Kad tuvinās sabiedrības un armijas

Vakar konferencē: ārvalstu pārstāvji; Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un politoloģe prof. Žaneta Ozoliņa Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Šodien, 30. maijā, Rīgā beigsies NATO programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros sarīkotā starptautiskā konference par bruņoto spēku un sabiedrības attiecību problēmām. Konferenci sadarbībā ar Varšavas Iniciatīvas fondu organizējusi Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija, tajā piedalās ap pussimt militārpersonu un sabiedrisko attiecību speciālisti no Amerikas Savienotajām Valstīm, Ungārijas, Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas, Rumānijas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, kā arī pārstāvji no NATO Preses un informācijas biroja un Transatlantiskās savienības reģionālajiem štābiem. Latviju konferencē pārstāv Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku speciālisti.

Formāli konference sākās trešdien ar dalībnieku iepazīšanos kopīgā izbraukumā uz Turaidas pili. Vakar, 29. maijā, konferences pirmo darba cēlienu ievadīja Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš uzsvēra bruņoto spēku un sabiedrības attiecību īpašo nozīmīgumu Latvijā pašlaik, kad mūsu valsts jau ir ļoti tuvu NATO dalībvalsts statusam. Ministrs izteica arī savu viedokli, ka Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, neraugoties uz militāro struktūru daļēji slēgto raksturu (kas acīmredzot ir likumsakarīgs un neizbēgams priekšnoteikums), ir vieni no atvērtākajiem un atklātākajiem saskarsmē ar žurnālistiem. Viņš arī akcentēja mūsu sabiedrības augsto atbalstu Latvijas dalībai NATO. Ģ.V.Kristovskis atzina, ka Latvijas plašsaziņas līdzekļu attieksme pret bruņotajiem spēkiem ir visai kritiska. Ministrs atzīmēja arī krievu valodā izdotās preses bieži vien neobjektīvo attieksmi pret Latvijas drošības interesēm tik svarīgo valsts virzību uz NATO.

Savukārt ASV Jūras kara flotes sabiedrisko attiecību dienesta Sandjego grupas pārstāvis kapteinis Džefs Makatijs, runājot par plašsaziņas līdzekļu lomas straujo pieaugumu, plašāk pievērsās savai personīgajai pieredzei masu medijos un analizēja tipiskākās grūtības sabiedrības objektīvā informēšanā par procesiem bruņotajos spēkos.

Diskusijā, kurā visaktīvāk iesaistījās mājinieki — Latvijas Aizsardzības ministrijas darbinieki — un NATO institūciju pārstāvji, izkristalizējās tipiskākās problēmas sabiedrības informēšanā. Vispirms jau tas, ka masu mediju komercializācijas dēļ informācijas tirgū par pieprasītāku tiek uzskatīta negatīvā informācija, tāpēc žurnālisti un izdevēji priekšroku dod ziņām par sadursmēm un vai nelaimes gadījumiem armijā, īpaši ja ir cilvēku upuri. Normāla armijas dzīve un pozitīvas attīstības fakti visbiežāk paliek bez ievērības.

NATO Preses un informācijas biroja lektors Ēriks Povels uzsvēra, ka žurnālisti sīku negatīvu ziņu bieži vien hipertrofē, paceļot neadekvātos augstumos. Pēc Ē. Povela domām, šāds paņēmiens ir īpaši bīstams, jo dezorientē sabiedrību, deformējot cilvēku priekšstatos procesu patiesos samērus.

Džefs Makatijs vērsa uzmanību arī uz, viņaprāt, daudzās valstīs aktuālu informācijas jomas problēmu — žurnālistu zemo kvalifikāciju aizsardzības jautājumos, kas izskaidrojama ar ilgstošas specializācijas trūkumu. Arī viņa vadītajā sabiedrisko attiecību grupā strādājot galvenokārt divdesmit četrus divdesmit piecus gadus veci jaunekļi, kas pēc trim četriem gadiem pāriet citā darbā. Liela problēma ir arī aizsardzības struktūrās iegūto zināšanu reālais pielietojums krīzes situācijās.

Pēc vairāku semināra dalībnieku atzinuma, mediju komercializācijas apstākļos redakcijas nav ieinteresētas žurnālistus norīkot dienu vai pat vairākas dienas ilgās mācībās. Tipiska ir arī parādība, ka aizsardzības jautājumiem veltītos seminārus apmeklē vieni, taču uz karstajiem jeb krīzes punktiem tiek nosūtīti citi žurnālisti. Pēc kapteiņa Makatija domām, viens no problēmas risinājumiem varētu būt redakciju vadošo darbinieku iepazīstināšana ar aizsardzības struktūru specifiku. Taču, pēc kapteiņa personīgās pieredzes, pārāk tuvi žurnālistu un militārā personāla kontakti savukārt negatīvi var iespaidot publikāciju objektivitāti. Šāda prakse novērota Līča kara laikā 1991. gadā, kad daži amerikāņu žurnālisti nedēļām ilgi dzīvoja kopā ar karavīriem, psiholoģiski kļūstot par “vienas ģimenes locekļiem”. “Jāmāca žurnālisti rakstīt par aizsardzības jautājumiem arī “klusajā laikā” — starp krīzes situācijām, jo tieši tad armijās notiek pozitīva attīstība,” uzsvēra Dž.Makatijs. Viņš arī izteica viedokli, ka sabiedrības objektīvā informēšanā un bruņoto spēku prestiža paaugstināšanā ļoti nozīmīga ir sabiedrībā cienītu cilvēku — skolotāju, garīdznieku, ārstu — līdzdalība. Pēc kapteiņa Makatija domām, šādiem cilvēkiem lietderīgi rīkot, piemēram, karakuģu apmeklējumus un tikšanās ar militāro personālu, lai viņi savus pozitīvos iespaidus nestu tālāk sabiedrībā.

Vēl seminārā NATO Preses un informācijas biroja lektors Ēriks Povels referēja par NATO sabiedrisko attiecību dienesta struktūru un darbības principiem, bet ASV Jūras spēku Eiropā Sabiedrisko attiecību dienesta pārstāvis kapteinis Gordons Hjūms analizēja sabiedrisko attiecību lomu krīzes situācijās. Par savu valstu pieredzi sabiedrisko attiecību veidošanā informēja Latvijas Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis, Lietuvas Aizsardzības ministrijas Civilās un militārās sadarbības dienesta vadītājs Vaclovs Jonevičs un Ungārijas Aizsardzības ministrijas Sabiedrības informācijas departamenta ģenerāldirektors Pēters Matics. Vairāki referenti un diskusiju dalībnieki pauda nožēlu par žurnālistu intereses trūkumu arī par šo semināru.

Jānis Ūdris,  “LV” ārpolitikas redaktors