Par Lielo teroru pret latviešiem

Par mocekļiem un mocītājiem no 1937. līdz 1938. gadam

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums.

Sākums — “LV” Nr.74, 20.05.2003.; “LV” Nr.75, 21.05.2003.

Izvilkums no V.Arņa-Meldera iesnieguma Kaļiņinas apgabala IeTK robežsargu un iekšējā karaspēka prokuroram

Kaļiņinas apgabala IeTK robežsargu un iekšējā karaspēka prokuroram pilsonim Varavam

No arestētā Voldemāra Eduarda dēla Arņa-Meldera,  ieslodzīta Kaļiņinas cietumā Nr.1

 

Iesniegums

Manu lietu PSRS IeTK Sevišķā apspriede ir nosūtījusi atpakaļ papildizmeklēšanai (kā redzams). Pie esošās tiesvedības gribu pievienot sekojošo, kam ir būtiska nozīme.

Kad mani vardarbīgi apdullināja, tad es nevarēju saprast, ko manā vārdā raksta, es dažus dokumentus parakstīju, tos neizlasot. Kad es iepazinos ar lietu, tad tā bija izjaukta un nesanumurēta, t.i., izmeklētājs Ceitļins varēja pēc tam piešūt tos dokumentus, kuri man vispār netika parādīti. Viņš vispār uzdeva tādus jautājumus un apzināti tos izvirzīja nepareizi par personām, kuras es savās melīgajās liecībās nebiju apmelojis. Par to, ka es rakstu melīgas liecības, bijušie izmeklētāji Voļs, Fuks un Trifonovs un citi zināja labi. Par tām viņi mani no jauna piekāva un tikai pēc tam, kad es teicu, ka rakstīšu to, ko viņi grib, man lika mieru.

Viņiem pret mani bija briesmīgs ierocis — mana slimība. Zinot, ka es esmu kontuzēts, mani sita pa galvu. Zinot, ka man ir slimas aknas, mani nelaida uz tualeti, kas man radīja neiedomājamas ciešanas (..).

Uz tualeti mani veda tikai tad, kad es biju parakstījis to vai citu dokumentu. Tā tas notika līdz izmeklēšanas beigām, apmēram līdz 1939. g. martam.

Iepriekš zinot, ka es ne pie kā neesmu vainīgs, ka nekādu materiālu pret mani viņiem nav un nevar būt, viņi ar varu piespieda mani fantazēt, mani mākslīgi pataisot par noziedznieku.

Ticiet man, viņi mani spīdzināja nevis kaut kā, bet gan pēc visiem inkvizīcijas likumiem, kā rezultātā es atrodos uz ārprāta robežas.

(..) Sakarā ar fiziskas iedarbības mēru pielietošanu pret mani, būdams nenormālā stāvoklī, es varēju safantazēt velns viņu zin ko.

Tamdēļ manis tajā laikā izrakstītie un parakstītie dokumenti ir nederīgi.

Par manu it kā noziedzīgo darbību Vladivostokā, cik es tagad neskaidri atceros, no manis izspieda liecības vispirms par sievu, kura it kā atzinusies, ka mani savervējusi it kā Ķīnas, it kā Japānas izlūkdienestam, pēc tam izspieda liecības par sievasmāti, pēc tam par Briedi, Kārkliņu, pēc tam pārgāja uz Maskavu, uz bijušo PSRS pilnvaroto pārstāvi Zviedrijā Bērziņu, kuru es biju redzējis tikai 1 reizi 1918. gadā. Pēc tam pārgāja uz iekšlietu, bet pēc tam vispār uz visiem vāciešiem un latviešiem, ar kuriem es kaut kad biju saticies (..).

Tā, lūk, kad mani 1938. gada jūlija beigās atkal paņēma uz “konveijera” un 7 vai 8 diennaktis galīgi sajauca galvu – operatīvais pilnvarotais Petrovs 12 stundas žņaudza mani un kratīja galvu, bet es izrāvos, uzlēcu uz galda un metos ar galvu uz leju, tā zaudēju samaņu. Tad mani aplēja ar ūdeni, pacēla, nosēdināja uz krēsla un pagrūda iepriekš sagatavotu paziņojumu par atzīšanos. Es to parakstīju. Pēc tam mani piespieda to pašrocīgi pārrakstīt.

Un, lūk, es sāku fantazēt par neesošiem cilvēkiem un noziegumiem. (..)

1940. g. Arnis V.

LVA, 1986. f., 2. apr., p-5159. l., 100., 100.a. lp. Oriģināls. Tulkojumus no krievu valodas

Voldemārs Arnis-Melders (viņš arī Rorbahs), vācietis, līdz sešu gadu vecumam dzīvoja Vācijā, Minhenē, pēc tam Rīgā. Viņa tēvs, māte un divi brāļi dzīvoja Latvijā. Līdz arestam – robežsargu karaspēka inspektors Kaļiņinas apgabalā. Arestēts 1937. gada 4. oktobrī. Apsūdzēts par piederību latviešu nacionālistiskajai organizācijai un spiegošanu Vācijas labā. Par viņa tālāko likteni ziņu trūkst.

 

 

6. Aizbaikāls

Pārskata izziņa par IeTK darbinieku nelikumībām

Aizbaikāla kara apgabalā un Čitas apgabalā

Slepeni, 1955. gada 7. jūnijā

 

Pārskata izziņa

Par krimināllietu Nr. 0159696 – par Vidjakinu Alekseju Dmitrija dēlu – bijušo Aizbaikāla kara apgabala Sevišķās daļas priekšnieku, Perski Mihailu Ābrama dēlu – bijušo IeTK Čitas apgabala pārvaldes sevišķo pilnvaroto, Kameņevu Jakovu Stepana dēlu – bijušo IeTK Čitas apgabala pārvaldes 3. daļas priekšnieku, Semeņuku Vladimiru Antona dēlu – bijušo 22. kavalērijas divīzijas Sevišķās daļas priekšnieku, kuri arestēti 1938. gada 28. decembrī un kurus Aizbaikāla kara apgabala kara tribunāls 1940. gada 10.—17. oktobrī notiesāja pēc KPFSR KK 193.-17.b panta (Vidjakinu un Kameņevu ar augstāko soda mēru, Semeņuku un Perski – ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē).

Izraksts no apsūdzētā Vidjakina A.D. liecībām

“(..) Personīgi es un pēc maniem norādījumiem, veicot izmeklēšanu, fiziskas iedarbības mēri tika pielietoti attiecībā pret:

1. Cepko – bijušo AKA izlūkošanas daļas priekšnieku.

2. Radzijevski – bijušo AKA izlūkošanas daļas priekšnieku.

3. Grebeņuku – bijušo AKA politdaļas priekšnieku.

4. Farkašu – bijušo 22. kavalērijas divīzijas štāba priekšnieku.

5. Fedotovu – bijušo 64. aviobrigādes politdaļas priekšnieku.

6. Peteļinu – XI mehāniskais korpuss.

7. Sļavņikovu – bijušo AKA izlūkdaļas priekšnieku.

8. Sčeglovu – bijušo 22. kavalērijas divīzijas pulka štāba priekšnieku.

9. Braslajevsku – bijušo dzīvokļu ekspluatācijas daļas kontrolieri.

Izpildot pavēli Nr. 00447, Čitas apgabalā tika represēti 18—20 tūkstoši cilvēku (..).

Mana darba gada laikā Aizbaikāla kara apgabalā Sevišķās daļas orgāni arestēja 2340 cilvēkus, tajā skaitā 400—450 cilvēkus kā militāros sazvērniekus, pārējos pēc PSRS IeTK pavēlēm 00447, 0233 un citām.

Izmeklēšanas stāvoklis un metodes:

1. Apsūdzētie atzinās, atmaskoja citus, taču ar slikti noformulētiem pierādījumiem.

2. Nekāda dokumentācija par lietām netika veikta, lietas galvenokārt tika pabeigtas ar arestēto pašrocīgām liecībām, neviena konfrontācija netika sarīkota.

3. Prokurori izmeklēšanā nepiedalījās.

Represijas tika piemērotas pret:

1. Kroļevecki – bijušo Aizbaikāla nocietinātā rajona politdaļas priekšnieku – divīzijas komisāru.

2. Šeludjko – bijušo AKA veterinārā dienesta priekšnieku.

3. Elsi – bijušo AKA štāba 2. daļas priekšnieku.

4. Saņinu – bijušo 57. strēlnieku divīzijas sanitārā dienesta priekšnieku.

5. Martinoviču – bijušo skolotāju.

Bijušā 22. kavalērijas divīzijas IeTK Sevišķās daļas operatīvā pilnvarotā liecības 1938. gada 28/XII:

“Semeņuks sita ārstu Cigaļņiku, Kaļentajevs sita ķīnieti Ļitvincevu (nomira), tika piekauts 70 gadus vecais Matafanovs (nomira) (..).

Vidjakins deva norādījumu Semeņukam, ka Čitas apgabalā vajagot arestēt 75% iedzīvotājus, jo šeit visi esot spiegi un kontrabandisti, taču šo darbu veikšanai nepietiekot spēku, vajagot izdarīt tā, lai paspētu, vajag arestēto limitu palielināt līdz 18 000 cilvēku, nopratināt ar piekaušanu, lietas nosūtīt trijniekam, bet tur ar visiem būšot cauri, t.i., nošaušot. (..)

Liecinieks Reutovs I.L. 1939. g. 7/I. 39. strēlnieku divīzijas Sevišķās daļas priekšnieka palīgs:

Pēc Vidjakina pavēles no manis paņēma arestēto grupu – 14 cilvēkus: Vasiļjevu, Tretjakovu, Farkašu, Pustinski, Ščerbaku, Poļanski, Krasnodonu, Kazjuru, Kagenošvili, Gračevu, Ščeglovu, Munsinu u.c.

Viņus nodeva 2. nodaļai un visus piekāva, cenšoties panākt liecības par spiegošanu Japānas, Polijas, Ungārijas labā. Ar ko tas beidzās, es nezinu.

Vidjakins pavēlēja Ščerbinam pēc pulksten 5, kad visi būs aizgājuši, atvest uz atsevišķu istabu arestēto Djatlovu un citus un piekaut viņus tā, lai viņi protokolus parakstītu, ko Ščerbins un Antipovs arī izpildīja.

Personīgi Vidjakins sita AKA Politiskās pārvaldes priekšnieku Grebeņiku. (..)

Liecinieks Ščerbina I.I.:

Izmeklētājs Antipovs Ivans pratināja kapteini Gotokcevu (pēc KK 193. –17. panta notiesāts uz 5 gadiem), novilka viņam bikses, nosēdināja uz mieta, spiežot uz pleciem, lai radītu sevišķas fiziskas sāpes. Tas pats Antipovs uz arestētā Martinoviča muguras sasita boržoma pudeli. Es par to ziņoju Vidjakinam, taču viņš nekādus mērus nepieņēma, bet atbalstīja to un sita pats. Viņš pats sāka piekaut Martinoviču. To redzot, operatīvais sastāvs metās virsū un sāka arestēto sist ar dūrēm, zābakiem utt.

Atsevišķā tumšā istabā piekāva 1.ranga tehniķi – intendantu Giļevu viss operatīvais sastāvs. Pirmais sāka sist Vidjakins. (..)

Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais Vasjuks N.F.:

(..) Izmeklētāji Travkins un Osipovs, nopratinot kādu arestēto (uzvārdu es nezinu), viņu piekāva, pēc tam aizveda uz cietuma slimnīcu, kur arestētais nomira.

Karaspēka daļas 6511 IeTK Sevišķās daļas priekšnieks Zinovjevs:

Ar Vidjakina atbraukšanu sākās vispārēja arestēto piekaušana. Piekāva visi, kam vien ienāca prātā, sita bez mēra un ierobežojuma, ar ko un kā gadījās, piekāva līdz asinīm un sakropļoja. Mukovozs un Osipovs piekāva arestēto, un viņš trešajā dienā nomira. Sevišķās daļas ēkā bieži bija dzirdama raudāšana, vaidi.

Arestēto piekaušanai Vidjakins izveidoja trieciengrupu, kurā iegāja: Vidjakins, Rozanovs, Vasjuks, Skakunovs, Logačevs.

Šī grupa līdz nepazīšanai piekāva Ņevrajevu – bijušo Politiskās pārvaldes priekšnieku, kurš pēc piekaušanas un liecību melnraksta došanas pakārās. (..)

Arestēto piekaušana bez konkrētu pierādījumu uzrādīšanas piespieda arestēto dot tādas liecības, kādas viņam ienāca prātā. Ja šīs liecības nesakrita ar citu arestēto liecībām, tad izmeklētāji tās pārtaisīja un deva arestētajam parakstīt. (..)

Dažkārt tika rīkotas konfrontācijas, lai arestētie konfrontācijā savas liecības apstiprinātu. Viņus arī pirms tam piekāva. (..)

Prokurori konfrontācijās nepiedalījās. Viņus uzaicināja pēc tam, kad arestētais konfrontācijas protokolu jau bija parakstījis. Prokurors tikai pajautāja, vai viņš protokolu ir parakstījis. Apsūdzētais atbildēja “jā”.

Pēc Horhorhina un Vidjakina pavēlēm liecības izsita, no kā vien vajadzēja. No arestētā Grebeņika – bijušā Politiskās pārvaldes priekšnieka – liecības izsita par bijušo VK(b)P pilsētas komitejas sekretāru Rudihu, kuru sita 3 stundas, piekāva līdz nepazīšanai. Viņš nosauca 10 uzvārdus, viņu turpināja sist, līdz kamēr viņš nosauca Rudihu. Pēc divām dienām Rudihu arestēja.

Tādā pašā veidā no apsūdzētā Kroļevicka tika dabūtas liecības par bijušo Aizbaikāla nocietinātā rajona priekšnieku Ceriņu. Arestēja visus harbiniešus, korejiešus, poļus, vāciešus, ķīniešus. Arestus sankcionēja pēc sarakstiem.

Pie šādas pratināšanas sistēmas atzinās visi. Lietas Horhorina vadībā izskatīja trijniekā. Teritoriālie orgāni un Sevišķā daļa bija saindēti ar azartu – “kurš dos vairāk lietu”. Izsmēluši resursus savā zonā, 57. divīzijā un citur, izbrauca 150 – 300 kilometrus tālu, arestēja tur cilvēkus, uz ātru roku savāca materiālus un pabeidza lietas.

Atbrīvošana bija reta parādība, izlaida vecīšus un kropļus, pārējie deva liecības un aizgāja uz trijnieku.

Valsts drošības leitnants Potapeiko D.G.:

Manā klātbūtnē Vidjakins līdz samaņas zaudēšanai piekāva diviziona ārstu Saņinu.

Aizbaikāla kara apgabala Sevišķās daļas 3. nodaļas priekšnieka valsts drošības vecākā leitnanta raports uz Horhorina vārda:

Sevišķajā daļā notika vispārēja piekaušana, arestētajiem pārsita galvas (Žirkovs), uz galvas sasita pudeli (Antipovs). Osipovs, Pervoviņins un Mukovozs kādu arestēto piekāva tā, ka viņš trešajā dienā no asins izplūduma smadzenēs nomira. Pēc piekaušanas nosūtīja uz slimnīcu (Fedotova), kur viņi gulēja pa 5 mēnešiem. Zurā Panasjuku piekāva tā, ka viņš pēc tam nevarēja paiet.

Arestēto piekaušanai tika izveidota trieciengrupa ar Vidjakinu priekšgalā. Šajā grupā piedalījos arī es. Piekāva Grebņiku, cenšoties dabūt liecības par Rudihu. Viņš nosauca 10 uzvārdus. Viņu pārstāja sist pēc tam, kad viņš tika līdz Rudiha uzvārdam.

Tādā pašā veidā no Kroļevicka tika dabūtas liecības par Ceriņu, pie kam Kroļevickis nosauca visus Aizbaikāla nocietinātā rajona Sevišķās daļas darbiniekus, līdz kamēr tika līdz Ceriņam, un viņu visu laiku sita.

(..) Es uzskatu, ka sist vajag tikai īstos ienaidniekus, nevis visus. Es uzskatu par nepareizu, ka arestēto sit un pasaka viņam, kāds uzvārds viņam ir jānosauc.

Čitas apgabala komitejas vadošo partijas kadru nodaļas vadītājs Pižņikovs V.S.:

Mani pratināja Vidjakins, pieprasot, lai es dodot liecības par spiegošanu Vācijas, Japānas, Polijas, Itālijas labā. Es atbildēju noraidoši. Vidjakins sagrāba mani aiz kakla un ar otru roku sāka sist pa deniņiem un krūtīm. Es nokritu. Izmeklētājs Uračevs, baidoties, ka es varētu nomirt, sāka mani atdzīvināt. Kad es atjēdzos, Vidjakins apgāza tabureti un uzsēdināja uz noasināta kājas gala, vienlaicīgi mani žņaudzot un spiežot uz leju (..). Tomēr liecības par spiegošanu es nedevu.

Lieta pārtraukta, atbrīvots 1939. gada 4.IX. (..)

Saraksts. 1939. gada februārī–martā atbrīvoti ķīnieši – 112 cilvēki.

Nomira izmeklēšanas laikā – 118 cilvēki. (..)

IeTK Čitas apgabala pārvaldes sekretārs Gaļicins Aleksandrs Sergeja dēls:

(Sevišķais pilnvarotais) Perskis, cenšoties dabūt no arestētajiem liecības, viņus sistemātiski piekāva. Kabinetā, kurā viņš strādāja, pastāvīgi bija dzirdami arestēto vaidi un kliedzieni. Uz pratināšanu viņš ņēma līdzi tintnīcas presi. Pret līdzstrādniekiem viņš izturējās kā zvērs, piespiežot strādāt izejamās dienās. Arestētajiem lika stāvēt vairākas dienas. (..)

Apsūdzētā Kaširina Arsena Pāvela dēla liecības:

“Perskis pratināšanā sagrāba mani aiz matiem, pēc tam nolieca un 15 reizes iesita ar tintnīcas presi man pa kaklu. Es to neizturēju, sāku kliegt un teicu, ka es visu apstiprinu, bet patiesībā liecības fiziskas vardarbības iespaidā bija izdomātas.”

Bijušais IeTK Čitas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieks Krilovs N.D.:

Kontrrevolucionāro organizāciju IeTK Čitas apgabala pārvaldē vadīja tautas ienaidnieks Horhorins, bet tās dalībnieki bija: Valsts drošības pārvaldes 4. daļas priekšnieks Vračevs, 3. daļas priekšnieks Kameņevs, 2. daļas priekšnieks Perskis, Aizbaikāla kara apgabala Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks Vidjakins. Viņi nodarbojās ar IeTK darbinieku lietu falsifikāciju, piekāva arestētos. (..)

Kusmarcevs G.P. – strādnieks:

“Mani bez pārtraukuma pratināja 4 dienas, bet pēc tam Perskis sāka mani sist, dūra krūtīs ar noasinātu zīmuli, ar galda kāju spieda kāju pirkstus un sēdināja uz krēsla kājas. Šo “metodi” pret mani lietoja no 1938. gada 26. līdz 30. martam, un es, neizturējis šādu ņirgāšanos, devu melīgas liecības, lai neņirgātos.” (..)

Gordejevs I.F. – bijušais 22. kavalērijas divīzijas Sevišķās daļas priekšnieks:

“Vidjakins kopā ar Semeņuku pret arestētajiem izturējās necilvēcīgi. Pratināšana tika veikta ar dažāda veida spīdzināšanām, masveidā tika sankcionēti masu aresti, falsificēti dokumenti. Pēc piekaušanas nomira: Ļitvincevs, Motofonovs, Ceopoļņiks, Zaļukovskis.” (..)

Semeņuks V.A. kā liecinieks:

Naidīgu darbību es veicu pēc Horhorina un Vidjakina norādījuma. Es personīgi (..) devu norādījumu operatīvajam sastāvam par fiziskas vardarbības lietošanu pret arestētajiem pratināšanas laikā: par piekaušanu, spīdzināšanu, stāvēšanu ilgu laiku. Es piespiedu dot melīgas liecības vienam par otru, bet pēc tam izdarīju pilsoņu masu arestus. Liecības burtiski tika panāktas ar spīdzināšanām, lietas tika falsificētas, arestētie pilnīgi neko nezināja par to, kādi lietā ir materiāli, protokoli tika pārrakstīti vairākas reizes (..).

Arestētā Sļepenko D.G. iesniegums

IeTK Čitas apgabala pārvaldes priekšniekam Horhorinam: (..)

“Mani pastāvīgi turēja aukstumā, mērdēja badā. Trīs diennaktis turēja bez ūdens un pārtikas, lika sēdēt uz salauztas taburetes, no kuras līda ārā naglas (..). Visu to pavadīja necilvēcīga piekaušana, lamas, apvainojumi (..), blakus skanēja kliedzieni, arestēto vaidi (..).

Aizbaikāla kara apgabala IeTK karaspēka kara tribunāls 1940. gada 10.—17. oktobrī notiesāja:

Vidjakinu Alekseju Dmitrija dēlu, Kameņevu Jakovu Stepana dēlu, Perski Mihailu Ābrama dēlu pēc KPFSR KK 193. – 17.b panta ar augstāko soda mēru.

Semeņuks Vladimirs Antona dēls – pēc šā paša panta notiesāts ar brīvības atņemšanu labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem (..).

Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1940. gada 21. decembra lēmumu Perskim M.A. nošaušana nomainīta ar 10 gadu ieslodzījumu labošanas darbu nometnē. (..)

Izziņu sagatavoja:

Aizbaikāla kara apgabala kara prokurora vietnieks

Justīcijas pulkvedis Makarovs

 

Aizbaikāla kara apgabala kara prokurora palīgs

Justīcijas vecākais leitnants Gasbuzs

LVA, 1986.f., 2. apr., P-3434, 293., 294., 295., 296., 297., 298., 300., 303., 304., 314., 315. lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas

Pēc nežēlīgas spīdzināšanas Aizbaikāla kara apgabala Sevišķās daļas darbinieki safabricēja lietu arī par bijušo Aizbaikāla nocietinātā rajona štāba priekšnieku pulkvedi Augustu Ernstonu (nošauts 1938. gada 5. oktobrī), kā arī par vairākiem citiem latviešiem. Tā, piemēram, PSRS Galvenā kara prokuratūra 1957. gada papildizmeklēšanā noskaidroja, ka bijušais Aizbaikāla kara apgabala štāba 2. daļas priekšnieks pulkvedis Jānis Elsis (nošauts 1938. gada 2. oktobrī) no Aizbaikāla kara apgabala Sevišķās daļas darbinieku puses ticis pakļauts fiziskas iedarbības mēriem (..).”

Turpmāk vēl