Lai mūsu Latvija ir vienota, nevis vienāda

Novadpētnieks Andrejs Svilāns:

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Varakļānu pilsētas domes izbraukuma konferencē Varakļānos 2003.gada 16.un 17.maijā

Esam raduši lepoties ar savu kultūru, ar to, cik esam unikāli citu tautu starpā, cik daiļas ir mūsu dainas. Esam raduši gausties, cik mums (maziem un vārgiem) lielie, stiprie un nešpetnie ir pāri darījuši. Esam lasījuši “Mērnieku laikus” un mācīti, cik slikts ir Švauksts, kurš noliedz savu tautu un mērkaķojas pakaļ svešai kultūrai.

Bet ar šīm trim realitātēm stipri vien disonē ceturtā — tas, ko Latvija dara pati ar savu kultūru. Precizēšu, novadu kultūru, kas nav tikai folkloras ansambļi un amatnieki, kā dažbrīd varētu šķist. Jo runa ir par jebkuras kultūras svarīgāko pirmelementu – valodu. Šajā gadījumā - tām novadu valodas īpatnībām, kuras tiek pakļautas iznīcībai.

Ilustrācijai daži piemēri.

Kādā Sēlijas pilsētā sarunājos ar sievieti, kas sakās esam īstena sēliete. Kad lūdzu, lai runā ar mani sēliski, saņemu atbildi, ka nekas jau tur tāds neesot, tā pati vien literārā valoda. Vēlāk pie veikala gan izdzirdu divas vecākas sievas sarunājamies. Pīpēju trešo cigareti, izlikdamies kādu gaidot. Nav jau pieklājīgi, bet kas to lai zina, kad un vai nākamreiz dzirdēšu.

Uz Kurzemi aizbraukt iznāk reti. Antikvariātā Rīgā ieraugu 1932.gadā Ventiņu Venta suverēnā pilsoņa piedzīvojumus “Uz dzīves plosta” ventiņu mēlē. Plāna grāmatiņa par sešarpus latiem. Nokaulēju par četriem. Atveru, “neatejot no kases”. Tik dzidra ir šī valoda! Nedēļu vēlāk lasu “Letas” ziņās, ka Ventspilī ar pašvaldības atbalstu izdota čigānu ābece. Esmu patiesi priecīgs. Līdz brīdim, kad atceros ventiņus.

Runāju ar kurzemnieku, kurš studiju laikā, ar latgaļiem kopmītnē vienuviet dzīvojot, iemācījies latgaliski runāt. Aizbraucis uz Latgali darba darīšanās, ar lepnumu nācis pagastmājā un latgaliski teicis savu vajadzību. Atbilde atskanējusi “Rīgas mēlē”, lai arī ar spēcīgu latgalisku akcentu. Jā, arī latgaļu valodas aizstāvju dedzīgākie apkarotāji ir pašu kaunīgo latgaļu saime, jo viņiem taču esot mācīts, ka latgaļu valodas neesot un — kam gan tā vajadzīga.

Šie daži piemēri rāda, kāda ir novadu kultūras īpatnību reālā vērtība Latvijas sabiedrībā. It kā par spīti no dažāda izmēra tribīnēm izskanējušajiem saukļiem, ka Latvijas novadu kultūras daudzveidība ir Latvijas nacionālā bagātība. Laikā, kad valstī notiek finansiāli un citādi iespaidīga koķetēšana ar latviski vārgi runājošo minoritāšu aprindām, nežēlīgai asimilācijai, novienādošanai un noplicināšanai tiek pakļauta liela pašu latviešu kultūras daļa. To varam vērtēt arī kā nācijas pašiznīcināšanās politiku, kas muļķības, nekompetences vai pārpratuma dēļ tiek dēvēta par vienotas (korektāk būtu – vienādas) latviešu tautas veidošanu.

Līvu liktenis ir šādas politikas rezultāts. Grūtāk ir ar latgaļiem. Viņi jāmuļķo (vārdos balstot, bet darbos gremdējot) kādus gadus desmit un vēl vairāk, lai tad mestos glābt neglābjamo un varētu uzmesties par demokrātiem un labdariem.

Tieši tādēļ mani māc bažas, vai nācijas ilgdzīvošanas vārdā mūsu galma valodnieku plejāde, gluži otrādi, nenodarbojas ar latviešu kultūras “šķūrēšanu” uz zārciņu tik pazīstamajā Raiņa Stikla kalnā. Un vai, tā paša Raiņa vārdiem izsakoties, mēs paši neizskatāmies kā nabadzīgie garā, kas, “sevi projām sviežot, laimīgi”.

Lai ikviena kultūra varētu attīstīties, tai regulāri jāatjauninās, jārod jauni attīstības ceļi, jauni mērķi un līdzekļi, jauni iedvesmas avoti. Un, ja nācija grib saglabāt savu identitāti, tad šiem avotiem arī vajadzētu nākt no pašu kultūras rezervēm. 19.gs. beigu krievu sociologs un viens no civilizāciju teorijas pamatlicējiem Nikolajs Daņiļevskis par vienu no tiešām augstas kultūras rašanās priekšnosacījumiem uzskata etnogrāfiskā materiāla daudzveidību. Ja tā, tad to, kas šobrīd notiek Latvijā, varam vērtēt kā aktīvu un pasīvu etnogrāfiskā materiāla daudzveidības samazināšanu, jo arī bezdarbība šajā situācijā nodara pietiekami daudz posta. Villaines un vērpjamos ratiņus vienmēr varēs izvilkt no muzeju plauktiem. Dzīvo valodu var imitēt, taču ne atgriezt tās dabiskumā un vēl ne tik — tās skanīgajā daudzveidībā.

Folkloras un amatniecības nodalīšana no dzīvās valodas ir klasisks veids, kā radīt kultūras saglabāšanas imitēšanu, kā uzturēt formu, bet iznīcināt saturu. Maiga nožņaugšana ar zīda lakatiņu.

Tepat netālu Kašūbijas novadā Polijā tām skolām, kurās māca kašūbu valodu un novada mācību, valsts maksā dubultu likmi par šīm stundām. Un nu kašūbu valodu mācīt gribošās skolas augot kā sēnes pēc lietus.

Latgalē jau vairāk nekā 10 Latvijas neatkarības gadus latgaļu valodas, literatūras un kultūrvēstures mācīšana ir balstīta uz “plika” entuziasma. Paldies Kultūrkapitāla fondam, kas pabalsta Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas un Latgales studentu centra rīkotos vasaras kursus, olimpiādes un skatuves runas konkursus. Pašiem skolotājiem šad un tad kaut ko atmet skolu vadība un pašvaldība. Protams, ja ir ko atmest. Jautājums – cik ilgi? Cik ilgi šie entuziasti pavilks nepateicīgo slodzi un cik ilgi Izglītības un zinātnes ministrija nepamanīs, ka no tās Prometeja lāpas nāk ne tikai gaisma.

Jā, protams, latgaļu valoda būs pēdējā, kas nosmaks šajā ignorances pilnajā telpā. Taču pēc Poznaņas Universitātes reģionālo valodu pētnieka Tomaša Viherkeviča domām, līdzšinējās nelabvēlīgās politikas gaisotnē 10 —20 gadi var būt arī latgaļu valodas atlikušā mūža daļa.

Latgaļu valodas galvenais balsts gadsimtiem bijusi un ir joprojām Katoļu baznīca, kas cauri visiem drukas aizliegumiem ir spējusi to uzturēt. Dīvaini sanāk, ka tagad jālūdz, lai Katoļu baznīca palīdz latgaļiem un latgaļu valodai izdzīvot Latvijas specifiskās demokrātijas apstākļos.

Jo Valsts valodas likumā gan ir punkts par valsts garantijām latgaliešu rakstu valodas saglabāšanās un attīstības nodrošināšanai, taču šim Latvijas likumdevēju vārdam tā arī nav bijis lemts kļūt par “miesu”, jo nav reālu mehānismu, kas nodrošinātu šī likuma izpildīšanu.

Vēl vairāk — visi Pasaules latgaliešu konferenču, Latgales Pētniecības institūta, latgaļu inteliģences sanāksmes iesniegumi un lūgumi Latvijas varas institūcijām ir beigušies ar elegantu atrakstīšanās vēstuļu saņemšanu. Daļa no tām ir jau publicētas Latgales Pētniecības rakstu krājumā “Acta Latgalica”. Kolekcija turpina palielināties.

Līdz galam neatbildēts un tikpat lielas ignorances apvīts ir jautājums, kas tad ir latgaļu valoda – īsta valoda, rakstu valoda, virsdialektāls slānis, augšzemnieku dialekta latgaliskās izloksnes, latgaļu dialekts, latgaļu izloksne. Visi šie termini dažādos laikos ir figurējuši kā apzīmējums vienai un tai pašai lietai.

Neesmu valodnieks un nevienu mirkli nepretendēju uz paša veiktu šī fenomena vērtējumu un klasifikāciju, taču vēl jo vairāk mani kā diletantu šajā jomā mulsina dažu Rīgas valodnieču (un politiķu vienlaikus) jo biežā frāze: “Bet Endzelīns teica, ka runāt par latgaliešu valodu ir lingvistiski nepareizi un politiski bīstami”, kam seko aicinājums neklausīties komunistu laiku Krievijas zinātnieku apgalvojumus. Latgaļu valodu viņi esot izdomājuši, lai atšķeltu latgaļus no pārējiem latviešiem.

Visa cieņa Endzelīnam un viņa devumam latviešu valodniecībā. Un tomēr mani māc šaubas, ja par argumentu tiek lietota frāze, kura, ja nemaldos, ir izskanējusi 1957.gadā. Tātad tikai dažus gadus pirms kārtējā “drukas aizlieguma”, kad latgaļu valoda kārtējo reizi tika pasludināta par nepareizo un otra – par pareizo. Pat ja okupācijas laikā pastāvēja bažas par latgaļu valodas statusa atzīšanas politisko bīstamību, vai ir zinātniski un politiski korekti piesaukt varbūt spiestā kārtā izteiktus okupācijas laika lozungus šobrīd, kad ir pilnīgojušies klasifikācijas principi un Latvija ir atguvusi neatkarību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī tagad ir valodnieki (un ne tikai Krievijā), kas uzskata, ka latgaļu valoda ir trešā dzīvā baltu valoda un ka tai kā reģionālajai valodai ir tiesības baudīt visas privilēģijas, ko paredz Eiropas minoritāšu un reģionālo valodu harta.

Protams, nedrīkstam aizmirst pēdējo, tiesa, atkal politisko argumentu, kuru lieto gan virkne politiķu un valodnieku, gan tā saukto kaunīgo latgaļu saime. Šis arguments ir apelēšana pie situācijas, ka latvieši kā maza tauta nedrīkst dalīties vēl sīkākās vienībās. Tas gan izklausās mazliet dīvaini no demokrātijas aspekta. Laikā, kad Eiropas Savienībā notiek reģionālo valodu renesanse, kad Latvija aktīvi gatavojas tur iestāties un jau šobrīd ir gatava palīdzēt ieviest kārtību un demokrātiju svešās mājās, pašu sētā mēs negribam redzēt dažu no saviem sludinātajiem principiem.

Tas gan ietilpst vāja cilvēka dabā: ja kāds spēcīgāks viņam ir darījis pāri, tad viņš meklē kādu vēl neaizsargātāku, uz kuru izgāzt pārinodarījuma rūgtumu. Brīžiem šķiet, ka arī Latvijas sabiedrība, izgaudusies par vācu un krievu jūgu, attiecībās ar saviem novadiem turpina to pašu politiku, par kuru (attieksmē pret sevi) tā vēl tik nesen rūgti raudājusi.

Rīt mēs droši vien ar Latvju dainu sējumiem pa priekšu ieiesim Eiropā un prasīsim, lai ciena mūsu kultūru, jo mēs taču esam tik lieli savā garā, tik bagāti kultūrā un tik nesamaitāti savā diženajā ceļā no Indijas okeāna līdz Baltijas jūras krastiem. Bet agri vai vēlu mums var paprasīt: “Kain, kur ir tavs brālis?”

Jā, mēs esam maza tauta un vienmēr aktuāla būs mūsu pastāvēšanas problēma, taču, atminoties Daņilevska sacīto, uzdrošināšos apgalvot, ka arī maza tauta ar daudzveidīgu kultūru būs dzīvotspējīgāka par mazu tautu, kura kā “nabadzīgie garā” būs kādu brīdi likusies laimīga, projām aizsviezdama pati savas kultūras pamatus.

Lai latviešu tautā dzīvas skanētu arī līvu, latgaļu, sēļu, ventiņu, malēniešu un suitu balsis, kas mūsu kultūru dara kuplu un dzīvīgu, domāju, būtu nepieciešama steidzama valsts attieksmes maiņa reģionālās kultūrpolitikas un izglītības sfērā.