Ministru kabineta noteikumi Nr.235

Rīgā 2003.gada 29.aprīlī (prot. Nr.23, 71.§)

Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība

Izdoti saskaņā ar Pārtikas aprites uzraudzības likuma 4.panta otro un ceturto daļu un 19.panta piekto daļu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim, kārtību, kādā novērtējama dzeramā ūdens atbilstība šo noteikumu prasībām, kā arī dzeramā ūdens monitoringa un kontroles kārtību.

2. Noteikumi attiecas uz virszemes un pazemes ūdeni, kurš neapstrādātā veidā vai pēc speciālas sagatavošanas paredzēts patēriņam cilvēku uzturā, uztura pagatavošanai, izmantošanai mājsaimniecībā, tirdzniecībai, kā arī izmantošanai pārtikas ražošanā (apstrādē, pārstrādē, konservēšanā), neatkarīgi no piegādes veida (pa ūdensvadu, cisternās vai fasējumā) (turpmāk — dzeramais ūdens).

3. Dzeramā ūdens monitoringu īsteno, regulāri laboratoriski pārbaudot dzeramo ūdeni, lai iegūtu informāciju par tā atbilstību vai neatbilstību šo noteikumu nekaitīguma un kvalitātes prasībām, kā arī par pārmaiņām dzeramajā ūdenī. Saskaņā ar šo noteikumu 23.punktu veic kārtējo monitoringu un auditmonitoringu. Pa ūdensvadu iedzīvotājiem piegādātā dzeramā ūdens kārtējo monitoringu veic ūdensapgādes uzņēmums (turpmāk — ūdens piegādātājs), bet auditmonitoringu — valsts aģentūra “Sabiedrības veselības aģentūra” (turpmāk — aģentūra). Pārtikas uzņēmumos, izņemot ūdens piegādātājus, gan kārtējo monitoringu, gan auditmonitoringu organizē uzņēmuma īpašnieks vai vadītājs (turpmāk — uzņēmējs).

4. Šo noteikumu 3.punktā minētais uzņēmēja pienākums organizēt kārtējo monitoringu un auditmonitoringu neattiecas uz pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem.

5. Noteikumi neattiecas uz dabīgajiem minerālūdeņiem un ārstnieciskajiem minerālūdeņiem, ko par tādiem atzinušas pilnvarotas kompetentas institūcijas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

6. Dzeramā ūdens kvalitātes un nekaitīguma prasības neattiecas uz dzeramo ūdeni, ko iegūst no atsevišķām ieguves vai piegādes vietām, kuras izmanto mazāk par 50 personām, un kura piegādes apjoms nepārsniedz 10 m3 diennaktī.

7. Dzeramā ūdens kvalitātes un nekaitīguma prasības ir obligāti piemērojamas dzeramajam ūdenim, ko iegūst no šo noteikumu 6.punktā minētajām ieguves vai piegādes vietām, ja dzeramo ūdeni realizē tirdzniecībā vai citādi izmanto komercdarbībai vai publiskām vajadzībām.

8. Dzeramā ūdens kvalitātes un nekaitīguma prasības nepiemēro no ieguves vai piegādes vietām iegūtajam dzeramajam ūdenim, kuru izmanto tā, ka tas ne tieši, ne netieši nerada draudus patērētāju veselībai, un par to ir saņemts aģentūras atzinums.

9. Dzeramā ūdens piegādātājs ir atbildīgs par iedzīvotāju atbilstošu un precīzu informēšanu par viņiem piegādātā dzeramā ūdens kvalitāti un nekaitīgumu, par korektīviem pasākumiem, ko piegādātājs ir veicis dzeramā ūdens kvalitātes un nekaitīguma nodrošināšanai, kā arī par iespējamo korektīvo rīcību, kas jāveic pašiem iedzīvotājiem. Uzņēmējs vai ūdens piegādātājs var neinformēt patērētāju par dzeramā ūdens neatbilstību kvalitātes un nekaitīguma prasībām, ja kontroles institūcijas vai aģentūra šo neatbilstību ir atzinušas par niecīgu un patērētāja veselībai nekaitīgu.

10. Aģentūra sagatavo informatīvos materiālus, lai informētu sabiedrību par dzeramā ūdens nekaitīgumu un kvalitāti, pasākumiem piesārņojuma gadījumos, kā arī konsultē patērētājus, uzņēmējus, ūdens piegādātājus un ūdensvada īpašniekus par iespējamo korektīvo rīcību dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanai vai pasākumiem, kas veicami, lai novērstu dzeramā ūdens neatbilstību šo noteikumu prasībām.

11. Jebkura rīcība vai pasākumi, kurus veic, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu, nedrīkst pazemināt dzeramā ūdens kvalitāti vai palielināt piesārņojumu dzeramā ūdens ņemšanas vietās.