Par nelāgo “vietas izpildītāju”

Dažā priekšnieciskā (piemēram, direktora) amatā sastopamas vismaz četrējādas amatpersonas. Trim nosaukums itin atzīstams (direktors, direktora vietnieks, vicedirektors), bet vienai nelāgs — mīklains un nekodolīgs: direktora vietas izpildītājs. Tas ir trīsvārdīgi gaŗš un dzīvā runā neiederīgs. (Diez, vai kāds nejokojot teiktu: “Paldies, direktora vietas izpildītāja kungs!”)

Kā vietas izpildītājs radies? — Tas šķiet sastādīts, ņemot pa gabalam no burtiski tulkota vācu Stellvertreter ‘vietnieks’ un no krievu ispolņajuščij objazannosti ‘(dienesta) pienākumu veicējs’. Vietas izpildītājs nav pienācīgi saprotams no latviešu valodas viedokļa, tas ir, nav latviski saprotams pats par sevi, nepazīstot attiecīgos citvalodu oriģinālus. Neskaidrību vispār vairo vietas lietošana ne vien lokālā, bet arī profesionālā sakarā. Lielākā vaina “vietas izpildītājam” tāda, ka tas pilnīgi “noklusē” svarīgāko: izsakāmā jēguma kodolu jeb savu galveno pazīmi — nolikta laika pazīmi, proti, to, ka vietas izpildītājs ir “persona, kas veic kāda amata pienākumus uz laiku vai līdz oficiālai apstiprināšanai šajā amatā” (Llvv III 630).

Bet mums nebūt netrūkst izteiksmīgu vārdu, ne latvisku, ne latīniskas cilmes svešvārdu, lai veikli norādītu uz ierobežojumu laika ziņā. Jau sen runā un rakstos lietojams ir ģenitīvs pagaidu. Tas arī vārdnīcās atrodams, gan uz lietām, gan personām attiecināts. Ir, piem., pagaidu kvīte ‘Interimsquittung’, pagaidu vieta ‘ein vorläufiger, interimistischer Ort’ (ME III 25); ir pagaidu rīkojumi, pagaidu valdība, pagaidu strādnieki (Kv XV 30272), kā arī pagaidu direktors (Llvv 6/1, 131). Saīsināts šis pagaidu varētu būt pg. un saliktenī bez beigu -u (pagaidtilts).

Vienā, nesaliktā vārdā tādi pagaidu ļaudis vismaz neoficiālā izteiksmē varētu būt pagaidnieki vai laicinieki (līdzīgi kā ir vasarnieki, dieninieki, stundinieki u.c. atvasinājumi no temporālās jeb laika nozīmes pamatvārdiem).

Bez tam latviešu valodā, līdzīgi kā citās, te likti lietā arī svešvārdi: darinājumi no internacionālās latīņu valodas adverba interim ‘pa to laiku, pagaidām’. Jau J. Vidiņa Svešvārdu grāmatā (1911) lasāms: “Interims, interimistisks, kas pastāv, ievests tikai pagaidām, uz laiku.” Brīvvalsts laika vārdnīcās piemēri un paskaidrojumi konkrētāki: “Interims ‘pagaidu stāvoklis’, interimistisks (jaunlat.) ‘pagaidu’ ” (Kv VII 12896). Turpat arī vēsts no mūsu teātra vēstures: “Interimteātris 1909 — 17 pagaidu latv. teātris.” Savādi, ka tagad interims un tā atvases nav uzņemtas pat “Jumavas” nesen izdotā Svešvārdu vārdnīcā (1999).

Bez formām interims, interimistisks iespējami vēl citi atvasinājumi, piem., interimists (persona). Varētu adjektīvu darināt ar –ārs (interimārs) līdzīgi kā krieviem ir interimarnyj un frančiem intērimaire. Šāds adjektīvs būtu īsāks nekā interimistisks un nevienam neizklausītos pa pusei “mistisks”!

Tātad nelāgos “vietas izpildītājus” pilnīgi spēj aizstāt citi, dažādā ziņā labāki nosaukumi.

Saīsinājumi: Kv — Latviešu konversācijas vārdnīca (R. 1927—1940);

Llvv — Latviešu literārās valodas vārdnīca (R. 1972–1996); ME — K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīca (R. 1923 –1932).

Dr. philol. Rasma Grīsle  —“Latvijas Vēstnesim”