Mūžības ceļos aizgājusi valodniece Velta Rūķe–Draviņa

7. maijā mūžības ceļos aizgājusi viena no ražīgākajām un daudzpusīgākajām latviešu valodas pētniecēm – Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere, Zviedrijas Karaliskās Humanitārās akadēmijas akadēmiķe filoloģijas doktore, Stokholmas universitātes emeritētā profesore Velta Rūķe–Draviņa.

Šodien, 10. jūnijā, Stokholmas meža kapos notiek atvadu dievkalpojums.

Lai katrs tā nesam savu valodu pasaulē

Šodien Stokholmas meža kapos mūžības ceļos izvadīja ievērojamo valodnieci Veltu Rūķi–Draviņu

2003. gada pavasaris latviešu valodniecībai nācis ar bargu salnu – 7. maijā mūžības ceļos aizgājusi viena no ražīgākajām un daudzpusīgākajām valodas pētniecēm – Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere, Zviedrijas Karaliskās Humanitārās akadēmijas akadēmiķe filoloģijas doktore, Stokholmas universitātes emeritētā profesore Velta Rūķe–Draviņa. Šodien, 10. jūnijā, Stokholmas meža kapos notiek atvadu dievkalpojums, ko vada prāveste Ieva Graufelde. Pelnu urna, izpildot aizgājējas vēlēšanos, tiks guldīta Latvijas zemē. Atvadu rindas no Stokholmas atsūtījusi Veltas Rūķes–Draviņas skolas biedrene, trimdas ceļu līdzgaitniece un pēdējo mūža gadu tuvākais draugs – literatūras zinātniece Valentīne Lasmane (Vaļa – kā Velta viņu vienmēr uzrunājusi) un tepat no Rīgas – baltu valodniece akadēmiķe Aina Blinkena un literatūras pētniece un esejiste Saulcerīte Viese, kuras bija starp pirmajiem Latvijas zinātniekiem, kas jau pirms Atmodas dibināja kontaktus ar savu izcilo kolēģi.

“LV” informācija

Valodu vērtējot arī kā gara izpausmi un vienotāju

Dzimtenes vasara. Studentu kopas “Ramave” saimniece. Trimdas ceļos Zviedrijā. Lundas universitātē 1949.gadā

Velta Rūķe dzimusi 1917. gada 25. janvārī. Viņa ir sava slavenā skolotāja Jāņa Endzelīna novadniece un arī viņa darbu līdzgaitniece un turpinātāja. Savu mūžu viņa veltījusi latviešu valodas pētīšanai, kopšanai un popularizēšanai pasaulē. Pēc studijām Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltu valodu nodaļā 1939. gadā viņa kļuva par prof. Endzelīna asistenti. Strādāja Latviešu valodas krātuvē, kur viņas pārziņā bija Dialektoloģijas sektors, Latviešu valodas atlants un pareizrakstības un terminoloģijas jautājumi, kas prasīja daudzpusīgas zināšanas. V.Rūķe piedalījās visās sēdēs par pareizrakstības un valodas kultūras jautājumiem, un jau 1940. gadā J.Endzelīna redakcijā nāca klajā jaunās valodnieces sastādītais padomu krājums biežāk sastopamo valodas kļūdu novēršanai “Valodas un rakstības jautājumi”. 1942. gadā iznāca viņas sastādītā “Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca”. Ņemot vērā J.Endzelīna atzinumu, ka bez pamatīgas izlokšņu izpētes nevar tapt ne pilnīga vārdnīca, ne zinātniska gramatika, V.Rūķe pievērsās dialektoloģijai, kas kļuva par vienu no viņas visvairāk aprūpētajiem darba laukiem visa mūža garumā. Jau studiju laikā tapis “Višķu izloksnes apraksts” (1939), latviešu valodas krātuvē izstrādāta “Programma izlokšņu aprakstiem” (1940), lai taptu pēc vienotas sistēmas sagatavots materiāls iecerētajam Latviešu valodas dialektu atlantam. (Šā atlanta 1. sējums – Leksika – Latvijā tika ilgi gatavots un nāca klajā tikai pēc 60 gadiem – 1999. gadā.) Latviešu izlokšņu pētīšana un dialektu atlanta problēmas valodnieces uzmanības lokā bija arī emigrācijā Zviedrijā, kurp viņa kopā ar dzīvesbiedru Kārli Draviņu devās 1944. gadā. Kopā ar K.Draviņu sarakstīts plašs pētījums četrās grāmatās par Stendes izloksni (1955, 1956, 1958, 1962), ir virkne rakstu par dialektoloģijas un dialektu atlanta problēmām, monogrāfija par Kauguru vietvārdiem (1971). Atšķirībā no daudziem iepriekšējiem izlokšņu pētniekiem V.Rūķe–Draviņa uzskatīja, ka nozīmīga ir ne tikai “tīrā izloksne”, bet arī dialekts, ko runā vidējā un jaunā paaudze. Liela uzmanība pievērsta izlokšņu īpatnību izvērlaintēšanai literārajā valodā, īpaši daiļliteratūrā, par ko liecina tādi raksti kā “Senie neretiešu vārdi J.Jaunsudrabiņa “Zaļajā grāmatā”” (1961), “Rainis kā augšzemnieku valodas pārstāvis” (1965), “Izloksnes latviešu literatūrā” (1943).

Zviedrijā turpinājās valodnieces aktīvā valodnieciskā darbība, ātri pielāgojoties trimdas apstākļiem. Sākumā viņa strādāja Lundas universitātes arhīvā, no 1948. līdz 1965. gadam bija baltu un slāvu valodu lektore un arī pati studēja Stokholmas universitātē slāvu valodas. 1959. gadā par latviešu valodas deminutīvu pētījumiem iegūts filoloģijas doktora grāds, un ar 1966. gadu V.Rūķe–Draviņa bija Stokholmas universitātes docētāja, ar 1969. gadu profesore vispārīgajā valodniecībā. 1970. gadā viņa ievēlēta par profesori baltu valodās, un profesore izveido trimdā Baltu valodu studiju centru, kurā viņas vadībā mācījušies un zinātniskus darbus sagatavojuši daudzi baltisti, kā A.Eihe, K.Kļava, T.Matiasens, B.Metuzāle–Kangere, M.Krastiņa un A.Priedīte. Šai laikā Stokholma kļūst par ievērojamu baltistikas centru, kur liela nozīme V.Rūķes–Draviņas organizatoriskajai darbībai. Te notiek Baltijas konferences, top filoloģiski rakstu krājumi “Ceļi”, “Zari”, “Raiņa un Aspazijas Gadagrāmata”, vairāku valstu latviešu valodas pētītāju nozīmīgāko rakstu krājums “Valodas jautājumi” (1992). Profesore piedalās arī daudzos starptautiskos kongresos un konferencēs, publicē rakstus autoritatīvos pasaules valodniecības izdevumos, iekļaujot latviešu valodu starptautisko valodniecības pētījumu lokā. Plaša ir valodnieces pētījumu tematika – te ir gan dialektoloģija, gan gramatika, gan stilistika, semantika, leksikoloģija un frazeoloģija, gan bilingvisms un valodu kontakti, gan literārās valodas vēsture un valodu kultūra. Latviešu valodnieku publikācijas, kaut arī to nav pārāk daudz, raksturo jauna, svaiga tematika un jaunu metožu izmēģināšana latviskas vielas apstrādājumā. Arī V.Rūķe–Draviņa izmantojusi tolaik Latvijai netradicionālās metodes – sociolingvistikas, psiholingvistikas metodes valodu kontaktu un divvalodības pētījumos, kvantitatīvo metodi latviešu valodas skaņu biežuma apskatā, konfrontatīvās, resp., kontrastīvās gramatikas gaismā aplūkotas zviedru, vācu, poļu, lietuviešu un latviešu valodas salīdzinājuma konstrukcijas, socioloģiskā skatījumā vērtēti Latvijas vietvārdi.

Foto: Juris Krieviņš Atmodas rītausmā Latvijā. 1988.gadā Lielvārdē, pie Lāčplēša akmens. No kreisās: S.Viese, V.Rūķe–Draviņa, R.Paroleks, V.Ēlerte, I.Vāka, I.Riekstiņš un H.Ringholms

Arī būdama emigrācijā, V.Rūķe–Draviņa rūpīgi vēroja valodas norises dzimtenē, pat izstrādāja savus atzinumus par turpmākajiem uzdevumiem latviešu valodas pētīšanā, pirmajā vietā izvirzot valodas faktu fiksēšanu gan no tautas mutes, gan rakstu avotiem un to apstrādi, lai varētu izveidot gan pilno latviešu valodas vārdnīcu, gan seno tekstu un tautasdziesmu vārdnīcu, gan vārdu biežuma (frekvences) vārdnīcu un atsevišķu rakstnieku vārdnīcas. Tiklab Latvijai, kā trimdas zemju latviešiem ļoti svarīgi ir pētījumi par divvalodību – faktoriem, kas nosaka vienas vai otras valodas dominanci, par valodas elementiem, kuri tiek patapināti visdrīzāk un kuri visvēlāk un kādēļ u.tml. Divvalodības problēma bija asa gan okupētajā Latvijā, gan trimdas zemēs, un profesore tai veltījusi gan rakstus, gan monogrāfijas, īpaši pievēršot uzmanību divvalodības lomai bērnu valodas attīstībā un literārās valodas ietekmēšanā. V.Rūķe–Draviņa ir viena no nedaudzajiem valodniekiem, kas sistemātiski pētījusi bērnu valodas attīstību. Monogrāfijā “No 5 mēnešiem līdz 5 gadiem” (1982) aprakstīta ikviena valodas pārmaiņa viņas dēla un meitas valodas attīstībā, sākot ar pirmajām neapzinātajām skaņām līdz vairākvārdu teikumiem. Ņemta vērā arī citas valodas vide. Pētījumā “Mehrsprachigkeit im Vorschulalter” (1985) lingvistiskā un psiholingvistiskā skatījumā konstatētas gan pozitīvas, gan arī negatīvas šā faktora puses, parādītas iespējamās interferences iezīmes.

Viens no nozīmīgākajiem V.Rūķes–Draviņas pētījumiem ir monogrāfija “The Standardization Process in Latvian. 16th Century to the present” (1977) – grāmata par latviešu literāro valodu un tās attīstības ceļiem un principiem. Labi pārzinot bagāto latviešu valodas dialektu materiālu un arī tautasdziesmu un veco rakstu valodu, profesore par tautas vienotības un kultūras attīstībai nepieciešamāko valodas paveidu atzīst t.s. literāro valodu jeb kopvalodu – normēto kopto valodas formu. Šis valodas paveids cieši saistīts ar rakstu valodu un balstās uz vidus dialektu. Monogrāfija ir ilgos gados krāto vērojumu un atzinumu konsekvence un visai detalizēti aplūko visas galvenās latviešu valodas parādības 400 gadu attīstības gaitā. Valodas attīstību pētniece saista ar Baltijas areāla politiskajiem un kultūras notikumiem, arī ar atsevišķu personību lomu valodas attīstībā un kaimiņu valodas un kultūras ietekmi; tāpat redzami atsevišķu normētāju uzskati, pat purifikācijas tendences, kas dažos laikposmos un dažās literātu un valodnieku aprindās bijušas visai bargas un ietekmējušas valodas dinamiku, kā konstatējusi prof. Draviņa, valodas prakse pamazām no vēsturiskā lingvistiskā principa atkāpjas un mainās arī valodas normas, piemēram, tagad pieļautas arī tagadnes darāmās kārtas divdabja formas ar –ošs no pārejošiem darbības vārdiem, sniegbalts tipa salikteņi, legalizēti vārdi rēķins, šķēres, rīvmaize u.tml. Vērā ņemama ir atziņa, ka mūsu dienās valodas kuplināšanā un normu izvēlē lielāka nozīme ir rakstniekiem un kultūras darbiniekiem nekā neliterātu sabiedrībai un vecajai paaudzei.

V.Rūķe–Draviņa nešaubīgi saskatīja latviešu valodas kodolu un galveno attīstības vietu Latvijā, nevis emigrācijas zemēs. Viņa atzinīgi vērtēja 1957. gada latviešu ortogrāfijas reformu un to arī lietoja savos rakstos. Profesore atzina arī latviešu valodas tradīciju citvalodu īpašvārdus latviešu valodā transkribēt, nevis rakstīt oriģinālvalodā, kā arī sieviešu uzvārdos lietot sieviešu dzimtes galotnes.

Tomēr ar valodniecību V.Rūķes–Draviņas darba lauks neaprobežojās; viņa ir filoloģe vārda visplašākajā nozīmē – valodu viņa vērtē ne tikai kā skaņu un formu kopumu saziņas vajadzībām, bet arī kā gara izpausmes līdzekli, jaunrades instrumentu, sabiedrības vienotāju un kultūras attīstības veicinātāju. Tāpēc ļoti daudz rakstu ir par rakstnieku valodu, izmantotajiem vietvārdiem, apvidvārdiem, personvārdiem un frazeoloģiju. Visvairāk pētīta Raiņa, Aspazijas un Jāņa Jaunsudrabiņa valoda, bet analizēta arī Annas Brigaderes, Rūdolfa Blaumaņa un Kārļa Ieviņa, kā arī jaunākās paaudzes latviešu rakstnieku valoda. Publicēti vairāki raksti par tautasdziesmu valodu un Jāņu tradīcijām. Oriģināls ir pētījums par žestu un mīmikas lomu komunikācijā (“Kad ar vārdiem nepietiek”, 1989).

Nav iespējams nelielā piemiņas rakstā pieminēt visu valodnieces devumu mūsu valodai un valodniecības zinātnei. Visi viņas darbi Latvijā nav arī pieejami. Mūsu pienākums būtu labāk apzināt šo valodniecības mantojumu un darīt to vairāk pieejamu Latvijas sabiedrībai. Tajā ir daudz aktuāla arī mūsdienu valodas situācijai.

10. jūnijā no profesores atvadīsies Zviedrijas akadēmiskā saime, un cieņā viņu pieminēsim arī Latvijā un atcerēsimies viņas vārdus: “Izcils zinātnieks ar savu darbu aiznes pasaulē arī savas tautas vārdu.”

Aina Blinkena

Atvadoties no draudzenes

Valentīne Lasmane – Veltai Rūķei–Draviņai

Veltuk! Ko pieminēsim šoreiz? Vai Priedes kundzes latviešu valodas stundas Otrā pilsētas ģimnāzijā Rīgā? Vai iesim pie Tevis mājās Sadovņikova ielā, kurp es gāju kā uz kluso bibliotēku garīgam darbam? Vai paskatīsimies, cik studentu sanskrita lekcijās pie prof. Endzelīna? Jeb atcerēsimies tās 36 stundas kopīgajā laivā liktens pārbraucienā uz Gotlandi 44. gada novembrī?

Te Zviedrijā, Tev bija lemts Tavā pilnbriedā izvērst dauzpusīgu un plašu zinātnieces darbu, bet Rīgā iesāktais draudzības audums nenodila vis — Tavi un mani bērni to vēl stiprināja.

Kā es gavilēju tai dienā, kad Tu kļuvi par zinātņu doktori! To apraksta arī mūsu kopējais draugs dzejniece Anna Dagda vēstulē māsai 1959. gada 12. maijā: “Sest-dien mums te bija svarīga diena — pirmā latviešu zinātniece aizstāvēja doktora disertāciju, pie tam par latviešu valodas deminutīviem. Rūķe-Draviņa, prof. Endzelīna skolniece, laikam visspējīgākā. Pats disputs vilkās sešarpus stundas, un mēs — pāri par 100 latviešu klausītāju — gurām jau nost, bet pati doktorande, kas izskatījās kā īsta ģimnāziste, stāvēja kā svecīte, un visiem profesoriem atlika tikai noliekt galvas un piešķirt visaugstākās atzīmes. Sajūta bija tik fantastiska, kaut aizstāvēšana notika svešās mēlēs — viens oponents runāja norvēģiski, otrs — vāciski, trešais — zviedriski. Tas netraucēja.”

Profesores amatā stājoties, Tev nebija sabiedriskās pieredzes. Bet Tu veici to atturīgi, ar apdomu, iejūtību un sirsnību. Ap Stokholmas fakultāti pulcējās gan pusmūža latvieši, slāpēs pēc latviskas kultūras, literatūras, gan zviedru ģimnāziju beigušie, papildinādami savu latviešu valodu un meklēdami mūsu folkloras un etnogrāfijas bagātības. Tavas prasības bija augstas — bija jāzina senprūšu un leišu valodas pamati un vēsture, kā arī jālasa Glika Bībele oriģinālrakstībā. Tā radās ap Tevi tāds kā Latviskā Vārda cietoksnis. Šurp brauca latviešu jaunieši no Austrālijas un Amerikas. Tavā paspārnē pat tapa pieci doktori baltistikā. Taču Tu atradi patapu arī latviešu sestdienas skoliņai, mācēdama kā bite no visa vākt nektāru medum — latviešu valodas pētniecībai. Tavos skapjos vēl ir neapstrādāti iespēlētie materiāli, kuros skan trimdas bērnu, pusaudžu un veco ļaužu runātā latviešu valoda.

Kad liktenis, kas daudz Tev bija devis, pēdējā desmitgadē Tevi piemeklēja, atņemot Tev valodu, Tavs gars palika nesalauzts. Tu nekurnēdama pieņēmi skarbo izaicinājumu — atteikties no sava mūža darba pamatu pamata — no VALODAS — un paturēji gaišu prātu un siltu sirdi, nezaudējot savu patību, savu dziļāko būtību.

Mūsu senajai draudzībai pienāca tad atvasara. Abas bijām kļuvušas vientuļas vienpatnieces. Man bija jauki ieskriet pie Tevis un, pabradājot pa pagātnes pļavām, Tev laiku īsināt. Labi bija patenkot par atlikušajiem līdzaudžiem, kaut arī Tavas piebildes bija tikai ar pusvārdiem un vienvārdiem. Bet — lūk — mēs sapratāmies, jo tā to mēdz darīt garās jūdzes kopgājēji vēlā saulrietā.

Mīlestība un draudzība iet pāri valodas kavēkļiem.

Vaļa

Pati, stāstot par savu dzimtu

Nu viņa ir aizgājusi no mums. Atstājusi pāri par trīssimt būtiskas publikācijas valodniecības, folkloras, bērna pasaules uztveres jautājumos. Zviedrijas Karaliskās humanitāro zinātņu akadēmijas locekle, Stokholmas universitātes profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle, pasaules līmeņa autoritāte baltu valodu jautājumos. Daudzu jauno valodnieku un latviešu valodas zinātāju audzinātāja. Velta Rūķe–Draviņa.

Par viņu varētu teikt, kā teica velēnu vecīši Annas Brigaderes pasaku lugā: “Balta ēna pārskrēja – labs cilvēks nāk”. Viņas personībai piemita tāds īpaši balts, latvisks valdzinājums, un viņas jaunības fotoattēlos, kur viņa redzama kā studentu kopas “Ramaves”saimniece, viņa savā gaišajā tērpā patiešām atgādina kopš bērnu dienām pazīstamās lugas rosīgo un labestīgo Maiju. No kurienes viņa nākusi?

Kad es, Atmodas laikā gatavodama pēcvārdu Rīgā izdodamajai Veltas Rūķes–Draviņas grāmatai “Jāņi”, sāku iztaujāt par biogrāfijas faktiem, viņa brīnījās – vai tas tiešām vajadzīgs? Vispareizākā zinātnieka biogrāfija taču ir viņa darbu apskats! Bet brītiņu padomājusi, zinātniece piebilda:

– Jā, laikam gan par mani līdz šim neviens nav sevišķi interesējies. Tu taču zini, kādi bija laiki. Tad, kad normāli jauns zinātnieks pēc pabeigtas augstskolas, doktorants, pētniecības projektu iesācējs un vadītājs varētu sākt sabiedrībā plašāk izvērstu darbu, es ar vīru (tikko apprecējušies) nonācām svešas zemes krastā ar to, kas mugurā: bez mantas, bez naudas, neviena asins radinieka šai pusē, ar Latvijas Universitātes dokumentu, kam zviedru acīs bija tikai papīra vērtība. Gadu desmitus ne es , ne mani vecāki, ne citi radi Latvijā nedrīkstēja ne sazināties, ne pat minēt ko par mūsu eksistenci. Un nav jau vēl tālu pagātnē tas laiks, kad nevienu vārdu oficiāli nedrīkstēja teikt par manu darbu šejienes universitātēs, kur nu vēl pieminēt, ka tas notiek manā vadībā…

Stokholmas universitātes profesore pat nedrīkstēja apmeklēt Mālpils kapus, kur gulēja viņas vecaistēvs. Ne tikt uz dzimtām mājām pie Valmieras, Kauguru pagasta “Gaidē”, tieši blakus Jāņa Endzelīna “Mičkēnam”. Bet tad, kad viņa tur beidzot nokļuva, tad fabrikas piedrazātajā laukumā pie Valmieras stacijas pa gabalu varēja saskatīt vienīgi pussabrukušu koka celtni, kas “varēja būt manējā”…

Arī par vecāku dzimtām nebija daudz ko stāstīt. Tāpat kā jaunajam Draviņu pārim dzīvi sajauca Otrais pasaules karš, vecajai paaudzei postu atnesa gadsimta pirmo gadu desmitu notikumi.

– Manu vecāku dzimtas tika izkliedētas Piektā gada revolūcijā (mātes brālēni un māsīca beidzot atrada dzīvesvietu Austrālijā), otrā mātesmāsa ar ģimeni mira Maskavā un Sibīrijā trīsdesmito gadu “valsts nāvē”).

Un tomēr, atminoties tuvinieku skopos stāstījumus par dzimtas priekštečiem, arī Veltai Rūķei–Draviņai ne reizi vien nācies domāt par to, cik daudz cilvēka personībā nosaka gēni, un cik daudz iegūts paša mūžā. Joprojām neatrisināta psiholingvistiska un sociolingvistiska problēma. Īpaši tad, ja zināms – gandrīz visi latvieši beigu beigās sanāk radi, un šiem radiem saknes meklējamas arī citās tautās…

– Kad pirmo reizi manās rokās nonāca sīkāki fragmenti par Matīsa Siliņa dzīvi, sastingu no kādas neticamas fatālas sakritības – valodu prasme, tulkojumi, dzejošana, “Atbalss kalendāri” ar ģeogrāfiskajām kartēm, interese par etnogrāfiju, kultūras vēsturi. Matīss Siliņs bija manas vecmāmiņas brālis no mātes puses. Viens no manas mātes brālēniem bija Pauls Sakss, un bērnībā mana māte vairākkārt nobrīnījās, kur es tāda gadījusies, ka nevaru meldiņu noturēt. .. Mana māte bija no Siliņu–Saksu dzimtas; viņas māte Marija Ervalde bija precējusies ar Kārli Ervaldu, dārznieku, kā tagad teiktu, parku arhitektu, kas iekārtojis vai plānojis muižas parkus Pastendē, laikam arī Aizkrauklē un citur… Pēc dzimtas “mītiem” Ervaldi ieceļojuši no Zviedrijas, Saksu senči savukārt no Saksijas. Visā šajā lietā interesantākais ir tas, ka dzīvē man nav bijis lemts satikties ne ar Matīsu Siliņu, ne Paulu Saksu; arī par viņu dzimtu traģiskajiem likteņiem esmu šo to lasījusi vēlāk. Par tēva radiem zinu vēl mazāk. Arī viņus izputināja Piektais un Septiņpadsmitais. Vienīgi agrās bērnu dienās vasaras mēnešos esmu bijusi kopā ar tēvmāmiņu, kad viņa dzīvoja par vaļinieci radu mājās Mālpilī.Veca salīkusi večiņa, vecā Rūķenīte, taču plašā apkārtnē godam un padomam turēta, jo viņa zināja zāles un vārdus lopiem un cilvēkiem, ar viņu kopā esmu palīdzējusi viņai lasīt un žāvēt zāļu tējas, puķes un augus; esmu – purviņā ogas un sēnes lasot – čūsku vārdiem baidījusi projām no mūsu acīm šos riebīgos mūdžus, no kuriem man bail vēl šobaltdien…

Jā, te nu gan gēnus varēja vai ar roku aptaustīt, es domāju, skatot Stokholmā izdotos “Jāņus”. Autorei jau nebija lielas rocības studentiem domātā mācību līdzekļa izdošanā, un viņa pašas vāktos jāņuzāļu paraugus kopējusi, tos iegaismojot fotopapīrā. Bet tie jau nav viņas vienīgie darbi, kur godavietu ieņem augi. Vēl jau ir grāmata “Cilvēks un daba latviešu tautasdziesmās”, kur savākta vesela kolekcija latviešu mākslinieku zīmēto Latvijas ainavu un vesela virkne pārskatāmu shēmu, kurās analizētas augu, koku un ziedu savdabīgās attiecības ar cilvēku pasauli. Un plaši pētījumi par novadu un rakstnieku valodas īpatnībām, kur atkal dominē dabas tēlu analīze.

Bet savu stāstījumu par saknēm un noslēpumainajiem gēniem Velta Rūķe–Draviņa 1991. gada vēstulē noslēdza ar gandarījumu:

– Laime, kas tikai retam manas paaudzes latvietim, kam nācās atstāt savu zemi, man ir bijusi tā, ka bērnības un jaunības gados varējusi iepazīt tikpat vai visu Latviju. Es nevaru apgalvot, ka esmu bijusi it visos Latvijas pagastos, bet maz ir to novadu, kur es nebūtu bijusi. Savā dzimtajā Kauguru un Valmieras novadā esmu pavadījusi daudzas vasaras un brīvlaika mēnešus (jo tur arī vēlāk dzīvoja mans tēvabrālis ar ģimeni), Gauju esmu iemīļojusi kā savu upi, divdesmitajos gados esmu vasarās bijusi pie vecmāmiņas māsas un mātes māsīcas viņu milzīgajā dārzniecībā Allažu muižas centrā, palīdzējusi potēt ābelītes, lasīt ogas un ganīt govis; tāpat arī daudzkārt tēva radu mājās Mālpilī – siena pļaujā, Vasarsvētku un Ziemassvētku darbos un atpūtā, līgojusi Jāņus; esmu vēlākos kara gados strādājusi par izpalīdzi un mājskolotāju Zemgales lauku mājās; kopā ar māti un tēvu izmantojusi brīvbiļetes, kādas Latvijas laikā piešķīra Latvijas dzelzceļa darbiniekiem un viņu ģimenēm, lai šķērsotu Latviju no ziemeļu Valkas līdz Liepājai, līdz Ventspilij, līdz Neretai.; esmu dzīvojusi pie savas krustmātes Daugavpilī un piedzīvojusi Ziemassvētku vakaru turienes luterāņu baznīcā, kad “sudrabiņa lietiņš lija ziemassvētku vakarā” , atceros vēžošanas nakti Latgales upes malā, esmu baudījusi vasaras nakts idilli Stropu kurortā pie Daugavpils un kādu citu vasaru Višķos, kur no latgaliešu draudzenēm iemācīojos “zīdi, zīdi rudzu vōrpa”, valodas materiālus un folkloru vākdama esmu kājām un ar divriteni izstaigājusi turpat vai visu Latgali, Cēsu un Valmieras novadu, kopā ar ekspedīcijas dalībniekiem vēl pēdējā kara vasarā Dundagas nostūri; esmu redzējusi un dzirdējusi, kā toreiz dzīvoja lauku ļaudis, saimnieki un kalpi, trūcīgi un turīgi ļaudis… Un tagad likšu punktu. Nekas no tā jau nav rakstāms “Jāņu “ ievadā. Bet, ja nu tu jautāji un biju piesēdusies pie mašīnas, tad iznāca tādas garākas atmiņas. Lai tev labi!

Bet starp atmiņu rindām bija vēl kāda neliela piezīme: kad zinātniece beidzot varēja aicināt uz Zviedriju savu māti, tā brauca ar “negrozāmu vēlēšanos”, lai meita guldina viņu Latvijas zemē. Nu arī meita atgriezīsies uz visiem laikiem dzimtenē – zināmā, mīlētā, dārgā. Latvijas zemē, kuras godu Velta Rūķe–Draviņa savā darbā cēlusi augstāk par visu.

Saulcerīte Viese