Ar mūžam nepiepildāmo sapni par lielumu

28.maijā ar skatītājiem tikās Elza Radziņa un Oļģerts Šalkonis

Foto: Aksels Tuklers Latviešu skatuves karaliene, LZA goda locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Elza Radziņa un viņas uzticamais dzīvesbiedrs aktieris un režisors Oļģerts Šalkonis. Šai vakarā — Žorža Sanda un Gistavs Flobērs

27. un 28. maijā Vernisāžas teātrī divu lielu mākslinieku dvēseļu dialogā ar skatītājiem tikās Elza Radziņa un Oļģerts Šalkonis.

Izrāde ir par diviem lieliem Francijas rakstniekiem — Žoržu Sandu un Gistavu Flobēru. Viņu sarakstei skatuvisku formu piešķīris angļu autors Pīters Ērs. Latviski to pārtulkojis Raimonds Auškāps. Bet izrāde šķita tieši viņiem — Elzai Radziņai un Oļģertam Šalkonim — domāta un par viņiem vēstoša.

Uz skatuves ir Žorža Sanda savas trauksmainās dzīves pēdējos gados, kad, pašas vārdiem sakot, viņa sāk iepazīt gadalaiku, ko sauc par vecumdienām. “Cilvēkiem tas nezin kāpēc nepatīk. Tas taču ir visskaistākais skats visa mūža garumā!” Elza Radziņa šo pārliecību pauž bez jebkādas koķetērijas. Kā karaliene viņa nes savu sirmo matu vainagu, un viņas acis izstaro dzīves gudrību.

Viņas Sanda šķiet saudzīgi ielikusi skapī Margas Spertāles modelēto zeltaini brūno samta tērpu no tās tālās “Vasaras Noānā”, kad viņa bija Frederika Šopēna sapņu karaliene, un ar cieņu uzvilkusi Ievas Kundziņas piedāvāto atturīgi pelēko kleitu, vairāk piederīgu šim visskaistākajam, dzīves gudrības apmirdzētajam gadalaikam, kad Gistavs Flobērs viņu godā par savu mīļo skolotāju. (Skatuviskais vēstuļu dialogs tā arī saucas — “Mīļo skolotāj!”.)

Vēstulēs ir apbrīnas, pateicības un mīlestības vārdi, rūpes vienam par otru, spēka un uzmundrinājuma vārdi, smeldze un siltums. Tās ļauj “atkopties pēc pārāk ilgas uzturēšanās divatā ar tintnīcu” un atkal “dzirdēt putnus dziedam un ieraudzīt lapu svaigo zaļumu”. Vēstulēs ir divu radošu cilvēku domas par dzīves mērķiem un mākslas sūtību. Viņš: “Es rakstu ne tikai šodienas lasītājiem, bet visiem lasītājiem, kādi vien pastāvēs, kamēr būs valoda! Un nav svarīgi, lai būtu aplausi, lai tiktu no visiem saprasts. Vai tad ir kaut vismazākās pazīmes, ka pašlaik ir kāda interese par literatūru? Kur tad ir tie kritiķi, kas patiešām izlasa grāmatu, ko viņi vērtē! Paziņoju, ka līdz labākiem laikiem, kuru atnākšanai es neticu, savu jauno grāmatu es paturēšu atvilknē.” Viņa: “Īslaicīgi niknuma brīži — tie man patīk. Taču grūtsirdība, nedēļām ilgais īgnums — to es nesaprotu, tas man galīgi nepatīk!” Un, atbildot uz kādu citu vēstuli: “Jūs rakstāt — izprast savu būtību. Bet vai mēs sevi pazīstam? Mēs taču maināmies. No dienas dienā. Es velti meklēju sevī to sievieti, kāda biju kādreiz, — satraukta. Neapmierinātībā ar sevi, sašutumā par citiem. Bet manī mājo nepiepildāmais sapnis par diženumu.”

Foto: Aksels Tuklers Latviešu skatuves karaliene, LZA goda locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Elza Radziņa un viņas uzticamais dzīvesbiedrs aktieris un režisors Oļģerts Šalkonis. Šai vakarā — Žorža Sanda un Gistavs Flobērs

Viņš: “Liela māksla ir zinātniska un bezpersoniska. Rakstniekam nav jāpārceļ sevi savos darbos.” Viņa: “Jūs par daudz mīlat literatūru. Es pieņemu, ka ir kaut kas augstāks par mākslu. Gudrība. Māksla savā augstākajā veidā nav nekas cits kā gudrības izpausme. Ar gudrību es te saprotu skaistumu, patiesību, labestību, aizrautību, spēju saskatīt kaut ko ārpus sevis, augstāku par to, kas ir mūsos... Bet es nespēšu Jūs pārliecināt, nevarēšu likt saprast, kā es uztveru un izjūtu laimi. Mana uzvara pāri izmisumam — tā nākusi ar gribasspēku un jaunu skatienu uz visu apkārtējo. Un laime ir pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Rakstnieki pārāk daudz domā par formu, pametot novārtā saturu. Bet mēs taču pirmām kārtām esam dzīvas būtnes un mēs gribam atrast cilvēku visu darbu un notikumu sirdī.”

Viņš: “Mans uzskats ir tāds, ka mākslinieks no sevis paša neko neatklāj un rakstnieks savos darbos izpaužas ne vairāk un ne mazāk kā Dievs dabā.” Viņa: “Bet es par spīti visam esmu tādās domās, ka cilvēce ir ceļā uz virsotnēm!”

Dvēseliski spraigi un domu piesātināti ir viņu dialogi, un tikai tā starp citu tiek pieminētas kaulu sāpes un citas “skaistākā gadalaika” kaites. Elzas Radziņas varone lielā paļāvībā saka: “Pašlaik es neesmu slima. Nu — tikai mazliet. Manī stiprāks ir tas otrs Es, kas grib strādāt un radīt.”

Un tie nav tikai vārdi no skatuves. Nav tikai divu literāro varoņu attiecības. Gadi un slimības nav spējuši nomākt mūsu skatuves karalienes nerimtīgo gribu radīt un strādāt, un viņas dzīvesbiedrs pratis to nosargāt. Pēdējos gados Elzu Radziņu vairāk nācies sastapt akadēmiskā vidē, jo viņa ir mūsu Zinātņu akadēmijas goda locekle, un Oļģertu Šalkoni — Rīgas Latviešu biedrībā, kur viņš rosīgi darbojas Teātra komisijā. Bet šis vakars piederēja viņu lielākajai mīlestībai — skatuvei un skatītājiem. Par to abi mākslinieki teica sirsnīgu paldies Vernisāžas teātra saimniekiem un sava teātra ļaudīm, kas rūpējās, lai gaismu partitūra pienācīgi izceltu Anitas Znutiņas darbības vidi un izrādi krāšņi bagātinātu Valža Zilvera mūzika.

Tās nebija parastas izrādes. Tā bija tikšanās ar dižiem cilvēkiem dzīvē un mākslā. Savā ziņā turpinājums Elzas Radziņas 85 gadu jubilejas svinībām, jo tajās tika parādīta šī iestudējuma pirmā daļa.

Elza Radziņa šo tikšanos bija gaidījusi ne mazāk kā skatītāji: “Pēc visām slimībām un operācijām es nekādi nevarēju saņemties un tikt uz ceļa. Dzīvoju tikai pa istabu. Ne paiet, ne pakustēt. Nekā! Man bija jātiek uz dēļiem, uz skatuves. Tur es iegūšu otro elpu. Ja ne gluži pilnu, tad vismaz daļu. Esmu laimīga, mēs abi esam laimīgi, ka esam visi te satikušies. Mēs jums visiem pateicamies! Un lai katrā dvēselītē iekrīt kāds mirdzošs dzintariņš vai briljantiņš, kas visu vasaru padara saulainu un gaišu, kaut arī brīžam līst lietus!”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore