Neretieši trimdas ceļos un mājās

Ilgonis Bērsons, LZA goda doktors:

Foto: A.F.I.

Es runāšu par Sēlijas novada rakstnieku trijotni – par Jāni Jaunsudrabiņu, Jāni Veseli un Veltu Tomu. Tikai par dažām sakarībām un saskarēm.

Jaunsudrabiņš Neretas apkaimē nodzīvoja tikai astoņpadsmit gadus – no dzimšanas (1877.g. Neretas pag. Krodziņos) līdz 1895. gadam (tajos ietilpst arī viens mācību gads Panemunes krievu skolā). Bet šis laiks latviešu literatūrai devis visvairāk lasīto darbu – “Balto grāmatu”. Savu bērnību rakstnieks izdzīvoja otrreiz, apveltīja to ar iespaidīgu izdomu un papildināja ar “bērnišķīgiem” zīmējumiem. Jāteic, ka tieši “Baltās grāmatas” dēļ lasītāji – bērni un pieaugušie – naski brauc uz Riekstiņiem. Pēc trīsdesmit gadiem Jaunsudrabiņš atgriezās pie savas bērnības. Otro reizi, lai taptu “Baltās grāmatas” otrā daļa. Tās pirmie tēlojumi parādījās vācu okupācijas laikā, bet galvenokārt 1946. un 1951. gadā, kad lieldarbs ieguva nosaukumu “Zaļā grāmata”. Tas notika Vācijā trimdas apstākļos krietnā vecumā – 1947. gadā rakstniekam uz pleciem bija jau septiņas desmitgades. Viņu vadīja alkas dzīvot tēvzemes mīlestībā, kaut arī tālas, jau piemirstas pagātnes starojumā.

Neretas pagasta Āriņos 1896. gadā dzimušais Jānis Veselis bija septiņpadsmit gadus jaunāks par Jāni Jaunsudrabiņu un nāca pasaulē tad, kad Jaunsudrabiņš vairs nedzīvoja Neretas Riekstiņos. Par trimdiniekiem viņi kļuva vienlaikus, 1944. gada rudenī aizbraucot uz Vāciju. Veselis pirms bēgulības uzrakstīja dokumentālas atmiņas – erotiskus “Mīlestības stāstus”, kuros minētas arī jaunības laika neretietes. Šie stāsti daļēji izmantoti Lūcijas Ķuzānes romānā “Saules koka meklētājs” (2000). Manuskripts mašīnrakstā “Mīlestības stāsti” (tā kopija ir arī manā arhīvā, Aleksandra Pelēča dāvināta) pilnībā nav publicējams, jo dzimumdzīves apraksti saistās ar konkrētām personām, kuru vidū ir pats Veselis. Šim darbam ir zināma biogrāfiska un kultūrvēsturiska nozīme, jo tajā darbojas (vai ir minētas) vairāk nekā simt personas.

Veselis 1944. gada 23. novembrī Vācijā vēstulē Jaunsudrabiņam raksta: “Mūsu dzimtene ir izpostīta un zaudēta. Jācer, ka kādreiz mēs drīkstēsim to atkal uzcelt un savus mīļos par jaunu atrast.” (No krājuma “Tā mums iet” (1956), kurā ir 20 Veseļa vēstules Jaunsudrabiņam.)

Cerība nebija zudusi arī 1946.gada 7.maijā, kad Veselis rakstīja tā: “Es domāju, ka Tavus 70 gadus mēs svētīsim varbūt Latvijā. Savā darba priekā Tu esi jauneklīgs. Arī es tāds jūtos. Sēļi nenoveco. Akuraters tāpat bija jaunības suminātājs līdz pat nāves brīdim. Mēs vēl nezudīsim.”

Savā grāmatā “Latviešu rakstniecības vēsture” (1947) Veselis raksta: “Man kā dzimušam, augušam ar Jaunsudrabiņu vienā pagastā jāliecina, ka viņš devis reālistisku mūsu dzimtenes ainu. Mājas, cilvēkus viņš nosaucis tajos pašos vārdos, ar kādiem tie pazīstami Neretā vai kaimiņu pagastos. (..) Garāks stāsts “Uršulīte” – par nozagtu bērnu – dibinās uz patiesu notikumu Neretā. Mana māte man pārmeta, kāpēc es to neesot uzrakstījis, ko viņa tik daudzreiz stāstījusi par Dumpānu saimnieka kalponēm draugaļām.” Jaunsudrabiņš nemoralizē. Citēju: “Viņam nav tieksmes arī uz kristīgo svētbijību. Ne velti viņš, tāpat kā Akuraters, ir garā brīvās augšzemnieku jeb sēļu cilts dēls.” Piezīmēsim: Jaunsudrabiņam ir romāns ar virsrakstu “Augšzemnieki” (1937).

Žurnālā “Laiks” 1948.gada aprīlī iespieda Jaunsudrabiņa priekšlasījumu Grēvenē “Stāsts par Jāņa Veseļa dzimto novadu”. Te raksturota daba, cilvēku strādīgums, ieražas, tikumi un valoda: “Neretas dialekts gulēja kā slieksnis starp latgaļu un vidus izloksni”.

Dīvaini ir tas, ka Jaunsudrabiņš raksta par neretiešiem pagātnes izteiksmē. Apceres beigas ir šādas: “Kopā saņemot, vēlreiz jāatkārto: neretieši bija moži, asprātīgi, āriski [gaiši, atklāti, naski] ļaudis. Varbūt tāpēc arī no viņu vidus iznākuši tik daudzi rakstnieki.” Skruzīšu Mikus, Jorģis Šņore, Jānis Kļaviņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Miks Kalniņš, Jānis Veselis, Velta Toma, Zenta Liepa.

Dzīvojot Amerikā, Veselis 1953. gadā vēstulē Jaunsudrabiņam piemin savu romānu “Trīs laimes”: “Dziļi mani aizkustināja Tavi labie vārdi par “Trim laimēm”, kurus Nate (Jāņa Jaunsudrabiņa) dzīvesbiedre Tev lasījusi pa papīra trūbu labajā ausī. Tur jau nu esmu tēlojis mūsu dzimtenes vietas, kādas tās redzēju bērnībā un vēlāk, kad aplūkoju citādām acīm. Štulvis jau bija, kur ganīju govis aiz Rantiņu sila. (..) Lielais Rites burvis Rekavičs, kuru arī Tu piemini “Zaļajā grāmatā”, bija man tāds kā paraugtips Runtiņam ārējā ziņā.”

Velta Toma piedzima Neretas pagasta Šausmānos 1912.gadā, tātad viņa bija pavisam citas paaudzes pārstāve. Sāka publicēties 1936.gadā (pirmā grāmata – “Minējums” – tikai 1942.gadā). Viņa varēja būt Jaunsudrabiņa meita, gandrīz vai mazmeita. Arī Veltu Tomu Otrais pasaules karš iesvieda trimdinieku liktenībā. Viņas arhīvā ir 22 Jāņa Jaunsudrabiņa vēstules, kas liecina par abu novadnieku ciešo tuvību, kaut arī 1949.gadā Velta no Vācijas pārcēlās uz dzīvi Kanādā. Vēl 1947.gada martā, kad Tomu sāka pārāk bargi kritizēt, Jaunsudrabiņš viņu kādā vēstulē mierināja: “Galvenais ir suverenitāte. (..) Tātad, Velta, turies! Abi pārējie neretieši [t.i., Veselis un Jaunsudrabiņš] ir ar Tevi! Lai tie sušķi saka, ko grib.”

1952.gada 28.maija vēstulē Jaunsudrabiņš Tomai skaidroja “Zaļās grāmatas” līdzību ar tiešo dzīvi: “Tu apjūsmo manu neretisko “Zaļo”. Nav jau nekas ārkārtīgs. Tikai tas, ka tie nav tīri atmiņu tēlojumi, bet gan sacerējumi par izvēlētām tēmām. Tā par veco Šausmānu ir tikai dažas drumstalas no īstenības. (..) Medors netika norējis nevienu jēru. Tik traģiski ganos aizmidzis arī netiku. Un tā daudz kas ir tīra literatūra.”

Savukārt 1953.gada 24.augusta vēstulē viņš cildina Tomas dzejas grāmatu “Sēļuzemes sestdiena”: “Ja es par Šausmāniem esmu rakstījis, tad tas ir tikai norakstīts. Tu esi uzrakstījusi. Tāpēc Tavam darbam ir mūžības pieskaņa. Līdz ar tuviniekiem, sava laika sētu, laukiem, pļavām, upi, kokiem un puķēm Tu esi no pazemes uzbūrusi visu Sēliju mirdzošā gaismā.”

Velta Toma daudz rakstīja par savu novadnieku. Īsi pirms aiziešanas mūžībā Jaunsudrabiņš viņu iecēla sava testamenta izpildītāju kārtā (kopā ar diviem Pēteriem – Aigaru un Norvili).

Jānis Veselis aizgāja aizsaulē 1962.gada maijā, Jānis Jaunsudrabiņš – tā paša gada augustā. Viņi tā arī nepaspēja atkal skatīt savu dzimteni. To bija lemts piedzīvot Veltai Tomai – gan okupācijas apstākļu ierobežotībā, gan neatkarīgās Latvijas atjaunotnes brīvībā. Acis uz mūžu viņa aizvēra 1999.gada 24.augustā.

Katram no manis godinātajiem neretiešiem ir klasiski darbi literatūrā. Par katru no viņiem var uzrakstīt plašu likteņstāstu. Ir dzimtene un svešatne, ir svešatne un dzimtene. Bija pagātne – smaga un skaista. Un būs nākotne — arī grūta, bet skaista.

Ko es pats varu solīt? Būs Jāņa Jaunsudrabiņa “Trimdas rakstu” II sējums, kurā ietvertas arī viņa atmiņas “Es stāstu savai sievai”.

Esmu iecerējis grāmatu par latviešu rakstnieku likteņiem laikā no 1954.līdz 1959.gadam. Tajā būs stāstīts arī par šiem trim Sēļu zemes rakstniekiem.