Par Briseles lutinātajiem zemniekiem

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze:

Izskatās, ka valdība negrasās atdot lauksaimniekiem naudu, kas aizlienēta no subsīdijām. Kad Lauksaimnieku sadarbības padomē cukurbiešu audzētāju līderis Uldis Caune kā iespējamu zemnieku atbildes rīcību nosauca nemierus, jūs tūdaļ dumpinieku strikti apsaucāt, uzsverot, ka tā nebūšot konstruktīva pieeja. Vai tāpat domājat nomierināt arī pārējos?

Es nebūt nedomāju nomierināt, sakot, ka viņiem nav taisnības un nav tiesību izteikt savu viedokli. Arī streiks taču savā ziņā ir sava viedokļa izteikšana. Piemēram, radikālākie Liepājas puses zemnieki pirms neilga laika runāja par iespēju bloķēt ceļus, taču, šķiet, man izdevās viņus pārliecināt, ka no tā beigu baigās cietīs nevis vainīgie, bet gan kravu pārvadātāji, kas ir nopietni uzņēmēji un maksā nodokļus.

Šādi nostādot lauksaimniekus pret pārējām nozarēm, mēs varam panākt negatīvu attieksmi sabiedrībā pret savu nozari. Mūsu galvenais mērķis taču ir godīgi ražot un par to saņemt cilvēka cieņai atbilstošus ienākumus.

Es negrasos sacīt: mūsu zemnieki nekad nestreikos. Tomēr streiks traucēs atrast psiholoģisku un ekonomisku kompromisu.

Iepriekšējie nemieri gan tieši padarīja valdību lokanāku, tā beidzot ņēma nopietni zemnieku prasības un daudz ko tiešām arī izdarīja. Varbūt arī šoreiz pietiktu ar vienu dienu uz lielceļiem, lai atrastu trūkstošos 2,3 miljonus un ierīkotu svarus uz robežām.

Vai tā uzreiz atradīsies nauda, es nezinu. Bet svaru jautājumam es esmu pievērsies pavisam nopietni un te lūdzu arī Sadarbības padomes atbalstu. Zemkopības ministrija gan šo problēmu centusies risināt krietni sen, un savā arhīvā mēs atradām, ka pēdējo pavisam konkrēto rīkojumu muitai uzstādīt svarus un svērt kravas valdība devusi 1999. gadā premjera Šķēles laikā.

Četros gados tā arī nekas nav izdarīts?

Tieši tā es atbildu, kad tagad man apgalvo -,svarus taču nevarot uzstādīt pāris dienās. Turklāt arī Latvijas uzņēmējiem vajadzētu būt ieinteresētiem kārtības ieviešanā. Mēs jau vēl varam mēģināt krāpt Latvijas valsti, taču es apšaubu, vai Eiropas Savienības institūcijas atļaus turpmāk funkcionēt Rīgas brīvostai, ja tur normāli nevarēs kontrolēt kravas.

Brīvostu tagad piemeklē tikpat savādas nelaimes kā muitas punktus, kuros nemitīgi spēra zibens, - piepeši aizdegas betona ēka ar sasaldētu gaļu!

Nu ko lai tur saka... Secinājumi jāizdara institūcijām, kas nodarbojas ar izmeklēšanu. Tām jānoskaidro arī, kāpēc no ostas 1. saldētavas it kā tranzītam paredzētajām 1200 tonnām atmuitoti bija tikai 30 kilogrami gaļas.

Jūsu frakcijas biedrs, kādreizējais nemiernieks Andis Kāposts uzsver, ka noteikti balsos pret budžeta grozījumiem, ja tajos neatdos lauksaimniekiem palienēto naudu. Tas būtībā nozīmē neuzticības izteikšanu valdībai. Vai visa Zaļo un zemnieku savienības frakcija pieļauj šādu iespēju?

Balsojums pret budžeta grozījumiem vēl tieši nenozīmētu neuzticības izteikšanu. Taču tālāk šāds solis, protams, var sekot. Pašlaik mans un frakcijas viedoklis ir - šī nauda lauksaimniekiem ir nepieciešama. Jo vairāk tāpēc, ka valdība to aizņēmusies no subsīdijām. Tātad, to neatdodot, neizpildīs lauksaimniecības likumā prasīto.

Lai Latvija nākamgad saņemtu lielo Eiropas Savienības naudu laukiem un lauksaimniecībai, mums jāliek pretī vairāk nekā 40 miljoni latu. Tas ir pusotru reizi vairāk nekā lauksaimniecībai tiek šogad. Vai valdība dos tādu naudu?

Runājot bez emocijām, līdz šim vēl neviena valsts nav izmantojusi visus līdzekļus, ko Brisele piedāvājusi lauku attīstībai...

Kāpēc mums jādara tāpat?

Mums nav jādara tāpat. Taču SAPARD projektu pieredze liecina, ka tūlīt pēc pirmā iesniegšanas viļņa, kurā piedalās tie, kas jau sen gaidījuši uz šādu iespēju, seko ievērojams atslābums. Jo daudzi cilvēki vēl īsti neapzinās jaunās iespējas, vēl citi vēlas pavērot, kā klāsies pirmajiem projektiem. Tātad varbūt visu naudu pirmajā gadā nemaz neizmantosim, līdz ar to no Latvijas budžeta vajadzēs mazāk līdzekļu.

Lielāko priekšrocību ieguvēji tomēr būs zemnieki, no kuriem dažādas subsīdijas saņem ap 30 tūkstošiem. Cik šis skaitlis pieaugs nākamgad?

Atkarībā no tā, cik aktīvi cilvēki pieteiksies uz šiem līdzekļiem, nākamgad subsīdijas saņems jau no 50 līdz 100 tūkstošiem laucinieku.

Jūs tikko atgriezāties no Briseles, kur kopā ar visiem savienības valstu un kandidātvalstu kolēģiem apspriedāt gaidāmo lauksaimniecības reformu. Vai tagad varam būt droši, ka latviešu zemniekiem subsīdijas pēc 2006. gada pārmaiņām aprēķinās līdzīgi kā frančiem un vāciešiem vai arī uz mūžiem paliksim tikai ceturtdaļeiropieši?

Ir nolemts, ka Latvijas un citu kandidātvalstu lauksaimniekiem atbalstu vienotajam maksājumam piešķirs, izejot no pieņēmuma, ka mēs saņemam nevis 25, bet 100 procentu subsīdiju! Tātad vienlīdzības princips nākotnē tomēr tiks ievērots. Galvenajās aprisēs par reformas būtību dalībvalstīm jāvienojas mēneša laikā.

Mēs šajās sapulcēs drīkstam tikai klusi klausīties?

Ne tikai klausīties, bet arī izteikt savu viedokli. Lēmumus gan pieņem dalībvalstis. Tomēr ļoti labi, ka tikko notikušajā sanāksmē Latvija, Polija un Slovēnija atklāti aicināja Eiropas Savienību, kurai lielas raizes dara pārprodukcija un ļoti zemas cenas cūkgaļas tirgū, nerisināt savas problēmas uz kandidātvalstu rēķina.

Kādi vēl reformā labi jaunumi?

Labi, ka pēc 2006. gada paplašināsies zemniekiem pieejamo lauku attīstības pasākumu klāsts un palielināsies atbalsts bioloģiskajām saimniecībām.

Vai ražošanas kvotas un subsīdijas attieksies uz visu saimniecībā saražoto vai tikai uz to, ko zemnieks pārdos pārstrādei?

Kvotas ierobežos un subsīdijas maksās tikai par pārdoto. Pašpatēriņam varēs ražot, cik nu kurais gribēs.

Bet vai saimnieks, teiksim, ar 100 hektāriem zemes, drīkstēs 80 hektāros audzēt kaut ko Eiropas Savienībā kvotētu un subsidētu, bet atlikušajos 20 hektāros pēc sava prāta un patikšanas kaut ko citu, lai eksportētu, piemēram, uz Argentīnu vai jebkur citur ārpus savienības?

Teorētiski tā drīkstēs, taču praktiski tas droši vien nebūs finansiāli izdevīgi. Diez vai bez subsīdijām kāds varēs saražot tik lētu produkciju, lai tā spētu konkurēt tālu ārvalstu tirgos.

Visiem laukiem svarīga varētu kļūt arī Zemkopības ministrijā topošā nacionālā biodegvielas programma, ja tā beidzot izrādītu arī kādu taustāmu, nevis tikai mutisku labvēlību pret šās nozares uzņēmējiem. Kas īsti jauns biodegvielas lietās?

Eiropas Savienība ir ieviesusi obligātu prasību nākotnē visās dalībvalstīs panākt noteiktu bioloģiskās, t.i., no augiem iegūtās degvielas īpatsvaru, lai pakāpeniski aizstātu arvien lielāku naftas un citu fosilo kurināmo daļu. Acīmredzot, sajūtot biodegvielas ražošanas labās perspektīvas, interesi par rūpnīcas celtniecību Latvijā izrādījuši vācieši, kas taisās būvēties Bolderājā, arī austrieši un pat kanādieši. Naukšēnu biodīzeļa ražotne spriež par paplašināšanos. Arī Liepājas eļļas ekstrakcijas rūpnīcas projekts šķiet labs.

Rapša audzētāji lūdz vai, pareizāk sakot, pieklājīgi aicina - ja valsts patiešām uzskata biodegvielas jomas attīstīšanu par valstiski nozīmīgu, tad Zemkopības ministrijai vajadzētu atjaunot vismaz nelielu rapša subsīdiju pārsvaru pār tām, ko maksā par labības sējumiem.

Diemžēl budžeta ierobežotās iespējas to mums neļauj. Tomēr rapsis mūsu valstī ir izdevīga kultūra - to pierāda sējplatību pieaugums piecos gados no 3 līdz 18 tūkstošiem hektāru. Bet, lai izpildītu Eiropas Savienības prasības biodegvielas ieviešanā, Latvijā būtu rapsis jāsēj 100 tūkstošos hektāru. Vēl viena nozīmīga rapša priekšrocība ir tā, ka ražošanu neierobežo kvotas. Tātad teorētiski mūsu valstī ar rapsi varētu apsēt kaut vai vispēdējo atmatu hektāru.

“LAUKU AVĪZE”; pēc A. Andiņa un V. Serdāna intervijas “Nemieru nemierinās, nejēdzībām spītēs”