Eiropas Savienība joprojām ir vienlīdzīgu dalībvalstu savienība

Ārlietu ministre Sandra Kalniete intervijā Latvijas Radio 4.jūnijā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Intervija Latvijas Radio 4.jūnija programmā “Labrīt” plkst. 7.15. Vada žurnāliste Laura Lucāne

— Par aizvadītajā nedēļā publicēto, daudzus strīdus izraisījušo Eiropas Savienības jaunās konstitūcijas projektu nedēļas nogalē diskutēs Eiropas Savienības konventā, bet īsi pirms Jāņiem – 20.jūnijā — jaunās konstitūcijas projekts jau jāiesniedz Eiropas Savienības sammitam Salonikos Grieķijā. Latvijas nacionālajam konventam par Eiropas nākotni šī jau ir ceturtā sēde. Cik lietderīgas, jūsuprāt, ir šādas sēdes, un kāds ir šo sēžu mērķis?

Sandra Kalniete: — Pirmkārt jau nacionālais konvents ir svarīgs tāpēc, ka tas palīdz mums – sešiem pilnvarotajiem pārstāvjiem, trim īstajiem un trim vietniekiem – zināt, ko tad Latvijā cilvēki domā par Eiropas nākotni. Un tāpēc ir ļoti svarīgi, lai cilvēki diskutētu un justos līdzatbildīgi par to, kas pašlaik notiek dažādu Eiropas valstu galvaspilsētās, kur arī cilvēki ar tikpat lielu interesi šos jautājumus pārspriež.

— Pārejot konkrētāk jau pie Eiropas konventa, mēs pēdējās nedēļās un dienās ļoti daudz dzirdam par to. Vai jūs varētu apkopot, par ko tad īsti ir šīs nesaskaņas dažādu valstu starpā?

S.Kalniete: — Vispirms es gribu priecāties, ka beidzot Latvijā interese par Eiropas konventu tiešām ir augusi, jo līdz šim Latvija, gan ne vienīgā, piederēja pie tām valstīm, kur likās — tā ir diskusija, kas norit aiz trejdeviņām zemēm par kādu citu pasauli, gar kuru Latvijai nav nekādas daļas. Tātad par ko ir nesaskaņas? Pirmkārt, vairāk nekā 90 procenti no konstitucionālā līguma teksta ir pieņemami vienprātībā visām pašreizējām konventa dalībvalstīm. Otrkārt, tā nelielā daļā arī šīs uzskatu atšķirības ir dažādā pakāpē, ļoti polāras un niansētas. Viens no tādiem strīdīgākajiem jautājumiem – līdz šim Eiropas Savienības pēdējais līgums — tika izstrādāts Nicā. Un tad ir tāda grupa valstu, kas diskutē, vai šo līgumu atvērt un sākt sarunas no jauna. Un Nicas līgums paredz, ka katrai dalībvalstij būs viens balsstiesīgs komisārs. Nicas līgums paredz arī balsu izkārtojumu Eiropas parlamentā, Nicas līgums paredz vēl virkni šāda veida svarīgu noteikumu, un viena no Latvijas principiālajām pozīcijām ir, ka Eiropas Savienība ir vienlīdzīgu dalībvalstu savienība, un tas nozīmē, ka vienlīdzība izpaužas tādējādi, ka pirmkārt jau katrai valstij ir tiesības prezidēt Eiropas Savienībā, katrai valstij ir tiesības uz vienu komisāru, un daudzos šādos praktiskos elementos.

Otrs elements, kas izraisa ļoti lielas diskusijas un nesaskaņas, ir jautājums par to, vai Eiropas Padomei ir nepieciešams vēlēts prezidents. Un, viedokļiem polarizējoties, pašlaik situācija ir tāda, ka pat Eiropas konventa prezidijs ir sadalījies starp tiem, kas atbalsta, un starp tiem, kas neatbalsta. Neapšaubāmi, mēs esam iegājuši tajā posmā, kad notiek kompromisa meklējumi, pat ja kompromiss netiks atrasts, tad tā nebūs konventa neveiksme, jo konvents jau ir tikai tāds forums, kurā sagatavo lemšanai starpvaldību konferencē vienu priekšlikumu, un priekšlikumā tajos punktos, kur konventieši nespēj vienoties, ir iespējamas alternatīvas. Un acīmredzot Eiropas prezidenta jautājums un rotējošās prezidentūras jautājums būs šis jautājums.

— Bet ir izskanējuši tiešām ļoti dažādi viedokļi arī te Latvijā par to, vai Latvijai tiešām vajag šo rotējošo prezidentu. Vieni apgalvo, ka īstenībā Latvija nav nemaz gatava būt prezidējošā valsts, jo mums nav pietiekami lielas ierēdņu armijas, kas ar to varētu tikt galā, citi, protams, apgalvo, ka — pilnīgi otrādi — ja būs šis vēlētais prezidents, tad Latvija vispār zaudēs jebkādas tiesības Eiropas Savienībā. Kā tad, jūsuprāt, īsti ir?

Sandra Kalniete: — Es domāju, ka abi šie viedokļi ir galēji viedokļi. Es teiktu, ka pēc pieciem vai pat astoņiem gadiem, kad beidzot pilnībā šis jaunais konstitucionālais līgums funkcionēs un kad Latviju šī rotējošā prezidentūra beidzot sasniegtu, Latvija noteikti būtu pilnībā tai gatava, jo progress, ko mēs esam pēdējos desmit gados panākuši, tieši mūsu spējā rīkot lielus pasākumus, ir neapšaubāms. Otrkārt, kopumā atskatoties Eiropas Savienības rotējošo prezidentūru vēsturē, tieši mazo valstu prezidentūras ir bijušas visveiksmīgākās, tāda bija Somijas prezidentūra, kurai sekoja Francijas prezidentūra, lielā mērā diezgan pavirši īstenota, es tai biju lieciniece, būdama vēstniece Parīzē. Un vēl pēdējais arguments: ko tad tādā gadījumā lai saka Luksemburga, tomēr Luksemburgas prezidentūras ir bijušas ļoti veiksmīgas.

— Un tomēr: ja runa ir par to, ka Eiropas komisāru varētu būt nevis vairāk, bet tieši mazāk, mēs redzam, ka, piemēram, lielais valstu sešinieks Eiropas konventā ļoti veiksmīgi neņem vērā mazo valstu, kuru īstenībā ir skaitliski vairāk, ieteikumus. Vai tas jau nenorāda, ka Eiropas Savienībā tiešām noteicošā loma ir lielvalstīm un tādai mazai Latvijai būs ļoti grūti cīnīties par saviem priekšlikumiem?

S.Kalniete: — Es gan negribētu piekrist, ka Eiropas lielās valstis neņem mazo valstu intereses vērā. Man liekas, ka drīzāk gan ir otrādi, jo tieši lielās valstis jau ar savām milzīgajām kontribūcijām budžetā un arī iedzīvotāju apjomu varētu daudz krasāk diktēt, taču Eiropas kopējā vērtība, visa izpratne to nepieļauj. Otrkārt, pat Eiropas Savienības dibināšanas sākotnējos mehānismos ir ielikta priekšrocība mazajām valstīm, un tā ir saglabājusies līdz šim. Atgriežoties pie jautājuma par komisāru — tieši pēdējās dienās sāk iezīmēties pastiprināti kompromisa meklējumi. Es domāju, ka Saloniku padomē līdz pēdējam brīdim tie turpināsies un, iespējams, tas tomēr notiks, jo arī tikko vakar trīs Beniluksa valstis un Francija, Vācija un Itālija ir nākušas klajā ar jaunu priekšlikumu, kur iepriekšējais priekšlikums par Eiropas prezidenta funkcijām ir lielā mērā samazināts, viņa pilnvaras ir ļoti ierobežotas, arī laika ziņā viņa darbība ir ierobežota, bet visinteresantākais — viens no priekšnoteikumiem, lai prezidentu varētu ievēlēt, ir tas, ka viņam ir jābūt aizņemtam kādā citā amatā, un visticamāk, ka tas varētu būt kādas Eiropas Savienības dalībvalsts aktīvais ministru prezidents, tādā gadījumā tas nekad nevar būt lielvalsts ministru prezidents, jo premjerministram nav tik daudz laika, to varētu īstenot kādas mazākas valsts pārstāvis.

— Bet, ja kompromiss netiek pieņemts, tas nozīmē, ka, teiksim, mūsu referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā mēs vēl nezināsim, kāda īsti būs šī konstitūcija, un tas ir arī viens no eiroskeptiķu pārmetumiem, kas skan. Viņi uzskata, ka tā nedrīkst būt, ka referenduma laikā mēs balsojam par to, par ko mēs īstenībā nezinām, kas tas būs, kāda tad būs Eiropas Savienība.

S.Kalniete: — Šeit es gan gribētu ļoti precīzi atbildēt tāpēc, ka es esmu daudzkārt dzirdējusi šos argumentus un tie atspoguļo cilvēku nesapratni par to, kā vispār Eiropā notiek lēmumu pieņemšana un likumdošana. Konvents ir tikai konsultatīvs forums. Tajā nekāds lēmums netiek pieņemts, un mēs balsosim par to Eiropas Savienību, kas darbojas pašlaik un darbosies vismaz vēl divus trīs gadus. Starpvaldību konference sāksies ne agrāk kā oktobrī, tā varētu beigties nākamā gada vasarā, tātad gadījumā, ja dalībvalstis veiksmīgi vienojas nākamgad vasarā, tad pēc tam ir vismaz divi gadi nepieciešami ratifikācijai. Tātad Latvija uz to laiku jau būs trīs gadus — protams, 20.septembra veiksmīga referenduma gadījumā — darbojusies Eiropas Savienībā, un tikai tad būs jautājums – kā kura valsts šo jauno konstitucionālo līgumu pieņems. Būs valstis, kas rīkos referendumu, būs valstis, kas nerīkos, tas ir atkarīgs no iekšējās likumdošanas. Šis konstitucionālais līgums — un arī to ir ļoti svarīgi saprast — nemaina Eiropas Savienības būtību, tā vēl arvien ir vienlīdzīgu valstu savienība, nevis federācija. Un tas ir liels sasniegums, kas konventā tika panākts, ka vārds “federāls” nekur netiek izmantots kā politiskās iekārtas atspoguļojums. Otrkārt, šī savienība darbojas pēc tiem pašiem principiem, kādi ir atspoguļoti līdzšinējos līgumos, tātad es tur neredzu nekādu dramatisku pavērsienu.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā