Latvijas valsti mēs veidojam visi kopā

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio vakar, 10. jūnijā

Intervija Latvijas Radio 10. jūnija raidījumā “Kāpnes” plkst. 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Pēdējos sabiedrības viedokļa pētījumos secināts, ka vairāk nekā trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju atbalsta jūsu atkārtotu ievēlēšanu. Jūs, tagad vērtējot savu darbību, izteicāties, ka nepieciešams arī panākt, lai ikviens pilsonis justos līdzdalīgs valsts dzīves veidošanā. Līdz ar to pēc jūsu teiktā nākas secināt, ka šobrīd šie cilvēki tā nejūtas, un politologi savukārt izsakās, ka prezidente ir labi darbojusies ārpolitikā, bet iekšpolitikai īpaši uzmanību nav veltījusi, bet līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā ārpolitikas jautājumus Latvijai pastāvīgi vairs nenāksies risināt un plašāk būs jāpievēršas iekšpolitikai. Tad kāds ir jūsu piedāvājums, kādi būs jūsu galvenie uzdevumi iekšpolitikā nākamajos četros gados, kuras lietas būs prioritāras, un uz kuru sakārtošanu cilvēki varbūt var negaidīt?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Man te nav gluži skaidra jūsu loģika visā šajā izklāstā. Jūs sākāt ar to, ka trīs ceturtdaļas ļaužu ir apmierināti. Sāksim ar to, ka es vēlētos viņiem pateikt paldies, paldies par šo vērtējumu un paldies par uzticību. Es nedomāju, ka no tā loģiski izriet sekas, ka viņi nejūtas iesaistīti. Tās ir divas pilnīgi loģiski neatkarīgas lietas. Prezidenta darbības izvērtēšana ir viens, cilvēku attieksme pret valsti ir tas, ko es kā prezidente esmu ļoti centusies atgādināt visiem — ka valsts nav kaut kas abstrakts un no mums atšķirts, bet ka visi kopā mēs to veidojam. Un katrā ziņā es būtu pateicīga par izdevību turpināt šādu domu virzīt tālāk un novest to pēc iespējas līdz plašākām tautas masām. Valsts varēs attīstīties tikai tad, kad pēc iespējas lielāks skaits tās iedzīvotāju izjutīs sevī šo sūtību arī pašiem ar savu dzīvi un savu darbu kaut ko veidot, kas ne tikai sev personīgi, bet visai valstij nes labumu. Tā ir bijusi manas prezidentūras galvenā un pirmā tēze, un tā tāda būs arī turpmāk, ja man tiks uzticēts šis amats, es turpināšu virzīt. Tas būtu pirmais. Un citādi, protams, mums stāv priekšā nākamo četru gadu laikā tīri konkrēti uzdevumi. Un, ja mēs — un es ceru, ka tauta to darīs — teiksim “jā” par pievienošanos Eiropas Savienībai, tad kļūs pieejami milzīgi līdzekļi, kas Latvijai palīdzētu veikt tādu caurrāvienu savā ekonomiskajā attīstībā, tieši tajā attīstībā, kuras rezultāti katram ir manāmi viņa ikdienas dzīvē un viņa maciņā. Un te nu būs ļoti ievērojami līdzekļi, kas ir ieguldāmi mūsu infrastruktūrās un tātad dotu instrumentus un līdzekļus tālākai attīstībai. Un Latvijai būs ļoti daudz jāstrādā, jācīnās un jārosās, lai šos līdzekļus pēc iespējas maksimāli vispirms iegūtu un tad apgūtu un liktu lietā, un, protams, lai tas tiktu darīts godīgi.

— Bet ekonomists Uldis Osis tagad saka, ka, piemēram, mēs varēsim apgūt tikai kādus 70 procentus, ka mēs vairāk gluži vienkārši nespēsim.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir vienkārši tāda aplēse, ko viņš ir veicis pēc patlabanējiem datiem. Mums vēl stāv priekšā vesels gads ko gatavoties, es ļoti ceru, ka, tieši pamatojoties uz šāda veida pētījumiem un konkrētām norādēm par mūsu kapacitātes vājajiem punktiem.

Tā teikt, šodien pat ministrijās atbildīgie ierēdņi sēžas pie galda, analizē šāda veida pētījumus un rezultātus, izstrādā konkrētus plānus par to, kurā jomā mums ir jāmeklē jauni darbinieki, kuri jāsūta uz kursiem dažādās zemēs. Starp citu, varētu atgādināt, ka man kā prezidentei savā kontaktā ar ārvalstu amatpersonām ir atkārtoti atgādināts, ka ir pieejamas dažāda veida konsultācijas un padomi un līdzšinējās dalībvalstis, it sevišķi pēdējās, kas pievienojušās, kā Zviedrija un Somija, un arī citas ir gatavas mums palīdzēt ar savu pieredzi, ar savu padomu, kā tas ir apgūstams. Tas ir grūts process, tur ir jāstrādā, bet mums ir draugi un atbalstītāji un sabiedrotie, kas būtu vairāk nekā priecīgi ar mums sadarboties. Tātad pašiem, tā sakot, jāuzvelk bikses uz augšu un jāķeras pie darba.

— Lauksaimniecība tiešām ir sfēra, kas visvairāk sajutīs pārmaiņas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Vai valstī ministriem un jums ir skaidrs, kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri vairs nevarēs palikt laukos un viņiem darbs šajā nozarē būs jāpamet?

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms teiksim tā, ka daudzi varēs palikt laukos, tieši pateicoties šiem fondiem, kas kļūs viņiem pieejami, kaut vai ja viņiem pieder zeme laukos, par ainavas sakopšanu, nezāļu izpļaušanu un arī kārklu izpļaušanu. Tātad, ja kāds vēlētos palikt uz laukiem, viņam būs vairāk iespēju nekā līdz šim. Cerams, ka pilsētās un lielākās apdzīvotās vietās mēs arvien vairāk spēsim atvērt jaunas ražotnes un veidot jaunas darba vietas, kaut vai to pašu infrastruktūru izmantošanai. Ja Latvijā tagad ar Eiropas līdzekļiem sāksies, piemēram, nozīmīga ceļu būve, tur pavērsies laukos dzīvojošiem cilvēkiem darba iespējas, piemēram, strādāt tajā jomā jeb pakalpojumu sfērā, kas apkalpos viņus, un tā tālāk. Tas ir tāds burvju loks, kurš vēršas uz pozitīvo attīstību.

— Vakar publiskotajā pētījumā par to, kas sagaida Latviju un tās iedzīvotājus gadījumā, ja Latvija iestājas vai neiestājas Eiropas Savienībā, teikts, ka Latviju var uzskatīt par Eiropas Savienības izejvielu piedēkli. Un šī pētījuma vadītājs Uldis Osis arī atzīst, ka turpmāko desmit gadu laikā nekas īpaši nemainīsies šajā sfērā. Jūsuprāt, ko Latvija varētu mainīt, lai tā nebūtu izejvielu piedēklis?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, tas tāds debatējams jautājums. Tas, ko Oša kungs uzsver, manā izpratnē, ir tas, ka mums nav tik lielu dabas bagātību un resursu, lai mēs no tiem vien varētu dzīvot. Līdz šim mēs esam izcirtuši mežus, un cerams, ka turpināsim mežus izmantot kā tiešām dabas dotu resursu, kas gan ir nopietni jāapsaimnieko, katrs izcirstais mežs rūpīgi tūdaļ atkal no jauna jāatjauno, lai pēc 70 gadiem varētu cerēt atkal to ražu ievākt. Nav tā, ka var tikai cirst un neko citu nedarīt. Uzsvars bija uz to, ka, lai mēs jebkā citādi iegūtu bagātību, mums ir jāveido pievienotā vērtība, man šķiet, ka tā bija Oša kunga galvenā doma. Un pievienoto vērtību mēs varam radīt, izmantojot, protams, tieši mūsu cilvēcisko potenciālu, ko es arī vienmēr esmu uzsvērusi visās savās publiskās uzstāšanās — ka mums ir nepieciešama izglītība, mums ir nepieciešama zinātne, mums ir nepieciešama tehnoloģija un arī uzņēmējdarbība, tātad arī valsts un pašvaldību atbalsts maziem un vidējiem uzņēmējiem, tie ir tie, kas rada jaunas darba vietas, tie ir tie, kas mums palīdz radīt šo pievienoto vērtību, kas mūsu valstī ir nepieciešama. Jo, lūk, mums pagaidām no zemes dzīlēm vēl nekāda nafta neplūst un arī citādi mums šādu resursu nav.

— Runājot par smago sociālo sfēru, kā Latvijā iespējams atrisināt samilzušās problēmas, kādas ir invalīdiem? Premjers, piemēram, šķiet īsti neapzinās, viņam nav priekšstata, kā viņi dzīvo, jo nesen viņš, runājoties ar kādu invalīdu, tikai uzzināja un bija pārsteigts, ka viņiem ir jāizdzīvo ar 30 latiem mēnesī. Ko jūs kā prezidente darīsit, lai šīs problēmas pietiekami ātri varētu atrisināt?

V.Vīķe–Freiberga: — Jebkuri lēmumi tieši par konkrētām naudas lietām un finansēm ir, protams, pēc Satversmes, tikai un vienīgi izpildvaras rokās. Prezidents nekad nevarēs un nav varējis, izņemot Kārli Ulmani, kas bija autoritārā režīma paraugs, prezidents pēc būtības nevar nevienam ne pensiju paaugstināt, ne algu, ne ko citu, tas ir pilnīgi izpildvaras rokās. Bet es kopš stāšanās amatā esmu sekojusi līdzi šīm ļaužu sūdzībām un viņu dzīves izklāstiem, es ar tiem esmu pietiekami pazīstama un esmu vairākos jautājumos arī izsekojusi tīri atsevišķu cilvēku personīgām dzīves problēmām un grūtībām, aicinot attiecīgās iestādes painteresēties, kāda palīdzība ir saņemta un tamlīdzīgi. Un esmu noskaidrojusi, ka nav tā, ka cilvēkam ir jādzīvo izmisumā, dažreiz diemžēl arī cilvēks pats neapjēdz, kāda palīdzība viņam ir pieejama jau patlabanējā mūsu iekārtā. Protams, šīs pensijas ir neadekvātas, tur nav nekādu šaubu par to, un viena no Latvijas prioritātēm būtu — ar laiku šī minimālā pensija noteikti ir jāpalielina, jo vientuļam pensionāram ar tādu izdzīvot nu nekādā ziņā nav iespējams. Ja viņi vēl ir divi, tad viņiem ir kāda cerība, ja viņi dzīvo kopā ar saviem bērniem — vēl vairāk, un tā tālāk. Tātad, to es jums varu apliecināt, ka esmu interesējusies un noskaidrojusi, ka cilvēkam nav jādzīvo no 35 latiem, pašvaldībai ir atbildība par viņu, un tai jāsniedz palīdzība vai nu naudā, vai graudā, bet ir jānodrošina absolūtā dzīves minimālā iztika.

— Šobrīd valdība ir noraidījusi visus priekšlikumus, kas saistīti ar sociālo sfēru, ko solīja arī priekšvēlēšanu laikā, nav palielināts neapliekamais minimums, kas ir zemākais Baltijas valstīs šobrīd, nav palielinātas arī mazās pensijas, nepalielināja arī bērnu kopšanas atbalstu. Kā jūs vērtējat šīs valdības darbu sociālajā sfērā?

V.Vīķe–Freiberga: — Valdība, stājoties amatā, varētu teikt, uzņēmās savus pienākumus veselā garā sarakstā ar solījumiem, nu, un vēlētājiem, protams, ir jāseko līdzi, kā tie tiek pildīti. Es kā prezidente no sava redzesviedokļa tikai konstatēju, ka tomēr vesela rinda solījumu ir tikuši izpildīti, kā, piemēram, tiesnešu algas un policistu algas, skolotāju algas, par kurām man arī kā prezidentei ir nācies dzirdēt ārkārtīgi daudz sūdzību, tur tomēr soļi ir tikuši sperti, tāpat zemniekiem nupat atkal budžeta grozījumos papildu finansējumi ir paredzēti, pedagogiem ir paredzēti papildu līdzekļi. Šīs ir jomas, kurās valdība ir nākusi ar savu solījumu pildīšanu vismaz līdz zināmai robežai. Tas, ka viņiem nav izdevies visus savu solījumus piepildīt, tā, protams, ir viņu politiskā atbildība.

— Vēl jautājums, kas pēc koalīcijas šodienas brokastīm ir atlikts līdz rudenim, — vai būtu jāveido Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja uzraudzība padome tā vietā, lai to kontrolētu premjers, un vai tā vadītājam nepieciešama juridiskā izglītība?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir jautājums, kas jau ilgstoši mums stāv dienas kārtībā, un es domāju, ka tas ir kļuvis savā ziņā par politizētu jautājumu, ne tik daudz par principiālu. Es varētu tikai komentēt atkal no savas pozīcijas kā prezidente, ka šī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja veidošana valstij ir svarīga, tas mums ir nepieciešams, un tas ir nepieciešams, lai darbotos, lai tiešām iejauktos būtiskā veidā tajos korupcijas paveidos, kurus līdz šim mums nav sevišķi sekmīgi izdevies apkarot. Darba lauks ir liels, prioritāte ir augsta, nepieciešamība — nenoliedzama, pārējais patlaban ir Saeimas un valdības rokās.

— Tad no šīs jurista izglītības būtu iespējams arī atteikties?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, galvenais ir, lai tai iestādei būtu spējīgs vadītājs, un tai iestādei būtu jāspēj pierādīt savus rezultātus, bet, protams, kamēr notiek vēl strīdi par to — ir vai nav viņam, teiksim, zilacainam vai brūnacainam, virs divi metri vai zem, starplaikā tas darbs katrā ziņā nenotiek, jo iestāde savā ziņā ir paralizēta, ja neviens nav, kas to vada.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā