• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par liepājnieku ar grandioziem plāniem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.06.2003., Nr. 86 https://www.vestnesis.lv/ta/id/75938

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par pašvaldību teritoriju plānošanu

Vēl šajā numurā

10.06.2003., Nr. 86

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par liepājnieku ar grandioziem plāniem

“Andris Griģis ir viens no tiem veiksmīgajiem uzņēmējiem, kas par tādu ir kļuvis, pateicoties tam, ka agri iemācījies apieties ar naudu un ekonomiski domāt.” Tā SIA “Griģis un Co” īpašnieku, vienu no septiņiem žurnāla “Klubs” sarakstā iekļuvušajiem Liepājas miljonāriem raksturo Liepājas mērs Uldis Sesks. “Man kā amatpersonai ir jāpriecājas, ka ir tādi uzņēmēji kā Andris Griģis, kas ne vien sakopj pilsētas vidi, bet arī uztur Liepājas kā ražojošas pilsētas tēlu,” atzīst U. Sesks. Bet skepse pret Griģa iecerēm bijusi ikkatras aktivitātes sakumā, apgalvo pats uzņēmējs. Iespējams, ka savu artavu šādai attieksmei devis arī uzņēmēja noslēgtais raksturs. Visa Griģa sasniegtā pamatā ir ilga un smaga prakse un varbūt arī iedzimts talants uzņēmējdarbībā. “Līvu” alusdarītavas, gaļas pārstrādes ceha, veikalu tīkla “Parks” un vēl citu objektu īpašnieka Andra Griģa kāpnes uz biznesa spici (vismaz reģionālā mērogā) sākušās līdzīgi kā vēl citiem pazīstamiem Latvijas uzņēmējiem - no vietas aiz bāra letes, kur viņš jauca kokteiļus...

Bārmeņa darbs, puķes - vai tas palīdzēja dabūt starta kapitālu vēlākajam biznesam?

Tas starta kapitāls nebija nauda. Naudas es toreiz nemaz nenopelnīju tik daudz. Tās bija zināšanas, prakse, izdzīvošanas skola konkurences apstākļos. Lielākā daļa jau tikai deviņdesmitajos gados to sāka mācīties. Tiesa, pirmie veikali bija neveiksmīgi un par tiem runāt negribu. Lai gan - pirmās neveiksmes pieder pie lietas.

Kurā brīdī tad lietas sāka iet uz augšu?

Tad, kad es paliku viens pats.

Pirms tam bija partneri?

Bija gan. Nezinu, kur bija vaina - manī vai partneros, bet tad, kad sāku strādāt viens, viss aizgāja.

Varbūt tā arī ir veiksmes formula paļauties pašam uz sevi?

Nu, droši vien tas ir tas, kas vajadzīgs. Jo tā ir liela greznība - būt tik stipram, ka vari paļauties pats uz sevi. Es sāku ar vienu mazu veikalu “Parks”, tad nāca “Parks 2”, “Parks 3”, pēc tam - gaļas pārstrāde, tad citi veikali, cūkas, lauksaimniecība. Mums ir - es pat precīzi nezinu - 1500 vai 1600 ha zemes. Tas gan ir jocīgs bizness - ar zemi neko nevar nopelnīt. Vienkārši esam sākuši, atmest negribas, jo Latvijas lauki jau tā žēlīgi izskatās. Cūkas mums ir 7000 galvas. 1998. vai 1999. gadā mēs kļuvām par konkursa “Sējējs” laureātiem - kā labākie cūkaudzētāji. Bet mēs visi firmā esam pilsētnieki.

No kurienes tad tieksme uz laukiem?

Nezinu. Katrs latvietis savā būtībā ir zemnieks. Joks. No biznesa viedokļa viss notika likumsakarīgi. Tajā laikā, kad sākām nodarboties ar gaļas pārstrādi, bija problēmas ar gaļas iepirkšanu. Tad radās iespēja no “Liepājas metalurga” palīgsaimniecības nopirkt fermas Medzē, un tādā veidā sākās cūku audzēšana. Pēc tam sākās problēmas ar cūkbarību. Tas noveda pie lauksaimniecības un pilna ražošanas cikla - iesējam graudus un beigās dabūjam desu.

Bet lielākā jūsu biznesa daļa taču ir alus? Vai arī tas bija likumsakarīgi?

Alus ražošana ir redzamākā daļa, ko cilvēki visvairāk ievēro. Bet man sirdij tuvas un mīļas ir arī cūkas, lauki un gaļas pārstrāde.

Tas bija viens no Griģa lielajiem projektiem, kuriem sākumā neviens tā īsti neticēja. Tomēr tas tapa.

Citiem likās diezgan komiski tas, ka mēs sākām cūkas audzēt un zemi apstrādāt. Daudzi, ja ne atklāti smējās, tad aiz muguras smīkņāja. Tāpat bija arī ar alus ideju. Mums teica - vai jūs traki, Latvijā, kur ir tāds “Aldaris”, mēģināt tikt alus tirgū. Bet kas ir “Aldaris” Tas taču nav latviešu uzņēmums! Rīgā? Ar ko mēs esam sliktāki? Kurzemes galvaspilsētā un bez sava alus? Tas skan vienkārši amorāli! Šobrīd es domāju, ka liepājniekiem ir pamats lepoties ar šo alus darītavu. Kaut vai tikai tāpēc, ka tā tika atzīta par vienu no labākajām industriālajām būvēm Latvijā. Un arī produkcija ir saņēmusi daudz dažādu godalgu.

Vai tiešām jūs esat simtprocentīgs latviešu uzņēmums?

Oficiāli un neoficiāli - tik tiešām vietējais visos griezumos. Mums ir bijuši piedāvājumi - ļoti normāli pārdošanas piedāvājumi. Līdz šim esam teikuši - nē. Viens no iemesliem tam, protams, ir patriotisms. Otrs - es nejūtos vēl tik vecs, lai sāktu mierīgu dzīvi. Es jūtos vēl pietiekami spēcīgs, un šis nebūt nav mūsu pēdējais lielais projekts.

Cik noprotu, runa ir par iesalnīcu?

Jā. Ir tāds nodrāzts, bet patiess teiciens - ja ne mēs, kas tad? Par 98% var apgalvot, ka iesalnīca būs.

Vai pēc iesalnīcas būs vēl kāds projekts, vai tad pietiks?

Ko nozīmē - pietiks vai nepietiks? Iesalnīca Latvijā ir vajadzīga? Ļoti vajadzīga. Tam vajadzētu būt valstiskam projektam. Tīri matemātiski var sarēķināt, cik tajā var nodarbināt cilvēku. Mans uzskats ir, ka tas būtu diezgan liels atspēriens Latvijas laukiem.

Vai arī basketbola klubs “Līvu alus/Liepāja” ir bizness?

Kāds tur bizness sportā - nav jau Amerika! Drīzāk tas ir mārketings. Neatkarīgi no tā, vai komanda zaudē vai uzvar, nemitīgi tiek daudzināts “Līvu” alus nosaukums.

Un Lielbātas pils? Vai tā tika iegādāta atbilstoši miljonāra statusam?

Cilvēki to tā uztvēra. Patiesībā tā bija vēlme palīdzēt Vaiņodes pagastam. Mums tur pieder ļoti daudz zemes, domāju, ka esam lielākie nodokļu maksātāji Vaiņodes pagastā. Un pagasta padomes priekšsēdētājs mani pierunāja, jo tā bija vienīgā iespēja pili saglābt. Esam tur jau daudz izdarījuši, ar laiku tur būs zivsaimniecība, tūrisms. Jo tā ir vieta, kur gaiss piesātināts ar skābekli - ne velti tur bija tuberkulozes slimnieku sanatorija.

Vai Liepāja cilvēkam ar tādu vērienu nav par mazu?

Pirms 12 gadiem man bija visas iespējas palikt Amerikā, sākt tur savu biznesu pie radiem. Es teicu - nē. Pirms desmit gadiem varēju palikt Vācijā - nepaliku. Latvieši ir viena jocīga tauta - man liekas, citas tādas nav, viņus vienmēr velk atpakaļ uz mājām. Biznesam jau Liepāja nemaz nav tik pateicīga vide, jo pārāk maz iedzīvotāju. Bet tehnoloģijas šobrīd paver plašas iespējas. Cilvēka faktors vairs nav tik nozīmīgs, un arī mazā vietā var realizēt lielus projektus.

“DIENAS BIZNESS”; pēc V. Lēvaldes intervijas “Andris Griģis - viens no bārmeņu mafijas”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!