“Laiks gadu straumēm plūst/ Un līdz sev audzes rauj.
Bet upes neizžūst./ Kam rasties avots ļauj”

– Alberts Sprūdžs

Borhu dzimtas kapela Varakļānos, uzcelta 1783.–1814.gadā; arhitekts Vinčenco Macoti Foto: Pēteris Savickis

Ar cildenu mākslu veicinot tikumus katrā laikā

Mākslas zinātnieks Pēteris Savickis:

Raksts “Latvijas Vēstnesim” pēc uzstāšanās Latvijas Zinātņu akadēmijas un Varakļānu pilsētas domes izbraukuma konferencē Varakļānos 2003. gadā 16. un 17. maijā

Ierosmi pārdomām deva Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš, nolasot referātu par grāfu Mihalu Borhu kā Eiropas mēroga zinātnieku. Atzīmēdams, ka Varakļānu novads krasi izceļas citu Latgales novadu vidū ar dziļāku izglītības izpratni un ir bijis šūpulis ļoti daudziem izciliem cilvēkiem, profesors izteica domu, ka šajā apstāklī varbūt ir kāda tālāka atbalss no Mihala Borha darbības, no paaudžu reminescencēm par viņa skaisto pili un parku, par viņa noslēpumaino personību. Pilnīgi piekrītot šai domas ievirzei, gribējās domāt tālāk.

Jā, blakus darbībai zinātnē, militārajā dienestā, diplomātiskajā korpusā un rakstniecībā Mihala Borha nozīmīgākais veikums bija Varakļānu muižas centra un tā apkārtnes izveidošana. Tas bija viens no vērienīgākajiem šāda veida ansambļiem Latgalē. Tā viengabalainību nodrošināja apbūves vienlaicīgā tapšana un arhitekta norādījumu precīzā ievērošana. Kā Latvijas arhitektūrā līdz tam nebijusi parādība ir fakts, ka grāfa ieceres īstenoja un projektu izpildi uzraudzīja Romas arhitekts Vinčenco Macoti.

Reizē ar muižas centra ēku būvi Macoti bija izstrādājis projektu piegulošajam parkam septiņpadsmit hektāru platībā, ar daudziem paviljoniem un daudzveidīgu ūdens elementa iekļaušanu apstādījumu telpiskajā kompozīcijā. Nebija aizmirsts tāpat iezīmēt metus nākotnes pilsētai. Tai paredzētajā vietā notikusi pamatīga zemes virskārtas planēšana. Saskaņā ar klasicisma pilsētbūvniecības izpratni pilsētas centrā bija paredzēts liels taisnstūra laukums, no kura uz visām pusēm izstaro taisnas ielas. Pats laukums mazliet padziļināts, lai vairāk izceltos apkārtējo ēku silueti. Baznīcas celtnei radīts krietns zemes līmeņa paaugstinājums, bet kapelas būvei pat uzbērts mākslīgs pakalns. Laukuma vidū atradusies aka, kas no senseniem laikiem uzskatīta par dzīvības simbolu un vienmēr ierīkota katras apdzīvotas vietas centrā.

Pateicoties Mihala Borha vērienīgajām iecerēm un Romas arhitekta Macoti darbībai, Varakļāni var lepoties ar pašām agrīnākajām klasicisma stila celtnēm Latvijā. Īpaša vērtība tam, ka šo celtņu autors iedvesmojies no Itālijā tik bieži sastopamiem antīkās arhitektūras paraugiem, jo šis mantojums bija galvenais klasicisma stila izveides rosinātājs. Klasicisma līdzsvarotā, loģiskās formās izteiktā arhitektūra nomainīja saspringta nemiera pilno, ar ārišķīgu rotājumu pārblīvēto baroka stilu. Jaunais virziens saskanēja ar apgaismības laikmeta domāšanu. Klasicisma idejas atzina prāta izcilās iespējas, attīstīja pētniecisko garu, augstu vērtēja praktisko darbīgumu.

Vinčenco Macoti vārds ir atrodams daudzos pasaules mākslas leksikonos, bet Latvijā tas palicis tikpat kā nezināms. Itāļu arhitekts un dārzu mākslinieks dzimis Romā 1756. gada 1. maijā, mācījies Romas mākslas akadēmijā. Varakļānos darbojies aptuveni no 1780. gada līdz pat mūža beigām – 1798. gada 25. maijam –, un te ticis arī apbedīts. Kapa vieta laika gaitā nozaudēta. Bet Mihals Borhs savam arhitektam atstājis savdabīgu pieminekli. Tas ir liels dižakmens, kas atrodas Macoti veidotā parka pašā viducī, mazās upītes krastā. Vietējās teikās saglabājusies leģenda par to, kā Borhs pārvietojis kādu lielu akmeni. Visai ticami, ka leģendas rašanos rosinājusi kāda cita monumenta parādīšanās. Runa ir par Vara jātnieku Sanktpēterburgā. Tajā laikā vairākus simtus tonnas smago Pētera Pirmā pieminekļa pamatnes akmeni no Karēlijas purviem atvēla vai atvilka Krievijas zemnieki. Šāds grandiozs pasākums varēja būt kārdinošs izaicinājums vienmēr nemierīgajam un darbīgajam Mihalam Borham. Sanktpēterburgā 1783. gadā atklātajā piemineklī cariene lika iekalt vārdus “Petro Primo – Catharina Secunda”, turpretim Mihala Borha likto pieminekli rotā lakonisks uzraksts: “AMICITIAE & VIRTUTI—MEMORIA & GRATITUDO 1798 ANNO”/ Draudzībai un vīrišķībai – piemiņā un pateicībā. 1798.gadā/. Tautā šo sauc arī par Mīlestības akmeni, jo to apvij teika par grāfa skaistās meitas Jadvigas un muižas kučiera mīlestību, kas beigusies traģiski – ar abu jauniešu nāvi. Arheologi arī nav varējuši pateikt, kā šis milzu akmens te radies: “Bez padziļinātiem pētījumiem pagaidām nav nosakāms, vai Mīlestības akmens atradies šajā vietā jau no laika gala un Varakļānu pils parks ap to izveidots vēlāk, vai arī akmens savā tagadējā vietā nonācis tikai reizē ar parka izveidošanu astoņpadsmitā gadsimta beigās.” Lai nu kā, bet šis joprojām ir amora bultas skartu jauniešu satikšanās vieta. Tas tikai rotā šī parka veidotāja piemiņu.

Augstu meistarību Vinčenco Macoti apliecinājis jau ar savu pirmo lielo darbu — muižas pili. Celtnes līmeniskās būvformas to harmoniski iekļauj līdzenuma ainavā. Ēkas apjomu blīvums kāpināts virzienā uz centru, kas savā laikā bijis vēl vairāk izcelts ar vēlāk nozaudētā torņa siluetu.

Klasicisma estētiskā jēga uzskatāmi atklājas baznīcas celtnē, kurā uzsvērts telpas plašums un bagātīgā gaismas plūsma, lai telpa būtu labi pārskatāma un cilvēks te nejustos it kā pārpasaulīgā vidē. Viņu nepārsteidz kāds greznības spožums, logi nav izvietoti pārāk augstu vai aizklāti ar vitrāžām. Gluži otrādi, tie atrodas zemu un atklāj skatu uz ārtelpu. Reizē ar to svētnīca kļūst ikdienišķāka, dievišķo tuvinot pasaulīgajam.

Arhitekta Augstā dziesma, viņa pats skaistākais darinājums Varakļānos ir Borhu dzimtas mauzoleja kapela. Šīs celtnes siluets nereti izmantots kā Varakļānu pilsētas simbols. Būves apjomi itin vienkārši – cilindrisko pamatni nosedz puslodes veida jumts, kas, atkārtojot debess velves formu, celtni saplūdina kopējā ritmā ar Visumu. Kapelas sienas nepārtrauktā lokveida kustība atgādina laika ritējuma nebeidzamību.

Izcils meistardarbs Latvijas dārzu mākslā ir Macoti projektētais un izveidotais Varakļānu muižas parks. Mūsu izcilā šīs nozares pārzinātāja Ilze Janele to sauc par savu kluso mīlestību. Kultūrvēsturiskā skatījumā parka izveides laiks sakrīt ar jaunas izpratnes ienākšanu zaļajā arhitektūrā. Vispārpieņemto, Francijā izkopto ģeometrisko stilu, kur dominēja taisnās līnijās apcirpti koki un krūmi, sāka nomainīt brīvi risināts, dabas ainavai tuvs plānojums, tā sauktais angļu parks ar dabiskām koku grupām, pļaviņām, daudzveidīgiem augu valsts paraugiem.

Mihalu Borhu allaž saistījusi arī praktiskā darbība. Viņš pats pilnīgojis savas karietes uzbūvi, lai ar to varētu veiklāk manevrēt. Turpat blakus pilij grāfs licis uzbūvēt smēdi un tur nereti darbojies pie savām iecerēm, īpaši ar vara apstrādi. Plašā apvidū tā bijusi vienīgā smēde, kur izstrādāti vara kalumi. Kā lasāms Latvijas vēstures aprakstos, astoņpadsmitā gadsimta beigās Varakļānu muiža bijusi saimnieciskās darbības paraugs plašai apkārtnei. Grāfam rūpējusi arī dzimtļaužu dzīve, par ko liecina tas, ka viņš licis ierīkot zemniekiem slimnīcu. Mihalu Borhu kā paraugu saviem augstmaņiem daudzinājusi arī Katrīna II. Cariene viņu pieminējusi kādā vēstulē Vidzemes ģenerālgubernatoram Braunam, kas bija Mihala Borha sievastēvs.

Jādomā, ka Mihala Borha daudzveidīgo darbību ietekmējis arī viņa labvēlis – pēdējais Polijas karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis, kurš pats bija izglītojies Apgaismības laikmeta garā. Bijis devīgs mecenāts, veicinājis arhitektūras attīstību un mudinājis magnātus būvēt jaunas pilis. Varšavas galmā pulcējis māksliniekus, tēlniekus, arhitektus, veicinājis poļu rakstniecības un zinātnes uzplaukumu un arī pats darbojies rakstniecībā. Tāpat bijis rosīgs skolu, fabriku un manufaktūru dibinātājs.

Par grāfa Mihala Borha sacerēto tēlojumu “Varakļānu pils sentimentālais dārzs”, kas mazā grāmatiņā izdots Varšavā 1793. gadā, jauku atsauksmi devis Andrejs Johansons savā pētījumā “Latvijas kultūras vēsture 1710—1800”. “Tā ir brīnišķīga apcere!” izlasījis Borha darbu oriģinālvalodā, to slavēja arī Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

“Sentimentālajā dārzā” esejiskā stilā izklāstīta muižas parka iecere un tā elementu simbolika, izteiktas filozofiskas pārdomas par tikumiem, slavu, mūžību, pamestību, nāvi, draudzību, laulību. Autors brīdina neuzticēties asiņu impulsiem un iekāres tieksmei, vairāk ticēt savām prāta spējām un sirdij. Esejas nobeigumā autors raksta: “Ja būšu noderīgs kaut vienam, kurš izpratīs manas cildenās idejas, es svētīšu mirkli, kurā iecerēju šo plānu, un ar gandarījumu, būdams uzticīgs tīkamai būtnei, aiznesīšu to līdzi kapā.” Mihala Borha darbi izdoti Neapolē, Romā un citās Itālijas pilsētās, Bāzelē, Varšavā, Tērbatā un Rīgā. Mūža noslēgumā Borhs vairāk nekā desmit gadus dzīvoja noslēgti savā muižā Varakļānos.

Turpat ikvienā Varakļānu muižas parka aprakstā īpaši izcelts piemineklis sunim, ko grāfs esot licis uzcelt savam četrkājainajam draugam. Šis vairāk nekā trīs metrus augstais no ķieģeļiem mūrētais, ar javas apmetumu klātais piramīdai līdzīgais “suņa piemineklis” atradās parka centrālajā daļā, lielas laucītes malā. Līdz pat aizvadītā gadsimta piecdesmitajiem gadiem tas bija viens no apjomīgākajiem muižas apstādījumos stāvošiem arhitektūras veidojumiem. Pazīstot paša grāfa un arī arhitekta Macoti gaumi, rodas šaubas par šī objekta atbilstību tam piešķirtajam nosaukumam. Izdarot salīdzinājumu ar citiem tā laikmeta muižu parkos esošajiem Senās Ēģiptes būvformās celtajiem veidojumiem, atklājās, ka daudzi no tiem apgleznoti ar Faraonu zemes mitoloģijas motīviem. Tādi neapšaubāmi varēja būt arī šim piemineklim. Piramīdas forma bieži izmantota saukļa “Memento mori” /Piemini nāvi/ ilustrēšanai. Populārs sižets šim nolūkam bija ēģiptiešu pazemes valdnieka Ozirisa tiesa, kur redzams, kā uz veļu tiesu mirušo dvēseles nogādā dievs Anubis, kas palīdz arī nosvērt aizgājēja sirdi. Anubis parasti rādīts vai nu kā melns suns, vai kā cilvēks ar melnu suņa galvu.

Visai ticams, ka šis personāžs no Ozirisa tiesas varētu būt rotājis arī Varakļānu parkā bijušo piramīdu. Tautā tad varēja rasties nosaukums “piemineklis ar suni”, kas sarunu valodā iespējams pārtapa par “suņa pieminekli”, līdz visbeidzot radies “piemineklis sunim”. Šāda pieņēmuma apstiprinājumu atrodam arī Borha apcerējumā par sentimentālo dārzu. Jauneklis, staigādams pa dārzu, pēc uzkavēšanās “Laulības templī” dodas pa taciņu tālāk, līdz tā noved krēslainā tumšu egļu, paegļu un sērojošo īvju alejā, pa kuru viņš aiziet pie kādas hieroglifiem klātas piramīdas. Vairāku grāfa minēto objektu pēdas joprojām var atrast parkā. “Suņa pieminekļa” atliekas pirms gadiem piecdesmit tika nolīdzinātas un tā atrašanās vieta ar laiku nozaudēta. Tagad to paredzēts atkal iezīmēt. Cik ātri gan izzūd vēstures soļi! Kaut gan — neizdodas jau arī atrast senās Beverīnas pils vietu.

Mihals Borhs, dīvainais grāfs, par kuru tautā sacerēts ļoti daudz nostāstu un kurš savai pilij blakus licis būvēt smēdi, ir bijis arī dedzīgs mākslas darbu krājējs. Rakstot par mākslas darbu krājumiem Latgalē, Andrejs Johansons Borhu nosauc par vienu no pašiem čaklākajiem kolekcionāriem. Pašam Borham par mākslas darbu krāšanu ir savs viedoklis. Vairot pils krājumu ar dažādiem mākslas darbiem viņu rosinot ne tikai mākslas mīlestība vien. “Novērsīsim skatus no piedauzīgiem mākslas objektiem, kas bezkaunīgās ainās tēlo cilvēku un dievu mīlas sakarus” – Borhs raksta kādā no saviem dzejojumiem. “Mākslai jābūt cildenai, jāveicina tikumi un vēlēšanās dzīvot noderīgu dzīvi. Tikai tādas gleznas es gribētu vākt galerijā saviem draugiem, lai katram mostas dziņa varoņus atdarināt un tiem pielīdzināties.” Mihals Borhs bija Arkādijas akadēmijas (Romā) loceklis. Šī dzejnieku un literātu biedrība izveidota cīņai pret samaitātu literāro gaumi un sastingušiem kanoniem mākslā un aicinājusi atgriezties vienkāršībā un patiesīgumā. Akadēmijas locekļi saukušies grieķu ganu vārdos un piekopuši dabai tuvu dzīves ritmu. Gandrīz katrā pilsētiņā šai biedrībai bijušas savas kolonijas. Mazliet pārveidota, Arkādijas akadēmija pastāvējusi līdz pat Otrajam pasaules karam.