Ministru kabineta rīkojums Nr.359

Rīgā 2003.gada 29.maijā (prot. Nr.31, 42.§)

Par Koncepciju par darba samaksas sistēmas regulējumu no valsts budžeta finansējamo iestāžu, valsts uzņēmumu un statūtsabiedrību ārstniecības personām un sociālā darba speciālistiem

1. Apstiprināt Koncepciju par darba samaksas sistēmas regulējumu no valsts budžeta finansējamo iestāžu, valsts uzņēmumu un statūtsabiedrību ārstniecības personām un sociālā darba speciālistiem (turpmāk — koncepcija).

2. Finanšu ministrijai kopīgi ar Veselības ministriju izstrādāt un finanšu ministram līdz 2003.gada 15.jūlijam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā noteikumu projektu par darba samaksas noteikšanu no valsts budžeta finansējamo iestāžu, valsts uzņēmumu un statūtsabiedrību ārstniecības personām un sociālā darba speciālistiem.

3. Darba grupai koncepcijas par vienotu darba samaksas sistēmu no valsts budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem izstrādei (izveidota ar Ministru prezidenta 2003.gada 4.aprīļa rīkojumu Nr.139) koncepcijā noteikto darba samaksas sistēmas optimizācijas modeli iekļaut aktualizētajā Vienotajā valsts sektorā strādājošo darba samaksas koncepcijā.

Ministru prezidents E.Repše

Finanšu ministrs V.Dombrovskis

 

Apstiprināta

ar Ministru kabineta

2003.gada 29.maija rīkojumu Nr.359

 

Koncepcija par darba samaksas sistēmas regulējumu no valsts budžeta finansējamo iestāžu, valsts uzņēmumu un statūtsabiedrību ārstniecības personām un sociālā darba speciālistiem

Koncepcija ir izstrādāta saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 25.marta sēdē doto uzdevumu (prot. Nr. 17 31.§). Koncepcija risina divus galvenos jautājumus:

 

1. Valsts sektora darba samaksas regulējuma optimizācija, samazinot atsevišķi noteikto darba samaksas sistēmu skaitu.

2. Ārstniecības personu un sociālā darba speciālistu darba samaksas regulējums valsts sektorā.

Koncepciju ir izstrādājusi ar Ministru prezidenta 2003.gada 4.aprīļa rīkojumu Nr.139 izveidotā darba grupa.1

 

1. Valsts sektora darba samaksas regulējuma optimizācija, samazinot atsevišķi regulēto darba samaksas sistēmu skaitu

1.1. Problēmas raksturojums

Šobrīd valsts sektorā strādājošo darba samaksas sistēmas nosaka 18 normatīvie akti (skat. 1.pielikumu). 2002.gada 15.oktobrī Ministru kabinetā tika apstiprināta jaunā valsts pārvaldes iestāžu darba samaksas sistēma, kas paredz samazināt atsevišķi regulējamo sistēmu skaitu, apvienojot valsts civildienesta ierēdņu, valsts pārvaldes iestāžu darbinieku un Valsts ieņēmuma dienesta ierēdņu un darbinieku darba samaksas regulējumu.

Šobrīd pastāvošās darba samaksas sistēmas, kas neattiecas uz vispārējo valsts civildienestu, saglabā būtiskas atšķirības atsevišķās iestādēs strādājošo darba samaksas apmēros un apgrūtina sistēmu pārskatāmību (skat 2.pielikumu).

 

1.2. Kritēriji atsevišķo darba samaksas sistēmu apvienošanai:

1. Veicamā darba raksturs, sarežģītības pakāpe (intelektuālais un fiziskais darbs)

2. Veicamā darba atbildības līmenis un raksturs (ierēdņu un intelektuālā darba veicēju pienākumi un atbildība)

3. Institūciju statuss – iestādes vai Valsts (pašvaldību) uzņēmumi, statūtsabiedrības, pēc 01.01.2005. valsts (pašvaldību) kapitālsabiedrības.

Darba grupa uzskata, ka valsts sektora darba samaksas sistēmā ir jāsaglabā atsevišķs regulējums nozarēm, kas saistītas ar noteiktu profesionālu darbību un atbilst šādam kritērijam:

profesionāli norobežota nozare, kurā ir specifiski darba apstākļi, amata pienākumu veikšanai nepieciešamas specifiskas profesionālās zināšanas un sagatavotība, darba samaksas politika ir būtisks nozares attīstības instruments, nozarē nodarbināts liels darbinieku skaits.

 

1.3. Priekšlikumi darba samaksas sistēmas regulējuma optimizācijai

Izvērtējot darba samaksas sistēmas, kas tiek regulētas ar atsevišķiem Ministru kabineta noteikumiem, darba grupa piedāvā mainīt darba samaksas sistēmu klasifikācijas principu – atteikties no klasifikācijas pēc iestāžu veidiem, vai pat atsevišķām iestādēm un pāriet uz klasifikāciju pēc veicamā darba veidiem. Līdz ar to atsevišķi regulēto sistēmu skaits tiek samazināts no 18 uz 8.

 

1. shēma. Darba samaksas optimizācijas modelis

Optimizācijas modelis piedāvā apvienot atsevišķas darba samaksas sistēmas šādās grupās (Skat. 3.pielikumu):

 

1. grupa. Valsts civildienesta ierēdņi:

* Vispārējā valsts civildienesta ierēdņi

* Valsts aģentūru ierēdņi

* Specializētā valsts civildienesta ierēdņi: diplomātiskā un konsulārā dienesta, Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts policijas, Drošības policijas, Iekšlietu ministrijas Sakaru centra, Iekšlietu ministrijas Informācijas centra; Valsts robežsardzes, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Ieslodzījuma lietu pārvaldes, Valsts tiesu ekspertīžu biroja specializētā civildienesta ierēdņi.

* Civildienesta ierēdņi iestādēs, kas izveidotas ar atsevišķu likumu (Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs).

Civildienesta ierēdņu darba samaksa tiek noteikta pēc intelektuālā darba novērtēšanas metodikas. Atšķirībā no darbinieku veicamajiem darbiem, ierēdņu amatu pienākumus raksturo atbildība pieņemot lēmumus valsts vārdā un veicot citas Valsts civildienesta likumā noteiktās funkcijas.

 

2. grupa. No valsts budžeta finansējamo iestāžu darbinieki (intelektuālā darba darītāji):

* darbinieki (kas nav ierēdņi) visās no valsts budžeta finansētajās institūcijās,

* muzeju, bibliotēku, teātru darbinieki

* valsts izglītības iestāžu nepedagoģiskie darbinieki

* tiesu un prokuratūru darbinieki

* darbinieki neatkarīgās iestādēs un Ministru kabineta padotības iestādēs, kas izveidotas ar atsevišķu likumu un kuru vadītājus ieceļ Saeima2:

– Valsts cilvēktiesību birojs (darbinieki)

– Centrālā vēlēšanu komisija (darbinieki)

– Centrālā zemes komisija (darbinieki)

– Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (darbinieki)3

– Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests (darbinieki)

– Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (darbinieki)

– Nacionālā radio un televīzijas padome (darbinieki)

– Valsts prezidenta kanceleja (darbinieki)

Intelektuālā darba veicēju darba sarežģītība tiek vērtēta pēc intelektuālā darba novērtēšanas pamatmetodikas, atšķirībā no ierēdņu amatiem, darbinieku amatos lielāks īpatsvars ir darba radošajam vai profesionālajam raksturam, pieredzei. Attiecīgi mazāks īpatsvars ir atbildībai par lēmumu pieņemšanu.

 

3. grupa – fiziskā darba darītāji visās no valsts budžeta finansētajās iestādēs.

Fiziskā darba darītāju darba sarežģītība tiek novērtēta pēc atsevišķas metodikas.

 

4. grupa – atsevišķas profesionālās nozares.

* Tiesneši un prokurori

* Pedagogi

* Militārpersonas

* Ārstniecības personas un sociālā darba speciālisti

Nozaru amatu novērtēšanā vispārējie vērtēšanas kritēriji (izglītība, pieredze) tiek papildināti ar profesijai specifiskiem kritērijiem.

 

5. grupa – valsts uzņēmumi, statūtsabiedrības, kapitālsabiedrības:

* vadītāji, valdes, padomes locekļi, kapitāla daļu turētāju pārstāvji, atbildīgie darbinieki,

* darbinieki (valsts uzņēmumi, statūtsabiedrības).

Pēc 01.01.2005. atsevišķi darba samaksas Ministru kabineta noteikumi tiek saglabāti valsts (pašvaldību) kapitālsabiedrību vadītājiem, padomes un valdes locekļiem.

 

1.4. Darba samaksas sistēmas regulējuma optimizācijas ieguvumi un riski

Piedāvātā darba samaksas sistēmu regulējuma optimizācija ļauj vienkāršot sistēmu, nodrošināt vienotu principu ievērošanu darba samaksas plānošanā, vienlaikus saglabājot pietiekamu elastību un ļaujot risināt ar atsevišķām profesionālām nozarēm saistītās problēmas.

 

Esošā un jaunā regulācijas modeļa salīdzinājums

Darba samaksa noteikta pēc iestāžu veidiem (esošā sistēma)	Darba samaksa noteikta pēc veicamā darba veidiem (jaunais modelis)
Ieguvumi
1. Sadrumstalota regulācijas sistēma 2. Atsevišķi MK noteikumi tiek pieņemti ne tikai iestāžu veidiem, bet arī katrai atsevišķai iestādei 3. Par vienādas sarežģītības darbu no valsts budžeta finansētajās institūcijās tiek noteikta atšķirīga darba samaksa 4. Liels normatīvo aktu skaits, kas regulē pēc būtības vienus un tos pašus jautājumus	1.Darba samaksas sistēma valsts sektorā kļūst pārskatāma. 2. Darba samaksa tiks noteikta vienāda par vienādas sarežģītības darbu, neatkarīgi no tā, kādā valsts institūcijā tas tiek veikts. 3. Darba samaksas noteikšanas kritēriji ir skaidri un normatīvo aktu sistēma tiek padarīta pārskatāmāka.
Riski
Sadrumstalots un nepārskatāms darba samaksas regulējums valsts sektorā apgrūtina darba samaksas reformas un vienotās darba samaksas ieviešanu.	Darba samaksas sistēmu izlīdzināšana var prasīt papildus valsts budžeta līdzekļus. Šobrīd pastāvošās diferences atsevišķiem darbiniekiem ministriju pārraudzībā esošās iestādēs (zemākā robeža) un “neatkarīgajās iestādēs” (augšējā robeža) Lietvedis Ls 86 – 181 Grāmatvedis Ls 179 – 325 IT sistēmoperators Ls 195 – 290 Bibliotekārs Ls 100 – 261

 

2. Ārstniecības personu un sociālā darba speciālistu darba samaksas regulējums valsts sektorā

Darba grupa piedāvā ar Ministru kabineta noteikumiem noteikt vienotu darba samaksas kārtību ārstniecības personām un sociālā darba speciālistiem neatkarīgi no tā, kādā valsts veselības aprūpes institūcijā viņi tiek nodarbināti – no valsts budžeta finansētajās iestādēs, valsts uzņēmumos vai statūtsabiedrībās. Darba samaksas kārtība attieksies uz aptuveni 30 000 veselības aprūpes un sociālā darba speciālistiem.

Vienota darba samaksas sistēma ārstniecības personām un sociālā darba speciālistiem ir saistīta ar Ministru kabineta 2002.gada 26.jūlija rīkojuma Nr.401 „Par streika prasību izpildi” 3.3. un 3.6.apakšpunktā izvirzīto uzdevumu izpildi, kas paredz nodrošināt medicīnas darbinieku darba samaksai plānotās finansējuma daļas izmantošanu paredzētajiem mērķiem.

 

2.1. Atsevišķa regulējuma nepieciešamības pamatojums:

2.1.1.Šobrīd ārstniecības personu atalgojuma elements ir iekļauts pakalpojuma izmaksu aprēķina formulā, kas negarantē darba samaksas caurspīdīgumu un valsts piešķirto līdzekļu izmantošanu paredzētajam mērķim. Esošā situācija nepamierina medicīnas nozarē nodarbinātos, ir atkārtoti novedusi pie medicīnas darbinieku protesta akcijām, radot nestabilitāti veselības aprūpes sistēmā.

2.1.2. Neskaidri noteiktais darba samaksas apjoms veicina praktizējošo ārstniecības personu un sociālās aprūpes darbinieku (sevišķi vidējā medicīniskā personāla) aizplūšanu no profesijas uz citām labāk apmaksātām profesijām, kā arī došanos strādāt savā profesijā uz ārzemēm vai privāto sektoru, kur atalgojums ir ievērojami augstāks. Pie zemā atalgojuma izraisītajām sekām ir pieskaitāmas arī šādas:

– ārstniecības personu un sociālā darba speciālistu garīgā un fiziskā pārpūle. Liela daļa darbinieku strādā vairāk kā vienu darba slodzi;

– ārstniecības personu un sociālā darba speciālistu profesijas cilvēkresursu novecošanās tendence.

2.1.3. Atsevišķs regulējums ārstniecības personu darba samaksai ļaus elastīgāk reaģēt uz sistēmas izmaiņām, kas ir svarīgi nozarē, kurā ir paredzamas būtiskas reformas. Ārstniecības personu darba samaksas iekļaušana vienotajā no valsts budžeta finansējamo iestāžu darba samaksas sistēmā ievērojami palēninātu reformas tempu, radot vienlaikus lielu papildus slodzi valsts budžetam.

2.1.4.Ārvalstu pieredze liecina, ka ārstniecības personām un sociālā darba speciālistiem, ņemot vērā amatu specifiku, tiek noteikta atsevišķa darba samaksas sistēma. Vairākās Eiropas Savienības valstīs (piemēram, Lielbritānijā, Dānijā) darbojas nozaru princips un pastāv atsevišķas sistēmas ārstniecības personām, pedagogiem, policistiem, tiesnešiem u.c.

 

2.2. Ārstniecības personu un sociālā darba speciālistu darba samaksas sistēmas pamatnostādnes

Lai garantētu ārstniecības personu un sociālās aprūpes darbinieku darba samaksas minimālo līmeni, nepieciešams noteikt amatu kvalifikācijas kategorijām atbilstošās zemākās mēneša darba algas, kā arī piemaksu veidus un to apmēru noteikšanas kārtību.

2.2.1. Galvenie regulējuma elementi:

a) amatu kvalifikācijas kategoriju noteikšana.

Darbinieku mēneša darba algas noteikšanas pamatā paredzēta darbinieku amatu vērtēšana un kvalifikācijas kategoriju noteikšana saskaņā ar intelektuālā darba novērtēšanas un amatu kvalifikācijas kategoriju noteikšanas pamatmetodiku.

b) darba apjoma noteikšana slodzēs

Ārstniecības personu darba apjoms tiek noteikts slodzēs (līdzīgi darba apjoms tiek noteikts arī pedagogiem).

c) slodzes apjoma noteikšana.

Lai nodrošinātu darba samaksas noteikšanu ārstniecības personām saskaņā ar slodzi un lai novērstu situāciju, kad ārstniecības personāls nav nodarbināti uz pilnu slodzi, piemēram nepietiekama pacientu skaita dēļ, Veselības ministrijai ir jāizstrādā vienotu ārstniecības personu vienas darba slodzes apjoma aprakstu. Šāds normatīvais akts veicinās darba samaksas noteikšanu proporcionāli reālajai darba slodzei.

 

3. Ietekmes uz valsts budžetu novērtējums

Koncepcijas izstrādes mērķis ir piedāvāt pastāvošo valsts sektora darba samaksas sistēmu optimizācijas modeli, grupējot sistēmas atbilstoši noteiktiem kritērijiem. Tā kā koncepcija risina jautājumu par darba samaksas sistēmas regulējuma vienkāršošanu, koncepcijas ieviešana ir saistīta ar normatīvo aktu izstrādi, kas ir veicama esošā valsts budžeta finansējuma ietvaros.

Nākamais pasākums koncepcijas mērķa sasniegšanai ir izstrādāt darba samaksas sistēmas atbilstoši to iedalījumam grupās. Vēršam uzmanību, ka sistēmu ieviešanai un praktiskai piemērošanai būs nepieciešams papildu finansējums no valsts budžeta. Finansiālās ietekmes novērtējums tiks iekļauts izstrādājot aktualizētajā Vienotajā valsts sektorā strādājošo darba samaksas koncepcijā.

4. Turpmākā rīcība

Nr.	Rīcība	Termiņš	Atbildīgā institūcija
1.	Izstrādāt un iesniegt Ministru kabinetā Ministru kabineta noteikumu “Par valsts uzņēmumu, statūtsabiedrību un no valsts budžeta finansējamo iestāžu ārstniecības personu un sociālās aprūpes darbinieku darba samaksas noteikšanu” projektu	15.06.2003.	FM
2.	Iekļaut Koncepcijā noteikto valsts sektora darba samaksas sistēmu regulējuma optimizācijas modeli aktualizētajā Vienotajā valsts sektorā strādājošo darba samaksas koncepcijā	01.06.2003.	Darba grupa, VK

1 Darba grupā tika iekļauti Valsts kancelejas, Finanšu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Valsts civildienesta pārvaldes pārstāvji, darbā piedalījās Veselības ministrijas, Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības un SIA “Fontes R&I” pārstāvji.

2 Vienotajā darba samaksas sistēmā nav iekļautas centrālās budžeta iestādes, kurās ar likumu ir noteikta iestādes iekšējā darba samaksas sistēma – Saeima, Valsts kontrole un Satversmes aizsardzības birojs, kā arī Ministru kabinets

3 Ņemot vērā to, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija darbojas līdzīgi Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijai, jautājums par komisijas darbinieku darba samaksas iekļaušanu Vienotajā darba samaksas sistēmā ir papildus diskutējams laikā līdz optimizācijas modeļa iekļaušanai aktualizētajā Vienotajā valsts sektorā strādājošo darba samaksas koncepcijā.

Finanšu ministrs V.Dombrovskis

1.pielikums

2.pielikums

3.pielikums