Par kaimiņu sadarbību jaunā kvalitātē

Zviedrijas premjerministrs Jērans Pēšons:

Pēdējos divpadsmit gadus Zviedrija un Ziemeļvalstis bijušas starp lielākajiem Latvijas draugiem un atbalstītājiem. Esam pārliecināti, ka nākamgad visas trīs Baltijas valstis pievienosies Eiropas Savienībai. Vai var uzskatīt, ka mūsu valstis veidos dabisku savienību Eiropas Savienībā?

Jā, domāju, ka var. Tas nenozīmē, ka par visiem jautājumiem mums būs vienāds viedoklis. Taču mums ir svarīgi iemesli, lai sadarbotos, jo kopā mēs būsim daudz ietekmīgāki ES. Piemēram, mums vēl ir daudz kas jāizdara, lai pārliecinātu pārējo Eiropu, ka ir jāatvēl lielāki resursi ar Ziemeļu dimensiju saistītajām programmām. Šodien uzaicināju jūsu premjerministru uz abu pārējo Baltijas un Ziemeļvalstu premjeru tikšanos Stokholmā 6. jūnijā. Ceru, ka šī sadarbība attīstīsies, jo tā nodrošinās mums itin stipras pozīcijas ES.

Kādās vēl jomās, jūsuprāt, mūsu intereses sakrīt?

Reizēm mazām un vidējām valstīm ir vērts kopā aizstāvēt savas intereses ES institūcijās. Jums priekšā ir laiks, kad Latvijas pārstāvjus rekrutēs darbam ES augstākā līmeņa struktūrās, tādēļ jums vajadzēs draugus organizācijas iekšienē. Jums priekšā ir arī sarunu kārta par tirdzniecību, kurās jums var būt iemesli aizstāvēt kādas īpašas savas intereses, lai arī kādas tās būtu. Vai, piemēram, sarunās par tieslietām un iekšlietām. Ir daudzas jomas, kurās mazas valstis var sadarboties, taču, protams, ne visās. Reizēm politiskās prioritātes atšķiras, un tad nav vērts uztiept vienotību, tas nedarbosies.

Kā jūs vērtējat ES konstitūcijas projektu, kuram tūlīt jābūt gatavam, un vai jūs piekrītat viedoklim, ka tas piešķir pārāk lielu teikšanu sešām lielajām valstīm?

Nē. Vai varbūt — iespējams. Ir jāapzinās viena lieta — tās tiešām ir sarunas. Šis ir tikai pirmais piedāvājums. Tas nāk no bijušā Francijas prezidenta, un es neko citādu arī nebiju gaidījis. Man ir bažas par to, ka dažas no mazajām ES dalībvalstīm izveidojušas grupu, jo tas leģitimē lielās darīt to pašu. Ja tās to darītu, lielu valstu grupa vienmēr pārspētu mazu valstu grupu. Tā ka — nē, es nebiju pārsteigts un domāju, ka galu galā kompromiss būs visu valstu vēlēts Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētājs, ko dēvēs par prezidentu, kaut gan viņš nebūs prezidents, un rotējoša prezidentūra pārējām padomēm. Stiprāka Eiropas Komisija? Jā, taču tik liela komisija, par kādu tika izlemts Nicā, — to mēs nevēlamies mainīt. Un Eiropas Parlaments, kuram būs arvien lielāka teikšana, jo ES orgānos arvien vairāk tiks lietots kvalificēta vairākuma balsojums, kas nozīmē, ka lēmumu pieņemšanas procesā jābūt iesaistītam arī Parlamentam. Tas nozīmē, ka Parlaments jānostiprina, Komisija jānostiprina, un ir jāiedveš jauna dzīvība arī Padomē.

Jūs uzsverat sadarbības svarīgumu. Kad Baltijas valstis nākamgad pievienosies NATO, Zviedrija un Somija nokļūs anomālā situācijā. Vai jūs neuztrauc tas, ka Zviedrija paliks ārpus organizācijas, kura lems par drošību šajā pasaules daļā?

Jā, taču tas ir citādi. Pirmkārt, mums ir drošības politikas modelis, kas darbojas un kas daudzējādā ziņā ir mums izdevīgs. Mums nekad nav bijis problēmu sadarboties ar NATO. Jāņem vērā, ka mums ir salīdzinoši stipri militārās aizsardzības spēki ar augstām tehniskām spējām — pašiem savas kaujas lidmašīnas, zemūdenes un viss, kas ir nepieciešams. Tā ka palikšana ārpus militārām savienībām ir bijusi milzīga priekšrocība arī mūsu rūpniecībai. Tāpēc es nesalīdzinu atrašanos ārpus NATO ar palikšanu ārpus eiro. Mēs vienmēr esam bijuši ārpus NATO un ar to dzīvojuši, taču palikt ārpus eiro nozīmētu tagad ieņemt aktīvu nostāju un pateikt nē pārējai Eiropai, kas iet uz priekšu integrācijas virzienā. Tas nozīmētu pašiem sevi marginalizēt. Jo, domāju, Latvija balsos par, Lietuva jau ir pateikusi jā, Polijā aptauju rezultāti izskatās labi, Vācija jau tur ir, Igaunija, manuprāt, noteikti būs, Dānija gatavojas jaunam referendumam, un pat Norvēģijā sāk runāt par dalību ES. Ja mēs šādā situācijā pateiksim nē, Zviedrija būs vienīgā valsts, kas nākamo desmit gadu perspektīvā paliks ārpus Eiropas kopējās valūtas. Ārpusē paliks vēl tikai viena cita valsts šajā reģionā — Krievija. Tas nav mums.

Irākas kara izraisītās domstarpības lika daudziem atmest cerības uz kopēju Eiropas ārpolitiku. Vai uzskatāt, ka šāda kopēja ārpolitika arvien ir iespējama?

Protams. Tiesa, ja ar to tiek domāts, ka visiem jābūt vienotam viedoklim par visiem jautājumiem un ka visam ir jānotiek pāris gados, tad tas nav iespējams. Taču, ja cerības nav nereālistiskas un ja jūs vaicājat par attīstības virzienu, tad — jā, notiek attīstība arvien ciešākas ārpolitiskas sadarbības virzienā, kaut gan laiku pa laikam mums būs neveiksmes. Taču uz šādiem procesiem ir jāraugās paaudžu, nevis dažu gadu perspektīvā.

“DIENA”; pēc A. Ozoliņa un P. Raudsepa intervijas “Sadarbība jaunā kvalitātē”