Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 1. jūnijā

Interviju Latvijas televīzijas 1.jūnija raidījumā "4.studija" pulksten 19.05. vada Sandra Eihmane

— Labvakar! Kopš mūsu iepriekšējās sarunas ar Valsts prezidenti pagājis gandrīz mēnesis. Šodien ir 1.jūnijs — Bērnu aizsardzības diena, un arī jūs esat piedalījusies vairākos tieši bērnu aizsardzībai veltītos pasākumos. Šķiet, viens no svarīgākajiem ir jūsu apmeklējums Bērnu kardioloģijas centrā.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, es tiešām paguvu iepazīties ar šo centru un redzēt, cik labā līmenī tagad Latvijā ir bērnu aprūpe. Man jau ir bijusi izdevība iepriekš izteikties, ka sirds slimības, kas ir raksturīgas pieaugušajiem, lielā mērā ir saistītas ar viņu dzīves stilu, un no tām ir iespējams izvairīties. Ar bērniem ir pilnīgi citādi. Ir zināms skaits bērnu, tas ir prognozējami, tāds ir visās zemēs, ar nopietniem sirds defektiem jau kopš dzimšanas. Pašlaik bērnam jau pirmajās dzimšanas stundās ir iespējams sniegt palīdzību. Šīs kaites var operēt jau pirmajās dzīvības dienās, bērnam vēl esot mātes miesās. Ir tādas procedūras, kas ļauj noteikt diagnozi bērniņam jau mātes miesās un prognozēt, kādas grūtības ir vai nav gaidāmas. Latvijā ar 1.jūniju ir īpaša specialitāte — bērnu kardiologs, te mēs esam priekšā saviem kaimiņiem. Latvijas bērniem tagad ir lielas iespējas izdzīvot un atgūt pilnīgi normālu dzīvi, kādas nebija iepriekšējos laikos, jo vēl arvien, man to ir stāstījuši ārsti, nākas sastapties ar slimībām, kas ir ielaistas, kad operācija būtu bijusi nepieciešama pirmajos dzīvības gados. Nākotnē mūsu bērniem ir daudz labākas izredzes un cerības ķirurģiski izlabot iedzimtās sirdskaites.

— Arī sabiedrībā līdz šim ir dominējis viedoklis, ka sirds slimības vairāk ir raksturīgas cilvēkiem pusmūžā, tāpēc arī vecāki tām nepiegriež tik lielu vērību.

V.Vīķe–Freiberga: — Šai slimnīcā ir ļoti svarīga programma, un tā ir apmācība ginekologiem. Ir svarīgi izprast, ka diagnozi iespējams noteikt jau, pirms bērniņš ir piedzimis. Un te arī sava loma ir ginekologam, domājot par vēl nedzimušā bērna veselību.

— Es lasīju, ka jau ceturtajā grūtniecības mēnesī māmiņas var iet uz šo centru un noteikt, vai viņu bērniņam ar sirdi viss ir kārtībā.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tur ir ļoti moderna aparatūra, tās lielais vairums ir dāvinājumi gan no tautiešiem ārzemēs, gan dažādām organizācijām. Slimnīca ļoti pateicas visiem ziedotājiem, jo tikai ar valsts atbalstu vien šāds līmenis nebūtu sasniegts.

— Jūs šodien bijāt arī pirmajā Latvijas Bērnu parlamentā. Es noskaidroju, ka ir Pasaules bērnu parlaments, kas ir izstrādājis XXI gadsimta bērnu manifestu, kas tiks iesniegts Apvienoto Nāciju Ģenerālajai asamblejai. Tagad mūsu bērni pirmo reizi piedalās šādā parlamentā un gatavojas dot savu artavu šajā manifestā. Kā jums šodien veidojās sarunas ar bērniem?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, šādi parlamenti bērnam ir laba pieredze. Tādējādi viņi izprot, kas ir demokrātija, kas ir tiesības un pienākumi. Mēs runājām par to, kāda ir starpība starp bērnu un pieaugušo gan morālās atbildības ziņā, gan tīri juridiski. Es centos viņiem skaidrot, ka ir būtiska atšķirība starp bērnu un pieaugušo, atbildēt, kādēļ tas tā. Jautājums — vai viņi to saprot. Bērniem vēl nav pieredzes un zināšanu, un to viņi neiegūst vienā dienā, kad tiek deklarēti par pilngadīgiem un iegūst vēlēšanu tiesības. Gudrība, sapratne, izpratne bērniem būtu jāapgūst pakāpeniski, tādēļ ir ļoti būtiski šādi pasākumi, kas audzina bērnos demokrātisku atbildību, palīdz izprast, ko nozīmē būt par pilsoni, piedalīties vēlēšanās. Es viņiem skaidroju, kā ir būvēta valsts vara, kāda ir mūsu Satversme. Bērniem to ir vieglāk izprast, pašiem uz vienu dienu kļūstot par parlamenta locekļiem. Ja skolotājs stāv klases priekšā un to skaidro, tas var izklausīties neaizsniedzami un nesaprotami, citādi ir pašam piedaloties, iejūtoties attiecīgajā lomā. Es novēlēju, lai no viņu vidus nāk mūsu nākotnes deputāti, kas būs gudri un labi sagatavoti saviem pienākumiem.

— Runājot par bērnu audzināšanu, sakiet, kas jums bija būtiski saskarsmē ar jūsu bērniem!

V.Vīķe–Freiberga: — Patiesībā viss. Māte jau nevar teikt, to es darīšu un to ne. Tas nav dārzs, par kuru var teikt, to dobi es neravēšu, tā lai aizaug ar nezālēm, es koncentrēšos uz rozēm, kas ir manas mīļākās puķes. Tā nevar darīt. Būtībā ar valsti ir tas pats, nav tāda lauka, ko var atstāt novārtā un teikt, par to es neraizēšos, lai viss iet pašplūsmā. Gan mātei, gan prezidentam ir jādomā un jārūpējas par visu.

— Vakar jūs visu dienu pavadījāt Daugavpilī, kas ir otra lielākā Latvijas pilsēta, kurā ir daudz pilsoņu, bet diezgan maz latviešu. Kāds ir jūsu iespaids par šo pilsētu, kuru jūs apmeklējāt pirmo reizi?

V.Vīķe–Freiberga: — Es ļoti priecājos par izdevību tur viesoties un satikt daudzas amatpersonas, skolotājus, kā arī vienkārši ļaudis uz ielas. Mani ļoti iepriecināja viņu atvērtā un sirsnīgā attieksme. Mana tikšanās ar dažādu grupu un reliģiju pārstāvjiem, arī vecticībniekiem, bija ļoti sirsnīga. Viņi stāstīja par saviem mērķiem un savu darbu, par to, cik labi viņi savā starpā sadarbojas, cik būtiska ir tolerance, integrēšanās un sadzīvošana. Nopietna problēma šajā pilsētā ir latviskās vides trūkums, zemais latviešu īpatsvars, kas rada grūtības tiem apzinīgajiem pilsoņiem jeb kandidātiem uz pilsonību, kas vēlētos labāk apgūt latviešu valodu. Mani ļoti iepriecināja kāda kundze, kas man pienāca klāt un teica, ka viņa pagājušajā gadā, savā ziņā manis mudināta, ir iemācījusies latviešu valodu. Viņa runā ļoti labi un brīvi, un es ceru, ka pēc kāda laika es tikpat veiksmīgi varētu demonstrēt savu apņēmību tikpat labi iemācīties krievu valodu. Tā bija kundze apmēram manos gados. Šāda labas gribas izpausme mani aizkustināja, un es domāju, ka tas ir pierādījums, ka arī pieaugušais var apgūt valodu, bet ir vajadzīga palīdzība no tiem, kas šo valodu jau prot. Bet, protams, vislielākā cerība ir uz bērniem. Izglītības sistēmā ir jābūt pamatīgai latviešu valodas apguves lomai, lai nākotnē latviešu valodas nezināšana nevienam nebūtu par šķērsli dzīvē un sadzīvē, kā arī integrācijā Latvijas sabiedrībā, pārvietojoties pa visu Latviju, izvēloties sev interesējošos darba piedāvājumus. Tās ir priekšrocības, kuras ļaudis izprot. Es domāju, ka attieksme pret latviešu valodu ir pozitīva, bet mums ir jābūt pacietīgiem un iecietīgiem un jāatbalsta valodas nepratēju vēlme to iemācīties.

— Jūs bijāt Daugavpils 1.ģimnāzijā, kur tikāties ar skolotājiem un skolēniem. Pavisam Daugavpilī ir 27 vispārizglītojošās skolas, bet tikai piecās mācības notiek latviešu valodā. Sakiet, vai paši Daugavpils iedzīvotāji ir gatavi integrēties Latvijas sabiedrībā!

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, pieprasījums pēc latviešu valodas pieaug, pieaug arī vecāku vēlme sūtīt bērnus latviešu skolā. Ir pat bijuši gadījumi, kad ne visi gribētāji var atrast vietu saviem bērniem latviešu skolās. Tā ir ļoti pozitīva zīme, un pašvaldībai būs jādomā, kā pārkārtot sadales plūsmu starp abu valodu skolām. Ir jādomā arī par skolām piepilsētā, lai tās varētu izmantot tie iedzīvotāji, kuriem ir grūtības sūtīt savus bērnus uz centru. Jau tagad ir viens piemērs — Medumu skola, kas atrodas ļoti tuvu Daugavpilij. Tas pašvaldībai nākotnē vēl ir rūpīgi jāpārdomā.

— Vai Daugavpils varētu kļūt par savdabīgu mēģeni sava veida integrācijai Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Daugavpils tāda ir pēc būtības. Viņu sekmes, parādot, cik veiksmīgi šādā situācijā tiek risinātas problēmas, varētu būt par iedvesmu citiem. Latviešu īpatsvars Daugavpilī patiešām ir tik zems, ka tam grūti būt vēl zemākam, lai gan tā tas bija padomju laikos. Šādos apstākļos Daugavpils ir pierādījusi, ka tās sešas galvenās kopienas spēj sadzīvot draudzīgi, bez konfliktiem. Tas ir sasniegums. Es domāju, viņiem ir jābūt lepniem, un arī mēs, pārējā Latvija, varam būt lepni par to, ka šajā pilsētā nav tādu nacionālo konfliktu, kādi ir citur pasaulē. Gan mēs, gan daugavpilieši varam ar to lepoties. Bet, protams, viņiem ir jāturpina strādāt pie tā, lai visi Daugavpils iedzīvotāji apgūst latviešu valodu, lai visi, kam ir vēlēšanās, iziet pilsonības iegūšanas ceļu.

— Turpinot tēmu par pašvaldībām un lauku rajoniem. Kāds ir jūsu viedoklis par parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai, lai piešķirtu nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās?

V.Vīķe–Freiberga: — Šāds referendums ir diezgan īpatnējs. Nepilsoņi ir tie, kas prasa tiesības vēlēt, bet tikai pilsoņiem ir tiesības piedalīties referendumā. Tātad automātiski lēmēji būs tie, kas pašlaik ir pilsoņi. Izveidojas burvju loks, mēs atgriežamies pie sākotnējā. Ja kāds cilvēks grib iegūt tiesības vēlēt, tad vistiešākais un drošākais veids, kā to izdarīt, ir iegūt pilsonību. Referendums ir aplinku ceļš, kā mēģināt apiet principu, ka tiesības piedalīties vēlēšanās ir svarīgākās un būtiskākās pilsonības privilēģijas. Citādi pilsonības institūcijai kā tādai nav nozīmes. Tomēr jāatzīmē, ka tiem ļaudīm, kas ilgstoši dzīvo kādā vietā, un dažādu iemeslu dēļ nav ieguvuši pilsonību, nav vajadzīgas vēlēšanu tiesības, lai viņu viedoklis tiktu ņemts vērā. Piemēram, Ventspils dome ir iekārtojusi padomi, kurā tiks konsultēti nepilsoņi. Tas ir interesants veids, kā nodrošināt atgriezenisko saiti ar šiem iedzīvotājiem un uzsākt dialogu par dzīves apstākļiem konkrētajā vidē. Es savās konsultācijās, piemēram, nupat Francijā izvirzīju šo jautājumu augsti stāvošām amatpersonām, kā viņi izturas pret to, ka nepilsoņi piedalās pašvaldību vēlēšanās. Ziniet, viņiem tas liekas absurds. Eiropas Savienības valstu praksē tas ir izņēmums, ir tikai divas zemes — Igaunija un Somija — kur šāda prakse pastāv.

— Turpinot sarunu par pašvaldībām, nu jau ilgāku laiku notiek diskusijas par pašvaldību tiesībām izvērst vai neizvērst alkohola tirdzniecību. Šodien ir parādījusies ziņa, ka valmierieši ir savākuši vairāk nekā 900 parakstus un arī jums nosūtījuši atklātu vēstuli, aizstāvēdami savas pilsētas tiesības pašiem noteikt laiku, kad drīkst tirgot alkoholu.

V.Vīķe–Freiberga: — Te es gribētu izšķirt vairākas lietas. Viena ir par pašvaldību kompetenci iepretim valdības kompetencei. Tas ir ļoti svarīgi, runājot par reģionālo reformu un lemjot, kādi jautājumi ir risināmi valdībai un kādi — pašvaldībām. Bet otra ļoti būtiska lieta ir alkoholisma problēma. Un man jāteic, ka mums ir viena nopietna valsts mēroga sērga — alkoholisms ar visām no tā izrietošajām sekām. Tās ir visaptverošas un drausmīgi smagas, kā arī neaprēķināmas. Daudzās valstīs ir mēģināts aprēķināt, cik miljonus gadā izmaksā alkoholisms un tā sekas. Ja mēs rēķinām, ka satiksmes negadījumi daudzās zemēs 60 procentos jeb divās trešdaļās gadījumu notiek alkohola reibumā, ka 60 procenti smago noziegumu (Latvijā līdz pat 80 procentiem) ir izdarīti tieši alkohola iespaidā... Tie apžēlošanas lūgumi, kurus es kā prezidente saņemu, kuros ir aprakstīti smagu noziegumu izdarīšanas apstākļi alkohola reibumā, tie bērni, kurus es apciemoju, kas ir cietuši no seksuālas un fiziskas vardarbības, liela daļa no viņiem ir cietusi tieši ģimenes alkoholisma dēļ... Tas ir dramatiski, nemaz nerunāsim par sociālo postu, bezdarbu, nabadzību un tā tālāk. Jebkura rīcība no valsts puses, kas ierobežo žūpības izplatību, būtu ļoti vēlama. Kā zināms, efektīvs veids, to ir pierādījusi starptautiskā prakse, kā cīnīties ar alkoholismu, ir alkohola pieejamības ierobežošana, jo tai ir korelācija ar žūpības apmēriem. Sausais likums, protams, nav tas labākais veids kā ierobežot alkoholismu, toties ļoti efektīvi ir ierobežojumi vietai un laikam, kad alkohols ir pieejams. Nav nekāda iemesla teikt, ka tas nav būtiski. Jaunā valdība savā deklarācijā ir iekļāvusi punktu, ka tā vēlas cīnīties ar alkoholisma radīto postu Latvijā. Nu tad laipni lūdzu... Es biju sāpīgi pārsteigta, ka šīs valdības ministrs ir nācis ar iniciatīvu, kas ir pretrunā ar valdības deklarāciju.

— Atgriežoties pie bērnu aizsardzības tēmas, skatītāji jautā, vai tas ir normāli, ka viens profesors staigā pa pasauli ar izstieptu roku, bet kopumā valstī nav programmas un atbalsta jaundzimušo sirds kardioloģijai?

V.Vīķe–Freiberga: — Kas ir domāts ar šo profesoru, kas staigā ar izstieptu roku pa pasauli?

— Cilvēki, kas strādā ar sirds kardioloģiju, paši rūpējas par aparatūru, par finansiālo nodrošinājumu, nav jūtams valsts atbalsts.

V.Vīķe–Freiberga: — Ir labi, ka profesors Lācis un viņa darba biedri ir to darījuši, es varu uzmundrināt ļaudis jebkurā laukā to darīt, un pateikties visiem, kas to jau ir darījuši. Pats svarīgākais ir iet un rast risinājumu tur, kur tas ir nepieciešams. Ja atklājas, kā tas diemžēl ir ar mūsu veselības apgādi, ka valsts nav savu uzdevumu augstumos, mūsu valsts budžets nav spējīgs izdarīt to, kas ir nepieciešams... Runa taču ir par cilvēku dzīvībām. Bērni, kas piedzimst ar sirds defektiem, nevar gaidīt. Tas reizēm ir nedēļu un pat stundu jautājums. Mēs esam pateicīgi, ka ir ļaudis, kas uzņemas atbildību un negaida, ka kāds to atrisinās no augšas, viņi rīkojas paši. Tas varbūt nav ideāli, bet vismaz tiek padarīts svarīgs darbs.

— Skatītāji jautā, tuvojas VIII skolēnu dziesmu un deju svētki, vai arī jūs tajos piedalīsities?

V.Vīķe–Freiberga: — Obligāti, noteikti būšu klāt.

— Kārkliņas kundze jautā, kāds sods būtu jāsaņem valsts naudas izšķērdētājiem Valsts kancelejā?

V.Vīķe–Freiberga: — Manuprāt, valsts naudas izšķērdēšana ir ļoti nopietns noziegums. Par to vajadzētu saņemt atbilstošu sodu un galvenokārt, lai tas būtu par biedinājumu citiem. Ja šāda veida rīcībai nav konsekvenču, tad psiholoģiski tas ir tāpat, kā uzsist uz pleca un teikt, dariet vien tālāk, smuki tas nav, pareizi tas nav, bet jums ir paveicies un turpmāk dariet tālāk, mēs esam bezspēcīgi. Šī bezspēcība rada nihilismu, bezcerību tautā. Ja bezatbildībai, klajai nekaunībai, klajam negodīgumam nav konsekvences, tad kā lai cilvēks jūtas savā attieksmē pret valsti, ko lai domā nodokļu maksātājs, kam arī varbūt rodas kārdinājums kaut ko nesamaksāt valstij, vēl kāds, kam ir kārdinājums paņemt aploksnīti. Tas viss veido burvju loku. Ir nopietni jādomā par atbildības morālajiem aspektiem, kā arī juridiskajām sekām. Diemžēl kaunināšana un negods nav pietiekami iedarbīgs līdzeklis, lai atturētu ļaudis no šādas rīcības. Iespējamība kaut ko nozagt, negodīgi iegūtais atalgojums ir vilinošāks par sekām. Sabiedrībai ir jādomā, kā sakārtot likumdošanu, lai šādai rīcībai sekas būtu pietiekami nepatīkamas un ļaudīm nerastos kārdinājums tā rīkoties.

— Šodien ir 1.jūnijs. Priekšā vēl viss mēnesis. Kādi ir jūsu plāni? Mēs gaidām Vācijas kancleru, Islandes delegāciju, kas vēl ir ieplānots?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir divas zemes, ar kurām attiecības tiks pasvītrotas. Tikko Latvijā viesojās Islandes Ministru prezidents, viņam sekos Islandes agrākā un ilggadējā prezidente Vigdisa Finbogadotira. Viņai Latvijā ir paredzēta ļoti intensīva programma. Tā pasvītros abu valstu ļoti draudzīgās attiecības. Lai gan Islande ir maza zeme, viņi vēlas te ieguldīt savas investīcijas. Otra valsts, ar kuru būs abpusējas amatpersonu vizītes, ir Vācija, kas ir Eiropas mēroga lielvalsts, viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm un mūsu virzības uz Eiropas Savienību aizstāve. Tā būs pirmā Vācijas kanclera līmeņa vizīte Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas, kas iezīmēs Vācijas atjaunoto un izteikto interesi par savu klātieni šajā reģionā. No mūsu puses ir laimīgi sagadījies, ka pirmais Latvijas kā patstāvīgas valsts paviljons pasaules izstādē būs tieši Hannoverē. Es kā prezidente turp došos un piedalīšos tā atklāšanā. Tas būs dubultsvarīgs notikums, tie būs ne tikai mūsu sakari ar Vāciju, bet Latvija šajā izstādē iezīmēsies arī pasaules kontekstā. Es piedalīšos mūsu vēstniecības Berlīnē atklāšanā, tikšos ar Berlīnes mēru, tādējādi veicinot ciešākas attiecības ar Vāciju. Neaizmirsīsim, ka tā ir svarīga zeme Eiropas Savienībā.

— Paldies jums, prezidentes kundze, kā arī paldies visiem skatītājiem!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā