Par sava prāta noniecināšanu

Igors Šuvajevs:

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Konferences laikā: LU Filozofijas institūta direktore Maija Kūle, Valmieras Augstskolas docents Andris Levāns, LU Filozofijas katedras asoc. prof. Igors Šuvajevs, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete

Referāts Latvijas inteliģences 54. konferencē “Jaunā Eiropas Savienība – 25 valstu kopiena. Cerības. Iespējas. Šaubas” Rīgas Latviešu biedrībā 2003. gada 23. maijā

Cerīgi un bažīgi pārspriedumi par nacionālo identitāti. Dažkārt tie izskan draudošā vai žēlabaini gaudulīgā tonalitātē. Bet kāds tiem ir pamats? Lielākoties – paša spriedelētāja dvēseles stāvoklis. Tāpēc to analīze laikam vislabāk padotos attiecīgās zinātņu nozares speciālistiem. Tomēr šajos pārspriedumos iezīmējas arī tendences, kas nav tikai psiholoģijas vai psihopatoloģijas kompetencē.

Vai, iestājoties Eiropas Savienībā, draud izzust nacionālā identitāte? Atbilde ir ļoti vienkārša – kā var pazaudēt to, kā nav? Katrā ziņā nav nācies manīt kaut cik jēdzīgu nacionālās identitātes formulējumu. Nezinot un nesaprotot, kas ir nacionālā identitāte, to var arī zaudēt, neiestājoties nekādā Eiropas Savienībā. Turklāt diez vai identitāte ir kas tāds, kas pieder. Tāpēc to arī nevar pazaudēt.

Kas ir identitāte? Tāpatība. Akmens ir tāpatīgs pats sev. Arī galds vai krēsls. Cilvēks, ja vien viņš ir dzīvs, nekad nav tāpatīgs sev. Izdaudzinātajos pārspriedumos par identitāti īstenībā runa ir par identifikāciju. Bet, ja tik ļoti vēlas izmantot vārdu “identitāte”, derētu atcerēties, ka tā ir eksperimentāla, proti, pieredzē un pārdzīvojumos grodēta, veidojama un uzturama identitāte. Tā nav nekas gatavs un pabeigts.

Starp citu, nepastāv arī nekāda Eiropas vai eiropieša identitāte. Tā tiek meklēta, par to diskutē. Galu galā Latvija jau ir tajā pašā Eiropā, vismaz ģeopolitiskā ziņā. Kā gan, iestājoties aizvien vēl saimnieciski politiskajā veidojumā “ES” , var zaudēt kādu identitāti jeb spēju identificēties? Ja arī var zaudēt, tad tikai pašu dēļ.

Vai Latvija zaudēs nacionālo identitāti? Kā lai zaudē to, kā nav? Protams, var nojaust, ka, runājot par Latvijas nacionālo identitāti, domās spriežam par latviešu identitāti. Taču tā ir tikai daļa no Latvijas identitātes. Turklāt pārspriedumiem par latviešu identitāti ir vismaz viena kļūma konsekvence. Par identificēšanās kritēriju tiek pieņemta valoda. Kļūmā konsekvence ir tā, ka nelatvieši to uztver kā latviskošanas mēģinājumu. Taču latviešu valoda vienkārši ir šīs zemes valsts valoda, kuru prot ikviens sevi cienošs cilvēks. Turklāt šī valoda ir jāapgūst arī latviešiem. Cik pliekana un sāja bieži vien ir to valodošana, kuri ar putām uz lūpām iestājas par latviešu valodas aizsargāšanu. Neprazdami runāt sulīgā, krāšņā valodā, paši latvieši nenoniecina savu valodu.

Kā tad ir ar Latvijas vai latviešu identitāti Eiropā, kas nez kāpēc tiek jaukta ar Eiropas Savienību? Viss ir pašu ziņā. Tomēr būtu vērts palūkoties uz to, kas ir raksturīgs eiropeiskajai identitātei jeb identificēšanās tradīcijai un kā ir Latvijā.

Eiropā ārkārtīgi liela nozīme ir brīvībai un brīvībām. Brīvība ir pašnoteikšanās un pašizvēle, t.i., sevis paša un sava patstāvīguma izvēle. Šī brīvība nav iespējama bez spriestspējas. Un tā nav nekāda spriedelēšana vai prātuļošana. Spriestspēja ir domāšana un rīcība vienlaikus. Tā izpaužas nevis kā vēlmju paušana, bet gan kā griba un tās īstenošanas prasme. Domāšana nav iespējama bez kritiskuma, prāta jeb intelekta attīstīšanas. Domāšana ir sajūgta ar sajēgu un zināšanām.

Eiropā šāda kritisko zināšanu un spriestspējas forma ir zinātne. Eiropeisko identitāti raksturo kritiskums, prāta jeb intelekta kultivēšana. Kā ir Latvijā? Daudzināt jau daudzina, vajadzības gadījumos pat padižojas. Tikai diez vai tam ir pamats. Latvijā zinātnei visžēlīgi tiek atvēlēti 0,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Zemākais rādītājs ne tikai topošajā Eiropas Savienībā, bet arī Eiropā. Lieki piebilst, ka vienkāršai zinātnes reģenerācijai ir nepieciešams vismaz 1% no IKP. Tiek lēsts, ka jābūt vismaz vienam zinātniekam uz 1000 iedzīvotājiem, lai pastāvētu un attīstītos zinātne. Latvijā šis skaitlis ir 0.6. Tomēr tas ir iemesls paglaimot sev, jo Āfrikā šis skaitlis ir 0,4. Laikam jau Latvija grasās ieviest zināmas izmaiņas Eiropā. Latvija var tikai lepoties ar antiintelektuālisma tradīcijas izkopšanu un prāta noniecināšanu. Pat pieļaujot prāta pastāvēšanu, to cenšas ar kaut ko sapārot. Taču prātu nevar sapārot, sapārošanas gadījumā tas beidz pastāvēt.

Spriestspēja ir sajūgta ar uztveri. Uztvere ir nevis vienkārši kaut kāda jušana vai jutoņa, bet gan spēja atšķirt. Un šī atšķiršana ir saistīta ar zināšanām un informāciju. Arī Latvijā tiek spriedelēts par informāciju un zināšanās sakņotu sabiedrību. Īstenībā gan dominē informatīvie trokšņi. Informācija ļauj spriest par atšķirību starp diviem stāvokļiem. Tās vietā Latvijā pastāv vēstījumi un vīzijas. Zinātne, protams, nav vienīgais zināšanu avots, tomēr tas ir gana svarīgs. Var jau mierināt sevi, ka zinātnei Latvijā vēl ļauts būt pie dzīvības, tomēr būtu vērts arī pamanīt analfabetizācijas uzplaukumu. Lasīšanas un rakstīšanas prašana vēl neliecina par analfabētisma pārvarēšanu. Lasīto ir nepieciešams arī saprast, rakstīt un runāt ir nepieciešams ar jēgu. Kam nav tīkams apzīmējums “analfabetizācija”, var izmantot citu apzīmējumu, piemēram, idiotizācija. Tiesa, diez vai idiotiem tas ir saprotams.

Uztvertspēja ir aisthēsis. Transformējot šo grieķu vārdu, latviski tiek runāts par estētiku. Nevar nepamanīt, ka patlaban Latvijā dominē iznirelības estētika. Pastāv arī savdabīga ētika, proti, darbošanās ētika jeb izturēšanās forma. Tie, kas izsitušies, cenšas noteikt toni, darboņi, kas nesaprot pat pašu reiz teikto vai rakstīto, uzmetas par vadoņiem un noteicējiem. Taču darbošanās nav rīcība, par kuru tās veicējs ir arī atbildīgs. Darboņi šiverē un iemanās aizmirst citus. Iznireļi nevis domā, bet manīgi kalkulē un labākajā gadījumā mana tikai sevi.

Kā ir ar spriestspēju un uztveri Latvijā? Varbūt taisnība ir tam dzejniekam, kurš rakstīja par vardēm, kas grasās kopīgi lēkt bedrē? Lai kā arī būtu, varžu pieminēšana, var gadīties, ir īsti vietā. Turklāt par to var pārliecināties katrs pats. Ieliekot vardi traukā ar ūdeni, kuru lēnām uzsilda, redzams, kā tā, tīksmi staipoties, izvārās. Varde nemana atšķirības, tās spriestspēja ir reducēta līdz reakcijai uz tiešu stimulu. Var jau runāt par to, kas būs, iestājoties Eiropas Savienībā, un nemanīt, kas notiek pašmāju dīķītī. Tomēr diez vai par sliktu nāktu darbs pašiem ar sevi, sevis izstrādāšana no vardiskuma. Tas tad arī varētu būt latviešu identitātes vai pastāvēšanas garants.