Galvenie principi un orientieri šajā valsts pārvaldes darbībā

Ekspremjers Māris Gailis:

Esmu bijušais valsts reformu ministrs, saskāros ar šiem jautājumiem jau pirms pieciem gadiem. Un ko es dzirdu tagad? Pilnīgi to pašu — tās pašas frāzes, tās pašas problēmas.

1993.gadā, kad tika nodibināta Valsts reformu ministrija, mūsu mērķis bija izveidot tādu valsts pārvaldes modeli, kas efektīvi darbotos iedzīvotāju interesēs. Man šķiet, ka lielā mērā šis mērķis ir aizmirsts. Toreiz tika definēti valsts pārvaldes darbības galvenie principi. Tie bija: tiesiskums, taisnīgums, atklātība, cieņa pret personu, efektivitāte, rīcības brīvība un racionālisms.

Par tiesiskumu. Valsts pārvaldei jāgarantē, ka tā darbojas, balstoties uz likumu. Jānodrošina likumīgu lēmumu pieņemšana un jābūt arī iespējai pārsūdzēt šos lēmumus, ja tie neatbilst likumam. Bet nebūt nav tā, to varu apliecināt kā uzņēmējs, kas sastopas ar šiem jautājumiem.

Esam aizgājuši atpakaļ vecajā padomju sistēmā, ka institūcijas rada savas instrukcijas, kuras saskaņā ar likumu par Ministru kabinetu nav likumīgas, bet tās tiek paceltas pāri likumam, un nabaga iedzīvotājs vai uzņēmējs pāri tam netiek.

Taisnīgums. Informācijas pieejamība un atklātība nodrošina taisnīgumu. Godīga sacensība jebkurā pārvaldes darbībā, ētikas sistēmas attīstība un kontrole pār interešu konfliktu. Vai šajā jomā esam izdarījuši to, ko gaidījām, sākot reformu? Atkal es dzirdu sakām: tagad mēs domājam, un jaunajā likumā ir ieliktas šīs prasības. Tā vietā, lai noteiktu kontroli pār interešu konfliktu, esam atjaunojuši veco padomju paradigmu — maksimāli visa aizliegšanu un kontroles administrēšanu.

Atkātības princips — ieinteresētās puses iespēja iepazīties ar visu administratīvā procesa gaitu. 1993.gadā aizsākām labu iniciatīvu — izdevām brošūras "Valdības informācija programmā "Saikne ar pilsoni"". Lai iedzīvotājs precīzi zinātu, kādi ir viņa pienākumi un tiesības, zinātu, kā panākt taisnību. Arī šī programma netiek turpināta.

Ļoti svarīgs princips ir cieņa pret personu, un pats galvenais — personības godīguma prezumpcija. Īstenībā notiek pretējais — cilvēkam ir jāpierāda, ka viņš nav blēdis. Jo pamatnostādne ir: nu, neapšaubāmi, nevar būt tā, ka neblēdās.

Korupcija. Mēs zinām, ka tā eksistē. Bet kāpēc lai tā neeksistētu, ja sabiedrība to akceptē. Un, kamēr būs sabiedrības iecietība pret korupciju, nekas nemainīsies.

Tātad pamatprincipi, ko bijām ielikuši savā reformas koncepcijā, kura tika akceptēta 1995.gadā, manuprāt, nav īstenoti.

ES, protams, esmu par tieši ievēlētu reģionālās pašvaldības vadību un minimālu reģionu skaitu. Mēs esam izteikuši vēlmi iestāties Eiropas Savienībā un nevarēsim veidot dialogu, ja būs tā, kā ir pašlaik.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā