“Sargājiet, sūnakļi, sili un simtgados neskartie dumbri, Sēļzemes sēklu un sirdi!”

— Velta Toma

Savā kongresā un ikdienā

Viesītē 22. maijā notika III Sēlijas kongress, ko rīkoja Latvijas Zinātņu akadēmija, Jēkabpils rajona padome, Viesītes pilsētas dome un Sēlijas asociācija.

Veiksmīgu darbu apsveikuma vēstulēs kongresam vēlēja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un arī Lietuvas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Benedikts Juodka, jo nākamajā dienā darbs turpinājās Rokišķos, kur notika sēļu konference ar abu valstu zinātnieku un pašvaldību darbinieku piedalīšanos. Tā iezīmēja turpmākās sadarbības iespējas un perspektīvas. Jo saites ir senas. Tā Sēlijas novada folkloras svētkos, kas notiek augusta pirmajā sestdienā, Latvijas un Lietuvas sēļi tiksies jau astoto reizi.

Sēlijas attīstība un tālākā nākotne būs atkarīga no Latvijas tautas izšķiršanās Eiropas referendumā un no pašu uzņēmības, aktivitātes un prasmes iet līdzi laikam, ievadreferātā uzsvēra Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš. (Referāta teksts publicēts mūsu laikraksta 22. maija numurā un bija pieejams konferences dalībniekiem.)

Sēlijas atjaunotnes darbā, kas 1995. gadā aizsākās ar tā sauktā Sēļu gada izsludināšanu un Sēlijas asociācijas dibināšanu, rosīgi iesaistījušies novada skolotāji, novadpētnieki un vietējās pašvaldības, izveidojusies laba sadarbība ar zinātniekiem. Par lielu ieguldījumu šajā svētīgajā darbā kā Sēlijas asociācijas goda biedri šajā konferencē tika sveikti Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis, Viesītes pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Sigismunds Timšāns.

Asociācijas goda biedre ir arī skolotāja un rakstniece Lūcija Ķuzāne, kas šim kongresam bija sagādājusi viskošāko velti — dižsēļa Jēkaba Vītola atmiņu grāmatu “Toreiz Sēlijā”. Latvijas Universitātes un Baltijas Universitātes tēlotājģeometrijas profesors Jēkabs Vītols (1877-1961) ilgajos trimdas gados Austrālijā rakstīja atmiņu stāstus par savu dzimto Sēlijas novadu, lai tie noderētu par ceļa karti viņa mazbērniem, ja tie kādreiz varbūt gribētu atgriezties mājās. Lūcija Ķuzāne no milzīgās atmiņu gūzmas izdalījusi to daļu, kas tieši saistās ar Sēliju un brāļiem Vītoliem, atmiņu pierakstus literāri apstrādājusi un grāmatai devusi līdzi vēl vienu ceļvedi — plašus un pamatīgus komentārus. Autore raksta: “Jēkaba Vītola stāstījums mūs ved pāri gandrīz diviem gadsimtiem. To ceļu šīs grāmatas lasītājiem lūkošu darīt vieglāk apjaušamu, vēl īpaši paskaidrojot dažus aizmirstus jēdzienus, pieminot zūdošus vietvārdus, senus notikumus un ievērojamus cilvēkus. Ar zvaigznīti (*) tekstā pievēršu uzmanību personām, kam paliekoša nozīme Latvijas kultūrvēsturē. Skaties un brīnies: cik daudz gaišu prātu 19. gadsimta otrajā pusē no apspiestas tautas pacēlās gaismā. Divu pasaules karu rezultātā Sēlijas ainava ļoti mainījusies — ne vairs tāda, kā Jēkabs vēroja bērnībā un jaunekļa gados. Vēlreiz pārstaigājot dažus Augšzemes pagastus un Jaunjelgavu, skatīsim tās vietas ar šīsdienas acīm. Kā ir? Un kādas cerības vēršam uz nākotni?”

Kāda ir mūsdienu Sēlija — kāds ir tās ceļu stāvoklis, meži, ūdeņi, kultūrainava un intelektuālais potenciāls un kā tās attīstību var ietekmēt iestāšanās Eiropas Savienībā, par to tika spriests kongresā, jo tuvojas diena, kad tautai būs jāizdara izšķirošā izvēle.

Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Raščevskis, Viesītes pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs, Aknīstes pilsētas domes priekšsēdētājs Laimonis Medveckis un vairāki citi runātāji pievērsās galvenokārt administratīvi teritoriālās reformas plusiem un mīnusiem, jo te izšķiroši pavērsieni paredzami jau pirms septembrī gaidāmā referenduma. Pašlaik plānotais modelis paredz ap Jēkabpili kā brīvpilsētu veidot piecus novadus. Pastāv tomēr bažas, vai šie novadi nebūs pārāk mazi un vai drīz vien nevajadzēs vēlreiz apvienoties. Turklāt nav iespējams paredzēt, kā šis modelis perspektīvā darbosies. Tāpat kā daudzviet Latvijā, ļoti sāpīgi tiek uzņemta mazo skolu iespējamā slēgšana. Kā uzsvēra skolotāja Laima Grebska, gan pedagogus, gan skolēnus un viņu vecākus visvairāk nomāc neziņa. Pašlaik Jēkabpils rajonā ir trīs vidusskolas — Aknīstē, Viesītē un Neretā. Trīs labas skolas, kas savā starpā konkurē, jo audzēkņu skaits nav liels un nākotnē droši vien paliks tikai viena vidusskola.

Ievadot apaļā galda diskusiju, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža atgādināja, ka runa būs par mežiem, ūdeņiem un zemi kā galvenajām Sēlijas dabas bagātībām, bet pirmām kārtām — par pašiem sēļiem, jo pamatu pamats visam ir cilvēki, kas te dzīvojuši, dzīvo un dzīvos. (Šoreiz nemaz netika runāts par iespējamo celulozes rūpnīcas celtniecību pie Daugavas, jo šis sarežģītais temats varētu novērst uzmanību no citiem jautājumiem, tāpēc tā apspriešanai būtu rīkojama atsevišķa diskusija.) No Jēkabpils un Aizkraukles rajona patlaban studē apmēram 5000 jauniešu — gan Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē, gan arī Liepājas, Daugavpils, Ventspils un Valmieras augstskolās. Tas ir liels spēks, kas šiem Sēlijas rajoniem var nodrošināt pietiekami augstu intelektuālo potenciālu. Ja vien šie jaunieši pēc studijām atgrieztos savā dzimtajā pusē. Tieši par to arī tika runāts — ko un kā darīt, lai Sēlijas novadā veidotos izglītotiem speciālistiem pievilcīga vide un tālākas izaugsmes iespējas.

Viens no tiem, kas Viesīti sauc par savu Laimes zemi, ir arī Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Vētra. Domājot par mazpilsētu saimnieciskās darbības modeļiem, profesors aicināja visus turpmākās attīstības jautājumus aplūkot kopsakarībās. “No Sēlijas nāk tik daudz izcilu cilvēku. Tad kālab gan tieši cilvēkresursu radīšana un veidošana nevarētu kļūt par Sēlijas attīstības vadmotīvu! Tas dotu jēgu gan izglītības reformai un mazajām skolām, gan veselības un sociālās aprūpes reformai. Tam būtu vajadzīgi galvenokārt materiāli stimuli. Piemēram, Viesītē un apkārtējos pagastos varētu noteikt 10 līdz 15 reizes lielākus bērnu pabalstus nekā Rīgā. Kur lielāka labklājība, tur bērni nedzimst, bet Rīgā labklājības līmenis ceļas, tā kļūst aizvien rietumnieciskāka. Kāpēc nemācīties no Zviedrijas un citām valstīm, kas bērniem rada aizvien labākus apstākļus? Tad bērni dod pamatu arī ekonomiskai stabilitātei. Rīgas Stradiņa universitāte varētu piedāvāt Sēlijai vai mazākam reģionam modelēt šādu pilotprojektu Eiropas Savienības sociālā fonda līdzekļu piesaistīšanai šādiem mērķiem.”

Cilvēkresursi, izglītība, intelekts — tās ir bagātības, ar ko lepojas Sēlijas novads. Bet, lai šīs bagātības dotu efektu, jārada apstākļi, lai tās varētu izpausties. Jēkabpils ģimnāzijas absolvents akadēmiķis Tālis Millers mudināja sarunā iesaistīties dažādu nozaru pārstāvjus, lai diskusija izvērstos plašā spektrā, un aicināja novadniekus meklēt dažādas iespējas ekonomiskās rosmes veicināšanai: “Mēs ejam uz zināšanu sabiedrību. Izmantojot jaunāko informācijas tehnoloģiju iespējas, varēsim strādāt ne tikai lielās rūpnīcās, daudzskaitlīgos kolektīvos, bet kaut vai mājās. Galvenais ir — lai attīstītos ekonomika.”

Visvairāk jautājumu tika uzdots Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamenta direktoram Tālim Straumem, jo, kā arī viņš pats atzina, “melnā seguma īpatsvars, kas liecina par zināmu ceļu tīkla kvalitāti, Sēlijas novadā ir ļoti mazs”. Kā ceļinieki domā stāvokli uzlabot? — Nākotnes plāni tiek saistīti ar potenciāli iespējamo Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Ja tas tiks saņemts, “mugurkaula ceļi gar Daugavas kreiso krastu tuvāko četru gadu laikā būs ar melno segumu”. Atceroties Blaumaņa Indrānu tēva mācību nošķirt tos Indrānus, kas pilda maku, no tiem, kas priecē sirdi, ceļinieki esot izstrādājuši divus ceļu attīstības virzienus, lauku galvenajiem ceļiem paredzot tā saukto strukturālo fondu līdzekļus (“domājam pretendēt uz 60 miljoniem eiro”), bet ceļiem, kas var veicināt Sēlijas ainavisko bagātību apgūšanu un popularizēšanu, — tā sauktā reģionālā fonda līdzekļus. Te katru gadu varētu pretendēt uz apmēram 14 miljoniem latu. Satiksmes ministrija piedāvātu programmu un nodrošinātu ap 30 procentu no šīs summas, un pašvaldības nāktu ar savu iniciatīvu un konkrētiem plāniem. Pienācīga infrastruktūra ir pamats jebkurai attīstībai, un saruna par Sēlijas ceļu nākotni bija gan konkrēta, gan ar perspektīvas redzējumu.

Akadēmiskā saime kongresā piedalījās ar spožiem referātiem un sirsnīgu stāstījumu par Sēlijas lielajiem cilvēkiem — vācu tautības latviešu rakstnieku un valodnieku Gothardu Frīdrihu Stenderu (Dr.philol. Zigrīda Frīde), politiķi un dabaszinātnieku Vili Krūmiņu (LZA goda loceklis Oskars Gerts), pedagogu un novadpētnieku Arnoldu Štokmani (LZA īstenais loceklis Tālis Millers. Viņam kopā ar akadēmiķi Saulvedi Cimermani arī plaša publikācija par savu vēstures skolotāju “Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”) un trim novadniekiem un trimdiniekiem — Jāni Jaunsudrabiņu, Jāni Veseli un Veltu Tomu (LZA goda doktors Ilgonis Bērsons). Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis klātesošos iepazīstināja ar “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” jaunāko numuru, kas pilnīgi veltīts Sēlijai (plašāks raksts par to mūsu laikraksta 22. maija numurā).

Tikpat rosīgi un radoši kongresam bija gatavojušies mājinieki. Arī visjaunākā paaudze. Vairāk nekā divdesmit Sēlijas novada skolas piedalījās stenda referātu sesijā, un kongresa darba kārtībā bija iekļauta jauno pētnieku zinātnisko darbu prezentācija. Ģeogrāfijas un politisko zinību skolotāja Sarmīte Stumbiņa deva vārdu 17 labāko darbu autoriem. Viesītes vidusskolas 9. klases audzēkne Laura Dimitrijeva ar zinātniski pētniecisko darbu par savu pilsētu aprīlī izcīnījusi otro vietu Latgales un Sēlijas novadu skolēnu zinātnisko darbu konkursā Daugavpils universitātē. Viņas vienaudze Zanda Puncule savukārt nāca klajā ar savu “Gārsenes enciklopēdiju”, kurā pašlaik ir 73 ziņas, 52 fotoattēli un 2 shēmas par ievērojamām Gārsenes personībām, nozīmīgiem vēstures pieminekļiem un savdabīgiem dabas objektiem. Par šiem dabas objektiem īpaši interesējies viņas skolas biedrs Jānis Ozoliņš. Viņš iepazīstināja ar savu pētījumu par dižkokiem un dižakmeņiem. Pašam visvairāk patīkot priede ar septiņām galotnēm, bet Gārsenē esot arī varenas vīksnas, ozoli, liepas un egles, pavisam 12 dižkoki. Saistībā ar savu novadu skolēni izstrādājuši interesantus darbus par medību saimniecību un siera siešanu, par robežsardzi un seniem ielu nosaukumiem, par deportācijām un citiem tematiem.

Šķiet, visi bija vienisprātis ar Sēlijas asociācijas prezidentu profesoru Jāni Stradiņu, kad viņš kongresu nosauca par ļoti izdevušos. Septiņas spraiga darba stundas ar pašvaldību vadītāju un dažādu nozaru speciālistu dzīvu līdzdalību. Spoži referāti un saturīga diskusija ar lielu intelektuālo spriegumu, kas atklājusi jaunas aplūkojamo problēmu šķautnes.

Bagāts, joprojām izzināms un apgūstams ir Sēlijas novads. Izrādās, ka arī populārās tautasdziesmas “Kur tu skriesi, vanadziņi”, “Upe nesa ozoliņu” un “Es karā(i) aiziedams” nākušas no šejienes. To var izlasīt komponista un muzikologa Georga Dovgjallo sakārtotajā krājumā “Dziesmusvētki klāt!”, ko laidis klajā apgāds “Likteņstāsti”. Profesors pievērsa uzmanību tam, ka te līdzās tradicionālajiem četriem novadiem minēti vēl trīs — Rīga, Lībiešu krasts un Sēlija. Nākamais kongress, ko paredzēts rīkot 2005. gadā, būs zināmā mērā jubilejas kongress, jo Sēlijas asociācija tad atzīmēs desmito gadskārtu. Pēc asociācijas prezidenta domām, šis kongress varētu notikt Sēlpilī, jo tā ir vienīgā jau Indriķa hronikā minētā vēsturiskā vieta, kas nes Sēlijas vārdu.

Sēlpils pils ir nogrimusi un līdz nākamajam kongresam droši vien nebūs izcelta vai no jauna uzcelta, bet trešais kongress notika Viesītes skaistajā Kultūras pilī, kas tam piešķīra vēl vienu — estētisko — dimensiju. Tāpat kā pati pilsēta. Dabas dotie pakalni un lejas, pavasara košums un cilvēku darbs. Pērn Viesīte tika atzīta par pašu sakoptāko mazpilsētu Latvijā. Un ar to te lepojas katrs bērns. Viesīte atrodas pašā novada vidū svarīgu transporta maģistrāļu krustpunktā, un ceļa rādītājs liecina, ka līdz Rīgai ir 125, līdz Jēkabpilij — 30, līdz Aknīstei — 30, līdz Elkšņiem — 15, Biržiem — 16, Sunākstei — 17, Saukai — 14, Neretai — 25 un līdz Hobro — 1766 kilometri. Vaicāju pirmajam pretimnācējam, kāpēc te Viesītē būtu jāzina, cik tālu līdz Hobro. Un uzrunātais puisis atbild: “Tā ir dāņu pilsētiņa. Mēs ar viņiem draudzējamies. Skolēni ir braukuši uz turieni, viņi — pie mums.” Jā, par to tika runāts arī kongresā: jaunieši būs pirmie, kas citās Eiropas valstīs stāstīs par savu zemi un arī par savu novadu. Un viesītiešiem ir ko stāstīt. Nieka pāris stundās Viesītes novadpētniecības muzeja vadītāja Ilma Svilāne un viņas kolēģi mūs paguva izvadāt pa pilsētiņas līkumotajām ieliņām, pastāstīt par sava mazbānīša kādreizējiem slavas laikiem un ar to saistītiem nākotnes plāniem, ievest profesora Paula Stradiņa piemiņas istabā viņa tēva namdara Jāņa Stradiņa celtā mājā, parādīt ar lielu laukakmeni iezīmēto Stradiņu dzimtās mājas atrašanās vietu un profesora pieminekli pie skolas nama gleznainā Valeskalniņa pakājē. Kalnā paceļas baltā Brīvības baznīca, kuras projektu izstrādājis ievērojamais arhitekts Pauls Kundziņš. Baznīca celta par saziedotiem līdzekļiem, bet par būvplānu samaksājis profesors Pauls Stradiņš. Arī skolas nams savu pašreizējo izskatu esot ieguvis ar profesora gādību: sešdesmitajos gados viņam ar savu autoritāti izdevies dabūt augstāko instanču piekrišanu piebūves celšanai, un attapīgie viesītieši tad nu “piešuvuši uzvalku pie pogas” — piebūve uzcelta lielāka par pašu namu. Viņiem pieticis arī atjautības, lai gan no vācu, gan krievu okupantiem nosargātu savu Brīvības pieminekli, kas uzcelts par godu bermontiešu uzbrukuma apturēšanai pie Valeskalniņa 1919. gada oktobrī.

Skaisti ir puķotie rati, kas greznojas zālājā pie staltās Kultūras pils. Kā teica pilsētas galva, vēl tikai priekšā pamatīgu vilcēju — tad viesītieši tālu tiks. Sēlijas kongresā katrā ziņā radās kāda ierosme, kur tos vilcējus meklēt un atrast.

Aina Rozeniece, “LV” nodaļas redaktore