Lai zinām visus Eiropas “par” un “pret”

Piektdien, 23.maijā, Rīgā notika Latvijas inteliģences konference “Jaunā Eiropas Savienība — 25 valstu kopiena. Cerības. Iespējas. Šaubas”

Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā

Maija Kūle:

Referāts Latvijas inteliģences 54. konferencē “Jaunā Eiropas Savienība – 25 valstu kopiena. Cerības. Iespējas. Šaubas” Rīgas Latviešu biedrībā 2003. gada 23. maijā

Anna Brigadere pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados rakstīja: “Ir varbūt traģika piedzimt par latvieti, bet, ja šī traģika ir notikusi, tad vajaga to izdzīvot līdz galam”. Iestāšanos Eiropas Savienībā nevajadzētu uzskatīt par traģiku, taču, ja tā ir aizsākta, tad to vajaga izdzīvot līdz galam.

Kāpēc? Pirmām kārtām uz to ved notikumu loģika. Mēs paši taču savā dzīvē vienmēr gribam, lai tas, kas aizsākts, loģiski turpinātos. Ir pilnīga patiesība, ka pēdējos desmit gados mūsu valsts nevis attīstīja separātisma tendences, bet centās veidot politiku, lai iekļautos lielākās apvienībās, tajā skaitā NATO un ES. Sabiedrības lielākā daļa to politiski apliecināja, ievēlot partijas, kas bija un ir par Eiropas Savienību. Lai nu kā mēs individuāli tagad skatītos uz šīm partijām un politisko eliti, tomēr katram saprātīgam cilvēkam būtu jāatzīst, ka virzība ir sen sākusies un gadu gaitā tikai padziļinājusies. Tagad, kad šā gada septembrī referendumā tautai būs jāizvēlas, kā balsot, būtu absolūti muļķīgi nonākt pie rezultāta “nē”, kaut arī tiktu atzīti daudzi saprātīgi pretargumenti. Tad mūsu sabiedrība līdzinātos nervozam un nepatstāvīgam cilvēkam, kas ik brīdi maina savu izturēšanos, plānus un nav iepriekš sakarīgi padomājis, uz ko gadu gaitā ir gājis. Protams, tādu sabiedrību neviens nevar paciest un respektēt. Tas ir pirmais punkts, kas attiecas uz visu sabiedrību kopumā.

Taču mūsu individuālās dzīves izjūtas ir ļoti atšķirīgas. Tas ir otrais skatījuma veids – nevis no sabiedrības kopuma, bet no katra individuālā viedokļa puses. Arī mani reizēm ES birokrātija ir pārkaitinājusi un pazemojusi līdz baltkvēlei, kad liekas, ka vajadzētu ar “nē” balsojumu izpaust savu sašutumu. Bet ir viena nozīmīga filosofiskā tēze, kas gadu tūkstošos atkārtojas daudzās filosofijas skolās: atšķir lielās lietas no mazām! Nevērtē tās ar vienādu mērogu! Mūsu – kā indivīdu – niknums un bažas par dažādām lietām ES, skatoties plašākā dimensijā, tomēr ir tikai atsevišķa šībrīža rūpe, lai arī cik svarīga tā katram liktos.

Ir jāsaskata tas, ka Eiropas apvienošanās visiem tajā iesaistītajiem cilvēkiem ir liels stratēģisks pasākums, kuru nevar mērīt ne nozvejas kvotās, ne gurķu formā, ne saņemtās un ieguldītās naudas daudzumā. Uz dzīves attīstību nevar skatīties tikai kā uz sadabūto materiālo lietu daudzumu, sev izdevīgu likumu, normu un kvotu panākšanu. Tas ir svarīgi, bet tas nav pēdējais punkts uz “i”. Eiropa – tā ir specifisks civilizācijas, vērtību pastāvēšanas veids, kas ir tapis gadu tūkstošos uz sengrieķu kultūras, kristietības, jūdaisma, Romas tiesību, renesanses, apgaismības, romantisma, nacionālo valstu veidošanās, nacionālisma, imperiālisma un arī totalitārisma bāzes. Eiropa nav jāiztēlojas kā paradīze. Pagātnē tās vēsture drīzāk ir briesmīga nekā skaista. Uz vēstures bāzes nevar uzbūvēt nākotnes Eiropu. Pēc Otrā pasaules kara Eiropa ir iekārtojusies jaunos ģeostratēģiskos apstākļos. Sekas tam ir iekšeiropeisku draudu izzušana un ārpuseiropeisku draudu pastiprināšanās.

Eiropas Savienība ir nākotnes veidojums. Kā ir teicis viens no tās ideologiem Žans Monē: “Patiesībā Eiropa nekad nav eksistējusi, tā ir jārada.” Taču šīs civilizācijas pamatos ir daudzas humānas, saprātīgas idejas, kas ir novedušas pie cilvēku labklājības un individuālās brīvības pieauguma. Mūsdienās Eiropā tiek respektēts saprāts, izglītība, individuāla cilvēka tiesības, likums, uzdrošināšanās riskēt un nest par to atbildību, aktīvs dzīves stils. Tie nav nieki!

Taču Eiropas mūsdienu vērtību vidū ir arī tādas, kas apdraud Eiropas nākotni. Nosaukšu dažas: mežonīgs pirkšanas un pārdošanas un masu kultūras uzplaukums, naudas vara, neapvaldīta peļņas griba, tehnikas dominēšana pār cilvēku, cilvēku skumjas par dzīves jēgas trūkumu un tas, ka Eiropa neatjaunojas – nepietiekami dzimst bērni. Vai piecietīsim kultūras standartizāciju un tikumu relativizāciju, ko neglābjami izplata masām domātās limonādes, kā “Coca-cola”, realitātes šovi, džinsi, hamburgeri, pamperi, supermārketi un seksuālo minoritāšu laulības, bērnu adoptācija šajās ģimeniskajās savienībās. Mēdz teikt, ka vainīga esot amerikanizācija. Taču vai šie simptomi nav klajāk redzamais aspekts no Eiropā dzimušajām nostādnēm? Modernizācija pārveido precē visu, kam pieskaras; visu, pat garu, var nopirkt; grēka, patiesības un svētuma jēdzieni vairumam neeksistē; industrializācija standartizē visu, ko dabū rokā, birokrātija spēlējas ar anonīmu varu; urbanizācija, t.i., cilvēku koncentrācija pilsētvidēs, sagrauj kopienas izjūtas, cilvēkus iemet pūlī kā vientuļus atomus.

“Barbarisms ir ieslēgts no pašas Eiropas nākušajā tehniskajā civilizācijā,” saka franču sociologs Edgars Morēns. Viņš domā, ka “jaunā Eiropas apziņa ir kultūras, enerģētisko, ekonomisko, demogrāfisko, morālo un vairāk par visu politisko un militāro vājumu apziņa”.

Vai mēs, piemēram, nobalsojot pret ES, varētu no šīm likstām izvairīties? Jāatbild, ka – ne, jo Eiropas civilizācijas likteņi ir kopīgi, modernitātes vilnis, vienalga, nāk pār mums, bet mana pārliecība ir, ka modernās Eiropas kaites vajag mēģināt kopīgi ārstēt. Nevis bēgt, bet uzvarēt. Varbūt tieši Viduseiropas un Austrumeiropas valstu pievienošanās pašķīdinās vecās Eiropas snobismu, pieklusinās liekulību, sniedzot palīdzību, pievaldīs formālismu un piebremzēs birokrātismu (jo tas, cerams, vairs nejaudās darboties līdzšinējās formās).

Ko pozitīvu par mums saka cilvēki no Rietumeiropas? Lielākoties mēs satiekam Rietumeiropas “apgaismotājus”, kas zina, kā vajag, un pamāca. Tādu, kas šurp brauc ar atvērtām acīm un ausīm, ir ļoti maz. Citēšu vācu filosofijas profesoru Vilhelmu Šmidu, kurš ir ieraudzījis latvisko un saka, ka Latvijai būtu nepieciešams paturēt “tradīcijas apziņu, rituālu izkopšanu, pacietību, rāmumu, uzticēšanos. Tās visas ir ļoti vecmodīgas lietas, bet mums [Eiropā] tās ir vajadzīgas. Ja modernizācija, kas ir ļoti dinamisks process, turpināsies, tā saraus kopsakarus sabiedrībā un arī starp cilvēkiem. Kad šo kopsakarību vairs nav, cilvēki jūtas ļoti vientuļi. [..] Turklāt Latvija var ieviest Eiropā vēl dažas lietiņas, jo Latvijā pastāv specifiska attieksme pret darbu un mīlestība uz dzīvi. Rietumu zemēs šī mīlestība uz dzīvi nav īpaši plaši izplatīta. [..] Dažkārt mēs aizmirstam, ka pastāv arī dzīve. Es to iemācījos tikai Latvijā. Vēl pastāv arī tāda cilvēku kategorija, kas ir ļoti iemīlējušies savā zemes stūrītī un vienlaikus ir ļoti atvērti pasaulei. Tā ir specifiska īpatnība, ko varētu vēlēties visā Eiropā.”

Tā, manuprāt, ir svarīga dominante, spriežot par pievienošanos Eiropas Savienībai. Vienā vārdā sakot, ne tikai mums viņus vajag, bet dziļākajā, garīgajā, nākotnes perspektīvas līmenī arī viņiem vajag mūs – un kā vēl.

Jaunās Eiropas projekts top, izstrādājot juridiskas, politiskas, ekonomiskas detaļas, taču tas būs ieraugāms tikai tad, kad visas divdesmit piecas (un vēlāk vēl vairāk) valstis sāks dzīvot kopējā ritmā. Jaunā Eiropa būs kļuvusi smagāka, norūpētāka, plašāka, daudzveidīgāka, valodu ziņā kā Bābeles tornis, no pārvaldības viedokļa maksimāli sarežģīta. Kā izdosies dabūt consensus – savstarpējo vienošanos par aktualitātēm?

Jaunajā Eiropā, manuprāt, ir viena draudīga un objektīva pretruna: uzskatu demokrātiskā daudzveidība, nacionālo interešu konflikti, varas centru izkaisītība pa nacionālajām valstīm un reizē demokrātiskās iekārtas princips – atļaut visiem gari spriest, tirgoties par interesēm, mainīt pozīcijas. Tas rada situāciju, ka kopīgie lēmumi rodas lēni, smagi un ilgstoši. Taču modernitātes laikmets prasa ātrus, efektīvus, pēc iespējas vienprātīgus lēmumus. Jo Eiropa garāk domās, jo vairāk to apspēlēs citi reģioni. Taču, jo Eiropa vairāk mēģinās centralizēties, jo lielāka būs nacionālo valstu iekšējā pretestība, lai nezaudētu savu varu un ietekmi. To mēs redzam Eiropas Konventa diskusijās, kur visas mazās valstis, arī Latvija, uztraucas, ka to ietekmes spējas tiks samazinātas. Ja mēs būtu aukstasinīgi, tad būtu jāsaprot, ka efektīvāka ir centralizētāka Eiropa. Taču, tā kā mēs esam karstasinīgi, tad mēs pirmām kārtām uztraucamies par to, kas būs ar mums, ar latvisko identitāti un ar Latvijas politiskās elites vietu ES, nevis kas notiks ar Eiropas darbības efektivitāti.

Esot Latvijas pilsoņiem, mums tomēr savā domāšanā jābūt arī eiropiešiem. Pasaule nestāv uz vietas. Reģioni apvienojas. Iespējams, ka Eiropa cenšas “savilkties kulaciņā” tādēļ, ka tai pretī stāv atšķirīgas, spēkā augošas civilizācijas. Mums nav citas iespējas. Es saprotu, ka leģendas par palikšanu vieniem un absolūti suverēniem, par nogaidīšanu, par pievēršanos citiem, “labākiem” reģioniem utt. var likties simpātiskas; puiciski jauka ir doma par “ieriebšanu ES (vai ieriebšanu savai valdībai vai arī miljona iztērētājiem par ES kampaņu utt.), nobalsojot “pret”, taču ir viens neglābjams, nenovēršams apstāklis, kas visu nosaka – tas ir laiks. Laiks, kā to izprot Eiropas klasiskā domāšana: laiks tek no pagātnes tikai uz priekšu, un tu nevari būt cits un citur, tu nevari būt norvēģis vai šveicietis, jo tu tas neesi bijis. Tu pat nevari neko izmainīt šodienā, jo arī tā jau ir notikusi, un dzīves loģika (protams, arī politiskie, ekonomiskie lēmumi) tevi te ir atvedusi. Laika temps tikai pieaug, un nākotne atnāk straujāk, nekā to var prognozēt. Kļūdīties, spēlēt savas iekšpolitiskās spēles, izpaust savas personīgās ambīcijas, musinot citus, vairs nedrīkstētu, jo likmes ir pārāk augstas. Laiks kā liktenis, kā Eiropas domāšanas pamatīpašība būtībā nes mūs iekšā Eiropas Savienībā, tā ir lielo stratēģisko notikumu loģika.

Taču Eiropas brīvības loģika mums māca, ka katram ir tiesības izteikt savu viedokli par likteni un laiku (agrākās kultūrās gan tas netika akceptēts). Tāpēc jāatzīst, ka pat “nē” teikšana ir Eiropas gara izpausme, tā privilēģija, ko mums ir atnesusi šī civilizācija. Cienīsim Eiropu par to un būsim kopā ar to, kā saka latvieši, gan dienās baltās, gan nebaltās.

Es sāku ar Annu Brigaderi un, cienot rakstnieci, vēlos arī beigt ar viņas pārdomām par to, vai latvju tautai ir kāda misija.

Viņa raksta: “Izkopt to, ar ko tā atšķiras no otras. Dot savu īpatnējo. Sākumā tas notiek neapzinīgi (visu grūto vergu laiku). Īpatnējais izpaužas jau ārēji, valodā, kustību ritmā, parašās, latvieša īpatnējā grācijā. Ievērojat, studējat to Rozentāla gleznās. [..]

Mums ir grūti iekļūt Eiropā. Varbūt tas labi.

Pašiem būt sevī stipriem, pašiem sevī augt, atrast savu īpatnējo. Atsvaidzināt Eiropu. Ziemeļnieku asinis. Enerģijas atslābums, enerģijas pieaugums.”

Lai arī būtu, kā paredzēja rakstniece pirms septiņdesmit gadiem.