Lai aizstāvētu valsts intereses

Baiba Brigmane, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Baibai Brigmanei uzticēts vadīt Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju. Tuvojoties Saeimas ziemas sesijas noslēgumam, kā atzīst pati Baiba Brigmane, komisijas priekšsēdētājas darbs, kas sākotnēji radījis milzīgu nervu spriedzi, atbildības sajūtu un arī šaubas par savām profesionālajām spējām, kļuvis par konstruktīvu ikdienas pienākumu izpildi. Atskatu uz paveikto Saeimas deputāte mēra pragmatiski, analītiski un tikai nedaudz emocionāli.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Jūsuprāt, kāpēc šo nozīmīgāko komisiju, kas lemj un pārrauga valsts naudu, tātad zināmā mērā koncentrē arī lielu varu, uzticēja tieši jums?

— Domāju, ka to noteica mana iepriekšējā darba specifika, manu zināšanu novērtējums un arī rakstura iezīmes. Uzskatu, ka ar to mūsu frakcijas pārstāvji mani ļoti augstu novērtējuši un uzticējušies. Iepriekš vadīju Banku augstskolu, pēc profesijas esmu ekonomiste. Lai ko darītu, ir jābūt pamatzināšanām noteiktajā jomā, bet specifiskās lietas var apgūt darba gaitā. Ir jāspēj būt vadītājam, kas uzdrīkstas pieņemt lēmumu, jāprot vadīt un organizēt cilvēkus, kas spēj palīdzēt noteikto darbu veikšanā.

— Vai ir izdevies rast kopīgu valodu ar pārējiem komisijas locekļiem?

— Atceros, pirmais šoks mani pārņēma, kad uzzināju, ka pārējie komisijas locekļi būs tikai kungi. Turklāt četri no tiem ir bijušie premjerministri Vilnis Edvīns Bresis, Guntars Krasts, Andris Šķēle un Vilis Krištopans. Pirmais no komisijas un arī Saeimas aizgāja Andris Šķēle, nākamais komisiju pameta Vilis Krištopans, aizejot strādāt Aizsardzības komisijā. Krištopana kunga vietā komisijā sāka strādāt Ingrīda Ūdre, tagad esam divas sievietes.

Gribu būt objektīva, tādēļ neslēpju — bija ļoti pamācoši un labi, ka, uzsākot darbu, komisijā strādāja Andris Šķēle. Viņā es saskatīju kompetenci visos jautājumos. Arī tas, ka Šķēle bija opozīcijas pārstāvis, deva tikai vērtīgu pieredzi. Tā agresivitāte, kas nereti pavīdēja, bija konstruktīva. Es ieguvu sapratni par pieeju jautājumam no pareizās puses. Jaunpienācējam ir grūti tādēļ, ka nav tik plaša skata un zināšanu par iepriekšējo posmu un problēmām. Katram labojumam likumā ir sava vēsture, savs fons, kāpēc tas tapis. Kopš Šķēle vairs nav deputāts, mūsu komisijas sēdes kļuvušas daudz īsākas. Ar bijušo finanšu ministru Gundaru Bērziņu sastrādāties ir daudz grūtāk, viņš ir impulsīvāks. Tādēļ arī opozīcijas viedokļi mūsu komisijas sēdēs ir kļuvuši daudz mazāk konstruktīvi.

Konstruktīvu viedokli vienmēr komisijas sēdēs pauž Guntars Krasts, lai arī viņš bieži uzturas ārzemēs. Tas gan dažreiz nesaskan ar koalīcijas viedokli, tomēr ir vērā ņemams.

Mūsu komisija strādā ļoti saspringti. Ir daudz sēžu. Kopš Saeimas apstiprināšanas komisijā esam izskatījuši 48 likumprojektus, un 36 no tiem ir pieņemti.

— Vai izjūtat, ka Budžeta un finanšu komisija ir viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā?

— No mūsu komisijas darba ir atkarīgs, vai pastāv un strādā valdība. Ja netiek pieņemts likums “Par Valsts budžetu”, ir jādemisionē valdībai. No šā viedokļa mūsu komisija ir pati nopietnākā. Arī darba apjoms, likumprojektu specifika, kas tiek izskatīti komisijā un virzīti uz apstiprināšanu, pēc būtības nodrošina pienesumu valsts naudas makā. Ja, piemēram, likums tiek pieņemts sasteigti un nepārdomāti, rodas neatgriezeniska saikne — neviens, ne valdība, ne Finanšu ministrija, ne muita, ilgāku laiku nespēj ietekmēt varbūtējā iztrūkuma apstādināšanu valsts budžetā.

Tagad es vairs nevaru tik precīzi pārstāstīt to sajūtu, kas mani pārņēma pirmajās sēdēs. Emocionāli no apziņas par milzīgo atbildību, kas man ir dota, pieņemot lēmumu, man naktīs tirpa kājas. Apzinājos, ka no mana galavārda būs atkarīgs daudzu cilvēku, iestāžu turpmākais liktenis. Pirms šā gada valsts budžeta pieņemšanas bija daudz tādu likumprojektu no iepriekšējās valdības, kuri bija vai nu jāieņem, vai jāatceļ, kas visi nesa līdzi milzīgas finansiālas sekas. Šobrīd viss ir nostājies savās vietās. Emocionāli daudz kas ir pieplacis. Arī darba periods nav tik saspringts, atliek vairāk laika pārdomāt daudzu lēmumu pieņemšanu. Varbūt tā ir pat rutīna, kas jau ienākusi manā darbā. Šobrīd es apzinos, kāpēc iepriekš ir bijis tāds kredītu skaits, garantiju apjoms, kāpēc vienai nozarei ir dotas privilēģijas, un tā tālāk. Tā vara, kas dota, ir milzīgi liela, un iespējas pieprasīt ir tikpat lielas. Ar šo es negrasos nevienu apvainot vai sākt skaidrošanos un minēt pierādījumus. Tagad es redzu arī to, kā to var darīt. Ja cilvēkam nav stabilas psihes, ja godīgums nav galvenā mēraukla, tad šajā ziņā iespējas ir milzīgas.

— Par varas apziņu turpinot — vai jums bija par to tik aptverošs priekšstats?

— Esmu tā audzināta ģimenē un vienmēr ar cieņu esmu raudzījusies uz cilvēkiem, kas spēj un uzņemas atbildību strādāt valsts labā. Ir jābūt gan gudram, gan godīgam. Sākotnēji šaubījos, vai, ieņemot šo amatu, esmu pietiekami kompetenta. Apzinājos, ka ir iespējamas arī problēmas. Tādēļ visu šo laiku esmu centusies mācīties un iedziļināties tajos pamatdokumentos, par ko zināšanas bija virspusējas. Es nāku no akadēmiskām aprindām, tādēļ man ir savs priekšstats, kādām jābūt zināšanām, izglītības un attīstības līmenim, lai sevi adekvāti novērtētu.

— Ko ir izdevies paveikt šajā laikā?

— Pats būtiskākais panākums, par ko esmu saņēmusi arī atzinīgu novērtējumu, ir komisijas darbs šā gada valsts budžeta pieņemšanai. Budžets no organizatoriskā viedokļa tika pieņemts, manuprāt, veiksmīgi un tādā redakcijā, kā to iesniedza valdība. Nav mainīta ne budžeta ieņēmumu prognoze, ne izdevumu daļa. Lai spētu noturēt šos divus būtiskākos rādītājus, ir jābūt labam tvērienam. Nācās kopā ar koalīcijas partneriem daudz un nopietni strādāt, lai būtu šāds rezultāts, jo priekšlikumu bija daudz.

Vēlētos uzsvērt arī mūsu komisijas un valdības risku uz atsevišķu nodokļu samazināšanas fona būtiski palielināt līdzekļus sociālajai jomai. Protams, pirms tam notika daudzas sarunas, tai skaitā arī ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjiem, kas iebilda pret šādu risinājumu un vērtēja mūsu priekšlikumu par nodokļu samazināšanu skeptiski. Domāju, ka šis risks ir attaisnojies. Taču, kā zināms, plašsaziņas līdzekļi to interpretē pretēji. Bet ne prese, ne privātās radio un televīzijas kompānijas nepieder valdībai.

Nevar nepieminēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likuma pieņemšanu. Pirmoreiz reāli ir iespējams sākt strādāt. Iepriekš pieņemtais likums reāli nedarbojās. Šobrīd strādājam ar vairākiem jauniem likumprojektiem, piemēram, “Par preču un pakalpojumu loterijām”. Uzņēmumi, kas spēj rīkot loterijas, rada negodīgu konkurenci. Tiek piesaistīts ļoti daudz klientu, bet nekas no iegūtā nenonāk valsts budžetā. Ar šo likumu ir vēlme no loterijām valsts budžetā ieskaitītos naudas līdzekļus novirzīt Nacionālās bibliotēkas celtniecībai. Vēl jāmin, ka ar likumprojektu “Par preču un pakalpojumu loterijām” vēlamies ierobežot alus loterijas, tādējādi nemotivējot cilvēkus uz dzeršanu. Taču šajā jautājumā mūsu komisijas kungiem ir citāds viedoklis.

Smagi ir bijis un joprojām ir ar abiem likumiem “Par brīvostām” — Ventpils un Rīgas, jo sev labvēlīga interpretējuma pieņemšanā ir ieinteresēti ekonomiskie grupējumi. Bet beidzot ar šo likumu ir jāspēj pārstāvēt arī valsts intereses.

Paredzu, ka smagi ies arī ar likumprojektu „Par izsolēm un azartspēlēm”. Jau šobrīd ir skaidri saredzamas noteiktas ekonomiskās intereses un rīcība to nodrošināšanai. Komisija bija izbraukusi apskatīt azartspēļu norises vietas, un jāatzīst, ka iespaids ir visai drūms. Mūsu mērķis bija gūt priekšstatu, kā iespējams veikt ar azartspēlēm iekasēto līdzekļu uzskaiti. Taču šajā jautājumā liels trūkums ir tas, ka valstij nav politikas azartspēļu jautājumā.

Strādājam arī sadarbībā ar citām komisijām. Piemēram, nupat meklējām risinājumus Rīgas domes budžeta turpmākai pārredzamībai. Pārmetumi par to, ka Rīgas dome neievēro vairākus pašvaldībām un pašvaldību budžetam saistošus likumus, ir izskanējuši vairākkārt.

Laba sadarbība mūsu komisijai ir ar Finanšu kapitāla tirgus komisiju. Mani pašu ļoti interesē, kas turpmāk notiks ar Maksātnespējas aģentūru. Arī mūsu komisija ir veikusi daudzus grozījumus likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”. Nav skaidrs, kādu mērķu labad ir veidota šī aģentūra, kāpēc tai piešķirtas tik lielas pilnvaras un kāpēc tā tiecas šīs pilnvaras vēl vairāk paplašināt.

— Vai uzskatāt, ka, kļuvusi par Saeimas deputāti, esat politiķe?

— Runāt par to, ka mūsu valstī ir daudz politiķu, manuprāt, ir muļķīgi. Lai par politiķi kļūtu, vispirms ir jābūt pamatzināšanām politikā. Esmu padomju varas gados nedaudz mācījusies starptautisko politiku. Tā radās nojausma, kā tiek būvētas politiskās sistēmas, ko nozīmē demokrātiskā, ko — republikāniskā sistēma. Uzskatu, ka nopietni mācījusies politiku neesmu. Politiķi būs jaunā paaudze, kas šobrīd studē un apgūst pamatzināšanas par politiku.

Manuprāt, izvirzot sev vēlmi kļūt par politiķi, ir jāapsver savs godīgums, savas spējas neietekmēties no personīgām interesēm vai kādu finanšu oligarhu gribas, bet kļūt par valsts interešu aizstāvi. Politiķis nedrīkst pārstāvēt kāda ekonomiskā grupējuma intereses. Šobrīd varu apgalvot, ka “Jaunais laiks” ir pirmā partija mūsu valstī, kas nav pakļauta neviena ekonomiskā grupējuma interesēm. Cenšamies ar tautas atbalstu veidot politiku, bet nevaru atzīt, ka esam politiķi.

Manuprāt, lielākā daļa cilvēku, kas mūsu valstī ir darbojušies politikā, ir kādu ekonomisko interešu pārstāvji politiskās struktūrās. Daudzi ir ļoti lietpratīgi un kompetenti, bet viņi ir pārstāvējuši citu intereses. Nenoliedzu, ka tas skan kategoriski.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas un pašvaldību lietu redaktore