“Sargājiet, sūnakļi, sili un simtgados neskartie dumbri, Sēļzemes sēklu un sirdi!”

— Velta Toma

Sēlijas krāsas Stendera mūžā

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Dr. philol. Zigrīda Frīde:

Referāts Sēlijas 3. kongresam, 2003. gada 22. maijā, Viesītē

18. gadsimta Latvijas kultūras vēsturē vadošā literāta Gotharda Frīdriha Stendera (1714 – 1796) dzīve ritējusi gan Vācijā, gan Dānijā, tomēr sava mūža lielāko daļu viņš pavadīja Kurzemes un Zemgales hercogistes Augšzemes jeb Dienvidsēlijas zemēs. Tāpēc, lai īsumā raksturotu Stendera personības spilgtākos aspektus, tos varētu reducēt uz Sēlijas karogā simboliski ietvertajām sarkan–balti–zaļajām krāsām: tā ir asins balss, tiekšanās pēc gara gaismas un dzimtās zemes mīlestība. Stendera garīgo identitāti veidoja Eiropas izauklētā garīgā kultūra un kristīgā tradīcija. Viņa nacionālo apziņu noteica dzimtas baltvācu izcelsme un patriotiskās jūtas – piederība visai Kurzemes hercogistei.

Stenders, kurš dzimis, audzis un strādājis senajā sēļu novadā Daugavas kreisajā krastā, bērnību pavadījis Lašu mācītājmuižā, skolu apmeklējis Jaunsubatē, bet pēc studijām 1744. gadā ordinēts Lindes–Birzgales draudzē. Šeit radās un visu mūžu saglabājās viņa interese par latviešu tautu, valodu un tās attīstības iespējām. Kad pēc ārzemēs pavadītajiem septiņiem gadiem Stenders ieradās Jelgavā, hercogs E.J. Bīrons viņu jau otro reizi oficiāli apstiprināja mācītāja amatā (1766), šoreiz vienā no lielajām Kurzemes draudzēm Sēlpils prāvesta iecirknī.

Senās sēļu zemes, kas vēsturiski administratīvā kārtā tikušas sadalītas gan ar Kurzemes, Vidzemes un Latgales, gan ar Lietuvas robežām, savā centrālajā daļā veidoja latviski nozīmīgu novadu. Tolaik apvienotā Sēlpils un Sunākstes draudze skaitījās laba un pagodinoša vieta mācītājam, kurš izteicis vēlēšanos darboties latviešu lauku vidē. Jāatzīmē, ka Stenders apzināti bija izmantojis iespēju atgriezties savā dzimtajā Sēlijas novadā, gan nevis tēva mājās, kur mācītāja amatu jau divpadsmit gadus pildīja viņa brālis, bet šoreiz tai iecirknī, kur par prāvestiem reiz bija kalpojuši viņa paša dzīvē neiepazītais vectēvs Konrāds Stenders (1707 – 1711) un arī vecvectēvs Johans Stenders (1665 – 1669). Arī Gothards Frīdrihs Stenders 1782. gadā tika iecelts par Sēlpils prāvestu.

Stājies amatā, Stenders Augšzemē veica pārbaudes ne tikai savās Sēlpils un Sunākstes draudzēs, bet arī Saukā, Neretā, Secē un Biržos. Viņš interesējās par latviešu zemniecības dzīvesveidu un pierakstījis gan valodas leksiskās īpatnības, gan novada tautasdziesmas, mīklas, sakāmvārdus un parunas, kā arī tautā izplatītos ticējumus. Tomēr konkretizēta Sēlijas novada specifika parasti viņa literārajos darbos neizceļas. Kā izņēmums starp stāstiem, kas notikuši vācu, turku, romiešu vai angļu zemēs, pavīd vēstījums “Sērenietis” (1789), kur aprakstīts Daugavas plūdu posts Jaunjelgavas miestā un kāda godīga Vecsērenes vīra nesavtīgā palīdzība cietušo glābšanas darbos. Stenders arī savos valodnieciskajos sacerējumos Sēliju nav īpaši izdalījis pārējo Latvijas novadu starpā. Sēliskās izloksnes viņš savā gramatikā nav izcēlis, bet piezīmes (salīdzinājumā ar literāri pareizāk runājošajiem apvidiem) pierakstītas par latgaliskajām, tāmnieku un suitu runas īpatnībām.

Rūpējoties par latviešu garīgo attīstību, Stenders meklēja un veidoja racionālas izglītošanas iespējas. Viņa sirds aicinājums nepārprotami bija literārie centieni, bet par viņa mērķi kļuva vēlēšanās būt iespējami noderīgam tautas izaugsmē. Dzīvodams laikā, kad Kurzeme no Vidzemes un Latgales bija valstiski nošķirta, Stenders garīgi tuvināja pāri robežām dzīvojošās tautas pārstāvjus. Viņa darbi izplatījās visos Latvijas novados un folklorizētos variantos ir pierakstīti pat visattālākajos Vidzemes apvidos un Latgalē. Stenders devis būtisku ieguldījumu visas nācijas intelektuālajā izaugsmē, jo, būdams pārliecināts apgaismes ideju aizstāvis, viņš ar neticami lielu atbildību uzņēmās pienākumu izkopt latviešu valodu un rakstīt tautai, kurai vēl nebija no savas vides nākušu rakstnieku. Turklāt tas notika hronoloģiski tik agrīnā periodā, kad mūsu tuvāko kaimiņzemju literatūrā vēl nebija zemniecībai adresētu laicīgu sacerējumu.

Pateicoties tieši Stendera darbībai, kurzemnieki uz vispārējā Eiropas tautu zemniecības izglītības fona jau 18. gadsimta nogalē saņēma samērā labu savu zināšanu novērtējumu. Daļa no viņiem bija iemācījušies lasīt un rakstīt, turklāt tautas izglītošanai sarakstītās grāmatas bija spējušas modināt interesi par laicīgo literatūru un nonākušas apritē.

Stenders ne tikai (cik tas, protams, bijis viņa spēkos) sekmējis pirmo skolu dibināšanu zemnieku bērniem, bet arī īpaši kvēli mudinājis tautu pašizglītoties. Viņš sarakstīja grāmatas, kas aptvēra gan lasītmācību un reliģijas pamatus, gan arī modernizēja uzskatus un ievadīja ne tikai prozas, bet arī dzejas pasaulē. Tam laikam tautai necerēti plašas iespējas iegūt jaunu informāciju pavēra “Augstās gudrības grāmata”, kas sevišķi spilgti parādīja Stendera veidoto pirmo latviešu grāmatu mērķtiecīgo ievirzi uz jaunu zināšanu sniegšanu. Nākamajos gadu desmitos, latviešiem sākot arvien straujāk apgūt jaunlaiku zinības, viņa sarakstīto darbu nozīmība pat turpināja pieaugt.

Ir pat grūti aptvert, cik dziļa laika straume mūs jau atšķīrusi no šīs literatūras. Pilnīgi dabiski, ka paaudžu laikā ir mainījusies tauta, tās gaume un literatūras mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Mēs vairs nevaram iztēloties savu tālo senču izjūtas, kad viņi lasīja vai klausījās un iegaumēja Stendera sacerējumus, tomēr no šī hronoloģiski lielā atstatuma daudz skaidrāk izceļas viņa veikuma pirmreizība un nozīmība.

Viņš savu auglīgo un krāsām bagāto mūžu veltīja visas sabiedrības, ikviena cilvēka, bet jo īpaši sava novada ļaužu garīgo apvāršņu paplašināšanai.