Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 1. jūnijā

Interviju Latvijas radio 1.jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08 vada žurnālists Aidis Tomsons

— Paldies visiem klausītājiem, kas zvanīja un arī uzdeva jautājumus. Tad nu iesim cauri un meklēsim atbildes. Baibas kundze jautā par jūsu teikto — vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem piedalīties vēlēšanās. Vai patiešām...? Kas jūs ir mudinājis tādu paziņojumu teikt, jo, viņasprāt, mēs neesam gatavi. Un tam piebilst arī Juris un arī Bērtulsones kundze saka...

A.Bērziņš: — Es pilnībā piekrītu viņai, un tas bija mans personīgais viedoklis, kas domāts tālākai nākotnei kādreiz, katrā gadījumā ne šajās pašvaldību vēlēšanās. Tas kaut kad, kādreiz. Bet šajā konkrētajā situācijā vienkārši ir tiem, kas uzskata sevi par lojāliem pilsoņiem, viņiem jāiet, jānaturalizējas, jāiesaistās politiskā procesā. Tas nekādā gadījumā nav domāts tagad.

— Kad tad mēs būsim gatavi vai kam jābūt tādam, lai mēs būtu gatavi?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka mums nepilsoņu īpatsvaram ir jābūt salīdzinoši mazam, lai mēs varētu atļauties, teiksim, dot šīs tiesības. Tātad es domāju, ka tas ir vai nu vēl vienas, nākošās vēlēšanas pēc tam, vai varbūt vēl vienas tālāk. Katrā gadījumā šobrīd šāda jautājuma nav.

— Mēs runājām ar jums arī iepriekš par sertifikātiem, un te patiešām vairāki cilvēki jautājuši. Es saprotu, ka tas ir, kas prasa nedaudz sagatavošanos. Mēs varam runāt, ka mēs nākošajā reizē šiem cilvēkiem atbildēsim?

A.Bērziņš: — Jā, es palūgšu, es esmu jau palūdzis, lai man Ekonomikas ministrija sagatavo precīzu to visu uzskati, kārtību -— kur, kā, kas, no kura līdz kuram datumam, kur kas jāiesniedz. Es nākošreiz pateikšu.

— Jā, tātad, dārgie klausītāji, pie šiem tematiem mēs atgriezīsimies arī nākošajā reizē. Jautājums ir par "Latvenergo" un "Eesti" apvienošanos. Klausītāji saka, ka viņi nesaprot, kā tas ir — ja "Latvenergo" strādā ar peļņu, bet "Eestienergia" ar zaudējumiem, kādā veidā, kur varētu būt Latvijai šis izdevīgums?

A.Bērziņš: — Nu, jāsaka, ka tas jautājums gadu no gada atšķiras, un to, kā kurš strādā, to tātad vēl izvērtēs speciālisti, jo viena lieta ir tas, ko parāda bilance, otra ir faktiskā vērtība. Darba grupa pie šī jautājuma tikai sāk strādāt. Tā mūsu priekšrocība šobrīd izskatās, nu, pirmajā skatījumā, redzējumā — tā ir Latvijas neatkarība. Tad, kad mums pavasarī ir ūdens, mēs ražojam enerģiju, kuru atdodam igauņiem, kuri tajā laikā var nekurināt savu degakmeni termoelektrostacijās. Savukārt tad, kad mums ūdens nav, tad igauņi kurina degakmeni un atdod šo elektrību mums atpakaļ, un tad faktiski šī sistēma kļūst neatkarīga ne no viena — tā nav atkarīga ne no gāzes piegādēm — vienalga, no kuras valsts šī gāze nāktu, tā faktiski kļūst neatkarīga, šī sistēma. Tāpēc tas arī ir interesanti — no neatkarības viedokļa.

— Jautājums par minimālo algu. Viņi saka: savulaik tad, kad samazināja bezdarbnieku pabalstus, samazināja arī citus pabalstus, tad to nesaistīja ar minimālās algas lielumu. Šobrīd tiek runāts par minimālās algas palielināšanu, bet tam, redz, traucē kaut kādi citi noteikumi par pabalstiem. Kāpēc tad šajā brītiņā tas ir jāsaista kopā?

A.Bērziņš: — Redziet, vesela virkne pabalstu un dažādu izmaksu ir saistītas tieši ar minimālo algu, tādējādi izveidojot tādu saistītu sistēmu. Un šodien tātad, ja šos grozījumus — dažādos, ļoti daudzos un dažādos likumos — neizdara, tad apmēram tā papildu prasība budžetam, kāda varētu būt, ja, teiksim, paaugstina minimālo algu un pie viena automātiski tiek realizētas visas tās lietas, kas tur saliktas šais likumos, tas varētu būt kaut kur pāri par 80 miljonu latu gadā. Nu tādas naudas, neapšaubāmi, šobrīd nav. Tai pašā laikā es teicu, ka šobrīd, izrādās, tikai kādi 14 procenti no Latvijas strādājošajiem ir arodbiedrībās un ir aptverti ar tā saukto kolektīvo līgumu, kad darba devēji ar darba ņēmējiem vienojas par tiem nosacījumiem, kādi ir valstī. Tātad šeit ne jau valdības minimālā alga ir vienīgais veids, kā risināt šīs problēmas. Strādājošajiem ir jārunā ar savu darba devēju un jāslēdz koplīgums par to, kāda būs minimālā alga, kādi tur būs darba apstākļi — vai tur, cik tur bieži būs, teiksim, es nezinu, tur siltais ūdens darba dienās, lai tur varētu pēc darba nomazgāties, kādas būs papildu piemaksas, teiksim, pie darba, cik būs papildu atvaļinājums un tā tālāk. Daudzas šīs lietas..., strādājošajiem pašiem arī jāsāk šī organizācija. Protams, mēs turpināsim šo sarunu, un mēs pieprasījām papildu aprēķinus. Tur bija viens tāds moments, ka šodien nevaram mēs precīzi..., nebija novērtēts, kā minimālās algas paaugstināšana var palielināt bezdarbu laukos. Laukos šobrīd ir mazie un vidējie uzņēmumi, kas lēniņām sāk rāpties no tās krīzes bedres laukā. Un, ja mēs pēkšņi paceļam minimālo algu uz augšu, pilnīgi iespējams, ka, teiksim, tur viens vai divi strādnieki atkal būs jāatbrīvo no darba. Tā ka arī šādas lietas ir jāizvērtē. Nu, tad, kad tas būs pilnībā izvērtēts, tad acīmredzot budžeta kontekstā mums par to jārunā.

— Jūs nevarat pateikt, vai tas varētu notikt no nākošā gada janvāra vai ne?

A.Bērziņš: — To es nevaru pateikt. Mums viss ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē un jāskatās budžeta kontekstā kopumā.

— Runājot par Nacionālās bibliotēkas celtniecību, kāda klausītāja jautā par tām piemaksām, kuras cilvēki maksā katru mēnesi bankām, un tur aiziet līdz saviem 50 santīmiem droši, jo par gāzi ietur 20 santīmu, par elektrību atkal 20, tur par vēl kaut ko jāpiemaksā desmit santīmu, maksājot bankām šos te norēķinus. Vai nevarētu darīt tā, ka kaut kādu daļu — viņa tā ierosina — valsts atvērtu, piemēram, savus norēķinu kontus, un līdz ar to tur tā nauda aizietu bibliotēkai, kuru šobrīd mēs maksājam privātajām bankām, lielas summas.

A.Bērziņš: — Jā, principā jau pilnīgi vienalga, vai to dara privāta banka vai to darītu kāda valsts banka — tāpat šis pakalpojums kaut ko maksā. Jābūt cilvēkiem, kas kaut ko uzskaita; ir jābūt tehnikai, ir jābūt kādam, kas šo tehniku apkopj; ir jābūt kādam, kas nodrošina visas tās informācijas drošību. Tas pakalpojums vienalga kaut ko maksā. Un es gribu teikt atkal savukārt tā, ka to banku mums ir pietiekami daudz, un tā konkurence ir pietiekami liela — līdz ar to šie maksājumi nav pārspīlēti augsti. Tas, ka cilvēki ir sākuši domāt par to, kā risināt šo bibliotēkas celtniecības jautājumu, neviens jau nenoraida bibliotēku,— tas ir ļoti labi; ja ir tiešām kādas labas idejas, tad tās vienkārši vajadzētu sūtīt. Droši vien šobrīd tā varētu būt Saeimas Budžeta un finansu komisija, kura ar šo jautājumu speciāli sāk strādāt.

— Bērziņas kundze jautā: kad indeksēs pensijas, kurā mēnesī?

A.Bērziņš: — Tas būs atkarīgs no tā, kā pildīsies sociālais budžets. Jāteic, ka maija mēnesis izskatās diezgan cerīgs, un aprīļa mēnesis bija laikam vienīgais pēdējo trīs gadu vēsturē, kurā, ja nebūtu bijis tik daudz brīvdienu, sociālā budžeta ieņēmumi būtu bijuši lielāki nekā izdevumi. Tas nozīmē, ka faktiski izskatās, ka sociālajā budžetā šī te iekasēšana sāk iet uz labo pusi. Tas nozīmē, ka ir zināmas cerības uz gada beigām šo indeksāciju veikt.

— Ernests no Cēsīm jautā: ja mēs stājamies Eiropas Savienībā, viena no prasībām droši vien Eiropas Savienībai būs sakārtot sociālo vidi. Viņaprāt, šobrīd tā sociālā vide nav sakārtota. Ko Latvija un kā viņa to, jūsuprāt...?

A.Bērziņš: — Nu, man ir grūti pateikt, ko konkrēti jautātājs ir domājis ar sociālās vides sakārtošanu. Ja mēs runājam par likumdošanu, tad no likumdošanas viedokļa Labklājības ministrija ir diezgan daudz darījusi, lai šo vidi sakārtotu. Ja mēs domājam no praktiskās ieviešanas viedokļa, tad, protams, ir vēl ļoti daudz problēmu, kas jārisina. Bet tāpēc ir atbildīgās institūcijas, lai viņas to dara! Eiropas Savienībā faktiski mēs esam tiešām..., lai tur iestātos, mums ir nepieciešams savus likumus, savus visus noteikumus izveidot pēc tiem pašiem principiem un aptuveni pēc tām pašām normām, kādas ir tur. Tas, ka līmeņi var būt atšķirīgi, tas ir cits jautājums. Eiropa to nemaz nenoliedz, ka tas tā var būt pārejas periodam, kādam laikam.

— No Liepājas viens pensionārs iebilst pret to, ka strādājošajiem tiks atkal ļauts saņemt pilnu pensiju un strādāt tāpēc, ka, viņaprāt, tiem cilvēkiem, kas šobrīd nevar strādāt, kas ir tiešām vecāki cilvēki, kam ir mazas pensijas, — viņiem šīs te izredzes uz lielāku pensiju būs niecīgākas.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tieši otrādi. Ja šie cilvēki, kuri varbūt šobrīd ir spiesti nestrādāt un saņemt tikai pensiju — daļa no viņiem varbūt nāk uz sociālās palīdzības dienestiem pašvaldībās un tādējādi prasa vēl kādu naudu — tad tā vietā, lai tas tā notiktu, viņi strādājot samaksās pilnu sociālo nodokli par to vēl klāt nopelnīto naudiņu, kas atnāk atpakaļ un ir papildu resurss, lai samaksātu pensiju tiem, kuri tātad kaut kādu apsvērumu dēļ nevar aiziet uz darbu vai atrast kādu citu darbu.

— Igors Mihailovs interesējas par valodu likumu. Viņš saka: vai nebūtu humāni, ja cilvēki, kam ir 80 gadu un vecāki, kas runā krieviski, bet nemāk latviski, lai viņiem neprasītu rakstīt pašvaldībām iesniegumus un tulkot latviski, kas ir ļoti dārgi; viņi nevar iemācīties tik vēlā vecumā vairs latviešu valodu.

A.Bērziņš: — Nu, viņiem ir bērni, es tā domāju, lielākajai daļai, kuri noteikti ir jaunāki un kuri elementāri var iemācīties. Es nedomāju, ka tā būtu kāda īpaša problēma — iemācīties 300 vārdus, teiksim, lai varētu kaut kādā ļoti vienkāršā līmenī sarunāties. Un, ja ir cilvēks, kam tu vari uzticēties, kurš uzraksta tavā vietā iesniegumu, un tu pēc tam zem tā iesnieguma paraksties, tad visas problēmas ir atrisinātas.

— Ļoti konkrēti jautājumi. Lonija no Juglas jautā, piemēram: ko valdība domā darīt ar sāls..., sērskābes ezeru Inčukalnā, kāds ir izveidojies. Vai tur...?

A.Bērziņš: — Man nav kādas konkrētas receptes. Es zinu, vai Vides un reģionālās attīstības ministrijas Vides reģionālā pārvalde un inspekcija šo jautājumu ir pētījusi. Viņa ir skatījusies, kā tur, ko tur un kā var izdarīt. Tiešām mēģināšu varbūt nākošreiz atbildēt konkrētāk. Zinu, ka tehniski, tīri tehniski tur ir iespējami kaut kādi risinājumi, bet kā konkrēti — nevaru pateikt.

— Jautājums: vakar parādījās informācija par to, ka Darbā iekārtošanas birojs jeb Valsts nodarbinātības dienests slēpj to informāciju, kā tiek sadalīta valsts nauda — šie četri miljoni —, balstoties uz to, ka Ministru kabinets neļauj publiskot šādu informāciju. Tikmēr parādījās strīds par to, vai vajag vai nevajag, un tiešām, cik atklātai ir jābūt pieejamai informācijai par šādām lietām — kā tiek tērēta valsts nauda. Vai, jūsuprāt, tas ir taisnīgi, un kā būtu pareizi?

A.Bērziņš: — Tā ir sociālās apdrošināšanas budžeta nauda, kura tiek tērēta. Ja man ir pareiza informācija, tad tā tiek tērēta konkursa kārtībā, tātad izsolīta konkursā tādiem vai citādiem mācību procesiem, un man, godīgi sakot, ir diezgan liels pārsteigums, ka, vienalga, vai tā ir sociālā budžeta nauda vai valsts nauda — ja tā tiek lietota publiskiem mērķiem un ja tā tiek publiski izsolīta, ka par to nevar saņemt informāciju. Tā ka, ja kādam ir šādas problēmas, es esmu gatavs palīdzēt viņam šo informāciju saņemt.

— Ļoti labi. Jautājums par notikumiem, kas šobrīd noris Terehovā. Autovadītāji patiešām ir satraukušies par šo situāciju.

A.Bērziņš: — Autovadītāji ir satraukušies, arī mēs esam neapmierināti ar to, ka tādas procedūras, kādas pašlaik ir ieviestas, teiksim, otrā robežas pusē, prasa tik ļoti lielu laiku. Mums ir tāda iekšēja sajūta, ka šīs procedūras noteikti varētu kaut kādā veidā optimizēt. Kā jau es teicu, no valdības puses caur Ārlietu ministriju mēs esam mēģinājuši darīt zināmu Krievijas pusei to stāvokli, kāds tur ir izveidojies. Pašlaik gaidām viņu reakciju.

— Mēs varam tikai gaidīt, neko...?

A.Bērziņš: — Mēs varam uz šo brīdi tikai gaidīt. Diemžēl.

— Jautājums ir par budžetu šobrīd. Acīmredzot sākas, notiek jau darbs pie budžeta, nākošā gada budžeta izstrādes, un te nu ir daudzas prasību acīmredzot.

A.Bērziņš: — Jā, faktiski mēs aizpagājušajā valdības sēdē izskatījām pēdējās programmas, visas tās, ko ministrijas bija sagatavojušas par budžetiem. Pagājušajā valdības sēdē kopumā izskatījām lielo investīcijas programmu, ko bija sagatavojusi Ekonomikas ministrija. Un tā kopējā konstatācija ir tāda, ka mums ir apmēram 200 miljonu latu pieprasījums lielāks, nekā mēs reāli budžetā būsim spējīgi nodrošināt. Un tas ir bez tām saistībām, kuras valdība — iepriekšējā valdība — ir apstiprinājusi, pieņemsim, skolotāju algu jautājumā un daudzos dažādos citos mazākos jautājumos. Tātad 6.jūnijā mums ir paredzēta valdības sēde, kurā galvenokārt spriedīsim par tā sauktajiem mērķgriestiem. Citiem vārdiem — pēc tam, kad būsim novērtējuši, kāds varētu būt nākošā gada budžeta ieņēmumu līmenis, tātad — optimistisks, vidējs, pesimistisks —, tad atkarībā no tā tiks noteikti mērķgriesti katrai ministrijai. Savukārt ministrijām tad šī nauda būs atbilstoši tām prioritātēm, par kurām viņi ir ziņojuši Ministru kabinetā, un tām prioritātēm, kas viņiem ir noteiktas, būs šī nauda jāmēģina saprātīgi izlietot. Tad acīmredzot sāksies nākošais aplis, kad mēs sāksim skatīties jau konkrēti, kas tad ir izdarīts un kas varbūt ir palicis vēl, kā saka, aiz borta; kādi izdevumi pilnībā nav apmierināti, un jāmeklē vēl kaut kādas citas rezerves. Bet es gribu teikt, ka nākamajā gadā faktiski būs taupības budžets, un ies ļoti grūti ar budžeta apstiprināšanu. Turklāt mēs vēl esam plānojuši, ka iesim uz budžeta deficīta samazināšanu. Tās ir mūsu saistības. Šogad mums budžeta deficīts ir 2 procenti, bet gribam nākošā gada budžetu ar viena procenta deficītu. Vai to izdosies izdarīt, grūti pateikt, bet vismaz mērķis tāds šobrīd ir.

— Tās visas prasības, piemēram, medicīnai 35 miljoni latu un vēl — tas viss ir nereāli?

A.Bērziņš: — Es nevaru pašlaik pateikt. Mums jāskatās katra konkrēta pozīcija, cik lielā mērā šī nauda jau ir paredzēta budžeta programmās, cik ne; kāda būs šī kopējā budžeta izdevumu daļa, kuru mēs varēsim atļauties. Man liekas, ka runāt par tik lieliem palielinājumiem ir drusku pārspīlēti.

— Valsts investīciju programma — kur pārsvarā ir, teiksim tā, kas tie lielākie projekti, jeb kur valsts ir gatava šobrīd investēt?

A.Bērziņš: — Jāteic, ka valsts investīciju projekts sastāv no ļoti dažādām sadaļām. Viena sadaļa — tie ir dažādi pašvaldību lielie projekti, kas notiek ar valsts budžeta līdzdalību. Tur ir ūdensvadi, atkritumsaimniecības. Tad ir lieli, nopietni projekti, kur pašvaldības dod vienu daļu naudas, valsts dod otru daļu naudas, un tiek piesaistīts kaut kāds privātkapitāls jeb palīdzības fondi no citas puses — tā ir tā budžeta sadaļa. Tad ir tiešās valsts investīcijas — tas ir tas, ko dara valsts pati. Un ir arī tādas mazākas programmas, kas ir saistītas ar dažādu valsts institūciju ēku remontiem, skolu piebūvēm, celtniecību,— tādi mazāki projekti, bet ar kuriem, vienalga, saskare ir ļoti plaša un daudz naudas. Jāsaka tā, ka kopumā 40, mums kopējā tā summa, par kuru mēs it kā varētu runāt, tā ir nedaudz pāri par 60 miljoniem, kas varētu būt valsts investīcijas nākošajā gadā. Un jāteic, ka 43 miljoni — tie ir tie pārejošie projekti jeb projekti, kas ir aizsākti iepriekšējos gados, kuri vienkārši ir jāturpina, jāturpina finansēt. Tātad pēc būtības tā nauda, kas paliek jauniem projektiem, ir aptuveni kādi 16 miljoni, nedaudz vairāk. Protams, ka šis skaitlis var nedaudz mainīties tā vai citādāk. Jāsaka arī, ka šeit investīciju sadaļā nekādi lieli brīnumi nav gaidāmi. Tas būs taupības režīms gan investīciju sadaļā, gan arī, teiksim, dažādu iestāžu uzturēšanas sadaļā.

— Ja mēs skatāmies par šī gada budžetu — kā tas izskatās — būs grozījumi?

A.Bērziņš: — Mēs plānojam, ka vieni budžeta grozījumi varētu būt. Es personīgi gribētu, lai tie notiktu iespējami vēlāk rudenī — tad, kad mums ir vairāk informācijas par to, kā ir pildījies budžets. Jāteic, ka budžetā tas ražīgākais laiks ir tieši kaut kad, sākot no maija līdz septembra beigām. Un tad jau diezgan precīzi var prognozēt, kāds būs faktiskais rezultāts līdz gada beigām. Tā ka budžeta grozījumus mēs gatavojam, un šajos budžeta grozījumos būs jāieliek iekšā tās lietas, kuras faktiski jau šobrīd ar Ministru kabineta lēmumiem esam akceptējuši un jau izdarījuši budžeta atvērumus finansēšanai. Piemēram, šeit es domāju, teiksim, tās pašas dotācijas lauksaimniekiem tajā cūku sakarā, cūkkopības dotācijas. Tālāk ar to es domāju arī, teiksim, šīs te dotācijas, kuras mēs nobalsojām pagājušajā otrdienā, kas saistītas ar šo lielo salu jeb salnu — kā viņu pareizāk saukt —, kas nopostīja veselu lērumu sējumu. Tātad šīs izmaksas var sākt saņemt jau tūlīt.

— Kas attiecas uz šīm salnām, tad lielas skaidrības nav. Tad būs kaut kādas kompensācijas zemniekiem vai nebūs?

A.Bērziņš: — Ir, ir. Valdība savu lēmumu ir pieņēmusi, un šādas kompensācijas jau ir.

— Cik lielas?

A.Bērziņš: — Ja es pareizi atceros — viens miljons un 60 tūkstoši.

— Tomēr — es saprotu, tad ir samērā pretrunīga informācija nonākusi līdz presei šobrīd tieši šajā jautājumā.

A.Bērziņš: — Ir divas dažādas dotācijas, par kurām mēs pieņēmām galīgo lēmumu, kuras ir faktiski uz šobrīdi, tā nauda ir paņemta no tā sauktās SAPARD naudas, kur bija 4,4 miljoni rezervēts SAPARD programmām, tas ir, Eiropas Savienības programmām. No turienes ir paņemta šī nauda un paredzēta šīm salnām.

— Jūs bijāt Eiropas Savienības galvenajā mītnē Briselē.

A.Bērziņš: — Jā.

— Un mēs pagājušajā ceturtdienā šeit runājām par to, ka jūs teicāt, ka jūs gribētu lūgt tiešām personisku atbalstu no Ferhoigena kunga. Vai jūs tādu jutāt?

A.Bērziņš: — Nu, jāsaka, ka tā nav tāda lūgšana. Vienkārši es teicu, es izteicu to, ka mēs vēlētos saņemt viņa atbalstu. Tā. Viņš diezgan viennozīmīgi teica, ka Latvijas sniegums, kādu viņa ir parādījusi pēdējā gada, pusotra laikā, ir ļoti labs, un ka, ja mēs tā turpināsim strādāt ar saviem mājas darbiem, tad mums ir visas cerības noķert tās iepriekšējās valstis, kas pirms mums tika uzaicinātas, un sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā visiem vienlaikus. Tātad, citiem vārdiem tā — catch up — kā viņi saka, noķeršanas programma, tas plāns, tas paliek spēkā.

— Un mums iet tā lieta tā, ka mēs varētu?

Andris Bērziņš: — Mums šobrīd izskatās, ka iet normāli. Tātad svarīgi, protams, būs arī politiski lēmumi, kas jāpieņem, teiksim, Francijas prezidentūras laikā. Mums vajadzēs atvērt vairāk tās sadaļas. Bet es domāju, ka, teiksim, Valsts prezidentes vizīte, kam vajadzētu būt nospēlējušai ļoti pozitīvu lomu šai sakarā, būs izdarījusi to, ka franču prezidentūras laikā mums tiešām šīs sadaļas tiks atvērtas.

— Somija ir teikusi, ka Eiropas Savienība pati nebūs gatava paplašināties tajā 2003.gadā.

Andris Bērziņš: — Tad, kad mēs būsim izdarījuši savu mājas darbu, tad mums ko vajadzēs saņemt? Pirmkārt, mums būs jātaisa referendums šeit par to, vai mēs gribam iet uz Eiropas Savienību. Tad, ja mums būs pozitīvs referendums, tad katrai Eiropas Savienības valstij būs jāratificē savā parlamentā jeb jāapstiprina, jāakceptē savā parlamentā tas, ka tāda Latvija tiek uzņemta Eiropas Savienībā. Tāda ir pašlaik tā kārtība, kā vispār notiek šī uzņemšana. Protams, ka tas būs zināms laiks. Bet parasti ir tā, ka ir tās, nu, tās, kā lai saka, vissvarīgākās valstis jeb tās, kas parasti nosaka toni, teiksim, tai pašā Eiropas Savienībā. Pārējās valstis savā veidā līdzinās viņiem. Es domāju, ka būtu grūti, teiksim, uzņemt Igauniju un neuzņemt Latviju, ja mēs esam nonākuši pie tās finiša taisnes apmēram vienādi.

— Nu ko, paldies! Rakstiet mums vēstules joprojām, zvaniet un arī izmantojiet e–pasta adreses! Nākošceturtdien atkal ceram tikties ar Ministru prezidentu šeit, studijā. Studijā bija Andris Bērziņš.