Par Zentas Mauriņas vēstulēm un viņai tuviem cilvēkiem

“Latvijas Vēstneša” redaktoram

A. god. Oskaram Gerta kungam

Izlasījusi Dr. filol. G. Grīnumas publikāciju aprīļa “Karogā”, ieraudzīju kaut ko ļoti līdzīgu arī Jūsu laikrakstā. Vienīgi publikācija “LV” par Z.Mauriņu sākās ar kļūdu: pēc uzrādītā dzimšanas gada iznāk, ka Z.M. decembrī būs – 126 gadi. (Tiešām, “Latvijas Vēstnesī” ieviesusies nepatīkama neuzmanības kļūda, par ko atvainojamies visiem lasītājiem. Pareizs Zentas Mauriņas dzimšanas gads ir 1897. –“LV” red.)

Augsti vērtējot G. Grīnumu kā Aspazijas un Raiņa pētnieci, mani pārsteidza autores jūsma par Tičīno sastapto Tarkīni kundzi, kura nodevusi viņai 40 Z.M. vēstules, un uzņēmība uzstāties ar 5 ziņojumiem un referātiem Rīgā un citās Latvijas pilsētās un ar referātu konferencē Viļņā.

Nevienam nav liegts priecāties par zinātniskiem jaunieguvumiem, taču, izlasījusi šo Tarkīni – Mauriņas saraksti, īpašus jaunatklājumus nesaskatīju. Esmu pārlasījusi vismaz tūkstoti Mauriņai adresētu sūtījumu un viņas atbildes, no kurām vērtīgākās iekļāvu grāmatā “Zenta Mauriņa atmiņās un vēstulēs” (1997).

Bet mani mulsina arī Tarkīni kundzes apgalvojums, ka viņa līdz pēdējam mirklim atradusies pie mirstošās Z.M. gultas. Pie manis Rīgā ir viesojušies Zentai Mauriņai patiesi tuvi cilvēki, galvenais – viņas brālēns Dr. Reinke. Viņš un viņa sieva turēja mirstošās Zentas rokas, centās atvieglot pēdējos brīžus. Es tajā dienā atrados Z.M. mājā Bad-Krocingenē Romiešu ceļā 9, un ap pulksten 22 atskanēja telefona zvans, kad dakteris paziņoja par Zentas Mauriņas aiziešanu. Ar to aizsākās arī mana un daktera pazīšanās.

Jā, savā monogrāfijā par Z.M. esmu speciālu nodaļu veltījusi Šveicei (318–331), un te man ļoti palīdzēja Z.M. tuvs draugs operdziedonis K.Bauers-Zemgalis. Nesenā telefonsarunā arī viņš pateica, ka diemžēl nekad no Zentas par Tarkīni kundzi neko nav dzirdējis.

Taču rakstu Jums sakarā ar pašu galveno. Kad Tarkīni kundze jautā G.G. “vai tā ir tiesa, ka daži rakstnieces “Specialisti” mūsdienu Latvijā savās grāmatās deformējuši viņas koptēlu un snieguši apšaubāmas Zentas Mauriņas darbu interpretācijas”, intervijas autore Jūsu laikrakstā atbild ar stāstījumu par “pēdējos desmit, divpadsmit gados klajā nākušajiem rakstnieces darbu izdevumiem”, par “Mūrmuižas Tautas augstskolas (pareizi jābūt – universitātes) atdzimšanu” utt. Kā G.G. varēja neminēt manu vārdu kā Zentas Mauriņas mājāsvedēju un nu jau 15 gadus Mūrmuižas TU rektori, kā sīvās cīņās ar tā laika nomenklatūru daudzu viņas grāmatu, filmas, rakstu sarūpētāju un autori?

Mans vārds netiek minēts. Mani uz konferencēm neaicina. Neesmu vairs “modē”. Moris ir savu padarījis – moris var iet.

Manuprāt, starp nopietniem pētniekiem (kāda, bez šaubām, ir G. Grīnuma) vajadzētu pastāvēt koleģiālai solidaritātei, sadarbošanās iespējām. Un ļoti žēl, ka pie mums tā nepastāv.

Cienot Jūsu vadīto laikrakstu un uzskatot par lielu godu pie Jums publicēties, palieku pārliecībā, ka Jūsu izdevumā nekas no augstāk minētā neatkārtosies.

Jūsu — Ingrīda Sokolova,

Republikas nopelniem bagātā kultūras darbiniece,

Dr. habil. filol., Rakstnieku savienības biedre