Sarunā iesaistījās Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs, vēstures doktors Ilmārs Mežs un Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes docētājs Aleksejs Andronovs.

Latviešu valodas institūta pētniece filoloģijas doktore Vineta Ernstsone vadīja diskusiju par tēmu “Latviešu valodas daudzveidība”. Sarunā piedalījās akadēmiķes Valentīna Skujiņa un Dace Markus, īpašu uzmanību pievēršot terminoloģijas jautājumiem. Visdzīvāko auditorijas un arī radioklausītāju interesi un līdzdalību raisīja trešā tēma – “Eiropas Savienība un latviešu valoda”. Ventspils augstskolas profesors Jānis Sīlis un Tulkošanas un terminoloģijas centra direktore Marta Jaksona vadīja sarunu lielākoties par tulkošanas problēmām, jo “ja mums pietiks prāta iestāties Eiropas Savienībā”, latviešu valoda kļūs arī par ES oficiālo valodu un augstas klases tulkotāji (vismaz ar maģistra grādu) būs ļoti vajadzīgi. Latvijas Universitātes Sastatāmās valodniecības katedras vadītājs prof. Andrejs Veisbergs savukārt pievērsās jautājumam par latviešu valodu jaunajās tehnoloģijās, kas jebkurai valodai lielā mērā ir “būt vai nebūt” jautājums.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Uzruna starptautiskajā valodu konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā 2003.gada 27.maijā

Labrīt, godātie klātesošie un klausītāji! Labrīt, godātā Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja un komisijas locekļi!

Svētdienas rītā mani aizkūkoja dzeguze, un šorīt uzmodos ar putnu čivināšanu, vīterošanu, svilpošanu, dūdošanu. Putni tāpat kā cilvēki cits ar citu sazinās uz sava artikulārā aparāta izveidotiem bioloģiskiem pamatiem. Cilvēkam evolūcijas ceļā ir izveidojusies iespēja veidot ļoti plašu skaņu skalu, kas arbitrārā veidā, dzīvojot kopā bērniem ar pieaugušajiem un pieaugušajiem citam ar citu, iegūst jēgu un nozīmi, un tajā brīdī, kad skaņa kā apzīmētājs iegūst saturu, nozīmi un nojēgu kā apzīmētais, tā kļūst par vārdu, tā kļūst par valodu. Vai putniem ir tikai dziesmas tāpat kā cilvēkiem, vai arī valoda?

Kūko, mana dzeguzīte,

Tu kūkoji, es raudāju. (..)

Senajās dainās plašā un daudzveidīgā veidā attēlotas paralēles starp putnu dziesmām, vīterošanu, pogošanu, dūdošanu un cilvēka dziesmu, valodu un emocionālām noskaņām. Interesantā veidā modernā zinātne ir apstiprinājusi ļoti nozīmīgas un būtiskas analoģijas starp dzīvnieku pasaulē atrodamiem komunikācijas veidiem un zināmām formālām, abstraktām valodas raksturīgām īpašībām un apzīmējumiem. Skudras sazinās savā starpā ķīmiskā ceļā, vaļi dzied ļoti skaistas dziesmas okeāna dzīlēs, delfīni raida radaram līdzīgus signālus, lai atrastu zivis un, šķiet, arī lai cits ar citu sazinātos. Cilvēkam valoda balstās ļoti specifiskās un ļoti sarežģītās bioloģiskās iespējās un dotībās, un galvenokārt par tām atbildīga dominējošā smadzeņu puslode, bet nozīmīgu lomu te spēlē arī otra.

Kad senā latviete pakāra sava bērna šūpuli tur, kur pogoja lakstīgala, viņa vadījās pēc praksē un ilgā pieredzē atklātiem zinātniskiem principiem, kas mūsdienās ar modernām zinātnes metodēm ir apstiprināti par to, ka bērnam skaniskā stimulācija palīdz attīstīt valodas spēju. Bērnam par labu nāk dzirdēt lakstīgalas pogošanu, putnu vīterošanu, mātes šūpuļdziesmas, ganu meitas dziedāšanu un savu vecāku, līdzcilvēku valodu, bērnam nāk par labu, ka viņu uzrunā, ka ar viņu sarunājas. Valoda veidojas mijiedarbē ar citiem, vispirms gluži fizioloģiski un vienkārši, bet tad savā saturā un savā veidā. Šī mijiedarbe ir abpusēja, tajā veidojas pārveidošanās plūsmas. Valoda kļūst par atpazīšanas zīmi atsevišķai ģimenei, dzimtai, ģintij, novadam, tautai. Dainās sieviete ļoti lūdz Dievu un Laimu, lai tai nebūtu jānonāk tālās tautās, kur

(..) Apkārt manu rotu grieza,

Mēda manu valodiņu,

svešā pusē, kur valda citas paražas, cita mode, cita gaume, arī citādi runā, pat tās pašas tautas un tās pašas tautas ietvaros. Iecietība pret mazliet citādu runas veidu ir moderna īpašība, tā ir kaut kas, ko mēs tikai nesenos gadsimtos esam sākuši kultivēt, bet valodas izkopšana ir ārkārtīgi sena lieta. Tām civilizācijām un kultūrām, kam ir rakstu valoda un kas no valodas kā skaņas un ausij uztverama signāla ir spējušas valodu pārcelt citā simbolu sistēmā, kuras uztver acs un taisnā ceļā tad iztulko smadzenes, visām bez izņēmuma ir kopēja šī interese par valodu kā kaut ko kopjamu – kā puķīte dārzā, kā labība laukā – pie tā ir jāpiestrādā, tā ir jāveido. Dainās ir simtiem un tūkstošiem dziesmu par to, kā mūsu senči domāja par valodas attīstību, zinot, ka pie tās apzināti jāpiestrādā, ka valoda ir jākopj, ka izkopta valoda tad kļūst par cilvēka paša rotu gluži kā jauna cepure vai sudraba saktas, vai stalts kumeļš, vai kažoks vai jebkas cits. Izkopta valoda pieder pie civilizācijas, izkopta valoda pieder arī pie tautas identitātes.

Mūsdienās valodas kopšana pieder pie valsts uzdevumiem, ko tā uzņemas ar izglītības sistēmas un valodas politikas starpniecību. Valodas kopšana ir kolektīva atbildība, tai ietvaru, līdzekļus un principus sniedz valsts ar savām institūcijām, tur piedalās pašvaldība ar savu atbildību par skolām, bet beigu beigās lielākā atbildība gulstas uz katru valodas lietotāju. Valoda dzīvo tikai tik ilgi, cik tā tiek lietota, cik tā tiek runāta, cik daiļi, cik skaisti, cik izteiksmīgi, cik pārliecinoši to runā. Valoda var būt ierocis, valoda var būt darbarīks, valoda var būt sazināšanās līdzeklis, valoda var būt pašizpausmes līdzeklis, valoda var būt savas identitātes zīme, katrā ziņā citu tautu pulkā valoda ir viens no veidiem, kā cilvēku atpazīst.

Trimdas zemēs latviešiem savulaik bija tāda paraža valkāt Nameja gredzenus, kas bija kā atpazīšanās zīme, vai no pieclatniekiem veidotās saktas, bet drošākais atpazīšanās veids, protams, ir ar kopēju valodu, ar to veidu, kā tu vari sazināties, ar paša dzimto valodu, mīļāko valodu, valsts valodu, ar šo valodu kā saziņas līdzekli, kas ir unikāla katrai tautai. Tā ir vērtība un pašvērtība, kas jāsargā. Eiropas Savienības ietvaros tas ir saprasts: katra valoda ir bagātība, tā ir pašvērtība — saudzējama, sargājama un glabājama. Par tās dzīvotspēju un attīstību nākotnē ir jārūpējas, un tā ir kolektīva un kopēja atbildība ne tikai tiem, kam tā ir dzimtā valoda, bet arī citiem, kas viņiem dzīvo līdzās.

Atbildība par valodu ir kopēja, tā ir kolektīva. Savu valodu mēs nesam kā savu tautastērpu, kā savu rotu, kā savu pazīšanās zīmi, bet, es domāju, galvenokārt kā savas dvēseles balsi. Izcilais valodnieks Ferdināns de Sosīrs teica: katra valoda sadala un izpauž pasauli citādā veidā. Tik tiešām, tā pasaule, kāda tā atklājas katrā valodā, tās kultūrā un valodas nestajās tradīcijās, ir mazliet atšķirīga, mazliet citāda, tamdēļ ir vērtīgi, ja cilvēks blakus savai dzimtajai valodai iemācās citas. Katra jauna valoda ir kā logs, kas paveras uz citu pasaules aspektu. Tās ir kā durvis, kas ieved jūs citā pasaulē, kurā var ar citiem sazināties. Valoda ir Dieva dāvana, pagātnes dāvana, mūsu senču dāvana, bet valoda galvenokārt ir mūsu pašu bagātība, un tā būs tik skaista un tik vērtīga, cik mēs paši spēsim to par tādu veidot.