Ar mūžīgo jautājumu ..quo vadis?

Andris Levāns:

Referāts Latvijas inteliģences 54. konferencē “Jaunā Eiropas Savienība – 25 valstu kopiena. Cerības. Iespējas. Šaubas” Rīgas Latviešu biedrībā 2003. gada 23. maijā

Divas Eiropas. Politiskā un saimnieciskā Eiropa ir normētas kolektīvās rīcības un atbildības telpa. Ģeogrāfiskā Eiropa — ģeoloģiski un klimatiski daudzveidīga ainava. Šo abu Eiropu robežas nesakrīt. Kur meklēt Latviju?

Nemainīgs, šķiet, ir Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis. Taču atšķirīga bijusi Latvijas vieta pasaules politiskajā kartē. Idejas par latviešu nāciju “tēvi” lokalizēja sevi, tautu un teritoriju “starp Rietumiem un Austrumiem”. Šodien — nu jau divpadsmit gadu garumā — Latvija pamazām un neatlaidīgi tuvojas “Rietumiem”. Tāpat kā Made in Europa kopš dažiem gadiem norāda ne tikai uz produkta izcelsmi, bet arī uz baudāmās dzīves kvalitāti, tieši tā Latvijā deklarētajām brīvas un demokrātiskas sabiedrības vērtībām vēl arvien nepieciešams reāls segums.

Vēl Latvija nav Eiropas Savienības dalībvalsts. Taču, kā apgalvo zinātāji, Latvijai ir vismaz viena ekonomiskā virsvērtībā konvertējama īpašība, kas jau šobrīd to padara interesantu starptautiskām saimnieciskām struktūrām, — valsts ģeogrāfiskais stāvoklis. Šis novērojums bieži tiek konkretizēts ar piebildi — Latvija atrodoties “Eiropas centrā”. Tieši tādēļ Latvijai, jo sevišķi Rīgai, piemītot īpaša vēsturiski determinēta loma — par tām runā kā “starpnieku” vai “tiltu starp Austrumiem un Rietumiem”.

Eksistence “starp Rietumiem un Austrumiem” un “tilta” metafora iezīmē latviešu nācijas radītā paštēla divus polus: no vienas puses — fatālas vēsturiskas netaisnības upuris, no otras — īpašai vēsturiskai lomai predestinēts politiskais aktieris.

Abiem izteikumiem kopīgs ir vispārinājumiem piemītošais universālas pielietojamības raksturs, kas balstīts uz analogu un tipisku vēsturisku situāciju atlasi. Tieši tāpēc — šajā gadījumā — viens izteikums ietver sevī otru.

Atrasties “starp Rietumiem un Austrumiem” nozīmē pēc būtības nepiederēt ne vienam, ne otram. Šādu latviešu starpstāvokli konstatē jaunstrāvnieks Jānis Pliekšāns, jo dzejnieks Rainis episkajā drāmā “Uguns un nakts” apgalvo, ka varonim Lāčplēsim būs jākaro “... pret visu ļaunumu,/ Vai naidnieks rietumos, vai austrumos” (1.cēliens). Jaunlatvieša Andreja Pumpura radītā mītiskā pasaules aina ir pirmatnēji duāla: tās pamatā — “Austruma un Rietruma” sacensībā iemiesotais mūžīgais antagonisms. Šīs kosmoloģiskās cīņas virpulī tomēr ierauta arī “mūsu latvju tauta”, taču no bojāejas “glābta/ Tika tā caur Austrumu”. Pumpura un Raiņa ļaunuma ģeopolitiskās koncepcijas atšķiras ar to, ka viens lokalizē “vēsturisko ienaidnieku” Rietumos, otrs — Austrumos.

Divi atšķirīgi redzējumi, taču tiem kopīgs ir Austrumu un Rietumu motīva šifrs: pozīcija iepretī ļaunajam, piederība “rītiem vai vakariem” determinē stāvokļa maiņu, t.i., no apdraudēta centra, ap un par kuru norisinās cīņa, kļūst par drošu, aizsargātu nomali; tieši šādā situācijā saasinās vēlme atgriezties nevis zaudētajā paradīzē, bet gan mainīt pastāvošo politisko status quo no perifērijas pret suverenitāti.

Citāds un tomēr tik līdzīgs redzējums raksturīgs viduslaiku Livonijas politiskajai un ekonomiskajai elitei. Šīs teritorijas un tās iedzīvotāji bija daļa no universitas christianae, bet tanī pašā laikā Rīgas arhibīskaps Henings Šarpengers 1428. gada decembrī neaizmirsa savam adresātam atgādināt, ka “mūsu bīskapija līdz ar Tērbatas bīskapiju atrodas kristīgās pasaules malā”. Tas ir bēdīgs un bīstams stāvoklis — “tālu prom no citām kristīgām zemēm”, bet “par tuvu neticīgo krievu apdzīvotajām teritorijām”.

Dzīve “pasaules malā” vai kādas valsts “nomalē”. Īpaši tad kolektīvajā apziņā tiek aktualizētas tādas vēsturiskas konstelācijas, kas liecina par labāku, cēlāku pagājušu tagadni. Tāda ir “tilta” kā starpniecības “starp Austrumiem un Rietumiem” metafora. Ar tās palīdzību var tēlaini, vizualizējot iztēlē pagājušas norises, izteikt šo norišu kontinuitāti, kas citādi nav attēlojami hronoloģiski secīgā kārtībā, jo notikušā laiks un vieta ir atšķirīgi. Metafora padara pagātnē notikušo tveramu, piesavināmu. Veidojas vēstures stāsts. Metafora pauž un atraisa jūtas, kairina emocionalitāti, rosina iztēli un darbina asociatīvo domāšanu.

Šis literārais toponīms jau sen kļuvis arī par Latvijas politiskās retorikas elementu. Kopš apmēram 1989. gada tas iezīmēja jaunu politisko un ekonomisko priekšstatu veidošanos par Latvijas nākotni pēc valstiskās suverenitātes atjaunošanas. Tika meklētas vēsturiskas atsauces, ar kurām varētu pamatot šīs metaforas lietderību un atbilstību konceptuāli nepilnīgajam valsts ekonomiskās attīstības modelim.

Taču “tilta” metafora nozīmē ne tikai atgādināt sev un pasaulei par savu klātbūtni kā kvalitatīvu lielumu, bet arī uzsvērt šī stāvokļa eksluzivitāti. Tanī pašā laikā tieši “tilts” var radīt droša patvēruma sajūtu. Tā ir augstāka vieta par citām, paveras it kā labākas novērošanas iespējas. Ar paļāvību uz tilta balstiem var skatīties notikumu straumē, kas plūst kaut kur apakšā. Bet šis tilts kļūst mazpamazām par salu, vai arī īstenības izjūta mainās tā, it kā dzīvotu uz salas. Un nemanot salinieks sāk gaidīt “svētlaimīgo kuģi”, kas aizvedīs uz “apsolīto zemi”. Kas notiks tad, ja “vēstures straume” mainīs savu virzienu, kuģim vēl nepienākot?

Dažādu apstākļu dēļ Latvijas sabiedrībā, šķiet, arvien vairāk nostiprinās uzskats, ka iestāšanās ES ir Latvijas valdības un Briseles kopīgs politisks projekts, kam citas alternatīvas nav. Vēl pavisam nesen kāds populārs žurnāls lasītājam atgādināja: “Latvijas vieta ir lielvaru krustceles, vieta, kur izsenis sadūrušās Austrumu un Rietumu vareno intereses. Vēsturiski likumsakarīga ir parādība, kuru var dēvēt par Kaupo sindromu: vienmēr Latvijā ir meklēti un atrasti cilvēki, kas, dažādu savtīgu apsvērumu vadīti, piekrituši rīkoties kādas lielvaras interesēs. Šodien esam nonākuši jaunā pavērsiena punktā. (..)” Šāds izteikums liek domāt par tādu nākotnes scenāriju, kurš jau vairākkārt pieredzēts un kura radītās sekas zināmas.

Nākotne Eiropas Savienībā modina, tātad, bailes zaudēt valstisko suverenitāti. Latvija kļūtu par kaut kā lielāka daļu — no ģeogrāfiskās Eiropas centra par politiskās Eiropas perifēriju. Pie tam šī “vecā Eiropa” vairumam Latvijas sabiedrības ir sveša un nezināma. Zaudējuma un katastrofas nojausma atraisa apokaliptiskas (eshatoloģiskas) noskaņas: kolektīvajā apziņā rodas drūmi, baisi nākotnes norišu scenāriji, un kā pamatojums tam tiek minēts kāds par hrestomātisku kļuvis vēstures fakts — kad, piemēram, Rietumi nodeva Baltiju Teherānas un Jaltas konferencēs. Ir bail zaudēt “latvisko identitāti”, jo ES šķiet tas bībeliskais semītu pazemes dievs Molohs, šī visu aprijošā multietniskā rīkle, kas draud ar sagremošanu, izšķīšanu, nebūtību. Kas notiks, ja antagonisms, šī modernā latvieša mītiskās pasaules ainas ass, zudīs — Rietumi ar Austrumiem izlīgs?

Vēsture kā naratīva konstrukcija patiešām mēdz atkārtoties. Pagātne ne.

Priekšstatiem par sevi ir bijusi svarīga loma politiskās nācijas konstituēšanās procesā. Latvijas nācijas formēšanās process, kam raksturīga uzrāvienveida attīstība, vēl nav noslēdzies. Mēs varam būt droši, ka tas turpināsies arī pēc iestāšanās ES un NATO.

Latvija ir iebridusi “vēstures straumē”. Ar visām no tā izrietošajām sekām.