Par eiroskeptiķu neprāta pilno “nē”

Žurnālists Kārlis Streips:

Ratifikācijas process notiks arī Latvijā, jo 20. septembrī paredzēta tautas nobalsošana – stāties vai nestāties Eiropas Savienībā. Te jau situācija šķiet maķenīt neskaidrāka, jo aptaujas liecina, ka ap 50% iedzīvotāju atbalsta Latvijas iestāšanos ES. Bet daudzi joprojām nevar atbildēt uz jautājumu – par vai pret?

Šī situācija, taisnību sakot, mulsina. Ja jautājumu sašaurina uz naudu, tad Latvija gatavojas iestāties organizācijā, kuŗas vadītāji ir solījuši, ka nākamajos gados pēc iestāšanās valstī ieplūdīs vārda tiešā nozīmē simtiem un tūkstošiem latu. Ja jautājumu mazliet paplašina, tad Latvija gatavojas iestāties vienā no pasaules lielākajām tautsaimniecības struktūrām, ar iespēju tajā piedalīties. Ja paskatāmies vēl drusku plašāk, tad Latvija gatavojas iestāties tajā organizācijā, kuŗa ir kļuvusi par Eiropas vadošo organizāciju, un piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kuŗi ietekmē visu Eiropu (un ietekmēs Latviju arī tad, ja tā ES neiestāsies). Protams, ne visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem šī organizācija patīk, bet vismaz kādreiz nabadzīgajās ES dalībvalstīs (Īrija, Grieķija, Portugāle, Spānija) neviens nevar apgalvot, ka piedalīšanās tajā kopumā būtu nākusi par sliktu.

Taču Latvijā uzradušās vairākas grupiņas, kas argumentē pret iestāšanos Eiropas Savienībā. To argumenti ir gan vāji, gan smieklīgi.

Vispirms ir komūnisti, kuŗi joprojām lolo illūzijas par lielo kaimiņvalsti un savienību ar to. Šie cilvēki izmirst, viņus var ignorēt. Saeimā gandrīz visas partijas, tostarp Kremļa lielā draudzene Tautas saskaņas partija, ir par iestāšanos Eiropas Savienībā, “lielai polītikai” te nav nekādas īpašas lomas.

Nākamie ir tie apmātie cilvēciņi, kuŗi pretojas Eiropas Savienībai tāpēc, ka vārds “savienība” bija vārdkopā “Padomju Savienība”. Lai man piedod šie ļaudis, bet stulbāku argumentu būtu grūti izdomāt. Eiropas Savienībā nav totalitāras diktātūras, kuŗu balsta militārais spēks un terrors, kuŗai ir slēgtas robežas, kuŗā ir absolūta cenzūra, kuŗā pat elementārākās preces vienmēr ir deficīts u.tml. Šis arguments ir aizmirstams.

Tad vēl tie – un tas jau ir nopietnāks jautājums –, kuŗi baidās par Latvijas zaudēto suverēnitāti pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Tie ir ļaudis, kuŗi acīmredzot piemirsuši, ka Latvijas suverēnitāte un tiesība rīkoties pavisam brīvi daļēji pieder Apvienoto Nāciju Organizācijai, daļēji Eiropas Padomei un tās Eiropas Cilvēktiesību tiesai, daļēji Eiropas Drošības un sadarbības apspriedei un, jā, daļēji arī Eiropas Savienībai, ar kuŗu Latvijai jau tagad ir brīvās tirdzniecības līgums. Mūsdienu pasaulē absolūtas suverēnitātes vairs nav, gandrīz visas valstis iesaistījušās kādā lielākā struktūrā, kuŗai ir savi noteikumi. Eiropas Savienības rīkojumi reizēm liekas pagalam jancīgi, taču nebūt nav tā, ka Briselē sēdētu ļaudis, kuŗu vienīgais mērķis ir sariebt dalībvalstīm ar kaut kādu muļķīgu lēmumu. Rīkojumi tomēr izstrādāti tā, lai Eiropā dzīve varētu kļūt veselīgāka, godīgāka un labāka.

Latvietis grib stāvēt lepns savā viensētā, ar pastalām kājās un izkapti rokās, ar taisnu muguru un paceltu galvu, jo pārāk bieži viņš ir bijis nospiests, novārtā pamests un represēts. Taču Eiropas Savienība nav tā organizācija, kuŗa darīs tāpat, tā nav LKP, PSKP, KGB, OMON vai jebkuŗa cita no vēstures mēslainē ieslaucītajām, ko apzīmē ar “veco slikto laiku” burtu savirknējumiem. Eiropas Savienība Latvijai ir teikusi “jā”. Būtu augstākā mērā neprāts atbildēt ar “nē”.

“LAIKS”; pēc K. Streipa komentāra “Eiropas Savienībai – jā!”