Par pašvaldību teritoriju plānošanu

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Ivars Gaters:

Kā jūs vērtējat stāvokli pašvaldību plānojumu izstrādāšanā?

Pēc Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas izveidošanas mans un ministrijas darbinieku uzdevums ir pierādīt, ka turpmāk ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietām nodarbosimies pastāvīgi un mērķtiecīgi. Reģionālā plānošana līdz šim lielākoties bija pašvaldību uzdevums un tika darīts par pašvaldību budžeta naudu.

Bet valdība ir devusi naudu pašvaldību teritoriju plānojumiem - īpašu mērķdotāciju veidā kopš 1997. gada. Kur tad tā palikusi?

Līdz šim pašvaldības varēja tērēt mērķdotācijas naudu datoru iegādei, attīstības programmu un teritoriju plānojuma izstrādāšanai. Tā kā mērķdotāciju piešķiršanas sākumā daudzu lauku pašvaldībās trūka datoru, tad vispirms, gluži dabiski, nopirka tos, plānojumus atliekot uz vēlāku laiku. Jāņem vērā, ka teritoriju plānojuma izstrāde prasa rūpīgāku sagatavošanos, lielāku enerģiju un kompetenci nekā attīstības programma, tāpēc plānojumi pašvaldības nevilināja.

Ko darīsiet, lai stāvokli labotu?

Kopš šā gada piešķiram mērķdotācijas pašvaldībām tikai teritoriju plānojumu izstrādāšanai. Šo mērķdotāciju saņemšanā piejūras pagastu pašvaldībām ir priekšroka.

No 542 pašvaldībām teritoriju plānojumi ir 114. Vai pusotra gada laikā pārējās izdarīs to, ko nav spējušas aizgājušajos gados?

Šīs lietas es skatu novadu veidošanas kopsakarā. Tai es piešķiru lielu nozīmi. Ap simt novadu vairs nav tie vairāki simti pagastu pašvaldību, kurām trūkst teritoriju plānojumu. Šajā kopsakarā novads ir kā absolūta prioritāte arī šīs mērķdotācijas piešķiršanai. Ja tagad dosim naudu pieciem maziem pagastiem, kuri gada laikā izstrādās savus plānojumus, bet gada beigās - izveidos novadu, kura plānojumam atkal prasīs naudu, tad tā būtu lieka izšķērdība. Tāpēc labāk skatīsimies uz aptuveni simt topošu novadu teritoriju plānojumiem, gan finanšu, gan plānošanas speciālistu piesaistīšanā tiem varētu būt lielākas iespējas nekā mazajām pašvaldībām. Laika ziņā novadu teritoriju plānojumu izstrādāšana ir pilnīgi iespējama. Ja ministrija spēs īstenot uzraudzību tā, lai jebkura darbība notiktu tikai likuma ietvaros, tad arī tas skubinās pašvaldības ātrāk izstrādāt teritoriju plānojumus. Piebildīšu, ka pašlaik ministrijā izstrādājam jaunus teritoriju plānošanas noteikumus. Autoriem esmu piekodinājis, lai tie būtu vienkāršāki, saprotamāki nekā vecie.

Pašvaldību teritoriju plānošanai šā gada valsts budžetā paredzēti 440 000 latu. Mērķdotāciju piešķiršanas komisijas pirmajā sanāksmē atklājās, ka šogad jaunu teritoriju plānojumu izstrādāšanai atlikuši tikai 84 000 latu, pārējais jāizdod līdzšinējiem darbiem. Uz kādiem brīnumiem jūs cerat?

Protams, 84 tūkstošu nepietiek. Bet lielākas piešķirtās summas vēl nenozīmē, ka uzreiz būs plānojumi. No pieredzes zinām, ka valdība deva pašvaldībām naudu arī iepriekšējos gadus. Tagad nauda iztērēta, bet tik un tā plānojumu nav. Jā, nauda ir vajadzīga un noteikti lielāka nekā astoņdesmit četri tūkstoši. Tāpēc uzsveru vēlreiz - mazajām pašvaldībām jāveido novadi, kuriem noteikti būs plašākas iespējas arī šo plānojumu izstrādāšanā. Tad varētu cerēt, ka šim mērķim domātās valsts budžeta naudas pietiks un tā tiks tērēta lietderīgi.

Tātad teritoriju plānojumu izstrādāšanai naudu pirmām kārtām dabūs tās pašvaldības, kuras labprātīgi apvienosies, izveidojot novadus?

Tieši tā. Tā mēs stimulēsim pašvaldības teritoriālās reformas īstenošanā.

Pēc pašreiz spēkā esošā Aizsargjoslu likuma teritoriju plānojumu trūkums piekrastes pašvaldībās ir galvenais šķērslis tūkstošiem privātās zemes īpašnieku, lai viņi varētu būvēties, protams, ievērojot dabas aizsardzības prasības 300 metru kāpu joslā. Kā, jūsuprāt, šīs vairākus gadus ilgās neskaidrības ar teritoriju plānojumiem ietekmē viņu iespējas saimniekot savā zemē?

Nekad nevienā likumā nav noteikts, ka indivīda tiesības ir pārākas par sabiedrības tiesībām. Nevar pilnīgi ignorēt to, ka Baltijas jūras piekraste, Rīgas līcis un kāpas ir unikāls veidojums. Un tiesība baudīt šo dabas brīnumu pieder sabiedrībai.

Ja pašvaldībai ir teritorijas plānojums, tad tajā jābūt skaidri redzamam, kur var būvēt un kur nevar. Ja teritoriju plānojuma nav, tad, ievērojot Aizsargjoslu likumu, ir šī 300 metru kāpu aizsargjosla un pašvaldības lemj par būvniecības atļauju katrā konkrētā gadījumā atsevišķi.

Tiesības uz īpašumiem bijušajiem kāpu zemes īpašniekiem atjaunoja deviņdesmito gadu sākumā. Tie ir zemesgrāmatās ar visiem robežu plāniem! Septiņus gadus vēlāk pieņem Aizsargjoslu likumu, kurā uzliek ierobežojumus īpašniekiem. Kā var noteikt ierobežojumus zemei, kurai īpašnieks jau ir likumīgi 12 gadus un kurš grib tur būvēt ģimenes māju?

Īpašnieks bijušās mājas vietā uz veciem pamatiem var būvēt, likums to atļauj. Normas par aizsargjoslu nerakstīja, lai ierobežotu likumīgo zemes mantinieku. Rakstīja, lai ierobežotu īpašnieka iespējamos nodomus sadrumstalot, piemēram, divdesmit hektārus kāpu zemes 1200 kvadrātmetru gruntsgabaliņos. Pēc tam īpašnieks tos veikli pārdod, un pavisam drīz jūras krastā, kur kādreiz bija mežs vai jūras pļava, paceļas savrupnamu jumti. Ja veco pamatu nav, tad patiešām būvniecības iespējas ir problemātiskas.

Pašlaik plānotajos Aizsargjoslu likuma grozījumos parādās termini “restaurācija”, “rekonstrukcija” un “renovācija”. Termina “restaurācija” skaidrojums gan vēl tiek precizēts. Pēc šā projekta, ja īpašnieks pierāda, ka, lūk, šajā viņam piederošajā zemes gabalā ir bijusi savrupmāja, un viņam ir dokumenti, kuri apliecina šīs ēkas esamību, tad viņam varētu atļaut to restaurēt.

“LAUKU AVĪZE”; pēc Z. Dzeduļa intervijas “Plānot un būvēt? Plānot un nebūvēt?”