Par “Ventspils naftu” un tās privatizāciju

Ekonomikas ministrs Juris Lujāns:

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Nu jau par ieilgušu var uzskatīt tā saucamo Ventspils krīzi - Krievija vēl joprojām nesūta naftas produktus pa cauruļvadu. Kādu jūs redzat risinājumu šajā lietā?

Šim konfliktam ir divas sastāvdaļas. No vienas puses var teikt, ka pašreizējā situācija skar divu valstu teritorijas - Krievijas un Latvijas. Pilnīgi pievienojos tam, ka šajā jautājumā ietilpst liela daļa politikas, īpaši no Krievijas institūciju puses, kā rezultātā ģeoekonomika bieži vien pārvēršas ģeopolitikā.

No otras puses, tas ir jautājums, kas skar privāto biznesu, jo tajā ir iesaistītas privātās uzņēmējdarbības puses. Caur Ventspili netiek transportēta Krievijas valstij piederoša nafta, kuras transportu nodrošinātu Latvijas valsts. Taču pagaidām tiek runāts tikai par valstiskajiem kontekstiem - ko Latvija ir darījusi attiecībā pret Krieviju un tā tālāk. Valsts var nodrošināt noteiktus biznesa noteikumus, noteiktus apstākļus, bet tā nevar uz brīvā tirgus ekonomikas bāzes būvētu attiecību partneriem pavēlēt kaut ko darīt vai nedarīt. Valsts var traucēt vai veicināt biznesu, taču nevar kaut ko darīt uzņēmēju vietā. Turklāt pats galvenais ir tas, ka šajā lietā mēs ļoti daudz ko nezinām. Mums nav zināms, kādas ir bijušas vienošanās, darījumi privāto uzņēmēju starpā. To nezina ne mediji, ne arī es kā ministrs. Un iespējams, ka man to arī nevajag zināt. Ventspils problēmas gadījumā tiek pārspīlēta valsts loma, bet pārāk maz tiek analizēts privātīpašnieku seku-cēloņu modelis.

Uzskatu, ka Latvijas valsts no savas puses starptautiskajā, diplomātiskajā arēnā ir izdarījusi visu iespējamo, lai ietekmētu Krievijas pusi atsākt naftu virzīt caur Latviju. Domāju, ka diezvai tuvākajā laikā ir gaidāmi būtiski pavērsieni šajā jomā. Cerams, ka būtiski pavērsieni notiks šāgada beigās, nākamā gada sākumā.

Kādiem pavērsieniem ir jābūt, lai situācija šajā jomā uzlabotos?

Pieļauju, ka nākotnē Krievijas uzņēmēji sapratīs, ka viņiem ir izdevīgāk izmantot šo koridoru nekā to boikotēt. Tāpat jāņem vērā, ka mēs nevaram sakārtot privāto uzņēmēju attiecības, kooperatīvās saites, kas ietekmē šo biznesu - valsts šajā procesā nav pat ielūgta.

Gribu uzsvērt, ka tiek spekulēts ar to, ka “Ventspils nafta” ir Latvijas valstij piederošs uzņēmums. Latvijas valstij pieder tikai mazākā daļa no VN akcijām. Turklāt ir notikušas juridiskas vienošanās, kas nosaka to, ka valsts ir totāli pasīvs akcionārs. Lai gan valstij pieder aptuveni 42% VN akciju, tā ne reizi nav saņēmusi dividendes, tai nav ne mazākās iespējas ietekmēt uzņēmuma lēmumus. Man kā ekonomikas ministram nav iespējas mainīt VN valdes locekļus vai ietekmēt uzņēmuma darbību. Valsts pati nevar pārdot sev piederošās VN akcijas, nesaskaņojot šādu soli ar šā uzņēmuma privātajiem akcionāriem. Ja nu caur šo uzņēmumu netiek veikts naftas tranzīts, tad tā jau ir šo privātīpašnieku problēma.

Vairākkārt izskanējis viedoklis, ka šīs naftas tranzīta problēmas pastāvēs tikmēr, kamēr VN nebūs nonākusi Krievijas uzņēmumu rokās. Cik reāla, jūsuprāt, ir iespēja, ka VN var nonākt Krievijas uzņēmēju īpašumā?

Tas ir tikpat reāli, cik nereāli.

Vai kāda Krievijas kompānija ir izrādījusi interesi par VN akcijām?

Laikā, kamēr es esmu ekonomikas ministrs, esmu dzirdējis jautājumus par šo tēmu no visneiedomājamāko ģeogrāfisko vietu pārstāvjiem. Esmu ticies ar vairāk nekā desmit valstu vēstniekiem, un katrs no viņiem man ir paprasījis - kāda ir situācija VN, kā būs ar šā uzņēmuma privatizāciju? Uz to es viņiem vienmēr esmu atvaicājis - kāpēc jūs man to jautājat, vai jums ir kādas intereses šajā jomā? Pēc šādiem manis uzdotiem jautājumiem viņi vienmēr ir palikuši dziļdomīgi. Šis Krievijas jautājums ir ieguvis plašu rezonansi. Es esmu dzirdējis arī, ka par VN esot interese skandināviem, amerikāņiem, kā arī “British Petroleum” - lielai britu kompānijai, kas strādā Krievijā. Tranzīts ir absolūta globālā biznesa sastāvdaļa. Pie tam man ir jautājums šajā sakarā - kā var zināt, ka VN jau nav Krievijas rokās?! Mēs nezinām, kā rokās ir VN privātā kapitāla daļa.

Kādu jūs redzat iespējamo VN atlikušās valsts daļas privatizācijas modeli?

Tiešām ir jāatceras, ka runa ir nevis par VN kā vesela uzņēmuma privatizāciju, bet gan par šā uzņēmuma valstij piederošo kapitāldaļu iespējamo privatizāciju. Līdz ar to liekas ir spekulācijas attiecībā uz to, ka Latvijas politiķi varētu nodot VN Krievijas kontrolē. Mums nemaz nav šādas iespējas - VN Krievijas rīcībā varētu nodot tikai tās privātie īpašnieki. Savukārt atlikušo kapitāldaļu privatizācija būtu jāveic juridiski izsvērti tuvāko pāris gadu laikā. Pašreizējā mirklī šāda privatizācija nebūtu valstij izdevīga. Mēs esam noteikuši, ka VN ir jāprivatizē tā, lai tā nestu maksimālo peļņu valstij. Kā tranzītuzņēmums tas ir ienesīgs tikai tad, kad veic maksimālo biznesa aktivitāti. Šobrīd tas cieš no dažādiem tranzītpārtraukšanas jautājumiem, un līdz ar to tā vērtība, visticamāk, ir zema.

“DIENAS BIZNESS”;  pēc A. Vaivara intervijas “J. Lujāns: risks pastāv vienmēr”