Ceļa karte atceļam uz mājām

Lūcija Ķuzāne. No grāmatas “Toreiz Sēlijā” ievada

“Kad pārnāksi, bāleliņ...” — šī senā dziesma izdzied mūsu likteni, jo piedzimstam tautu staigāšanas krustceļos. Aizejam — poļu, zviedru, vācu, krievu karos. Steidzamies laimes meklējumos svešumā. Topam bēgļi, emigranti, gūstekņi, vergi, sulaiņi. Izsējam savus kaulus un pelnus pasaules kontinentos. Mājās atnāksim, kad zaļos sētas mieti, kad sapuva akmentiņš.

(..) Tie, kas atgriežas, ir gadu iekrāsoti sirmumā. Ir pelnu urnās. Grāmatās. Piezīmju burtnīcās. Pēcteču saglabātos atmiņu stāstījumos. Otrās, trešās vai pat ceturtās paaudzes dzīvības asnos. Protams, ka “tavs tētiņš un māmiņa guļ smilšu kalnā”. Bet šeit ir māsa — līgava, kas ziedus kaisa, jo mūsu tauta dzīvo.

Ar grāmatu, ko šobrīd atšķirat, no svešuma atgriežas divi sēļi — Jēkabs un Vilis Vītoli, Latvijas Universitātes pirmās neatkarības laika profesori. Grāmatas veidošanai izmantotas atmiņas, ko Austrālijā pierakstījis Jēkabs Vītols, kad pašam gadu skaits ap 80. Kāpēc viņš to darīja? Lai izveidotu it kā ceļa karti saviem mazbērniem, ja viņi kādreiz sadomātu doties uz mājām. Jēkaba meita Irēne savulaik ap 1000 lappušu tēva radīto tekstu pārrakstīja tādā kvalitātē, lai iespējams pavairot, un izplatīja radu starpā.

(..) No izzušanas jāpaglābj aizgājušo gadsimtu kultūrainava, ko Jēkabs Vītols vērojis Seces, Sērenes, Saukas pagastā, Jaunjelgavā un Rīgā. Tas jādara Sēlijas dēļ. Tagad visi pieci Jēkaba bērni jau miruši. Atļauju izmantot Jēkaba Vītola pierakstus grāmatas veidošanai deva profesora Viļa Vītola mazdēls — Vilis Ansis Vītols.

Apsolīdamās šo darbu veikt, satvēru it kā vairāku paaudžu nesto stafetes nūjiņu. Kopā ar Jēkabu izstaigāju Sēlijas pagastus pirms pusotra gadsimta, iepazinos ar tālaika cilvēkiem. Izcila personība man šķiet abu profesoru māte Elīze, kas laida pasaulē septiņus bērnus un sešus izdzīvojušos izskoloja. Viņa savu pasauli uz pleciem turēja tik pašaizliedzīgi kā Dievs savējo. (..)

Kādas un cik plašas tiesības saņēmu, lai rīkotos ar atmiņu materiālu?

Ar Vili Ansi Vītolu vienojāmies, ka no plašajiem pierakstiem izmantosim tikai daļu, galvenokārt to, kas saistās ar Sēliju un brāļu Vītolu jaunību. Ārpus grāmatas lai paliek Jēkaba piedzīvojumi pasaules karā, revolūcijas saviļņotajā Krievijā un darbība pēckara gados. Kā strādāt, par to norādījumus jau bija atstājis Jēkabs pats:

“Notikumu kārtība manās atmiņās ir saraustīta. Ja kāds no maniem mazbērniem vai to bērniem reiz gribētu atmiņas izmantot kā veco laiku romānu vielu, varētu pārkārtot, piedomāt klāt dialogus un dalībnieku jūtas ... Es to nevaru darīt, tam man vairs nav laika...”

Šis novēlējums deva man zināmu rīcības brīvību, ko izmantoju piesardzīgi, jo grāmatas vērtība būs dokumentalitātē. Lai stāstījums lasītājam labāk uztverams, vienlaidu tekstu sadalīju nodaļās. Veidoju hronoloģisko un tematisko secību. Mozaīkas sastiprināšanai vīlēs un šuvēs ieliku mazliet saistvielas. Centos saglabāt sēlisko izteiksmes veidu un senus apvidvārdus.

Kad latvietis no svešuma mājās pārnāk, viņš tiecas saredzēt, kas atmiņu zemē mainījies, lai salīdzinātos ar savu laiku. Jēkabam par prieku, uzmeklēju tās vietas, ko viņš skatījis jaunībā. Šie iespaidi apkopoti grāmatas beigās manos komentāros.

Sevišķi mīļš daiļliteratūras darbs Jēkabam Vītolam bija Gētes “Fausts”. Tādēļ pār visu, kas šeit un grāmatā turpmāk, lai klājas Fausta sacītais: “Viss, ko radījis pa dzīves sprīdi,/ Ne mūžos nevar izgaisties.”