Valsts — tie esam jūs un es, un mēs visi

Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas Valsts prezidente, — masu mediju pārstāvjiem 2003.gada 6.jūnijā preses konferencē par četriem prezidentūras darba gadiem

Savā preses konferencē par četriem prezidentūras gadiem Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga — pārdomājot, analizējot, vērtējot Foto: A.F.I.

“Dāmas un kungi, sveicu jūs šajā jaukajā un saulainajā dienā, kad Latvijas Valsts prezidente kopā ar jums vēlētos atskatīties uz šiem četriem darba gadiem, kas nupat jau tuvojas savam noslēgumam.

Es vēlētos sākt ar pateicību 7.Saeimai, kas savā gudrībā mani ievēlēja par prezidenti. Man šķiet, tas nebija slikts lēmums, esmu pārliecināta, ka Latvijai tas bija labs lēmums. Man ir bijis prieks un gods kalpot Latvijai šos gadus, un man ir bijis arī tiešām prieks sadarboties ar Saeimas deputātiem gan 7. Saeimā, kas mani ievēlēja, gan 8. Saeimā, kuras frakcijas, nu jau vesela virkne, ir bijušas tik laipnas, lai izteiktu atbalstu manai atkārtotai kandidatūrai. Varu apliecināt publiski, ka esmu apņēmības pilna strādāt vēl četrus gadus tikpat intensīvi un, ceru, tikpat izcili, kā to ir izdevies darīt iepriekš. Jo es nekaunos no šī vārda “izcilība”, manā audzināšanā tas ir bijis mērķis, ko cilvēks sev izvirza kā profesionālis, sava darba darītājs, vienalga, vai tas būtu maiznieks, kurpnieks, profesors vai prezidents. Es uzskatu, ka ir būtiski cilvēkam izvirzīt visaugstākos mērķus, visaugstākos iespējamos standartus un, protams, tad strādāt, cik vien ir viņa spēkos un cik apstākļi to atļauj, lai šos mērķus arī sasniegtu. Man šāda vēlme un šāda gatavība ir, un es pateicos 8. Saeimas locekļiem par man izteikto uzticību. Es ceru, ka viņi to pierādīs savā balsojumā, un es ceru saņemt šo otru mandātu, jo darāmā ir tiešām ļoti daudz.

Par pagājušajiem četriem gadiem, ko varētu akcentēt un uzsvērt, kas ir panākts Latvijai kā valstij, kur man kā prezidentei ir bijusi arī sava loma un sava līdzdalība un, jā, lietosim arī šo vārdu, kas Latvijā maz tiek lietots, — vadības spējām, — ko angļu valodā sauc par leadership. Tās ir spējas izvirzīt mērķus un uzstādīt virzienus, ne tikai akli un pasīvi tiem sekot.

Pēdējie četri gadi ir bijuši Latvijas vēsturē unikāli, tamdēļ es uzskatu, ka tā ir bijusi īpaša mana likteņa privilēģija, ka es šajā vēstures posmā varēju Latvijai kalpot kā Valsts prezidente. Kad stājos amatā 1999. gada vidū, Latvija bija sev izvirzījusi par mērķi sasniegt ārpolitisku integrēšanos brīvo, demokrātisko un pārtikušo valstu saimē, konkrēti to formulējot kā vēlmi iestāties ES un kļūt par NATO alianses dalībvalsti. 1999. gada vasarā, tikai pirms četriem gadiem, šis mērķis ne vienam vien šķita vēl stipri tāls, miglā tīts un dažam pat utopisks. Šaubas par Latvijas spējām to sasniegt bija dzirdamas itin bieži gan no ārvalstu politiķu, gan politologu, gan žurnālistu puses, bet tikpat bieži un tikpat skaidri arī no pašu latviešu puses. Pirms četriem gadiem tas nebūt nebija pats par sevi saprotams, ka mēs tik drīz tur nokļūsim. Tas bija izvirzīts kā tāls nākotnes mērķis, un tas bija labi, jo mums bija mērķis un virzība uz to, ko vēlamies sasniegt. To visu novērtēja ārvalstīs, un tas ir pats būtiskākais, kas palīdzēja Latvijai virzīties uz priekšu, veikt nepieciešamās reformas, pārveidot to turpinātā procesā, kas turpinās vēl šodien un turpināsies vēl ne tikai četrus gadus vien, bet nākotnē, kas mums stāv priekšā.

Es teiktu, ka tika panākts caurrāvums attieksmē ne tikai pret Latviju, bet visām kandidātvalstīm. Pirmais caurrāvums bija tas, ka Latvija tika nostādīta vienā līmenī ar citām kandidātvalstīm un mēs tikām vaļā no tās etiķetes, pēc kuras Latvija bija kā tāds bārabērns, turpretim citas kandidātvalstis, kā, piemēram, Igaunija, izdarījušas it kā tīģera lēcienu uz priekšu, un mēs tā kā tāda aizšauta pīle vilkāmies Igaunijai aiz muguras. Tā bija smieklīga situācija, kas, protams, pat īsti neatbilda faktiem, bet tā nu tas bija iegājies, tā tika raksturota šī situācija. Varbūt tai arī bija savs pamats, jo zināmās jomās Latvija atpalika, piemēram, savā gatavībā ieguldīt pašai savā aizsardzībā. Latvija patiešām bēdīgi atpalika gan no savas kaimiņzemes Igaunijas, gan no savas kaimiņzemes Lietuvas.

Tiešām bija atstāta novārtā mūsu aizstāvība kā mūsu drošība, kā joma, kurai valsts pievērš uzmanību un iegulda līdzekļus, un pie tā bija jāstrādā nopietni, ja vēlējāmies iegūt šo drošības pārsegu, ko sniedz NATO alianse, un tāpat arī visās reformās, kas mums bija vajadzīgas, lai visas mūsu institūcijas atbilstu visaugstākajām prasībām, kas ir demokrātiskas sabiedrības un starptautiskā izpratne par cilvēktiesībām un par demokrātiju. Tajā laukā mums vēl bija pārmetumi, un arī tajā laukā mums vēl daudz kas bija jādara. Viens piemērs – man stājoties amatā 1999. gada 8. jūlijā, uz galda priekšā bija grozījumi Valodas likumā, par kuriem augstais komisārs minoritāšu lietās un citas institūcijas bija skaidri un gaiši teikušas, ka šis likums tādā formā neatbilst starptautiskajām prasībām. Bija skaidri zināms, ka gaidāmajā ES galotņu tikšanās laikā Helsinkos 1999. gada decembrī Latvijai tiks prasīta spēja pierādīt, ka tā ir izpildījusi visas prasības demokrātiskajām institūcijām. Viena no tām bija, lai Valodu likumā tiktu skaidri atšķirtas valodas publiskā sfērā un tās sfēras, kas pieder privātajai jomai un kurā valstij nav jāiejaucas arī ne attiecībā uz valsts valodu. Tā bija nianse, taču būtiska, politiski ļoti jutīga, bet bija jānonāk pie lēmuma, kas varētu visus apmierināt. Tas bija jādara Latvijas valsts interesēs, un tas tika darīts. Trīs dienas pēc inaugurācijas es atdevu atpakaļ Saeimai likumu, ko bija pieņēmuši 66 deputāti, un pēc mūsu Satversmes tik vien arī vajag, lai Saeima varētu prezidentu atlaist. Ne jau vairāk. Es zināju, ka valstij tas ir vajadzīgs, un es to izdarīju, izdarīju pareizi.

Ir bijusi vesela virkne šādu izlemšanas situāciju, un es kā prezidente esmu centusies darīt to, kas valstij ir nepieciešams, kas valstij nāk par labu, ko prasa Latvijas kā valsts ilgtermiņa intereses. Es esmu centusies savus pienākumus kā prezidente pildīt arī tādā nozīmē, ka iekšpolitiskajā situācijā esmu skrupulozi ievērojusi taisnīgumu, tiesiskumu un vienmēr atvērtu attieksmi pret visiem bez favorītisma, bez aizspriedumiem, bet, protams, ar saviem mērķiem, ar saviem principiem, ar savu izpratni par to, kas ir Latvija, kas ir latvietība, kas ir latviskums, kas ir civila sabiedrība, kas ir pilsoniskums un tā tālāk. Mana attieksme ir bijusi principiāla, taisnīga un, kā to ir uzsvēruši ārvalstu novērotāji, arī drosmīga. Tāda es arī proponēju palikt nākotnē.

Visiem visos jautājumos izpatikt nav iespējams, es esmu vienmēr centusies būt atvērta visiem viedokļiem, visus uzklausīt un, kur iespējams, palīdzēt rast kompromisu, palīdzēt rast risinājumu. Tas it īpaši man ir bijis jādara tieši likumdošanas jomā, kurā Valsts prezidentam ir ļoti nozīmīga loma. Šo lomu es esmu ņēmusi ļoti nopietni un varētu teikt īsos vārdos, ka, manā izpratnē, prezidenta loma ir kalpot kā otrās kameras ekvivalentam unikamerālā sistēmā jeb, citādi izsakoties, tādā valstī, kur ir tikai viena Saeima, viena lēmējinstitūcija ar tautas priekšstāvjiem, spēlēt to lomu, ko angļiem veic Lordu palāta, ko Amerikā spēlē Senāts un Senāts citās valstīs. Šo otro kameru, šo Lordu palātu, tā teikt, Latvijas situācijā pilda Valsts prezidents. Es uzskatu, ka šī ir ļoti nopietna, ļoti atbildīga loma, es esmu centusies to pildīt pēc labākās sirdsapziņas. Vēlos šeit pateikties visām tām personām, kas mani šajā darbā ir atbalstījušas gan Valsts prezidenta kancelejā, gan parlamentā un tāpat sabiedrībā, nevalstiskajās organizācijās, pašvaldībās un citur. Šis darbs ir noticis ciešā sadarbībā gan ar pašiem parlamentāriešiem, gan ieinteresētām instancēm par likuma būtību. Tātad šis ir bijis, manuprāt, ļoti nozīmīgs un pēc mūsu Satversmes, manā saprašanā, ir arī prezidenta svarīgākais darbības lauks.

Prezidentam, protams, arī Satversme paredz īpašu lomu, kas attiecas uz valsts aizsardzību. Šo lomu tad arī esmu centusies izpildīt un spēlēt, kā jau uzsvēru, tā ir bijusi būtiska saistībā ar mūsu nacionālās drošības nodrošināšanu. Mūsu bruņoto spēku attīstība ir bijusi manā uzmanības lokā kā primāra, kā svarīga, jo Latvijas sasniegtais progress šajos četros gados ir bijis nozīmīgs un tagad mēs ne ar ko neatpaliekam no citām NATO kandidātvalstīm un esam ar tām absolūti vienā līmenī. Nākamajā gadā varam jau pilnībā iesaistīties visās operācijas un, starp citu, jau esam bijuši spējīgi un savietojami daudzos veidos dažādos miera uzturēšanas spēkos vairāku gadu garumā. Latvija te ir ļoti daudz ko sasniegusi, un mēs tiešām varam būt lepni.

Viens no laukiem, kuros Latvija tika izvērtēta gan kā NATO, gan ES dalībvalsts, bija spēja pierādīt sevi kā atvērtu un demokrātisku sabiedrību. Te, protams, šim jautājumam ir daudz un dažādi aspekti. Viens no tiem, kas ir nonācis prezidenta uzmanības lokā, ir mūsu tieslietu sistēma un mūsu iekšlietu sistēma. Mūsu valdības sēdes notiek kādreizējā Tiesu namā, kur skaistie vārdi “Viens likums visiem” ir devīze un tas princips, pēc kura demokrātiskai valstij ir jāvadās. Mums vēl daudz ir jādara, lai Latvijā valdītu viens likums visiem, lai tiesas tiešām būtu taisnīgas, ne tikai neatkarīgas, arī taisnīgas un atbildīgas, lai mūsu iekšējās drošības struktūras būtu visaugstākajā profesionālajā līmenī un spētu kalpot tautai un strādāt tautas labā.

Tas ir tas mērķis, pie kura mums vēl ir jāturpina strādāt. Mums ir bijuši jautājumi arī par vēstures izpratni, kas bija aktuāli vēl tajā brīdī, kad stājos amatā, un es priecājos teikt, ka šie jautājumi tagad ir apklusuši un šādus pārmetumus Latvijai gandrīz vairs nedzird. Ir liels un garš saraksts ar to, ko Latvija ir paveikusi, ko sasniegusi pagātnes izvērtēšanā, holokausta izvērtēšanā savās attiecības ar ebreju kopienu gan Latvijā, gan pasaulē. Tas ir būtisks progress, un, es domāju, ir ļoti svētīgi mums pašiem savā zemē savas jaunās audzes audzināt tolerances, iecietības gaisotnē, un mums ir jāturpina šis darbs, tamdēļ turpina darboties Vēsturnieku komisija, kas ir pievērsusi uzmanību arī tam, lai apzinātu un apgūtu abas okupācijas Latvijā, kas ir būtiski gan mums pašiem, gan starptautiskā izpratnē.

Bet vairāk par visu es uzskatu, ka man kā prezidentei ir bijis uzdevums tautai pašai, Latvijas iedzīvotājiem atgādināt, ka viņi dzīvo šajā zemē Latvijā, kas ir vai nu viņu dzimtene, vai tēvu zeme, vai viņu pašu izvēlētā mītnes zeme. Es esmu viņus mudinājusi uz lojalitāti un mīlestību pret šo zemi. Es esmu viņus mudinājusi uz to, ka tā ir brīva, suverēna, demokrātiska zeme, un atgādinājusi un turpināšu atgādināt to, ka demokrātiskā iekārtā katrs valsts iedzīvotājs ir vērtīgs, katrs pilsonis ir īpaši vērtīgs – liels vai mazs, bagāts vai nabags, jauns vai vecs – katrs cilvēks savai tautai un valstij ir vajadzīgs. Viņa dzīves gājums un viņa spējas, viņa sapņi, sasniegumi — tas viss kopā ir veidojis un veidos to, kas ir Latvijas tauta, kas ir dzīve Latvijā, kas ir Latvijas valsts, kā mēs to uztveram, kā to uztver citi. Valsts — tā nav abstrakts veidojums, valsts nav abstrakta vara un elite, valsts — tie esat jūs un es, tie esam mēs visi. Valsts — tie ir cilvēki. Tādu es izprotu Latviju, tādu es izprotu cilvēku gan Latvijā, gan visur citur pasaulē.

Priecājos arī par to, ka man ir bijusi izdevība runāt citās zemēs ne tikai kā Latvijas pārstāvei par Latvijas jautājumiem, bet arī par tādiem jautājumiem, kas skar cilvēci vispār, — cilvēktiesībām, iecietību, par rasu naidu un cīņu pret to, bēgļu problēmām, par sieviešu tiesībām un par daudziem citiem vispārcilvēcīgiem jautājumiem. Arī tie man šķiet būtiski, jo mēs jau katrs esam ne tikai savas valsts pilsonis vai savas valsts prezidents un pārstāvis, mēs vairāk par visu esam cilvēki. Cilvēcīgās vērtības, morālās, garīgās vērtības, vispārējie principi, uz kuriem mēs vēlētos veidot civilizētu pasauli, arī ir būtiski. Par tiem ir jādomā, par tiem ir jādebatē un jārunā ar tiem, kas nav katrā jautājumā vienisprātis ar mums, bet mums ir jāvienojas, ja vēlamies dzīvot stabilā, mierīgā un konstruktīvā sabiedrības gaisotnē.

Paldies!”

Pēc tam Valsts prezidente atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

“LV” jautājums: — Prezidentes kundze, analizējot īpašo vērību, ko jums veltījuši ASV prezidents, Francijas prezidents, Vācijas un citu lielvalstu vadītāji, radies secinājums, ka Rietumu pasaules līderi uz jums tagad raugās kā uz postkomunistisko valstu prezidentu neformālo līderi un tieši ar jūsu starpniecību nodod vēstījumus arī citām postkomunistiskajām valstīm. Kā jūs pati izjūtat šo savu jauno misiju? Vai tā nav arī papildu psiholoģiska slodze?

V. Vīķe-Freiberga: — Es nedomāju, ka labas attiecības jebkad varētu būt par slogu. Tieši otrādi — jāpriecājas, ja valstu līderiem izdodas savā starpā nodibināt labas personīgās attiecības. Tas nekad nenāk par ļaunu. Tieši otrādi — tas nāk par labu daudzos gadījumos, kad jāizšķiras — iet pa labi vai pa kreisi. Man prieks, ja kāds uzskata, ka es varu runāt plašākos jēdzienos, jo, kā jau nupat teicu, man ļoti būtiskas ir arī vispārcilvēciskas vērtības. Arī vispārējie principi, pēc kuriem mēs, šīs postkomunistiskās valstis, gribam veidot savu dzīvi, un vērtības, uz kurām mēs gribam balstīties. Tas ir meklēšanas process. Tas nav jau kaut kas gatavs, ko varam vienkārši pārņemt, tā teikt, norīt kā zāļu tableti, un tad mēs “būsim gatavi”. Tas ir tāds asimilēšanas un veidošanas process. Mums šīs jaunās vērtības jāuzņem sevī un jāīsteno dzīvē. Tas ir nemitīgs radošs un turpināts process. Bet es gribu teikt, ka vērtībām vajadzīgas arī personas, kas prot tās formulēt un izteikt vārdos, kas prot arī šos mērķus izteikt vārdos. Ja Dievs man ir devis runas dāvanas, ar kurām pārliecināt ļaudis un likt viņiem sajust, ka es atspoguļoju arī viņu viedokli un viņu jūtas, tad es par to, protams, tikai priecājos.

Jautājums: — Prezidentes kundze, kā jūs vērtējat faktu, ka Tautas partijas pieprasījums pēc valdības demisijas izskanējis īsi pirms prezidenta vēlēšanām? Vai jūs šeit velkat kādas paralēles? Un kā jūs vērtējat procesus, kas notiek attiecībā pret Rīgas domi?

V. Vīķe-Freiberga: — Mēs esam jau dzirdējuši daudzus minējumus, ka tieši uz prezidenta vēlēšanām būtu gaidāmi mēģinājumi gāzt valdību. Pirmās hipotēzes šajā sakarā bija tādas, ka notiks tirgošanās par prezidenta posteni un ka tas varbūt ļaus partijām kaut kā pārprofilēties vai pārkārtoties. Bet redziet, cik situācija ir garlaicīga, jo tik daudzas partijas jau šobrīd publiski savu vēlētāju priekšā ir paudušas savu apņēmību atbalstīt mani kā prezidenta kandidātu. Tātad šis elements no spēles laukuma nozūd, un paliek politiķu parastā vēlme. Saprotiet, nevienai opozīcijai negribas sēdēt opozīcijā, ikviena opozīcija labprāt pārveidotos par pozīciju. Tas demokrātiskā sabiedrībā ir pilnīgi normāli, gan valdībai, gan parlamenta frakcijām jārēķinās ar šādu situāciju. Protams, opozīcija centīsies atrast izdevīgu brīdi, kad būs cerības savu mērķi panākt. Bet, protams, nekas jau viņiem nekaitēs pamēģināt arī tad, ja rezultāts nav pilnīgi drošs.

Kas attiecas uz Rīgas domi, es domāju, šeit tiešām veidojas ļoti nopietns precedents jautājumā par to, kāds ir varas līdzsvars starp pašvaldībām un centrālo jeb nacionālo valdību. Konkrēti Rīgā, kas ir ļoti nopietns spēks valsts mērogā. Kaut vai Rīgas budžets – tas ir ļoti liels, salīdzinot arī ar valsts budžetu.

Jā, patlaban notiekošie procesi veido ļoti nopietnu precedentu, kam es kā prezidente sekoju līdzi ar vislielāko uzmanību. Jāskatās, kā šie procesi virzīsies tālāk, jo mūsu likumdošana paredz tādu eventualitāti, ka pašvaldību ministram, lai kā viņu tai brīdī dēvētu, ir tiesības atsaukt municipalitātes jeb pašvaldības vadītāju. Ir arī iespēja viņam atlaist kādu domi un izsludināt jaunas vēlēšanas. Tāds gadījums, ja nemaldos, jau ir vienā mazā pašvaldībā. Šķiet, ka tas notiek pirmo reizi mūsu vēsturē (varbūt es maldos), un man ir ļoti nopietni jāseko, lai viss notiktu precīzi likuma robežās, atbilstoši mūsu Satversmei.

Jautājums: — 1999. gadā, stājoties amatā, jūs Saeimā teicāt, ka jūsu galvenais uzdevums būs panākt tautas uzplaukumu un labklājību, un tikai pēc tam jūs minējāt ārpolitikas uzdevumus. Vai jūs varat precizēt, ko jums izdevies izdarīt iekšpolitiski? Nav noslēpums, skeptiķi uzskata, ka prezidenti interesē tikai tas, kas notiek ārpus Latvijas, nevis Latvijā .

V. Vīķe-Freiberga: — Ā, tas ir ļoti labs formulējums! Tātad, ja viņa ir izcili laba ārpolitikā, tad viņa nevar būt laba iekšpolitikā?! Jo “nevar” jau cilvēks būt labs uzreiz divās jomās! Tas ir kā savienoto trauku likumā. Viņai tātad Dievs tik vien ir devis šo spēju, un vairāk viņa nevar!

Ziniet, te nu es tiešām aicinātu ļaudis paskatīties tīri uz kvantitatīvajām aktivitātēm, kas man kā prezidentei šo četru gadu laikā ir bijušas. Patlaban mēs velkam kopā galus un mēģinām noteikt, cik daudz ir paveikts. Caurmērā man ik gadu bijuši astoņsimt dažādi publiski pasākumi, kuros esmu piedalījusies, ieskaitot sestdienas, svētdienas, Ziemassvētkus, Jaungadu, atvaļinājumu ... tātad aptuveni astoņsimt pasākumi gadā, un vairāk nekā puse no tiem ir aktualitātes, kas saistītas tieši ar Latvijas iekšpolitisku. Bet šis tiešām bijis ārkārtīgi intensīvs periods mūsu valsts ārpolitikā, jo bijusi nepieciešama ļoti izvērsta diplomātiskā aktivitāte, lai panāktu mērķus, ko jau tiku minējusi.

Taču arī šie mērķi jau nav vērsti ne uz ko citu, kā vien lai Latvijā valdītu miers un labklājība. Nebūtu taču jēgas pabeigt visas ES iestāšanās sarunu sadaļas tik īsā laikā, par ko mēs pamatoti varam lepoties, ja rezultāts no tā nebūtu mūsu tautas labklājība. Visu šo mērķu, gan drošības, gan iesaistīšanās ES, ko varam uzskatīt par ārpolitiskiem mērķiem, īstenā nozīme ir mūsu tautas dzīves uzlabošana. Gan drošības, gan pārticības ziņā. Lai mēs varētu būt droši, izejot uz ielas, ka, ja ar mums, nedod Dievs, kas notiek, tad mēs varam sagaidīt profesionālu policijas attieksmi, taisnīgu tiesu utt. Ka mēs vecumdienās varam sagaidīt cilvēka cienīgu pensiju. Ka mēs savus bērnus varam sūtīt skolā, kur viņi saņem pienācīgu izglītību. Ka attīstās mūsu zinātne un tehnoloģija, lai mēs būtu konkurētspējīgi pasaulē. Lai mēs nebūtu visai Eiropai priekšā mirstības ziņā no sirds un asinsvadu slimībām... Tas viss ir savstarpēji saistīts. Nav tā, ka var kā ar nazi atšķirt ārpolitiku un iekšpolitiku. Viens iedarbojas uz otru, un otrs iedarbojas uz pirmo. Mēs tikām izvērtēti pirms mūsu uzņemšanas struktūrās. Aizšautas pīles nevienu neinteresē. Nevienu neinteresē disfunkcionāla sabiedrība. Nevienu neinteresē kriminogēna un atpalikusi sabiedrība. Tas ir abpusējs process. Mēs pierādām citiem, ko spējam. Bet tajā pašā laikā mēs sev iegūstam labāku dzīves kvalitāti. Labāku dzīves kvalitāti ikvienam cilvēkam, ikvienā dzīves posmā, no šūpuļa līdz kapam. Tas ir pats augstākais mūsu mērķis.

Un iekšpolitikā visas aktivitātes, kurās prezidente cenšas piedalīties savu Satversmē uzticēto pienākumu ietvaros, ir skārušas gan bērnus un jaunatni, gan vecos ļaudis, atstumtos un pamestos. Ir skārušas sportu un kultūru, baletu un hokeju. Skārušas lauku un pilsētu ļaudis. Skārušas gan augstākos zinātniekus, gan cilvēkus, kas cieš no ļoti nopietnas garīgās atpalicības. Mums ir visi pārskati, kur esam bijuši un ko esam darījuši. To visu iespējams novērtēt. Un ticiet man, kundze, šajos četros gados nav slinkots. Es varētu teikt kā tautasdziesmā, ka “tecēdama vien tecēju” šo četru gadu garumā.

Jautājums: — Vai, atskatoties no laika distances, šajos četros gados bijis kāds lēmums, ko jūs tagad darītu citādi?

V. Vīķe-Freiberga: — Es cenšos katru savu dzīves dienu dzīvot tā, lai man vēlāk nebūtu jāsaka: es to nožēloju! Ikvienu lēmumu es pieņemu pēc tās informācijas, kas attiecīgajā brīdī ir manā rīcībā. Kas man tajā brīdī ir pieejama. Pēc tā, ko tajā brīdī ir iespējams darīt. Es varu likt roku uz sirds un jums apgalvot, ka nenožēloju nevienu lēmumu, ko esmu pieņēmusi, jo vēl arvien esmu pārliecināta, ka tas bija labākais, kas jādara. Un arī ar to gudrību, kas nāk jau pēc notikuma, es uzskatu, ka man nav nekas jāatsauc vai jānožēlo.

Jautājums: — Kas, jūsuprāt, jādara prezidentam, lai tuvinātu divas kopienas Latvijas sabiedrībā?

V. Vīķe-Freiberga: — Prezidentam vispirms jāpauž principi par to, kādu viņš saskata moderno, demokrātisko un atvērto Latviju. To es esmu arī centusies darīt, vispirms jau visās savās 18. novembra runās. Jau pirmā no tām iezīmēja pilsonības un civilās sadzīvošanas principus, uz kuriem Latvijas valstij būtu jābalstās. Es esmu šos principus uzsvērusi arī vairākās citās tautai adresētās runās. To jūs atradīsit arī manā viedoklī par dažādiem jautājumiem, piemēram, par izglītības jautājumiem, par savu kultūras mantojumu, par mātes valodas nozīmi cilvēka personības attīstībā...

Es vēlos izteikt pateicību “Latvijas Vēstnesim” par to, ka “Latvijas Vēstnesis” ļoti rūpīgi pieraksta manis teikto visās iespējamās publiskās tikšanās reizēs. Tagad ne vien žurnālistiem, bet arī nākotnes pētniekiem kādreiz būs pieejams šis ļoti būtiskais materiāls, kad viņi, ar zināmu laika atkāpi, vēlēsies izvērtēt, ko šī Latvijas Valsts prezidente savas darbības laikā paguvusi.

“LV” jautājums: — Prezidentes kundze, vai jums tomēr neliekas, ka, rēķinoties ar mūsu sabiedrības eventuālo pasivitāti, referendumu par iestāšanos ES vajadzētu rīkot divas dienas?

V. Vīķe-Freiberga: — Redziet, kā zinātniece es jums uz to nevaru atbildēt, jo man nav šādu datu. Lai argumentētu pilnīgi pārliecinoši, šajā jomā vajadzētu būt kādām analīzēm par mūsu iepriekšējo vēlēšanu rezultātiem. Man nupat bija tikšanās ar Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Arni Cimdaru. Viņš uzskata, ka Latvijā vēlēšanu procesi bijuši ļoti aktīvi, ka Latvijā iedzīvotāji ļoti atbildīgi piedalās vēlēšanās. Katrā ziņā šis referendums būs īpaši svarīgs. Es uzskatu, ka mums tagad ir ļoti svarīgi aģitēt — es nebaidos no šī vārda “aģitēt” — ka jāiet un jānobalso. Par vai pret, tā jau ir katra cilvēka sirdsapziņas lieta un katra cilvēka izvēles tiesības. Bet ir jāiet un jābalso. Ja ir apņemšanās, tad to var izdarīt arī vienā dienā. Protams, nedrīkst būt tā, kā es dzirdēju no Polijas, kur viena dāma par referenduma dienu bija teikusi: “Man sen nav bijusi brīva diena. Beidzot es varēšu palikt mājās un gulēt uz dīvāna, kājas gaisā sacēlusi...”

Šī nu gan nav diena, kad to darīt! Mīļie radi, atcerēsimies, ka visa mūsu nākotne un mūsu bērnu nākotne ir uz spēles! Tādēļ 20. septembra referendumā vajag piedalīties mums ikvienam!

Valsts prezidentes Preses dienests

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors