“Viens likums – viena taisnība visiem”

— tāda ir aksioma pār Latvijas Republikas Valdības sēžu zāli. Lai pēc tāda principa arī ik dienu strādātu ikviens no mums!

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja Inga Muciņa		Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa

Cik sabiedrībai pieejams notārs mūsu zemē

Pagājušā mēneša pēdējā plenārsēdē 29. maijā Saeima konceptuāli atbalstīja Juridiskās komisijas izstrādātos un vienbalsīgi atbalstītos priekšlikumus grozījumiem Notariāta likumā, kas paredz svītrot tās šā likuma normas, kurās noteikts, ka notāru skaits valstī ir ierobežots un to nosaka tieslietu ministrs. Pamatojot to ar notāru pakalpojumu nepieejamību, tiek ierosināts atcelt šo valsts amatpersonām pielīdzināto tiesu sistēmas darbinieku skaita ierobežojumus, lai veicinātu notāru savstarpēju konkurenci un tādējādi darītu to pakalpojumus pieejamākus sabiedrībai. Saeimas lēmums izraisīja tūlītēju un asu reakciju – nākamajā dienā pēc Saeimas plenārsēdes, 30. maijā, notika zvērinātu notāru kopsapulce, kurā tika pieņemta rezolūcija ar iebildumiem pret ierosinātajiem grozījumiem Notariāta likumā, no kuriem galvenais – ka jau šobrīd spēkā esošā likuma redakcija ļauj palielināt notāru skaitu valstī un tādēļ nav nepieciešams pilnībā atteikties no ierobežota notāru skaita principa.

Notariāta likuma grozījumus otrajā, galīgajā, lasījumā (jo likumprojektam piešķirts steidzamības statuss) paredzēts skatīt Saeimas 12. jūnija plenārsēdē. Lai noskaidrotu Notariāta likuma grozīšanas iniciatoru un pretinieku viedokļus, “LV” uz sarunu aicināja Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu un Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāju Ingu Muciņu.

Notāru skaita palielināšanai šobrīd mēs nevaram piekrist

Inga Muciņa, Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

(..) Šobrīd Latvijā ir 96 notāri, pēdējo reizi to skaits tika palielināts 2002. gada pavasarī. Turklāt joprojām ir vairākas vakantas notāru vietas, uz kurām pieteikšanās tika izsludināta pagājušā gada rudenī, — Daugavpilī, Dagdā, Jēkabpilī, Bauskā, Saldū. Mēs prasām vienu vietu papildu arī Krāslavā, kur kolēģe slimības dēļ nespēj pilnvērtīgi pildīt pienākumus. Eksāmens uz šīm vietām saskaņā ar vienošanos ar Tieslietu ministriju notiks 30. jūnijā. (..)

(..) Mēs norādījām, kādēļ mēs nepiekrītam palielināt notāru skaitu šobrīd. Svarīgākais arguments — statistika rāda, ka notariālo darbību skaits pēdējos gados nepārtraukti samazinās. Dzīvokļu privatizācija iet uz beigām — ar to saistītās darbības veidoja lielu daļu no notāru darba apjoma pēdējos gados. Līdzīgi ir ar vēl dažām citām likumdošanā noteiktām notariāli apliecināmām darbībām. Protams, dažas darbības ir nākušas arī klāt, piemēram, saistībā ar mantojuma lietu kārtošanu. Tomēr kopumā notariāli apliecināmu darbību skaits krītas.

Gribētu piebilst arī par valsts finansiālajām interesēm. Ja notāru ienākumi saruks zem 10 000 latu gadā, viņiem vairs nevajadzēs obligāti būt pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem, tādējādi valsts cietīs zaudējumus nesaņemto nodokļu maksājumu veidā. Sarunās ar Saeimas Juridisko komisiju mēs norādījām uz pievienotās vērtības nodokli, kuru mēs ik gadu maksājam. (..)

— Sākot sarunu par Saeimas Juridiskās komisijas iniciatīvu atteikties no notāru skaita ierobežojumiem, jautāšu — vai šāda iniciatīva ir izteikta pirmoreiz? Notariāta likums ir spēkā kopš 1993. gada, vai līdz šim šaubas par notāru skaita ierobežojuma lietderību nebija radušās?

— Norma, kas nosaka ierobežotu notāru skaitu valstī jeb numerus clausus, ir viens no latīņu tipa notariāta darbības pamatprincipiem. Šāds princips darbojas aptuveni 70 pasaules valstīs, kur notariāts darbojas pēc tādiem pašiem pamatlikumiem kā pie mums līdz šim. Šī norma likumā veiksmīgi ir darbojusies visu šo laiku. Jāuzsver, ka likuma izstrādē piedalījās arī ārvalstu lietpratēji. Arī Eiropas Padomes eksperti, kas vērtējuši mūsu Notariāta likumu, ir atzinuši atbilstību normām, un tādēļ mēs 1995. gadā tikām uzņemti Starptautiskajā latīņu notariāta savienībā.

Notāru skaits ir ierobežots sakarā ar valsts kontroli pār notariāta sistēmu. Atbilstoši likumam notārs ir tiesu sistēmai piederīga persona, kas savā darbībā tiek pielīdzināta valsts amatpersonai. Tieši tādēļ nevar būt runa par notāru brīvu savstarpēju konkurenci.

— Kas, jūsuprāt, ir pamudinājis Saeimas Juridisko komisiju uz ideju atcelt šos, tātad tradicionālos, notāru skaita ierobe?ojumus? Kas ir noticis tieši šobrīd, ja tiek gatavotas šā radikālā likuma izmaiņas?

— Uz to man grūti atbildēt. Jāteic, ka Notariāta likums jau pašreizējā redakcijā piedāvā visas iespējas risināt notāru nepieejamības jautājumu, ja tāds ir radies, — likums atļauj tieslietu ministram, pat nekonsultējoties ar Zvērinātu notāru padomi, palielināt notāru skaitu. Līdz šim visu laiku Tieslietu ministrija arī ir risinājusi šo jautājumu, pakāpeniski palielinot notāru skaitu.

Vēlreiz gribu uzsvērt — lai lemtu par likuma grozījumiem, vispirms ir jāizpēta, vai nepieciešamās darbības nevar veikt jau esošā likuma regulējuma ietvaros. Notariāta likums šobrīd ļauj palielināt notāru skaitu valstī, un šādam nolūkam nav nepieciešams nepārdomāti grozīt likumu.

— Kā ir pieaudzis notāru skaits, kopš darbojas Notariāta likums?

— Šobrīd Latvijā ir 96 notāri, pēdējo reizi to skaits tika palielināts 2002. gada pavasarī. Turklāt joprojām ir vairākas vakantas notāru vietas, uz kurām pieteikšanās tika izsludināta pagājušā gada rudenī, — Daugavpilī, Dagdā, Jēkabpilī, Bauskā, Saldū. Mēs prasām vienu vietu papildu arī Krāslavā, kur kolēģe slimības dēļ nespēj pilnvērtīgi pildīt pienākumus. Eksāmens uz šīm vietām saskaņā ar vienošanos ar Tieslietu ministriju notiks 30. jūnijā.

— Atgriežoties pie Saeimas Juridiskās komisijas iesniegtajiem grozījumiem Notariāta likums, — kāpēc šāds priekšlikums radās tieši šobrīd, kāds, jūsuprāt, bija tā iemesls, un kas bija autors?

— Man jāsaka — šī iniciatīva radās milzīgā, man nesaprotamā steigā. Cik man zināms, Juridiskās komisijas 27. maija sēdē šāds jautājums iepriekš nebija paredzēts, tas tika iekļauts pēkšņi. Arī Saeimas 29. maija plenārsēdes darba kārtībā tas nebija laikus iekļauts un parādījās tikai sēdes dienā. Saeima nobalsoja par likumprojekta nodošanu komisijām, pieņemšanu pirmajā lasījumā un arī par steidzamības piešķiršanu. Faktiski bija radīti gandrīz vai visi priekšnosacījumi, lai tajā pašā dienā pieņemtu šo projektu arī otrajā, galīgajā, lasījumā. Tas mums nav saprotams — kādēļ bija nepieciešama šāda steiga, kas tie bija par ārkārtējiem apstākļiem, kas prasīja piešķirt šim likumprojektam steidzamību?

Acīmredzot šī ideja — atcelt notāru skaita ierobežojumu Latvijā — nāk no Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Āboltiņas kundzes. Mēs skaidrojām savu pozīciju gan tieslietu ministram, gan Saeimas Juridiskajai komisijai. Mēs iesniedzām tieslietu ministram, finanšu ministram un Saeimas Juridiskajai komisijai savu situācijas analīzi un priekšlikumus: vispirms aizpildīt šobrīd tukšās notāru vietas, ieviest Zvērinātu notāru padomes izstrādātus ieteikumus notāru biroju darba uzlabošanai, noteikt vienu dežurējošu notāru Rīgā sestdienās u.c.

Mēs norādījām, kādēļ mēs nepiekrītam palielināt notāru skaitu šobrīd. Svarīgākais arguments — statistika rāda, ka notariālo darbību skaits pēdējos gados nepārtraukti samazinās. Dzīvokļu privatizācija iet uz beigām — ar to saistītās darbības veidoja lielu daļu no notāru darba apjoma pēdējos gados. Līdzīgi ir ar vēl dažām citām likumdošanā noteiktām notariāli apliecināmām darbībām. Protams, dažas darbības ir nākušas arī klāt, piemēram, saistībā ar mantojuma lietu kārtošanu. Tomēr kopumā notariāli apliecināmu darbību skaits krītas.

Gribētu piebilst arī par valsts finansiālajām interesēm. Ja notāru ienākumi saruks zem 10 000 latu gadā, viņiem vairs nevajadzēs obligāti būt pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem, tādējādi valsts cietīs zaudējumus nesaņemto nodokļu maksājumu veidā. Sarunās ar Saeimas Juridisko komisiju mēs norādījām uz pievienotās vērtības nodokli, kuru mēs ik gadu maksājam.

Tādēļ, lai grozītu notāru skaitu, vispirms, mūsuprāt, ir jāsagaida Ekonomikas institūta pētījums, kuru esam pasūtījuši un kurā tiks analizētas notāru slodzes. Šā pētījuma rezultātā, iespējams, varētu noteikt arī jaunas notāru pakalpojumu takses. Mēs vēlamies gūt ekonomisku pamatojumu gan notāru skaita palielināšanai, gan notāru darba izmaksām, ja tas būs nepieciešams. Doma par šādu pētījumu mums radās šajā pavasarī — kad vairākkārt bijām tikušies gan ar Saeimas Juridisko komisiju, gan ar tieslietu ministru. Pētījuma rezultātus Ekonomikas institūts mums sola šā gada rudenī — septembrī vai oktobrī. Mēs vēlamies objektīvu notāru skaita palielinājumu, tādēļ esam pasūtījuši šādu pētījumu. Jāpiebilst, ka, mūsuprāt, šie kritēriji būtu Tieslietu ministrijas kompetencē, kura visus šos gadus ir noteikusi notāru skaitu Latvijā.

— Vai jūs pati savā praksē esat izjutusi to, ka klientu ir par daudz un ir grūtības viņus visus laikus apkalpot?

— Es negribētu piekrist. Notāru noslogotība ir ļoti saistīta arī ar biroja atrašanās vietu. Vecrīgā, kur notiek visa aktīvā banku darbība, iespējams, pie notāra nokļūt ir sarežģītāk. Cilvēki parasti lieki nepiepūlas un nav ar mieru paiet dažu kvartālus tālāk, kur cits notārs varbūt ir daudz mazāk noslogots. Viņi grib saņemt pakalpojumu vistuvākajā notāra birojā un uzreiz. Ja tas nav iespējams, tiek secināts, ka notāri nav pieejami.

— Tātad paši notāri šobrīd neizjūt nepieciešamību palielināt notāru skaitu?

— Ir sarežģīti tieši atbildēt uz šādu jautājumu. Tas ir jāizvērtē. Tieši tādēļ mēs esam par rūpīgu situācijas analīzi.

Bet ikdienā ar gaidīšanu rindā pie notāra ir ļoti dažādi. Mūsu darbs ne vienmēr ir absolūti prognozējams. Ja es ieplānoju, ka līguma apspriešana ar klientu aizņems stundu vai pusotru, bet realitātē ilgst divas stundas, es taču nevaru darbu ar šo klientu tikai tāpēc pārtraukt pusceļā. Tas nozīmē, ka nākamajam klientam ir jāuzgaida. Un tas, manuprāt, ir saprotami un tikai cilvēcīgi.

Protams, ir situācijas, kad ļoti jāsteidzas un notariāls apliecinājums vajadzīgs ļoti pēkšņi — kā situācijā ar bieži pieminēto pilnvaru, kas nepieciešama, bērnam dodoties uz ārzemēm. Es domāju, arī tad, ja cilvēks ir attapies pēdējā brīdī un iepriekš nav pieteicies, neviens notārs viņu neatraidīs un šo pilnvaru sagatavos, pat būdams aizņemts ar citiem klientiem.

Protams, jebkurām prasībām jābūt zināmām robežām. Nevar pusnaktī atcerēties, ka rīt jābrauc uz ārzemēm un vajadzīga pilnvara no mašīnas īpašnieka, un teikt, ka šādā situācijā notārs ir nepieejams.

— Nākamajā dienā pēc tam, kad Saeima 29. maijā pirmajā lasījumā pieņēma lēmumu grozīt Notariāta likumu, notika zvērinātu notāru kopsapulce. Par ko tur tika lemts?

— Tā bija reakcija uz šo Saeimas iniciatīvu. Sapulce beidzās ar divu dokumentu — Zvērinātu notāru kolēģijas aicinājuma un rezolūcijas — pieņemšanu. Abos tiek pausti iebildumi un argumenti pret notāru skaita ierobežojuma jeb numerus clausus atcelšanu. Mēs uzskatām, ka līdz ar to mūsu tieslietu sistēmā tiek palaista “bumba ar laika degli”. Izņemot no pulksteņa vienu zobratiņu, tiek bojāts viss mehānisms. Ierobežots notāru skaits ir viens no latīņu notariāta principiem aptuveni 70 valstīs, kur darbojas šāda notariāta sistēma, kur numerus clausus nesaraujami savstarpēji saistīti ar vairākiem citiem principiem.

Svarīgākais no tiem — notārs pilda publiskās varas funkcijas, kuras tam deleģējusi valsts, un savā darbībā ir pielīdzināms valsts amatpersonai, tātad pārstāv valsti un valsts intereses. Ar savu apliecinājumu notārs piešķir dokumentam publisku ticamību, nodrošina darījumu tiesisko drošību. Ja Saeimas Juridiskā komisija piedāvā savstarpēju brīvu konkurenci šīm tiesu sistēmas valsts amatpersonām, tad varbūt tādu pašu konkurenci vajadzētu attiecināt arī uz tiesnešiem un prokuroriem? Kurš ātrāk izskatīs lietu, kurš pieprasīs un pierādīs lielākus sodus — tas labāks?

Otrs arguments. Notārs ir neatkarīgs un neitrāls. Zūdot notāra neatkarībai, ko lielā mērā nodrošina arī finansiālā neatkarība, zudīs arī notariālā apliecinājuma drošība. Vai šeit likuma grozījumu iniciatori saredz trūcīgā cilvēka interešu aizsardzību? Cilvēks, kurš šādā situācijā būs spējis mazāk samaksāt negodīgam notāram, nespēs arī noalgot advokātu. Bet otra puse, kura varēs samaksāt, spēs nodrošināt sev arī advokāta pakalpojumus. Tādēļ es uzskatu, ka Saeimas ierosinātā notāru “brīvā konkurence”, tieši pretēji, nozīmēs nevis pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanos, bet — gluži otrādi — to krišanos.

Tātad var secināt — atņemot notāram finansiālo neatkarību, šai tiesu varas amatpersonai tiks atņemta arī faktiskā neatkarība. Tāds būs šo Notariāta likuma grozījumu rezultāts, pret kuru mēs iebilstam. Mēs uzskatām, ka šādu grozījumu rezultātā var vai nu pilnībā zust notariāta darbības jēga, vai arī ārkārtīgi degradēties.

— Kur ir šī neitralitātes garantēšanas robeža — cik klientu notāram ir nepieciešams, lai tas spētu nodrošināt savu darbību?

— Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēs esam pasūtījuši pētījumu Ekonomikas institūtam. Es pati neesmu ekonomiste un nevaru uz to atbildēt. Mēs uzticēsimies lietpratējiem.

Bet Eiropas Padomes eksperti Notariāta likuma izstrādes laikā Latvijai ieteica vadīties pēc tādas formulas — viens notārs uz aptuveni 25 000 iedzīvotāju. Jā, ir valstis, kur šis iedzīvotāju skaits, rēķinot uz vienu notāru, ir mazāks, bet tur ir nesalīdzināmi lielāks obligāti veicamo notariālo darbību skaits un struktūra, piemēram, atšķirībā no Latvijas — arī pilnīgi visas ar nekustamo īpašumu saistītas darbības. Tādēļ šī attiecība izlīdzinās. Tomēr, ja tiek apgalvots, ka notariāts darbojas neefektīvi, mēs esam gatavi situāciju pētīt. Taču, kā jau minēju, ar ekspertu palīdzību.

Vienlaikus es gribētu atzīmēt, ka, kaut arī likumā noteikto notariālo darbību skaits Latvijā ir salīdzinoši mazāks nekā, piemēram, Igaunijā, Vācijā vai Francijā (faktiski situācijas, kurās ar likumu noteikts obligāts notariāls apliecinājums, var gandrīz vai saskaitīt uz abu roku pirkstiem), ļoti bieži cilvēki nāk pie notāra arī tad, kad likums to obligāti nenosaka. Tas nozīmē, ka mums šobrīd uzticas un notāra apliecinājums ir darījumu tiesiskās drošības garants. Tas ir tas, uz ko tiecas latīņu notariāta sistēma.

Notāra finansiālā drošība ir cieši saistīta arī ar viņa atbildību par savu darbību. Kaut arī notāra darbība atbilstoši likumam tiek apdrošināta un notāra pārkāpuma vai kļūdas rezultātā klients var prasīt atlīdzinājumu no apdrošinātāja, gadījumos, kad apdrošinājuma summa nesedz nodarītos zaudējumus, prasība var tikt vērsta pret visu notāra mantu. Domāju, ka tas ir pilnīgi saprotami — ja likums nosaka tik plašu atbildības apjomu, notāra darbībai ir nepieciešams pietiekams finansiālais segums. Un vienlaikus man ir jājautā — kādu atbildību par nodarītiem zaudējumiem varēs prasīt no nabaga notāra?

— Vai Latvijā jau ir bijis kāds gadījums, kad notārs atbild par klientam nodarītiem zaudējumiem?

— Līdz šim nē. Bet, piemēram, Igaunijā šādi gadījumi jau ir bijuši un šobrīd ir.

— Ir izskanējis, ka notāru skaitu, arī atceļot tā ierobežojumus, faktiski regulēs Notariāta likumā noteiktās stingrās prasības notāra amata kandidātiem — atbilstoša izglītība, pieredze, eksāmens.

— Nedomāju, ka tas ir pietiekami. Bet šobrīd par negodīgumu vai korupciju notāru vidū, atšķirībā no daudzām citām valsts amatpersonām, neviens nerunā. Nav bijis tādu gadījumu. Es uzskatu, ka tas ir līdzšinējās stabilās notariāta sistēmas nopelns.

Latīņu notariāta sistēma darbojas pārsvarā Rietumeiropas jeb kontinentālo tiesību valstīs, kāda ir arī Latvija. Neierobežots notāru skaits turpretī raksturīgs anglosakšu tiesību saimes valstīm, piemēram, ASV vai Lielbritānijai. Kaut gan arī šīs valstis aizvien vairāk novērtē latīņu notariāta radītās drošības priekšrocības. Tādēļ daži ASV štati, piemēram, Florida un Luiziāna, neraugoties uz anglosakšu tiesību sistēmu, salīdzinoši nesen ir pārgājusi uz latīņu notariātu ar ierobežotu notāru skaitu.

— Jūs uzsverat, ka ar notariāta darbības uzlabošanu saistītos jautājumus ir iespējams risināt jau šābrīža likuma ietvaros — ja nepieciešams, tieslietu ministrs, pat nekonsultējoties ar jums, var palielināt notāru skaitu jau tagad. Vai jums ir zināms tieslietu ministra viedoklis par šiem grozījumiem Notariāta likumā?

— Mēs esam tikušies gan ar tieslietu ministru, gan Saeimas Juridisko komisiju un pārrunājuši ar notariāta darba organizāciju saistītos jautājumus. Ministrs lūdza mums izteikt savus priekšlikumus un atbildēt uz jautājumu, vai mēs piekrītam notāru skaita palielināšanai. Mēs iesniedzām viņam vēstuli, kurā izklāstījām savus apsvērumus. Tikšanās laikā mēs vienojāmies, ka Zvērinātu notāru padome izstrādās jaunus priekšlikumus. Padome lēma, ka notāru vietu skaita palielināšanai šobrīd mēs nevaram piekrist un, lai to darītu, ir jāveic pamatots pētījums. Tādēļ mēs pasūtījām jau pieminēto notāru slodzes analīzi un piedāvājām likuma grozījumus atlikt, līdz būs zināmi tās rezultāti. Savukārt atbildes vietā no Juridiskās komisijas pēkšņi uzzinājām par steidzamības kārtā pieņemtajiem sasteigtajiem grozījumiem Notariāta likumā.

Protams, es varu saprast Saeimas deputātus, kuriem pirmajā lasījumā tika piedāvāti šie grozījumi, viņu priekšā nebija Notariāta likuma attiecīgo pantu, bet tikai likumprojekts ar vārdiem “izslēgt”. Ja mutiski tika paskaidrots, ka šie grozījumi nozīmēs notariāta darba uzlabošanu, notāri būs mazāk noslogoti un viņu pakalpojumi kļūs lētāki, ir gluži cilvēciski, ka viņi pārliecinoši nobalsoja par šādiem grozījumiem. Viņiem nav zināmi mūsu argumenti, un netika izskaidrots, kāda loma notāru skaita ierobežošanai ir mūsu notariāta darbības nodrošināšanā.

— Kā jūs rīkosities situācijā, ja Saeima arī otrajā lasījumā pieņems grozījumus Notariāta likumā?

— Mēs izmantosim visus līdzekļus, lai aizkavētu tāda likuma spēkā stāšanos, kas varētu sagraut mūsu notariāta sistēmu un negatīvi ietekmēt visu Latvijas tieslietu sistēmu. Viens no šādiem līdzekļiem varētu būt arī vēršanās Satversmes tiesā. Tas nebūt nenozīmēs tikai uztraukšanos par katra notāra konkrēto amata vietu, bet gan par valsts tieslietu sistēmas stabilitātes zaudēšanu un deformēšanu.

Dina Gailīte,  “LV” tieslietu virsredaktore

Sabiedrības tiesības ir svarīgākas par šaura notāru loka interesēm

Solvita Āboltiņa, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

(..) notāri ir nepieejami, viņiem ir neizdevīgi darbalaiki, mazais notāru skaits nosaka to, ka uz pieņemšanu bieži vien ir jāpierakstās vairākas dienas iepriekš un bez personīgas pazīšanās gadījumā, ja vajag notariālu apliecinājumu, vienas dienā laikā to iegūt ir faktiski neiespējami. Turklāt, kad pēc iepriekšējas pierakstīšanās un ilgas gaidīšanas cilvēks beidzot nokļūst notāra birojā, viņš nereti pašu notāru tā arī nesatiek, bet kontaktējas ar notāra palīgiem un biroja darbiniekiem. Turklāt notāru pakalpojumi ir arī ļoti dārgi – kāpēc, ja pie viņiem ir tik grūti tikt un notariāls apliecinājums ir tik bieži vajadzīgs, par to vēl arī tik daudz jāmaksā? Šādus pārmetumus mēs esam dzirdējuši ne tikai no ārvalstu investoriem, bet arī no Latvijas iedzīvotājiem. (..)

(..) Brīnumaina bija arī notāru atbilde uz mūsu jautājumu, kāpēc situācijā, kad atbrīvojas kāda notāra amata vieta, to ieņem kādam notāram tuvs radinieks vai paziņa. Pēc notāru domām, šāda situācija ir normāla un laba, jo notāram ir jāuzticas, un uzticēties viņi var tikai saviem tuviniekiem vai labi pazīstamiem cilvēkiem. Šī nostāja gan, manuprāt, ir pilnīgā pretrunā ar pašu notāru bieži piesaukto Notariāta likumā ietverto normu, kurā noteikts, ka notāri savā darbībā tiek pielīdzināti valsts amatpersonām. Man rodas jautājums – kāpēc tad attiecībā uz citām valsts amatpersonām Latvijā darbojas aizliegums tuviniekiem strādāt vienam otra pakļautībā? (..)

— Notariāta likums Latvijā ir spēkā kopš 1993. gada. Kopš paša sākuma tajā darbojas arī norma, kas nosaka ierobežotu notāru skaitu valstī. Kāpēc, jūsuprāt, tieši tagad nepieciešams mainīt šo principu?

— Kaut arī šis likums tiešām ir spēkā jau tik ilgu laiku, gribu atgādināt, ka 7. Saeimas pirmspēdējā sēdē tajā tika izdarīti ievērojami grozījumi. Šīs izmaiņas varētu iedalīt divās grupās – pirmkārt, normas, kas piešķīra notāriem pilnvaras mantojumu kārtošanas lietās, otrkārt, manuprāt, visai interesantu grozījumu grupa, kuru galvenais uzdevums ir nostiprināt notāru varu un vietu.

Jā, es varu piekrist notāru argumentam, kas vērsts pret ierosinātajiem grozījumiem, ka viens no šobrīd Latvijā eksistējošās latīņu tipa notariāta sistēmas stūrakmeņiem ir numerus clausus jeb ierobežots notāru skaits. Tomēr vienlaikus arī jāsaka, ka jau kopš 1993. gada cilvēki, kam ir jāizmanto notāru pakalpojumi, saskaras ar šīs sistēmas trūkumiem. Turklāt kopš likuma darbības sākuma ir ārkārtīgi pieaudzis notariāli apliecināmo darbību apjoms. Un, cik man zināms, notāri labprāt vēlētos, lai šo darbību apjoms tiktu vēl vairāk paplašināts – lai notariāli būtu jāapliecina pilnīgi visas darbības, kas saistītas ar nekustamo īpašumu. Es kā juriste varētu teorētiski piekrist, ka notariāls apliecinājums piešķir darījumam papildu drošību, bet, ņemot vērā līdzšinējo notariāta darbību Latvijā, tas sagādās iedzīvotājiem tikai jaunas problēmas.

— Kādi, jūsuprāt, ir galvenie notariāta līdzšinējā darba trūkumi?

— Pagājušā gada oktobrī, kad 8. Saeima sāka darbību un vēl nebija notikusi pirmā šīs Saeimas sēde, pie Juridiskās komisijas jau vērsās Ārvalstu investoru padome. Viens no investoru darbības šķēršļiem, kas tika minēts šīs tikšanās laikā un ko apliecina arī sēdes protokols un investoru apkopotie pētījumi, ir saistīts ar notāru darbību. Investori uzsver, ka notāri ir nepieejami, viņiem ir neizdevīgi darbalaiki, mazais notāru skaits nosaka to, ka uz pieņemšanu bieži vien ir jāpierakstās vairākas dienas iepriekš un bez personīgas pazīšanās gadījumā, ja vajag notariālu apliecinājumu, vienas dienā laikā to iegūt ir faktiski neiespējami. Turklāt, kad pēc iepriekšējas pierakstīšanās un ilgas gaidīšanas cilvēks beidzot nokļūst notāra birojā, viņš nereti pašu notāru tā arī nesatiek, bet kontaktējas ar notāra palīgiem un biroja darbiniekiem. Turklāt notāru pakalpojumi ir arī ļoti dārgi – kāpēc, ja pie viņiem ir tik grūti tikt un notariāls apliecinājums ir tik bieži vajadzīgs, par to vēl arī tik daudz jāmaksā?

Šādus pārmetumus mēs esam dzirdējuši ne tikai no ārvalstu investoriem, bet arī no Latvijas iedzīvotājiem. Laukos gan saistībā ar notāru problēmas ir mazliet citā griezumā, tomēr līdzīgas – viens notārs uz visu rajonu, neizdevīgi darbalaiki, līdz ar to pie notāra ir grūti tikt, turklāt dārdzības dēļ notāra pakalpojumi cilvēkiem ir nepieejami.

— Vai par šīm sūdzībām jūs esat informējuši Zvērinātu notāru padomi?

— Protams, uzskatot, ka ir jāuzklausa arī otra puse, 2003. gada sākumā mēs rīkojām Saeimas Juridiskās komisijas izbraukuma sēdi Zvērinātu notāru padomē. Tajā piedalījās arī tieslietu ministrs Aivars Aksenoks. Sarunas mērķis bija noskaidrot, kā iepriekš uzskaitītās problēmas varētu risināt, ņemot vērā pašu notāru domas.

Diemžēl atbildes, kuras mēs saņēmām no notāriem, varētu apkopot pāris teikumos: notāru skaitu Latvijā palielināt nedrīkst, līdzšinējā pieredze ir pareiza, Saeimas Juridiskā komisija neizprot latīņu tipa notariāta darbības pamatprincipus un īpaši vienu no tiem – numerus clausus. Īpaši ciniski skan viens no viņu bieži un nekautrīgi minētajiem galvenajiem argumentiem – ja mums vajadzēs domāt, kā nopelnīt iztiku, mēs vispār nevarēsim strādāt.

Brīnumaina bija arī notāru atbilde uz mūsu jautājumu, kāpēc situācijā, kad atbrīvojas kāda notāra amata vieta, to ieņem kādam notāram tuvs radinieks vai paziņa. Pēc notāru domām, šāda situācija ir normāla un laba, jo notāram ir jāuzticas, un uzticēties viņi var tikai saviem tuviniekiem vai labi pazīstamiem cilvēkiem. Šī nostāja gan, manuprāt, ir pilnīgā pretrunā ar pašu notāru bieži piesaukto Notariāta likumā ietverto normu, kurā noteikts, ka notāri savā darbībā tiek pielīdzināti valsts amatpersonām. Man rodas jautājums – kāpēc tad attiecībā uz citām valsts amatpersonām Latvijā darbojas aizliegums tuviniekiem strādāt vienam otra pakļautībā?

Uz mūsu jautājumu, ko darīt, lai uzlabotu notāra pakalpojumu pieejamību, viņi atbildēja ar apgalvojumu, ka vairāku dienu iepriekšējs pieraksts pie notāra nav nekas nenormāls.

Tātad nekādu izpratni par problēmu mēs no notāriem neguvām. Neraugoties uz to, tikšanās beigās mēs lūdzām viņiem pašiem sagatavot priekšlikumus situācijas uzlabošanai, kā arī pārskatu par to, cik un kādas notariālās darbības šobrīd tiek veiktas. Šo pētījumu Saeimas Juridiskā komisija un tieslietu ministrs veltīgi gaidīja divus mēnešus.

— Tomēr ir izskanējusi informācija, ka Zvērinātu notāru padome šobrīd Ekonomikas institūtam ir pasūtījusi pētījumu, kurā tiktu novērtēta notāru darba intensitāte.

— Jā, tas ir noticis aptuveni pirms divām nedēļām. Turklāt samaksājot par šo pētījumu desmit tūkstošus latu. Domāju, ka komentāri šeit ir lieki, jo par šo ievērojamo summu notāri grasās pētīt pašu darba intensitāti. Es neiebilstu pret pētījumiem, tomēr šoreiz tam vajadzētu būt vērstam uz kādas nopietnākas problēmas izpēti.

Esmu tagad dzirdējusi argumentu, ka nav notikusi sabiedriska apspriešana par to, vai notāru skaitu vajag palielināt vai ne. Pajautājiet jebkuram Latvijas iedzīvotājam, vai viņu apmierina notāru pieejamība, skaits un pakalpojumu cena.

Bet, atgriežoties pie tā, kāda bija notāru reakcija uz mūsu iepriekšminēto lūgumu izstrādāt priekšlikumus, jāteic, ka atbildi gan mēs saņēmām — 26. maijā. Tomēr nevis pētījuma vai konstruktīvu priekšlikumu, bet atrunu formā. Tā, starp citu, bija tikai kopija, jo pati vēstule nebija adresēta Juridiskajai komisijai, bet gan tieslietu un finanšu ministriem. Acīmredzot tādējādi norādot, ka valstij, respektīvi, Finanšu ministrijai, vajadzētu domāt par finansējumu pētījumam par to, cik notāru valstij ir nepieciešams. Šajā vēstulē bija arī norādīts, ka notāri paši uzskata – viņu skaitu nevajag palielināt. Un – kas mani ļoti pārsteidza – tika secināts, ka Rīgā ir pat 15 notāru par daudz!

Kārtējo reizi tika uzskaitīti arī iemesli, kāpēc Latvijā nedrīkstētu palielināt notāru skaitu: ja notāru skaitu palielinās, tie notāri, kuru ieņēmumi ir lielāki, būs spiesti uzturēt trūcīgākos notārus; notāriem būs jāsamazina algoto darbinieku skaits; notāri vairs nevarēs uzturēt savām vajadzībām atbilstošus ekskluzīvus birojus; Zvērinātu notāru padomei būs grūti iekasēt tik lielus notāru maksājumus, lai varētu segt tās darbības izdevumus; samazināsies ieņēmumi valsts budžetā no notāru nomaksātajiem nodokļiem – šis apgalvojums sevišķi mani izbrīnīja. Kā var samazināties kopējais nodokļu apjoms, ja to pašu notariāli apliecināto dokumentu apjomu veiks skaitliski vairāk notāru. Vai tad tiek iepriekš prezumēts, ka visi jaunie notāri būs negodīgi un nemaksās nodokļus?

Šādi un līdzīgi bija argumenti, kurus mums piedāvāja notāri. To skaitā nebija neviena, kas runātu par sabiedrības interesēm un liecinātu, ka notāri būtu gatavi “pagriezties ar seju pret cilvēkiem”. Tā vietā visu laiku ir runa par 96 cilvēku interesēm, kuras perfekti sargā pašreizējais likums.

— Šīs vēstules rezultāts bija jūsu priekšlikums grozīt Notariāta likumu?

— Mēs sapratām, ka no notāriem pašiem konstruktīvus priekšlikumus nesagaidīsim. Faktiski visa viņu rīcība liecināja par pilnīgu cinismu un norobežošanos no apkārtējās pasaules un reālās dzīves.

Tā rezultātā mēs izstrādājām savu priekšlikumu. Jā, es atzīstu, tas ir juridiski ļoti ekstrēms risinājums – pilnībā atteikties no notāru skaita ierobežojumiem. Tomēr Juridiskā komisija par to lēma vienbalsīgi.

— Kādēļ tomēr netika izmantota šobrīd Notariāta likumā jau iestrādātā iespēja – palielināt zvērinātu notāru skaitu ar tieslietu ministra lēmumu?

— Tad man atkal jāatgriežas pie šā stāsta sākuma. Šī Saeima strādā jau kopš pagājušā gada oktobra. Gandrīz jau no tā laika tiek spriests arī par notariāta problēmām. Bet mēs visu laiku no notāriem esam saņēmuši tikai šos ciniskos pretargumentus – ka skaitu nedrīkst palielināt ne par vienu, ka skaita palielināšanai ir jābūt ekonomiski pamatotai utt. Līdz šim mēs neesam dzirdējuši nevienu solījumu par izdevīgāku darba laiku noteikšanu, par labāku pieejamību, neko. Vienīgais, kas tiek visu laiku apgalvots, ir – lēti un pieejami notāri ir katastrofa valstij, kas novedīs pie tā, ka šie notāri vispār vairs nebūs vajadzīgi.

Ja pusgada laikā, kopš mēs esam sākuši par šo problēmu runāt, sistēma pati nav gribējusi “attīrīties”, mēs esam spiesti spert šādu radikālu soli. Es kā juriste, protams, apzinos, ko nozīmē valsts amatpersonas jēdziens un ko nozīmē numerus clausus princips, taču šoreiz mēs neredzam citu ceļu.

Tagad, kad pirmajā lasījumā jau ir pieņemts šis visai ekstrēmais priekšlikums, notāri visu vainu mēģina novelt uz tieslietu ministru vai runāt par to, ka notāru skaitu varētu palielināt par pieciem vai desmit. Uz to es vēlreiz varu atkārtot – pusgada laikā mēs neesam dzirdējuši nevienu konkrētu priekšlikumu, un, es uzskatu, ka mums kā vēlētāju pārstāvjiem ir pienākums rīkoties.

Starp citu, notāri tiekoties ar mums, iesniedza savu argumentu pamatošanai arī Ērika Dekersa pētījumu par starptautisko latīņu notariāta savienību. Tur arī ir minēts šis svarīgais ierobežotā notāru skaita princips numerus clausus. Man tomēr ir jājautā: vai viņi paši šo grāmatu ir izlasījuši līdz galam? Tālāk tur ir rakstīts arī, piemēram, ka “klienta intereses prevalē pār notāra interesēm”, “notāra darbs ir vērsts uz klienta interesēm pat tad, ja tas kaitē paša notāra interesēm”, “notāram jāorganizē darbs tādā veidā, lai steidzamā situācijā viņš būtu pieejams, lai viņš būtu sasniedzams pa tālruni saprātīgās robežās”, “lietas tiek izskatītas rūpīgi, bet ātri” utt.

Šajā sakarā man rodas jautājums par mūsu notāru atbildības sajūtu un atbildības apjomu. Jā, likums paredz, ka notārs apdrošina savu atbildību un ka viņu iespējams arī disciplināri sodīt. Bet vai situācijā, kad cilvēki, lai samazinātu notariālo pakalpojumu izmaksas, izvēlas apliecināt nevis dokumenta saturu, bet tikai pušu parakstu īstumu uz tā, notārs vienmēr izskaidro to, ka viņš neatbild par šāda dokumenta saturu – brīdī, kad viņš pats pārdod savu, kā mēdz teikt, “zelta parakstu”? Vai vienmēr, apliecinot kopijas atbilstību oriģinālam, notāri izskaidro, ka viņi nepārbauda un neatbild par oriģināla izdošanas juridisko pamatotību? Tieši šādās reizēs visvairāk cieš vienkāršie cilvēki. Kur tad ir latīņu notariāta ieviestā notāra kā ļoti uzticamas amatpersonas reputācija?

— Vai jums ir zināms, cik daudz notāru, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, ir citās latīņu notariāta valstīs?

— Šos skaitļus mums ir iedevuši paši notāri. Piemēram, Slovākijā, kur ir 5 miljoni jeb aptuveni divas reizes vairāk iedzīvotāju, ir 280 notāri, Igaunijā, kur dzīvo par miljonu mazāk nekā Latvijā, ir 72 notāri.

— Bet vai notāru skaits nav jāsaista arī ar obligāto notariāli apliecināmo darbību apjomu katrā konkrētā valstī?

— Jā, dažās citās valstīs notariāli apliecināmu darbību skaits ir vēl lielāks nekā Latvijā. Pagājušās Saeimas darbības laikā bija mēģinājums noteikt, ka arī Latvijā jebkurām darbībām saistībā ar nekustamajiem īpašumiem un zemesgrāmatām ir nepieciešams notariāls apliecinājums. Tomēr tas neizdevās. Kā rāda līdzšinējā pieredze, pat ar to darījumu skaitu, kas šobrīd ir notāru kompetencē, viņi nevar pienācīgi tikt galā. Tādēļ salīdzinājums ar citām valstīm šeit ir nevietā.

— Vai gadījumā, ja Saeima otrajā un galīgajā lasījumā apstiprinās grozījumus Notariāta likumā un svītros notāru skaita ierobežojumu, tas nozīmēs, ka Latvija atsakās no latīņu tipa notariāta?

— Domāju, ka tas būs atkarīgs no pašiem notāriem. Es negribētu to šobrīd plašāk komentēt. Turklāt, domāju, šie nebūs vienīgie grozījumi Notariāta likumā, mēs turpināsim rūpīgi strādāt un uzlabot to.

— Vai šobrīd, kad Saeima jau ir konceptuāli apstiprinājusi tik radikālus grozījumus Notariāta likumā, Juridiskā komisija vēl ir gatava runāt ar notāru pārstāvjiem? Varbūt saruna tagad varētu raisīties citādi?

— Protams, bet ar nosacījumu, ka saruna būtu konstruktīva. Pēdējo sarunu ar Muciņas kundzi, kurā viņa teica, ka notāri paši būtu gatavi izstrādāt likumprojektu, kurā tiktu noteikts obligāts notariāls apliecinājums darījumiem ar nekustamo īpašumu, un tikai pēc tam runāt par notāru skaita palielināšanu, es neuzskatu par konstruktīvu.

— Muciņas kundze sarunā ar “LV” apliecināja, ka padome būtu gatava izstrādāt kārtību par dežurējošā notāra noteikšanu, arī par notāru darba laika pagarināšanu.

— Man ir prieks to dzirdēt. Tādā gadījumā mēs ar šiem likuma grozījumu priekšlikumiem esam sasnieguši savu mērķi. Pusgadu ilgajās sarunās neko tādu mēs nedzirdējām. Bet par to vajadzēja rūpēties pašiem notāriem, nevis Saeimas Juridiskajai komisijai, kā tas pašlaik ir noticis.

— Vai jūs prognozējat, ka 12. jūnijā Saeima pieņems grozījumus Notariāta likumā otrajā un galīgajā lasījumā?

— Es gribētu cerēt. Šobrīd vēl grūti pateikt, kādā redakcijā, bet pieņems. Iespējams, ka mūsu izstrādātajā priekšlikumā vēl ir kādas pretrunas, kuras būtu jānovērš, varbūt nepieciešams grozīt vēl kādu citu Notariāta likuma pantu, precizēt, noteikt kādu ierobežojošu normu. Tomēr Saeimā faktiski nav frakcijas, kura nebūtu saskārusies ar iedzīvotāju sūdzībām par notāru darbu, tādēļ jau pirmajā lasījumā mūsu priekšlikums guva tik lielu atbalstu, un es ceru, ka tāpat būs arī otrajā lasījumā.

— Ir izskanējusi arī ziņa, ka notāri šā likumprojekta pieņemšanas gadījumā varētu vērsties pie Valsts prezidentes ar lūgumu likumu neizsludināt. Vai arī ar sūdzību Satversmes tiesā.

— Protams, tās ir viņu tiesības. Tomēr gribu apbēdināt attiecībā uz iespēju vērsties pie prezidentes, jo Satversmes 75. pants nosaka – ja Saeima ar ne mazāk kā divu trešdaļu balsu vairākumu pieņem likuma steidzamību, Valsts prezidents nevar prasīt šāda likuma otrreizēju caurlūkošanu un tas ir izsludināms ne vēlāk kā trešā dienā pēc tam, kad prezidents likumu ir saņēmis. Šā likumprojekta gadījumā par steidzamību nobalsoja 89 no 90 Saeimas zālē klātesošajiem deputātiem. Un visi 90 balsoja par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Tas, starp citu, arī ir rādītājs mūsu priekšlikuma aktualitātei un liecina, ka priekšlikums nav tapis atsevišķu deputātu interesēs.

Tātad atliks tikai viena iespēja – vērsties Satversmes tiesā. Bet tad vajadzēs formulēt, tieši kur būs pretruna ar Satversmi. Vai tādā gadījumā ikviens Latvijas iedzīvotājs nevarētu vērsties Satversmes tiesā ar sūdzību par to, ka pašreizējā notariāta sistēma viņam negarantē to pakalpojumu pieejamību, kuri viņam saskaņā ar likumu ir obligāti jāizmanto?

Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka Vācijas konstitucionālā tiesa 1986. gadā it kā esot atzinusi par nelikumīgu notāru skaita paplašināšanu. Mēs esam pārbaudījuši šo faktu, un tā nav taisnība. Vācijā joprojām darbojas notāri, kuriem tā ir pamatprofesija, un notāri – advokāti, par kuriem šajā gadījumā bija runa.

Tomēr vērsties Satversmes tiesā ir notāru tiesības. Un to viņi arī droši vien darīs, jo šie 96 cilvēki jūtas aizskarti savās interesēs, it īpaši finansiālajās.