Par mūsu suverenitātes pavairošanu

Foto: A.F.I.

Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Latvijas delegācijas vadītājs sarunās par iestāšanos ES vēstnieks Andris Ķesteris:

Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas Latvijā attiecas uz visiem cilvēkiem, ne tikai atsevišķām grupām, ir jautājums par mūsu valsts suverenitāti. Vai jums ir argumenti, ka šaubas ir nepamatotas?

Es arī uzskatu, ka, neskatoties uz visiem labumiem, kurus ES sola, jautājums, kurš visus vieno un uz kuru mums visiem jāatbild, ir jautājums par valsts suverenitāti. Es to formulēju tā: vai Latvija ES būs stiprāka vai vājāka? Mana atbilde – būs stiprāka. Tā iegūs daudz lielāku svaru gan Eiropā, gan attiecībās ar trešajām valstīm, kas ir ārpus ES, pirmām kārtām Krieviju. Minēšu piemēru. Kalnietes kundze ES ārējo sakaru komisāram Krisam Patenam janvārī uzrakstīja vēstuli par Ventspils problēmām. Tā nav pirmā reize, kad vēršamies ES institūcijās, ja Krievija mēģina politizēt ekonomiskās attiecības. Līdz šim nekādas reakcijas nav bijis. Taču tagad sev par pārsteigumu, saņēmām komisāra vēstuli, kurā viņš solīja Ventspils jautājumu pacelt ES un Krievijas regulārajā dialogā. Kāpēc šādas pārmaiņas? Tā kā jau decembrī bijām noslēguši sarunas par iestāšanos ES, mums vairs nebija nekādu ārēju šķēršļu, lai kļūtu par tās dalībvalsti. Bet ES nepieļauj uzbrukumus savām dalībvalstīm jautājumos, kas attiecas uz koptirgu. Tajā reizē pavisam reāli varējām apzināties, ka pat vēl pirms iestāšanās savienībā esam jau ieguvuši citu svaru.

Otrs jautājums – kāds ES būs mūsu pašu svars? Tas, ko parasti sauc par suverenitātes ierobežošanu, faktiski ir suverenitātes pavairošana. Patlaban no Latvijas tiek prasīts, lai pieņemtie lēmumi tiek pildīti. Bet, iestājoties ES, mēs piedalīsimies to pieņemšanas procesā. Man tikšanās reizē cilvēki jautāja: “Ja nu ES demokrātiski nobalso par kodolatkritumu poligona ierīkošanu Latvijā?” Tāds fakts vispār nav iespējams. Bet patiesībā jautājums ir: ja nu pēkšņi ES notiek kaut kas negaidīts un mums nelabvēlīgs? Tā ES notikt vienkārši nav iespējams. Tur jaunā likumdošana netiek pieņemta pēkšņi, tā dažkārt prasa pat daudzus gadus, un šā procesa laikā par jauno likumu diskutē visas dalībvalstis, tiek saskaņotas dažādas intereses un lēmums tiek pieņemts tikai tad. Lēmuma iniciatīva nāk no Eiropas Komisijas. Mēs kā maza dalībvalsts esam ļoti ieinteresēta stiprā komisijā, jo, jau rakstot jaunās likumdošanas projektu, EK cenšas ņemt vērā visu valstu intereses. Tā tiek saukta par komūnas metodi.

Eiropas Komisija ir Eiropas valdība. Bet kas garantē Latvijas ietekmi? Eiropas parlamentā mums no 723 būs deviņas vietas. Skaidrs, ka mūs pārbalsos. Kāda ir mūsu veto iespēja pret valstij nepieņemamām lietām?

Žiskāra d’Estēna, Eiropas Konventa prezidenta, priekšlikumi nemaina ES būtību. Mums patīk esošā ES un jāskatās, lai konventa darbā, pielabojot terminus, kaut kas netiek mainīts esošās savienības būtībā. Jo esošā ES pirmām kārtām ir mazo valstu savienība. Jaunajā ES būs 19 mazas valstis un tikai sešas lielas.

Nekad nedrīkstam definēt jautājumu: Latvija pret Eiropas Savienību. Jā, ES Padomē, kas sastāv no valstu vadītājiem un ministriem, Latvijai ir tikai četras balsis, bet Vācijai ir 29, bet kopā – 345 balsis. Ja esi viens, ir vienalga, vai tev ir četras vai 29 balsis. Vienmēr lēmuma pieņemšanas procesā tiks meklēti sabiedrotie. Latvijas gadījumā vai nu pēc valsts teritoriālā lieluma (tad mums ir vēl 18 domubiedri), vai nu jaunās dalībvalstis – tad ir septiņi sabiedrotie. Ja pēc nabadzības, kas ir viens no būtiskākajiem kritērijiem, tad klāt nāk Portugāle, Grieķija, dažreiz arī Spānija, ja pēc ģeogrāfiskā principa – tad Dānija, Zviedrija, Somija, Polija, Vācija. ES veidojas dažādas interešu alianses, kuras atkarībā no izskatāmā jautājuma var mainīties.

Mūs interesē skaidra valoda: mūsu tiesības, tas, ko var, ko nevar, veto... Piemēram, uzzinām, ka no ES nevarēs izstāties.

Tā nav taisnība. Viena autonoma teritorija – Grenlande – no ES jau izstājās. Tur bija referendums un, tāpat kā tautas nobalsošanā līgums ar ES tiek akceptēts, tāpat to var anulēt. Bet, lai šo lietu padarītu skaidrāku, konventā izstrādātā konstitucionālā līguma projekta 46. pants parādīs mehānismu, kā tas notiks. Ja mēs formāli deleģējam daļu savu suverēno tiesību ES, tautai jābūt skaidram tam mehānismam, kā tās var dabūt atpakaļ.

Kādas amatpersonas ES institūcijās nokļūs? Un cik? Saprotu, ka deviņi parlamentārieši, bet ierēdņi?

Ierēdņiem garantētu kvotu nav. Noteikts ir tikai tulku skaits – apmēram 200. Bet ierēdniecībai ir viena kopēja kvota uz visām kandidātvalstīm. Visi piedalās kopējā konkursā, un darbu dabū tie, kam tajā vislabāk veicas. Vienīgais, kas Latvijai pienākas un ko paredz iestāšanās līgums, ir mūsu komisārs EK. Komisārs ir komisijas politiskais vadītājs, zināmā mērā salīdzināms ar ministru. Viņus iesaka nacionālās valdības.

Kārtējā nemiera celšanas laikā par valsts valodu ministri Muižnieks un Šadurskis apgalvoja, ka ES nav normas, kas kādā valstī mazākumtautību mācību sistēmu liktu uzturēt no valsts līdzekļiem. Taču sekoja deputāta Cileviča skaidrojums: esot cietie un mīkstie likumi. Cietie likumi to neparedzot, bet mīkstiegan, un jums tas būšot jādara! Ko šī duālā terminoloģija nozīmē?

Šāda terminoloģija tiešām pastāv, bet būtu jāzina, ko Cileviča kungs uzskata par mīkstajiem likumiem, jo man nav zināms, ka mīkstais likumu un lēmumu kopums attiektos uz šādiem jautājumiem. Cietie likumi ir ES direktīvas, regulas un līgumi, bet mīkstie – tie, kuros tiek definēts tikai politiskais mērķis, bet tā izpildīšana ir pašu dalībvalstu ziņā. Tas attiecas arī uz izglītības politiku.

Gribu uzsvērt, ka bieži Eiropas Padome apzināti tiek sajaukta ar Eiropas Savienību. Piemēram, minoritāšu tiesību konvencijai, kura mums it kā esot jāratificē, nav nekāda sakara ar ES. To izdevusi EP, kur Latvija jau sen ir iekšā, tāpat kā Krievija. Tā nu Ždanokas kundze saka: Latvijai šī konvencija būs jāratificē, lai iestātos ES. Muļķības! Tās lietas likt kopā nedrīkst! Katru dienu jādzird, ka ES sakarā tiek salikts kopā viss kaut kas. Politisko kritēriju Latvija izpilda, un nekādas papildu prasības savienība netaisās mums izvirzīt.

Bet jautā: vai pensijas palielināsies?

Varu droši teikt, ka palielināsies. Ja Latvijā ienāks, mazākais, 1,1 miljards eiro (tur vēl ir apmēram 25% mūsu līdzfinansējuma), un par projektos nodarbinātajiem cilvēkiem, pie kuriem strādās cilvēki, kas no šīs naudas tiks finansēti, būs samaksāti visi nodokļi, ieskaitot sociālo. Savienība ļoti stingri kontrolē to, lai ar ES naudu nebūtu nekādas šmaukšanās. Tāpēc, pieaugot sociālajam budžetam, nemaz nav iespējams, ka pensijas nepalielināsies.

Valdībai jābūt aktīvākai, runājot par ES. Nevar tā: te runājam par, te pret. Jāsaka skaidri un gaiši: valdība ir par iestāšanos ES un visu liek uz to.

Neapšaubāmi, valdībai jāparāda, ka Latvijai nav nekāda rezerves varianta, iestāšanās ES ir nopietna stratēģija. Ja mēs referendumā nobalsojam pret, man nav atbildes uz daudziem jautājumiem. Piemēram, kā valdība turpinās darbu: kā tā risinās lauku vai infrastruktūras problēmas? Jaunā valdība gribēja sākt labu darbu – izrevidēt budžetu un sadalīt atbilstoši prioritātēm. Bet budžets ir ļoti ierobežots. Nevar iedot līdzekļus gan lauksaimniekiem, gan ārstiem, gan ceļus rekonstruēt. Visi joko, ka Lukašenko sūtīs apsveikumu, ja nobalsosim pret iestāšanos ES. Bet mani interesē kas cits: kāda būs valodu politika, ja aiz mums nestāvēs ES un ekonomiski būsim stipri atkarīgi no Krievijas.

“LAUKU AVĪZE”; pēc A. Cālītes, V. Krustiņa un J. Lorenca intervijas “Tā nav spēle “Latvija : ES””