Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Pagaidu valdība uz kuģa “Saratov” Liepājas ostā 1919.gadā. No kreisās: tieslietu ministra biedrs E.Strautnieks, Valsts kancelejas direktors D.Rudzītis, finanšu ministrs K.Puriņš, tirdzniecības un rūpniecības ministrs S.Paegle, apsardzības ministrs J.Zālītis, zemkopības ministrs J.Goldmanis, cilvēks formā nav zināms, Ministru prezidents K.Ulmanis, satiksmes un darba ministrs T.Hermanovskis, iekšlietu ministrs Dr. M.Valters un apgādības ministrs J. Blumbergs

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.74, 20.05.2003.; “LV” Nr.75, 21.05.2003.

K.Ulmanis pateicās ASV valdībai par atbalstu pārtikas lietu risināšanā, vienlaikus pasvītrojot, ka uz palīdzību no ārienes vien nevar palaisties. Cik vien iespējams, jāpārtiek no savas labības, lai tā nebūtu jāieved no ārzemēm.

Valdība, teica premjers, nekavējoties stāsies pie Latvijas augstskolas veidošanas. Tā pārņems savā rīcībā līdzšinējo tehnisko augstskolu. Vēl šajā rudenī jāatver universitāte (tā arī notika – R.T.).

Kabinets, deklarēja tā vadītājs, dara visu, lai panāktu Latvijas juridisku atzīšanu. Tas cer, ka Latvija bez kādiem traucējumiem un šķēršļiem reiz būs Tautu Savienības locekle.

Diskusijā par valdības programmas ziņojumu runāja 13 Tautas padomes locekļi. Tikai daži no viņiem kritizēja šo dokumentu. Visasāk kā parasti runāja opozīcijas pārstāvis F.Menders. Viņa ieskatā, trīs minoritāšu pārstāvji kabinetā liecina, ka valdība ir nosvērusies pa labi, ka tā neatspoguļo latviešu tautas gribu un tajā nav reprezentētas visas iedzīvotāju šķiras. Šī kompromisa valdība nevarēs dot Latvijai mieru, tā “var nest tikai jaunas briesmas no labās puses”. Oratora secinājums bija strikts: “Mēs tagadējam kabinetam, ja arī mums, mazākais man, ir cienība pret pašu kabineta galvu, parlamentārisku uzticību izteikt nevaram.”

Taču sociāldemokrātu frakcijas iesniegtā rezolūcija šajā jautājumā saņēma tikai 22 balsis. Par radikāldemokrātu proponēto valdību atbalstošo lēmumu balsoja 61 Tautas padomes loceklis, diviem atturoties.

Tautas padomes 30. augusta sēdē K.Ulmanis informēja deputātus, ka, izpildot M.Valtera vēlēšanos, viņš atbrīvots no iekšlietu ministra pienākumiem. 5. septembrī premjers ziņoja priekšparlamenta locekļiem, ka notikusi vienošanās starp frakcijām par zināmām izmaiņām kabinetā. Viņš pats uzņēmies pildīt arī apsardzības un apgādības ministra pienākumus. Par zemkopības resora vadītāju iecelts līdzšinējais ministra biedrs A. Kalniņš.

Otrās pagaidu valdības lielākais pārbaudījums bija bermontiāde. Desmit Tautas padomes locekļi jau 1919. gada 13. augustā iesniedza interpelāciju Ministru kabinetam par stāvokli Kurzemē. Viņi jautāja: 1) vai valdībai ir zināms, ka šajā novadā tiek organizēti sveši karapulki no krievu gūstekņiem un vācu armijai piederīgiem vācu virsnieku vadībā it kā cīņai pret Krievijas lieliniekiem un Kolčaka armijas atbalstīšanai un 2) ja tas ir zināms, ko valdība domā darīt, lai nepielaistu šādu rīcību, kas var apdraudēt Latvijas neatkarību, tās pilsoņu īpašumus un dzīvības.

K. Ulmanim vajadzēja veselas 17 dienas, lai sagatavotu atbildi, kuru viņš sniedza Tautas padomes 30. augusta sēdē. Viņš, protams, zināja par Kurzemē notiekošo, atzīmējot, ka krievu un vācu karavīrus Jelgavā komandē Bermonts, taču maldīgi uzskatīja: lai gan viņa karaspēka daļas ir diezgan lielas un stipras, ziņas par bermontiešu skaitu ir “stipri pārspīlētas”. Premjers atzina, ka stāvoklis ir nopietns, bet nav “nekādā ziņā draudošs.” Tā, kā parādīja tālākie notikumi, bija diemžēl rūgta alošanās. Tāpat kā no gaisa grābts apgalvojums priekšparlamenta 9. septembra sēdē: “Kas attiecas uz karaspēka kustību Kurzemē, tad (..) valdībai ir ziņas, pēc kurām Jelgavas tuvākā apkārtnē (bet Jelgavā? — R.T.) ir novērota apmēram 150 cilvēku lielas bruņotas nodaļas virzīšanās, bet tai nav nekādas svarīgas nozīmes; ar to vācieši masko savu aizvilkšanos (acīmredzot domāta evakuēšanās — R.T.), un tādas karaspēka kustības ir vienmēr notikušas.”

Pat valdības sēdē 1919. gada 7. oktobrī, kad līdz Bermonta uzbrukuma sākumam bija palikušas vairs tikai 24 stundas, K.Ulmanis, ziņojot par stāvokli Jelgavā un vācu—latviešu frontē pie Olaines, “atrod stāvokli par nopietnu, bet ne draudošu. Ir iespējams, ka iesākas sadursme starp latviešu karaspēku un vācu krievu zaldātiem. Bet tas nedrīkst nevienu uztraukt (sic! — R.T.), jo Latvijas karaspēks ir pilnīgi sagatavojies”. Ja tā varēja runāt Ministru prezidents, tad jāsecina, ka slikti strādāja Latvijas armijas izlūkošanas dienests, kuram vajadzēja apgādāt viņu ar objektīvu informāciju.

Vairāk nekā 40 tūkstoš vīru lielā Bermonta armija 8. oktobrī pārgāja uzbrukumā Rīgas virzienā, jau nākamajā dienā sasniedzot Torņakalnu. Tajā pašā dienā notika īsa Tautas padomes ārkārtas sēde, kurā runāja tikai J.Čakste un K.Ulmanis, kas pirms tam bija apbraukājis fronti. Premjers, saprotams, sāka savu runu patētiskā toņkārtā: “Latvija šinī brīdī pārdzīvo sava likteņa stundu. Mēs atrodamies notikumu pašā vidū, to notikumu vidū, kuriem ir vislielākā nozīme priekš mūsu nākotnes (..). Vācijas karaspēks, kopā ar viņam pakalpīgiem Bermonta pulkiem, ir griezis savus ieročus pret mums (..). Vakarējā diena un pagājušā nakts bija ļoti grūtas priekš mums. Uzbrukums tika sākts ar lieliem spēkiem, un arvien jauni spēki tika sūtīti cīņā.” Iespējams, lai iedrosminātu zālē sēdošos politiķus, runātājs atļāvās, mīksti sakot, kļūdaini informēt viņus, ka “šorīt iestājās klusums, kuram sekoja uzbrukums no mūsu puses, kurš tagad ir neatlaidīgi uz priekšu gājis”.

K.Ulmanis ar gandarījumu atzīmēja, ka daudz cietusī un izmocītā Latvijas tauta tomēr stāv aiz armijas un stājas tās rindās. Visas iedzīvotāju šķiras ar neredzētu sajūsmu brīvprātīgi dodas aizstāvēt savu valsti. Visiem ir viena dziņa un vēlēšanās — ņemt ieročus rokās un griezties pret to ienaidnieku, “kurš tāds bijis no laika gala”. Orators bija pārliecināts, ka izdosies aizstāvēt Rīgu, vispirms ar pašu spēkiem un ar kaimiņu (igauņu — R.T.) palīdzību, ka varēs “augt, zelt un plaukt mūsu brīvā, patstāvīgā, neatkarīgā Latvija”.

Viens no sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns savās atmiņās raksta kritiski, ka K.Ulmanis uzstāšanās laikā esot teatrāli tēlojis iekšēju mieru, bet viņa sasarkušajā sejā bijis redzams nervozs satraukums. “Runas saturs bija tik elementārs, ka bija noprotams: tā domāta nevis Tautas padomes deputātiem, bet gan karavīriem un tautai. Šai ziņā runa bija piemērota un savu mērķi sasniedza iespiestā veidā.” E.Dunsdorfs savukārt atzīmē: “Liekas, ka Cielēna raksturotais Ulmaņa noskaņojums šai kritiskajā laikā būs vistuvāk patiesībai — ārēji piespiesti mierīgs, bet iekšēji satraukts.”

Paniku Rīgā radīja Vidzemes divīzijas komandiera pulkveža J.Zemitāna pavēle atkāpties uz Juglas līniju, neizmantojot aizsardzības iespējas Daugavas krastos. Lielā steigā pilsētu atstāja arī valdība un Tautas padome. Stāvokli glāba armijas virspavēlnieka ģen. D.Sīmonsona tieša iejaukšanās, virspavēlnieka štāba priekšnieka v.i. pulkveža Kalniņa pavēle apstāties pie upes un pulkvežleitnanta Bruņinieka 1. studentu bataljons, kas ieņēma pozīcijas Daugavas krastā un izgrieza tiltus pār upi.

Lielbritānijas pilnvarotais Baltijas valstīs pulkvežleitnants S.Talents savās atcerēs stāsta, ka 10. oktobrī Rīgā valdījis pesimisms. “Pulksten astoņos no rīta ministru prezidents, ārlietu ministrs, virspavēlnieks un viņa štāba priekšnieks atkal ieradās Bruņinieku namā (tagad Saeimas nams — R.T.) un pieņēma manu ielūgumu piedalīties, kā tas izrādījās, diezgan drūmi noskaņotās brokastīs. Viņi vēl domāja tāpat kā mēs, ka Rīgu ieņems. Pēc brokastīm viņi atkal devās uz laukiem (Cēsīm — R.T.)”.

14. oktobra rītā K.Ulmanis apmeklēja Daugavmalas ierakumus, un viņu viegli ievainoja. S.Talents par to ziņoja arī savai priekšniecībai: “Kāda šrapneļa šķemba ķērusi viņa zābaku un kontuzējusi kāju. Ievainojums viņam nesagādās neērtības, bet politiski nāks par labu. Sastapu viņu šodien, atpūšoties uz zviļņa un runājam ar kādu šejienes avīzes korespondentu. Pēc korespondenta aiziešanas Ulmanis garā privātā sarunā optimistiski pārsprieda valdības nākotnes nodomus Latvijā, sevišķi Latvijas iespēju attīstīšanu.” Franču militārās misijas vadītājs Latvijā pulkvežleitnants E.Diparkē raksta, ka par ievainojumu K.Ulmanis 1920. gadā saņēmis Francijas Goda leģiona krustu.

Ar apbrīnojamu neatlaidību K.Ulmaņa valdība meklēja palīdzību pie Sabiedrotajiem. 1919. gada 25. oktobrī tā lūdza viņu valdības:

— pastiprināt tiešo pabalstu Latvijas armijas operācijās pret Bermonta—Golca karaspēku, kas līdz šim ir izpaudies flotes līdzdalībā;

—nekavējoties (sic! — R.T.) piešķirt Latvijas armijas vajadzībām ieročus, munīciju un citus armijai nepieciešamos priekšmetus;

— izsniegt Latvijai 1 milj. mārciņu lielu naudas pabalstu, lai varētu vest šo karu;

— nākt Latvijai palīgā, tāpat kā līdz šim, iedzīvotāju apgādāšanā ar pārtiku;

— darīt visu, lai pārtrauktu jauna karaspēka ieplūšanu Latvijā no Vācijas;

— atbruņot un nekavējoties izvākt no Latvijas svešo karaspēku, atstājot visus kara materiālus Latvijas valdībai kā atlīdzības daļu par nodarītajiem zaudējumiem.

Pagaidu valdība prasīja ne mazāk un ne vairāk kā 72 lielgabalus ar lādiņiem, 10 tūkstoš šauteņu, 10 milj. patronu, 200 ložmetēju, 50 smago ložmetēju, 8 bruņotus automobiļus, 8 lidmašīnas, 4 tankus un 20 tūkstoš šineļu un uniformu. Daļu no prasītā, par kuru gan vēlāk bija jāmaksā barga nauda, Latvijas armija pakāpeniski saņēma.

Tautas padomes piektās sesijas astotajā sēdē 1919. gada 3. novembrī K.Ulmanis jau varēja informēt deputātus, ka “šorīt mūsu karaspēks ir pārgājis uzbrukumā plašā rajonā, sabiedroto flotes pabalstīts. Šīs dienas spraustie mērķi līdz šim ir visi sasniegti. (Vētraini aplausi.) Vēl īsi pirms šurp nākšanas man ziņoja virspavēlnieks, ka ir ieņemti ļoti svarīgi stratēģiski punkti (..). Ienaidnieks atspiests vairāk vietās lielos apgabalos, pie kam saņemti 2 lielgabali un vairāki ložmetēji (..). Šīs dienas darbība attīstās ļoti apmierinoši un dod cerības uz labiem panākumiem arī uz priekšu.”

Šie vārdi piepildījās drīz – no 9. līdz 11. novembrim bermontiešus padzina galīgi no Rīgas. K.Ulmanis par šīs operācijas rezultātiem 12. novembrī ziņoja Tautas padomes sēdē. Viņš uzteica armijas vadību par prasmīga pretuzbrukuma plāna izstrādāšanu nedēļu pirms akcijas un tā sekmīgu realizēšanu. Uzvara ir gūta, pateicoties “mūsu karaspēka pašaizliedzīgai varonībai un uzupurēšanās spējām”. Viņu pusē bija algādži, Latvijas pusē – “pārliecība un ticība pašiem uz saviem spēkiem, tēvu zemes mīlestība, cenšanās ziedot visu, visu, pat dzīvību par savas tēvijas gaišāku un labāku nākotni”. Runātājs uzsvēra, ka Latvijai ir spēcīga armija, ka aiz tās stāvēja visa tauta un ka starp armiju un tautu “valdīja vislielākā vienība”. Sākoties aukstam laikam, no visām pusēm nāca ārkārtīgi lielā daudzumā siltu drēbju ziedojumi. Premjers pateicās Sabiedrotajiem par ievērojamo atbalstu cīņā ar Bermontu. Pirmām kārtām tas sakāms par angļu un franču karakuģiem.

14. novembrī K.Ulmanis nosūtīja Lielbritānijas premjerministram D.Loidam Džordžam pateicības telegrammu, kurā bija teikts: “Ievērojamā dienā, kad vācu militārisms, trāpīts sirdī, bija spiests noliekties sabiedroto armiju priekšā, esam priecīgi jums paziņot, ka Rīgas pievārtē apturēts vācu militārisma atlieku mēģinājums atgūt savu iepriekšējo varu, apvienojoties ar agrākās cariskās Krievijas tumšajiem spēkiem. Varonīgā jaunā latviešu armija, trūcīgi ģērbta, nepietiekami apbruņota un apgādāta, bet brīvības idejas apgarota un gatava mirt par neatkarību un savas tēvijas labāku nākotni, ir atsviedusi ienaidnieku no Daugavas krastiem. Šeit pagājušās piecās nedēļās ienaidnieks nepārtraukti bombardēja Latvijas galvaspilsētu ar visu kalibru granātām un bieži lietoja indīgās gāzes (to bermontieši tomēr nedarīja – R.T.), tā nonāvējot mierīgos pilsoņus, sievietes, bērnus un vecus cilvēkus. Lūdzu nodot britu nācijai un valdībai Latvijas un tās valdības sirsnīgu pateicību par atbalstu, ko britu kara kuģi snieguši šais veiksmīgajās operācijās, kā arī par ieročiem, munīciju un apgādi, kas sūtīta uz Latviju, tā dodot iespēju noturēties pret ienaidnieku, kura skaitliskais un tehniskais pārsvars bija acīmredzams. Cerams, ka izmisīgajā cīņā par brīvību un civilizāciju, kas pēdējos piecos gados bijis un ir vēl tagad arī varonīgās britu nācijas ideāls, Latvija varēs palaisties uz Lielbritānijas un tās valdības atbalstu.”

Lai gan 1919. gada novembra otrajā pusē bermontieši bija padzīti jau no visas Latvijas teritorijas, K.Ulmaņa valdība 26. novembrī pieteica karu Vācijai. Ne vācieši, ne sabiedrotie to neņēma nopietni. Bija skaidrs, ka Latvija tādā veidā cerēja kļūt Antantes sabiedrotā un dalīties vācu reparācijās. Latvija šajā laikā bija vienīgā valsts, kas atradās karastāvoklī ar uzvarēto Vāciju.

Turpmāk — vēl