“Es domāju par vārdiem, kas liek ataust gaismai”

— Ežitu Gonsalvišs

Latviešu dzejnieks un tulkotājs Leons Briedis apbalvots ar Portugāles Goda Nopelnu ordeni

Smalkums un spēks vienlaikus. Mūžīga pārtapšana. Ētiskas pilnveidošanās patoss un suverēna gara pasaule, ko nekas nevar satricināt. — Tādu pazīstam Leona Brieža dzeju. Un jāsaka — arī pašu dzejnieku. Klāt vēl lielas darba spējas un neatlaidība. Kā viņš pats saka — es jau neko citu nedaru, tikai strādāju. Dzejnieka čaklais darbs portugāļu kultūras popularizēšanā vainagojies ar augsto apbalvojumu.

Leons Briedis, dzejnieks, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

— Ordeni jūs saņēmāt Portugāles prezidenta Žorži Sampaiju nesenās vizītes laikā. Vislielāko atzinību laikam gan izpelnījies jūsu darbs portugāļu dzejas tulkošanā un “Portugāļu mūsdienu dzejas antoloģijas” izdošanā. Vai prezidents arī bija šo grāmatu pamanījis?

— Jā, biju uzaicināts uz pieņemšanu par godu prezidentam un viņa kundzei Marijai Žozē Ritai, un augstie viesi mani pirmie apsveica. Biju patiesi pārsteigts un saviļņots. Prezidents Žorži Sampaiju uzteica ne vien grāmatas saturu, bet arī poligrāfisko kvalitāti, tātad Talsu tipogrāfijas darbu, ar kuru mēs tiešām varam lepoties. Prezidents ar gandarījumu runāja par mūsu valstu kultūras kontaktiem un izteica pārliecību, ka sakarā ar Latvijas iespējamo integrēšanos Eiropas Savienībā tie kļūs vēl ciešāki. Viņu iepriecināja tas, ka Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē ir grupiņa studentu, kas apgūst portugāļu valodu un literatūru. Arī prezidents atzina: lai gan mūs šķir lieli attālumi, mūs vieno liela garīga tuvība. Tāpat kā Latvijā arī Portugālē dzeja tiek vērtēta ļoti augstu. Portugāļi mīl savu dzeju un savus dzejniekus. Kaut arī mūsu grāmatu metieni ir samazinājušies un pircēju interese nav tik liela kā kādreiz, es domāju, ka dzeja un grāmata nav zaudējusi savu vietu un lomu mūsu kultūras apziņā. Tāpat kā teātris. Arī prezidents runāja par to, cik svarīgi ir katrai valstij un katrai tautai, gan lielai, gan mazai, saglabāt savu savdabību un uzturēt auglīgu kultūras dialogu ar citām valstīm un tautām. Tāds ir arī manas darbības galvenais saturs. Ne tikai manas.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Savu lauciņu tulkošanas un atdzejošanas darbā kopj Uldis Bērziņš, savu Knuts Skujenieks un daudzi citi mūsu spalvasbrāļi. Diemžēl ir arī jāatzīst, ka mēs joprojām maz zinām viens par otru. Esmu pārliecinājies, ka Portugālē daudzi pat nezina, kur tāda Latvija atrodas, nemaz jau nerunājot par mūsu kultūras pazīšanu. Varbūt kādas pārmaiņas būs Porto, kur pirms kāda laika bija Rīgas dienas. Kaut ko zina par mūsu koriem, ir klausījušies Gidona Krēmera un viņa jauniešu ansambļa uzstāšanos. Tomēr atkal un atkal nākas skaidrot, ka ir lietuvieši un ir latvieši, divas baltu tautas. Katra ar savu valodu, ar savu vēsturi un savu valsti. Mūs daudz kur jauc, jo nepazīst. Es nebaidos no Eiropas Savienības un labi saprotu, ka tas mums ir vienīgais pareizais ceļš. Tomēr jāapzinās, ka būs jāpieliek lielas pūles, lai saglabātu savu nacionālo kultūru, savu balsi un stāju.

— Grāmatnīcās antoloģiju vairs neredz. Varbūt gaidāms papildmetiens?

— Antoloģija iznāca pirms pusotra gada. Un izrādījies, ka ar 800 eksemplāriem bijis par maz. Jau pirms laba laiciņa tika pasūtīts atkārtots metiens, un ir jau viss sagatavots, lai to laistu klajā. Tie paši Portugāles institūti, kas toreiz palīdzēja, sola savu atbalstu arī tagad. Ar portugāļu puses atsaucību esmu sācis vēl vienu lielu darbu. Gatavoju Eužēniu de Andradi dzejas grāmatu, kas atkal būs bilingvāls izdevums — portugāļu un latviešu valodā. Viņš ir viens no spilgtākajiem neoromantiķiem portugāļu dzejā. Ļoti lirisks un metaforisks, varbūt kaut kas līdzīgs Egilam Plaudim, Erikam Ādamsonam vai agrīnajam Jānim Sudrabkalnam. Īsta, skaista lirika, ģeniālas vienkāršības caurstrāvota. Neparasti plastiska un muzikāla, dabiska kā ūdens un gaiss. Esmu izvēlējies jau nosaukumu — ‘’Ūdens lakstīgala”. Tas ir viņa poētiskais tēls, dzimis zem Portugāles debesīm, kur ūdenim, valgmei, lietus lāsei ir vērtība, kur cilvēki strūklakas šaltīs dzird lakstīgalas balsi. Krājumā būs simt dzejoļi, tos esmu jau atdzejojis. Vēl jāuzraksta priekšvārds. Negribu neko sasteigt, domāju, ka grāmata iznāks oktobrī vai novembrī. Mūsu studenti, kas mācās portugāļu valodu, varēs lasīt labu dzeju. Viens no viņa daudzajiem mātei veltītajiem dzejoļiem skan tā:

Kaija — tu saki.

Jā, kaija,

kas tālumā spuldz.

Tava seja joprojām zilgmo,

kaut gan tai pāri

vakara sudrabs guldz.

Kaija.

Jūras un tava dvēsele,

gaismu atstājot, rimst.

Un es nezinu,

vai manās lūpās neapjausti

pašlaik sirds

vai mēness dzimst.

Esmu ļoti pateicīgs Kaloustes Gulbenkiana fondam, kas man sagādāja brīnišķīgu iespēju šajā pavasarī veselu mēnesi pavadīt Portugālē un strādāt pie šīs dzejas grāmatas. Eužēniu de Andradi bija tik laipns un uzņēma mani savā mājā. Dzejnieks dzīvo Portu, viņam rit astoņdesmit pirmais mūža gads, un bijām vienojušies, ka tikšanās nebūs ilgāka par pusstundu, taču saruna izvērtās vairāku stundu garumā. Bijām jau agrāk sarakstījušies, bet man šī tikšanās ļoti daudz deva.

Portugāļi ir ļoti viesmīlīgi, taktiski un smalkjūtīgi ļaudis. Augsts ir visas sabiedrības inteliģences līmenis. Pavisam negaidot tiku ielūgts uz dzejas vakaru, kas bija sarīkots par godu man. Un to rīkoja nevis kāda organizācija, bet gan vienkārši draugi — Žozē Lopešs Markešs ar savu kundzi Viju. Viņš ir Minhenes olimpisko spēļu laureāts airēšanā, ļoti sportisks un ļoti inteliģents cilvēks. Sarīkojumā bija pulcējies īsts inteliģences zieds. Mākslas cilvēki un intelektuāļi, literāti un augstskolu docētāji, valsts ierēdņi, baņķieri un uzņēmēji. Ielūgumā bija rakstīts: “Lai mēs savu dzīvi dzīvotu radoši, mums vajadzīga kultūra. Tā kā klāt būs mūsu draugs Leons Briedis, mēs pievērsīsimies dzejai.” Tādā pašā rotaļīgā garā ieturēti norādījumi par etiķeti. Proti — jāierodas visā nopietnībā un visu vakaru jāsaglabā vislielākā nenopietnība, vispiemērotākais — sporta tērps. Tas nav parasts ielūgums, bet krāsaina un bilžaina informācijas lapa ar ziņām arī par mani un portugāļu dzejas antoloģiju. Jūsu redakcijai varētu glaimot, ka te portugāļu valodā ir arī liels gabals no “Latvijas Vēstneša” reportāžas par antoloģijas atvēršanas svētkiem Vernisāžā. Cilvēki bija atraisīti, valdīja jautrība un omulība. Ar vislielāko interesi tika uzņemts mans stāstījums par latviešu literatūru, it īpaši par folkloru. Mūsu dainu transcendentālo dabu es raksturoju ar dziesmiņu “Aiz avota saule lēca,/ Zelta starus kaisīdama;/ Grūtdienīša asariņas/ Krīt Dievam klēpītē.” Viņi bija patiesi pārsteigti par mūsu tautasdziesmu filozofisko dziļumu un poētisko smalkumu, jo portugāļu folklora liekas vairāk literarizēta, pārsvarā ir pilsētas lirika, romances. Šai vakarā kopā tika dziedātas portugāļu tautasdziesmas fadu. Pēc sarīkojuma Lisabonas, Portu un Evoras universitāšu vadītāji man izteica priekšlikumu nolasīt kādu nelielu lekciju kursu par latviešu kultūru un folkloru. Tas, protams, ir ļoti vilinoši, taču tad man būtu nopietni jāgatavojas.

Šajā ciemošanās reizē man bija vēl kāds patīkams uzdevums. Jau minētais fonds bija nolēmis sagatavot dāvinājumu mūsu Nacionālajai bibliotēkai, un mani lūdza atlasīt Latvijai visvairāk vajadzīgās grāmatas. Apmēram simtu. Izvēlējos lielākoties vārdnīcas, mācību grāmatas un uzziņu literatūru, arī grāmatas par Portugāles vēsturi, daiļliteratūru — gan klasiku, gan jaunāko. Tikai šodien uzzināju, ka grāmatas jau atceļojušas uz Latviju līdz ar prezidentu, turklāt kā Portugāles valdības dāvinājums.

— Tagad jau jūs, kā izklausās, jūtaties Portugālē un portugāļu kultūrā kā zivs ūdenī. Bet kāds bija sākums?

— Viss sākās pavisam nejauši. Septiņdesmito gadu beigās gluži netīšām atklāju sev Fernandu Pesoas dzejas pasauli. Lasīju, apbrīnoju, sāku atdzejot un 1983. gadā izdevu nelielu krājumiņu “Zudušais dārzs”. Pēc tam nāca citas aizraušanās — rumāņu, itāliešu, spāņu dzeja. Par Portugāli nedomāju. Līdz 1999. gadā kopā ar kādu Lisabonas delegāciju Rīgā ieradās Dr. Žozē Blanku. Arī mani uzaicināja uz tikšanos ar tālajiem viesiem, un es neviļus izrunājos, ka esmu izdevis Fernandu Pesoas dzejas grāmatu. Viesis par to ļoti ieinteresējās, bet bija pagājuši jau 16 gadi, un grāmata vairs nekur nebija dabūjama. Izrādījās, ka Ž.Blanku pārstāv Kaloustes Gulbenkiana fondu, kas tieši rūpējas par Pesoas daiļrades popularizēšanu. Turpat pie kafijas galda viņš vaicāja, vai es nevēlētos turpināt Pesoas dzejas tulkošanu, un izteica man priekšlikumu sagatavot “Zudušā dārza” papildinātu atkārtotu izdevumu. Es, protams, biju ar mieru, un pēc trim mēnešiem tas iznāca. Šis fonds ne vien finansēja grāmatas izdošanu, bet sagādāja man arī iespēju trīs nedēļas pavadīt Portugālē.

— Kas tas ir par fondu, un ar ko izskaidrojama tā īpašā interese par Fernandu Pesoas literāro mantojumu?

Sintra — senā Portugāles karaļu rezidence (augšējā attēlā); Fernandu Pesoas mājas priekštelpā. Uz sienām — dzejoļu rindas, prātulas, liecības par dzejnieka aizraušanos ar astroloģiju Foto: no Leona Brieža albuma

— Kalouste Gulbenkians bija armēņu multimiljonārs un dedzīgs mākslu cienītājs ar ļoti plašu interešu loku. Otrā pasaules kara laikā viņš bija pametis dzimteni un nonācis Portugālē. Visu savu naudu viņš ieguldīja šī fonda izveidošanā, kas ir viens no bagātākajiem pasaulē. Fondam ir milzu bibliotēka, tas uztur baleta trupu un simfonisko orķestri. Atvērts muzejs ar vairāk nekā sešiem tūkstošiem gleznu un mākslas priekšmetu — no šumeriem un senajiem grieķiem līdz 20. gadsimta slavenākajiem māksliniekiem. Tiesa, muzejā valda eklektika, jo pirkts ticis viss skaistākais un vērtīgākais. Kalouste Gulbenkians visu to gribēja atdot Armēnijai, bet tikai ar vienu noteikumu — lai fonds tiktu saukts viņa vārdā. Tas bija vēl Staļina laiks, un padomju Armēnija to nepieņēma. Vecajam vīram bija jau ap deviņdesmit, un viņš visu savu bagātību atdāvināja Portugālei. Viņš nomira 1955. gadā un ir apglabāts Lisabonā.

Kāpēc fondu interesē tieši Pesoas daiļrade? Jāsaka, ka šis armēņu multimiljonārs arī šo dzejnieku ir uzdāvinājis portugāļu tautai. Fernandu Pesoa (1888—1935) ienāca literārajā dzīvē drīz pēc Portugāles Republikas proklamēšanas 1910. gadā, kas radošiem cilvēkiem pavēra jaunas mākslinieciskās izteiksmes iespējas. Viņš kļuva par izcilāko portugāļu dzejnieku, ar kura vārdu saistās portugāļu dzejas iekļaušanās Eiropas 20. gadsimta kultūras avangardiskajā kustībā. Savos poētiskajos eksperimentos viņš izgāja cauri simbolismam, dekadentismam un neskaitāmiem citiem “ismiem”. Tas Fernandu Pesoam pavēra ceļu uz heteronīmiju — poētisko līdzinieku radīšanu. Liekot šīs poētiskās fikcijas pamatā ideju, ka “izlikties nozīmē pazīt pašam sevi”, viņš radījis ap 200 heteronīmu, kas pasaules literatūrā ir unikāls gadījums. Pesoas dzejā pats galvenais ir cilvēks ar savu jūtu un domu pasauli, ar dziļu pārdzīvojumu. Tomēr dzīves laikā viņa vārds nebija pazīstams pat Portugālē. Tikai 1934. gadā iznāca pirmā dzejas grāmatiņa “Vēstījums” ar kādiem trīsdesmit dzejoļiem. Tā palika arī pēdējā, jo dzejnieks pēc gada aizgāja mūžībā. 1942. gadā krājumiņš nonāca Kaloustes Gulbenkiana rokās. Viņam dzejoļi ļoti patikuši, un tūlīt atskanējis jautājums: “Kur tad pārējie?” Ar to brīdi fonds uzņēmies rūpes par Pesoas literārā mantojuma apgūšanu, kas joprojām turpinās. Jo atstāts ir ļoti daudz. Pesoa bija ne tikai dzejnieks, bet arī dzīves filozofs un mākslas teorētiķis, interesējās par astroloģiju, horoskopiem un tehniskām lietām. Viņam bija ekonomista izglītība un ļoti labas angļu valodas zināšanas, viņš tulkoja dažādus dokumentus un izdeva ekonomisku žurnālu.

— Vai šis fonds jums nāca palīgos arī antoloģijas izdošanā?

— Tā kā Fernandu Pesoas grāmata bija jau izdota, turklāt vēl pa divi lāgi, antoloģijā viņa dzeju neiekļāvu. Līdz ar to fonda “interešu sfērā” antoloģija nebija. Taču fonda administrators Dr. Žozē Blanku nebija aizmirsis mūsu labo sadarbību, un man tika sagādāta iespēja 2001. gada sākumā divus mēnešus uzturēties Portugālē un strādāt pie antoloģijas. Šai laikā tur notika arī starptautisks dzejas festivāls, kurā biju aicināts piedalīties. Bet līdzekļus tieši grāmatas izdošanai man piešķīra Portugāļu grāmatas un bibliotēku institūts un mūsu Latvijas institūtam līdzīgs Lisabonas institūts, kas nosaukts ievērojamā portugāļu renesanses laikmeta dzejnieka Luiša Kamoinša vārdā. Pateicīgs esmu arī Portugāles PEN kluba prezidentam dzejniekam Kazimiru de Britu, kas palīdzēja orientēties portugāļu dzejas okeānā un sagādāt dzejnieku biogrāfiskos datus un fotoattēlus.

— Rudenī iznāks “Ūdens lakstīgala” — un tad atkal varbūt uz kādiem padsmit gadiem Portugāli aizmirsīsiet?

— Tagad vairs aizmirst nevarēšu. Esmu nolēmis turpināt piecu dzejas grāmatiņu sēriju, kurā jau iznākuši piecu igauņu un piecu rumāņu autoru krājumi — katrā pa 60 dzejoļiem. Kopā ar Juri Kronbergu esam iecerējuši piecu zviedru dzejnieku izlasītes. Bet es jau esmu izvēlējies piecus portugāļu dzejniekus, kuru grāmatiņas domāju sagatavot nākamgad. Tie ir Sofija de Mellu Breinera Andresena (1919) — dzejniece, prozaiķe, esejiste, tulkotāja un bērnu grāmatu autore, spilgta poētiska personība, izsmalcināta estēte, antīko dzejas formu kopēja un augstu ētisko principu aizstāve, Erbertu Elders (1930) — viens no eksperimentālās dzejas iniciētājiem, kas savā daiļradē proklamē ne tikai dzejas un poētiskās valodas brīvību, bet arī pašas vārda mākslas brīvību, Karlušs de Oliveira (1921–1981) — dzejnieks, prozaiķis un esejists, portugāļu folkloras vācējs un izdevējs, Žorži de Sena (1919–1978) — viens no visizcilākajiem 20. gadsimta dzejniekiem, arī prozaiķis, dramaturgs, esejists, publicists, teātra kritiķis un tulkotājs, dažādu mākslas stilu vienotājs un tradīciju kopējs, A.Salazāra autoritārā režīma laikā — politiskais emigrants, filozofijas un portugāļu literatūras pasniedzējs Sanpaulu universitātē Brazīlijā un Santabarbaras universitātē ASV. Šo četru dzejnieku daiļrade ir atspoguļota arī antoloģijā. Klāt nāks Vitorinu Nemēziu (1901–1978) — oriģināla un fascinējoša personība, dzejnieks un spožs prozaiķis, savdabīgs tilts starp portugāļu klasisko dzeju un romantismu, daudzu literāro prēmiju laureāts. Tagad arī latviešu lasītāji varēs ar viņu iepazīties.

— Arī jauniegūtie draugi droši vien neļaus jums aizmirst Portugāli...

— Jā, tikko saņēmu vēstuli no Azoru salām. Tas ir vairāku vulkāniskas izcelsmes salu arhipelāgs Atlantijas okeānā, viens no Portugāles apgabaliem. Ar savu īpatnību, saviem māksliniekiem un rakstniekiem. Tur dzimis ievērojamais 19. gadsimta dzejnieks Anteru de Kventāls, ar savu filozofisko dzeju salīdzināms varbūt ar Raini. Man bija ļoti žēl, ka antoloģijā nevarēju viņa dzeju iekļaut, bet kaut kur punkts bija jāpieliek. Tagad viņi izteikuši domu, ka vajadzētu sastādīt Azoru salu dzejas antoloģiju. Viņiem ir nevis kultūras centrs vai kā citādi, bet Azoru salu nams. Un šī nama saimnieki mani lūdz tuvākā vai tālākā nākotnē uz kādiem pāris vai vairāk mēnešiem aizbraukt tur ciemos un varbūt nolasīt lekciju ciklu par latviešu folkloru un kultūru. Es šai vēstulē redzu kārtējo reizi izpaužamies portugāļu atturīgo un reizē sirsnīgo dabu. Tas cilvēks no Azoru salām manā dzejas vakarā Lisabonā pat nepienāca klāt, nemēģināja sākt sarunu. Viņš savas izjūtas labāk uzticējis vēstulei. Bet es par vairākiem mēnešiem pat nevaru domāt. Jau ar šo vienu mēnesi bijis par daudz — iekrājušies darbi, radušies sastrēgumi.

— Tas laikam saistīts ar jūsu ģimenes kopīgās izdevniecības “Minerva” aktīvo darbību un visu kultūras cilvēku iecienītā žurnāla “Kentaurs XXI” izdošanu?

— Mana sieva un abi dēli ir čakli strādājuši, un nekas nav apstājies, bet man par ilgo prombūtni tomēr ir tāda kā vainas apziņa. Tikko esam laiduši klajā Jura Helda dzejas krājumu “Lombards”, kas mūsu apgādam ir jau 45. grāmata. “Kentaura” 30. numura vadmotīvs ir sociolingvistika, bet augustā iznāks 31. numurs, ko vieno solidaritātes tēma. Tās ir cilvēku solidārās jūtas — mīlestība, draudzība, simpātijas, līdzjūtība, iecietība, kas vieno dažādas tautas un dažādus laikus. Vislielākā saistība te ar franču kultūru, bet ne tikai. Es domāju, ka žurnāls būs ļoti saturīgs.

— Jūsu apgāds izpelnījies smalkas firmas reputāciju, un tā darbībā jūt jūsu radošo garu un elitāro gaumi. Tāpat kā “Kentaura” ieturētajā kursā uz lasītāju prāta un gara kopšanu. Svētīgs un augstu novērtēts ir jūsu atdzejotāja darbs. Vai arī pats kaut ko rakstāt?

— Top eseju grāmata, kurai uz vāka būs rakstīts “Vārda laikabiedrs”. Ar šo laiku man ir zināmas problēmas. Neesmu postmoderns cilvēks. Man nepatīk šī laika ārišķība, nevērība un trivialitāte. Pašlaik vārds netiek cienīts, kopts un mīlēts. Vārda jēga tiek banalizēta. Es gribu godināt to vārdu, kas mūs uzrunājis no bībeliskiem laikiem līdz mūsu dienām. To vārdu, kas satur pārdzīvojumu, jūtas, domas. Vārdu, kas spēj cilvēku uzrunāt, ielīksmot, likt sirdij ietrīsēties.

— Saka, ka tulkotāja un jo sevišķi atdzejotāja darbs palīdz aizvien dziļāk apgūt savu dzimto valodu, apjaust tās bagātību.

— Tā noteikti ir. Kādreiz Knuts Skujenieks, kad viņu nosauca par poliglotu, sacīja — jā, es protu kādas piecas valodas, bet visas pa latviski. Es varētu teikt to pašu. Jo labāk kādu valodu zini, jo vairāk gribas skatīties vārdnīcā, iet dziļumā. Par manu mīļāko lasāmvielu kļuvušas Latvju dainas un vārdnīcas, visdažādākās, kādas vien varu dabūt. Katrai tautai ir patīkami, ka to ievēro, pievērš uzmanību tās kultūrai, literatūrai. Tālab arī portugāļi tik augstu novērtējuši manus necilos pūliņus viņu dzejas popularizēšanā. Bet vislielākais ieguvējs jau esmu es pats! Piemēram, tāds portugāļu vārds kā “saudade”. Tā var būt ilgošanās, ilgas, vēlmes vai vēlēšanās, var būt mīlestība, arī kaisme vai kaislība, pat iekāre, iegriba un tā joprojām. Te jāizjūt konteksts, rūpīgi jāmeklē savas valodas apcirkņos. Bet patiesībā jau ieguvēji esam visi. Jo, mācoties saskatīt katras tautas kultūras savdabību un mākslinieciskās izpausmes daudzveidību, mēs pasauli ieraugām krāsaināku.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore