Esam ieinteresēti visā, kas stiprina Eiropu

ĀM valsts sekretāra vietnieks, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu vadītājs Andris Ķesteris intervijā Latvijas Radio 29.maijā

Intervija Latvijas Radio 29. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Valdība šodien atskaitās Saeimai par padarīto saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Vai jūs varat īsumā raksturot, kādas lietas šīs valdības darbā ar Eiropas Savienības jautājumiem negatīvā ziņā atšķiras no iepriekšējās valdības?

Andris Ķesteris: — Es nedomāju, ka jaunā valdība rīkojas slikti Eiropas lietās. Un mēs šur tur, ņemot vērā iekšējo koordināciju, esam priekšā citām kandidātvalstīm. Piemēram, man nav zināms, ka vēl kādā citā kandidātvalstī, kura tagad ir novērotājstatusā, ministri pirms braukšanas uz Briseli, uz Ministru padomi par savām pozīcijām diskutētu valdībā. Kad es to stāstu Briselē, tur brīnās: jūs gan esat tālu tikuši. Domāju, ka jaunā valdība strādā apzinīgi, ministrijas gatavojas Ministru padomei Briselē ar interesi, kas ir izšķirošs faktors, jo cilvēkam ir jāinteresē Eiropas Savienība, lai varētu veicināt Latvijas gadījumu Eiropas Savienībā, un tādi ministri mums, paldies Dievam, ir. Un es nedomāju, ka jaunā valdība šajā ziņā būtu jelkādā ziņā sliktāka par iepriekšējām valdībām.

— Einars Repše saka, ka nākamā gada valsts budžetā prioritātes būs sociālā sfēra, izglītība un zinātne, veselības aprūpe un kultūra. Bet netiek runāts, vai un kā Latvija spēs atrast 80 miljonus latu, kas nākamā gada budžetā būs jāatrod, lai varētu pretī saņemt Eiropas Savienības fondu līdzekļus.

A.Ķesteris: — Īstenībā ir tā, ka Eiropas Savienība nav kāds atsevišķs priekšmets, kas eksistē blakus izglītībai, veselībai, lauku subsīdijām. Eiropas Savienības atbalsts būs jūtams visās dzīves sfērās. Viens konkrēts piemērs. Ja runājam par lielo ceļu tīklu, — tur ir relatīvi neliels līdzfinansējums vajadzīgs, tikai 15 procenti no Latvijas puses, 85 dod Eiropas Savienība, bet ir arī mazie lauku ceļi. Un ir ceļu fonds, kurā pārskaita akcīzes nodokli, un, cik Satiksmes ministrija spēj, tik arī tā kādu ceļu laukos noasfaltē, nograntē vai atjauno. Bet, ja šo ceļu fondu lieto kā līdzfinansējumu struktūrfondiem, tad var saņemt uz pusi vairāk līdzekļu šo lauku ceļu labošanai un asfaltēšanai.

— No šiem 80 miljoniem cik daudz šādā veidā tiks saņemts?

A.Ķesteris: — Es precīzi nepateikšu, bet, ja skatām priekšmetu pēc priekšmeta, tad iespējas noteikti ir.

Tā nav nauda, kas ir kaut kur jāaizņemas, jāatrod papildus, tā ir nauda, kas reāli jau eksistē mūsu budžetā, un, rūpīgi pārplānojot budžetu, mums nebūs lielu problēmu paņemt šo Eiropas Savienības naudu.

— Jūs par to esat pilnībā drošs?

Andris Ķesteris: — Galvenās problēmas šeit ir nevis līdzfinansējumā, bet vienā nelielā, taču nozīmīgā Eiropas Savienības naudas daļā — struktūrfondos. Struktūrfondi ir tie, kas domāti uzņēmējdarbības veicināšanai, sociālajām problēmām, kur vienmēr ir vajadzīgi relatīvi nelieli projekti, vajadzīgs privātais līdzfinansējums un valsts līdzfinansējums. Un tur man drīzāk būtu jautājums, vai mums ir pietiekami daudz ekspertu, kas varētu palīdzēt cilvēkiem gan pilsētās, gan laukos šos projektiņus sagatavot. Tā ir izšķirošā problēma. No otras puses — struktūrfondos ir arī SAPARD nauda, un salīdzinājumā ar citām valstīm SAPARD nauda, kas ir maziem projektiem, tiek tērēta labi. Salīdzinot ar citām kandidātvalstīm, mums būtu grēks sūdzēties. Bet ir vēl daudz citas naudas, kas ir “vienkāršā” nauda, piemēram, tā sauktie tiešie maksājumi jeb subsīdijas, ko maksāt zemniekiem vienkārši par to, ka viņi būs uzaruši kādu hektāru zemes, apsējuši un novākuši šo hektāru, tur nevajag ne līdzfinansējumu, ne individuālus projektus. Piemēram, lauku attīstības nauda, kur ir vajadzīgs tikai 20 procentu valsts finansējums, bet no zemniekiem netiek prasīti ne kādi individuālie projekti, ne līdzfinansējums. Piemēram, tur ir tāds maksājums par lauksaimniecību mazlabvēlīgos apvidos. Piemērs — Latgale. Pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem, saimniekojot Latgalē, papildus vēl tiešajiem maksājumiem varētu saņemt 59 latus par hektāru. Tā ka ir pietiekami daudz vienkāršas naudas, un nav vajadzīgas pārcilvēcīgas pūles, lai pie tās tiktu, pat ja mēs nevaram uzreiz absorbēt visu to naudu, kas pienākas. Turklāt tā nauda nepazūd, tā saglabājas vēl diezgan ilgi budžetā. Ja mēs nevaram pagūt pirmajā gadā šo naudu apgūt, tad satrenējušies otrajā trešajā dalības gadā mēs varam turpināt saņemt šo naudu.

— Saistībā ar struktūrfondiem parasti kā lielāko šķērsli šī gandrīz miljarda eiro saņemšanai Eiropas Komisija minēja Latvijas nespēju piedāvāt kvalitatīvus projektus, bet tagad Komisija pārmet par nepabeigto fondu administrēšanas, kā arī līdzekļu kontroles un uzraudzības sistēmu. Kā mums to uzlabot, un vai šobrīd tas tiek pietiekami darīts?

A.Ķesteris: —Par ko diskutē masu mediji šajās dienās? Ir darba dokuments, kur Eiropas Savienība pašreizējām 15 dalībvalstīm stāsta, kā viņi kontrolē kandidātvalstu gatavošanos, dodot nelielu priekšstatu par to, kādas problēmas kādreiz ir konstatētas šajās kandidātvalstīs. Oficiālais brīdinājums no Komisijas nāks tikai jūnijā. Vai uz jūniju vēl būs šīs četras sfēras, kas ir minētas par Latviju? Es domāju, ka nebūs. Tāpēc ka Saeima pieņems jūrniecības kodeksu, līdz ar to viens pārmetums atkritīs. Tā ka jūnijā būs vairs tikai trīs. Tāda pati situācija ir attiecībā uz citām kandidātvalstīm, tāpēc izmantot pašreizējo ziņojumu, kas ir tehnisks darba dokuments, lai izdarītu galīgos vērtējumus, būtu pāragri, mums ir jāgatavojas uz novembra lielo ziņojumu, kur Komisija oficiāli ziņos dalībvalstīm, kāda ir kandidātvalstu gatavība iestāties, un uz šā ziņojuma bāzes tad pašreizējās dalībvalstis varētu izdarīt nopietnus secinājumus, ieskaitot arī drošības pasākumus pret konkrētām kandidātvalstīm. Tātad jūnijā mēs saņemsim vēstuli, kur valdība oficiāli tiks aicināta ātri darboties kritiskajās sfērās.

— Jautājums par ierēdņu kapacitāti, ko Eiropas Komisija mums vienmēr pārmet, un šo pārmetumu izteikusi arī savā pēdējā starpziņojumā. Kas tur ir tāds, kādēļ katru reizi ir šie pārmetumi par nekārtībām ierēdņu jautājumā?

A.Ķesteris: — Viens aspekts ir tas, ka, protams, nepietiek pieņemt Eiropas Savienības likumus, bet ir svarīgi šos likumus arī īstenot un ievērot. Un tas tiešām bieži vien ir atkarīgs no ierēdņu kvalifikācijas un sagatavotības. Es domāju, tas ir tas aspekts, par ko visvairāk satraucas Eiropas Savienība, jo nevar būt koptirgus, kura teritorijā likumi visur netiek ievēroti vienādi.

— Labi, katrā ministrijā un institūcijā mums varbūt ir daži labi speciālisti, ierēdņi tieši Eiropas Savienības jautājumos, bet vai šobrīd Latvijā ir stabils ierēdņu vidusslānis, kuri spēs nodrošināt, lai lauksaimnieki saņemtu tieši viņiem nepieciešamo informāciju?

A.Ķesteris: — Redziet, tā ir tā lieta, ka tu nevari perfekti sagatavoties, kamēr neesi tur apskatījies no iekšienes, mēs esam sagatavojuši nelielu ierēdņu grupu, kuri bija strādājuši ciešā kontaktā ar Eiropas Savienības institūcijām, viņi pārzina Eiropas Savienību, bet arī tad viņiem vēl ir ko mācīties. Es domāju, ka nevar sagatavoties Eiropas Savienībai, bet tas attiecas uz jebkuru sfēru, palikdams ārpus Eiropas Savienības. Ārāstāvētāja pozīcija ir ārā stāvētāja pozīcija, vai tu pilnībā saproti procesu, kas notiek tur iekšā, droši vien ne. Un otra lieta ir tā, ka, atrazdamies Eiropas Savienības iekšpusē, tu kļūsi ātrāk gatavs Eiropas Savienībai, jo tu saņemsi vēl arī Eiropas Savienības atbalstu, arī finansiālo. Bie?i vien es dzirdu, ka cilvēki saka: nu vēl vajadzētu pagatavoties kādu gadu Eiropas Savienībai, tad gan mēs varētu stāties. Tā ir ļoti aplama domāšana. Es uzdošu vienkāršu jautājumu: pasakiet, kurš lauksaimniecības produkcijas ražotājs jeb zemnieks būs gatavs ātrāk izpildīt Eiropas Savienības normas — tas, kas saņems Eiropas Savienības atbalstu, lai šo ražošanu modernizētu un normas ieviestu, vai tas, kas stāvēs ārpusē un gatavosies? Vienkārši — lai būtu gatavs Eiropas Savienībai, ir jāstājas Eiropas Savienībā. Un paldies Dievam, ka ir tāda vēsturiskā paplašināšanās ar desmit valstīm, no kurām Latvija ir visnabadzīgākā valsts, jo, ja mēs stāvētu atsevišķi, domāju, mūs nekad neuzaicinātu iestāties Eiropas Savienībā.

— Vēl par Eiropas Konventa darbu. Bijušais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns, kura vadītajā Konventa prezidijā top jaunais Savienības konstitucionālais līgums, pirmdien nodeva Konventa dalībniekiem pirmo gatavo šī līguma teksta daļu. Lai gan pēc debatēm mainīti vairāki panti, pagaidām nekādu izmaiņu nav visstrīdīgākajos jautājumos par vēlēto prezidentūru, kas īpaši satrauc mazās valstis, arī Latviju. Jūsuprāt — vai šādu lēmumu izdosies pieņemt?

A.Ķesteris: — Es varu izteikt tikai cerību, ka šādu lēmumu izdosies pieņemt. Rit ļoti intensīvs Konventa darbs pēdējās nedēļās, lai projekts būtu kopējos vilcienos un arī lielā mērā konkrēti gatavs, jo, ja paliks pārāk daudzi jautājumi neatrisināti, tad starpvaldību konferencē būs vēl grūtāk vienoties par savstarpēji pieņemamiem kompromisiem un tad vēl paliks jautājums — vai šie savstarpēji pieņemamie kompromisi strādās reāli. Diskusija jau ir par to, lai Eiropas Savienības struktūras strādātu normāli ne tikai 15 valstu gadījumā, bet arī 25 valstu gadījumā. Un, runājot par vēlēto prezidentu: jā, kāds viņu vēlēs. Bet ir jāatceras, ka tas nav prezidents Eiropas Savienības tautām, tas — runa ir tikai par valstu valdību vadītāju padomes prezidentu un sammitu, kas notiek divreiz pusgadā, par priekšsēdētāju, ja tā var teikt. Tādēļ galvenais ir, ne tik daudz jāiecentrējas uz šo pašu jēdzienu, bet uz to, kāds ir mandāts šim prezidentam, cik viņam ir patstāvīgo pilnvaru un vai viņš var apskādēt lielo un mazo valstu suverenitāti. Tas ir pamatjautājums. Teiksim, varējāt lasīt vakardienas “Dienā” zviedru premjera Pēšona komentārus, viņš saka — jā, viņam nav nekas pret šo vēlēto prezidentu…

— Jums arī nav?

A.Ķesteris: — Mums ir svarīgi, lai tiktu saglabāts rotācijas princips prezidentūru jomā, jo tas dod iespēju kaut kādā noteiktā periodā — konkrēti divpadsmitarpus gados — mazai valstij nonākt pie lielās Eiropas Savienības stūres un pateikt, kuri jautājumi jārisina vispirms un kuri pēc tam. Ieviešot šo prezidentūras institūciju, mums uzreiz ir jautājums, kādā veidā šis vērtīgais simbolisms tiks ierobežots. Piemēram, zviedru atbilde ir tāda, ka šis vēlētais prezidents attieksies tikai uz sammitiem, ka pārējās ministru padomju formācijās jeb ministru padomēs, piemēram, lauksaimniecības ministriju padomē, finanšu ministru padomē, ir jāsaglabā rotācijas princips. Tā ir versija.

— Jūs teicāt— simbolisms.

A.Ķesteris: — Jā, noteikti simbolisms, jo, teiksim, vēlētais prezidents nekādā veidā nesamazina nevienas valsts ietekmi formālajās balsojuma procedūrās.

— Jaunajā konstitūcijas projektā ir arī paredzēts radīt ārlietu ministra amatu, un viņa sēdeklis atrastos Eiropas Komisijā, taču šo amatpersonu ieceltu nacionālās valdības, kurām šis ministrs atskaitītos. Vai Latvija piekrīt šādas institūcijas izveidošanai?

A.Ķesteris: — Mēs esam ieinteresēti visā, kas stiprina Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku, jo situācijā, kad nav šīs vienotās stiprās ārpolitikas, ir ieinteresētas tikai lielās valstis ar lieliem resursiem, kuras tiešām var realizēt Eiropas mēroga ārpolitiku. Un tad mazās valstis, kā tas nesen bija Irākas situācijā, nonāk kā starp dzirnakmeņiem. Lai būtu normāla Eiropas drošība, mums ir vajadzīga vienota Eiropas ārpolitika, jo, ja Eiropa būs sašķelta, tad nekādas drošības organizācijas Eiropā nestrādās un arī Latvijas drošība netiks garantēta. Tā ka no Eiropas ārpolitikas un mūsu dalības Eiropas Savienībā ir tieši atkarīga arī militārā jeb klasiskā drošība.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā