Ministru kabineta rīkojums Nr.380

Rīgā 2003.gada 10.jūnijā (prot. Nr.32, 42.§)

Par Pamatnostādnēm nodokļu un nodevu sistēmas attīstībā

1. Apstiprināt Pamatnostādnes nodokļu un nodevu sistēmas attīstībā (turpmāk — pamatnostādnes).

2. Noteikt, ka atbildīgā institūcija par pamatnostādņu īstenošanu ir Finanšu ministrija.

3. Finanšu ministrijai izstrādāt un finanšu ministram noteiktā kārtībā iesniegt Ministru kabinetā:

3.1. līdz 2003.gada 30.septembrim — koncepcijas projektu par fiksēta ienākuma nodokļa ieviešanas iespējām mazajiem uzņēmējiem (saimnieciskās darbības veicējiem);

3.2. šādus tiesību aktu projektus:

3.2.1. līdz 2003.gada 1.augustam — likumprojektu “Grozījumi likumā “Par pievienotās vērtības nodokli””;

3.2.2. līdz 2003.gada 1.oktobrim — likumprojektu “Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām””;

3.2.3. līdz 2003.gada 30.decembrim — likumprojektu “Par akcīzes nodokli” (jaunā redakcijā);

3.2.4. līdz 2003.gada 30.decembrim — likumprojektu “Alkohola aprites likums”;

3.3. tiesību aktu projektus, kas nepieciešami, lai īstenotu pamatnostādnēs minētos vidēja termiņa pasākumus. Tiesību aktu projektus iesniegt 2005.gada un 2006.gada budžeta likumprojektu paketē atbilstoši noteiktajiem termiņiem.

Ministru prezidents E.Repše

Finanšu ministra vietā — ekonomikas ministrs J.Lujāns

 

Apstiprinātas

ar Ministru kabineta

2003.gada 10.jūnija rīkojumu Nr.380

Pamatnostādnes nodokļu un nodevu sistēmas attīstībā

Kopsavilkums

Politikas dokumenta projekta “Pamatnostādnes nodokļu un nodevu sistēmas attīstībā” izstrādes mērķis ir noteikt nodokļu politikas turpmākās attīstības virzienus īstermiņā un vidējā termiņā, nodrošinot stabilu un prognozējamu makroekonomisko vidi valstī.

1.pielikumā ir analizēta pašreiz spēkā esošā nodokļu un nodevu sistēma, sniedzot gan vispārējo situācijas raksturojumu un informāciju par konkrēto nodokļu attīstību Latvijā, sākot ar nodokļu reformu 1995.gadā, gan arī par problēmām šo nodokļu piemērošanā un par optimizācijas iespējām īstermiņā un vidējā termiņā konkrēto mērķu sasniegšanā.

Turpmāko darbu nodokļu sistēmas attīstībā īstermiņā un vidējā termiņā ir paredzēts vērst četros galvenajos virzienos:

— stabilu un prognozējamu nodokļu ieņēmumu nodrošināšanā, samazinot iespējas izvairīties no nodokļu maksāšanas;

— uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, turpinot uzsākto nodokļu likmju samazināšanu, neradot konkurenci izkropļojošus apstākļus uzņēmējdarbībā un izvairoties no biežas nodokļus regulējošo normatīvo aktu grozīšanas;

— nodokļu sistēmas harmonizācijā ar Eiropas Savienības direktīvu prasībām, pilnībā saskaņojot nodokļu likumdošanas aktus;

— iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanā, pārskatot šobrīd noteikto nodokļu piemērošanu dzīvojamām mājām, kā arī iespēju robežās palielinot ar nodokli neapliekamā ienākuma minimālo apmēru un paplašinot pievienotās vērtības nodokļa samazinātās likmes piemērošanu.

Darbs minētajos virzienos saistāms ar galvenajām risināmām problēmām konkrētos nodokļu jautājumos.

Uzņēmumu ienākuma nodoklis

Risināmās problēmas

• Nodokļa atvieglojumu sistēmas optimizēšana

• Nodokļa bāzes nostiprināšana

Rīcība

 

Īstermiņa pasākumi (2003.)

• Koncepcijas izstrāde par nodokļa atvieglojumu sistēmu, kurā izvērtēta līdzšinējā sistēma, definēti principi, pēc kādiem tiek piešķirti nodokļu atvieglojumi, prioritātes, sasaiste ar atbalstāmajām tautsaimniecības nozarēm vai sasniedzamajiem mērķiem

 

Vidēja termiņa pasākumi

• Apliekamā ienākuma bāzes noteikšanas metodikas pilnveidošana, izstrādājot nodokļu grāmatvedības noteikumus, veicot grozījumus likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” (2005.–2006.)

• Transfertcenu piemērošanas mehānisma pilnveidošana, veicot grozījumus normatīvajos aktos, kas reglamentē šo jautājumu (2004.–2005.)

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis

Risināmās problēmas

• Iedzīvotāju ienākuma nodokļa normu saskaņošana ar Eiropas Savienības prasībām

• Nodokļa sloga optimizēšana iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem

• Mazo uzņēmēju saimnieciskās darbības ienākuma nodokļa maksāšanas kārtības vienkāršošana

• Nodokļa bāzes nostiprināšana

Rīcība

 

Īstermiņa pasākumi (2003.)

• Regulējuma noteikšana likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, lai nodrošinātu likuma normu harmonizēšanu ar Eiropas Savienības līguma prasībām par brīvu kapitāla kustību

• Koncepcijas izstrāde par neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojumu optimizēšanu, lai nodrošinātu fiziskās personas eksistencei nepieciešamo līdzekļu (minimālā līmenī) neaplikšanu ar ienākuma nodokli un novērstu zemu atalgoto iedzīvotāju neto ienākumu tālāku samazināšanos

• Mazo uzņēmēju saimnieciskās darbības ienākuma novērtēšanas principu un nodokļa aprēķināšanas modeļa izstrāde

 

Vidēja termiņa pasākumi

• Koncepcijas izstrāde par iedzīvotāju ienākuma nodokļa bāzes optimizēšanu, pārskatot pastāvošos nodokļa atvieglojumus un atsevišķu ienākumu veidu izslēgšanas pamatotību no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, kā arī valsts sociālo pabalstu un nodokļa atvieglojumu integrēšanas iespēju izvērtēšana (2005.)

Nekustamā īpašuma nodoklis

Risināmās problēmas

• Krasa nekustamā īpašuma nodokļa sloga pieauguma novēršana iedzīvotājiem

• Nepietiekams informācijas nodrošinājums ēku kadastrālo vērtību noteikšanai, pārejai uz ēku aplikšanu ar nodokli pēc to kadastrālās vērtības

Rīcība

 

Īstermiņa pasākumi (2003.)

• Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” grozījumu izstrāde, novēršot šī nodokļa sloga pieaugumu iedzīvotājiem

• Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” grozījumu izstrāde, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma nodokļa likmēm komercdarbības objektiem

• Normatīvā akta izstrāde nekustamā īpašuma uzskaites Nekustamā īpašuma valsts kadastra reģistrā sakārtošanai (Nekustamā īpašuma valsts kadastra likums)

 

Vidēja termiņa pasākumi

• Izstrādāt koncepciju iespējamai dzīvojamo ēku aplikšanai ar nekustamā īpašuma nodokli, vienlaikus nodrošinot nodokļa sloga nepalielināšanos maznodrošinātajiem iedzīvotājiem (2005.)

Pievienotās vērtības nodoklis

Risināmās problēmas

• PVN piemērošanas nodrošināšana darījumiem starp dalībvalstīm Eiropas Savienības vienotajā tirgū un informācijas apmaiņas sistēmas ieviešana starp nodokļu administrācijām atbilstoši Eiropas Savienības noteiktajām prasībām

• PVN samazinātās likmes piemērošanas paplašināšana, ievērojot ekonomisko situāciju valstī

Rīcība

 

Īstermiņa pasākumi (2003.)

• Izstrādāt grozījumus likumā “Par pievienotās vērtības nodokli”, lai noteiktu, kā piemērojams PVN darījumiem Eiropas Savienības vienotajā tirgū, kā arī attiecīgos normatīvos aktus, lai nodrošinātu nepieciešamo pārskatu ieviešanu informācijas apmaiņas nodrošināšanai starp ES dalībvalstīm

 

Vidēja termiņa pasākumi

• Izvērtēt iespējas plašākai PVN samazinātās likmes ieviešanai, ievērojot ES prasības un dalībvalstu pieredzi (2004.–2006.)

Akcīzes nodoklis

Risināmās problēmas

• Akcīzes preču aprites sistēmas pielāgošana Eiropas Savienības vienotā tirgus apstākļiem

• Akcīzes nodokļa naftas produktiem likmju nodrošināšana atbilstoši ES noteiktajam minimālajam līmenim

• Gaidāmās Eiropas Savienības direktīvas par minimālo netiešo nodokļu slogu enerģijas produktiem un elektrībai ieviešana Latvijā

Rīcība

 

Īstermiņa pasākumi (2003.)

• Izstrādāt jaunu likumprojektu “Par akcīzes nodokli”, lai ieviestu Eiropas Savienības prasībām atbilstošu akcīzes preču apriti un akcīzes nodokļa maksāšanas kārtību

• Nepieciešamības gadījumā (ievērojot valūtas maiņas kursu) palielināt akcīzes nodokļa likmes naftas produktiem, ietverot tās jaunajā likumā “Par akcīzes nodokli”

• Sagatavot Latvijas pozīciju un pieprasīt pārejas periodu akcīzes nodokļa likmju ieviešanai, kas paredzētas Eiropas Savienības direktīvas projektā par minimālo netiešo nodokļu slogu enerģijas produktiem un elektrībai

 

Vidēja termiņa pasākumi

• Izstrādāt grozījumus likumā “Par akcīzes nodokli”, ievērojot ES direktīvu prasības enerģijas produktu un elektrības aplikšanā ar nodokļiem (2004.)

Likums “Par nodokļiem un nodevām”

Risināmās problēmas

• Neefektīva un nestimulējoša sodu sistēma par nodokļu likumu pārkāpumiem

• Valsts nodevu skaita straujš pieaugums, negatīvi ietekmējot uzņēmējdarbības vidi

Rīcība

 

Īstermiņa pasākumi (2003.)

• Izstrādāt jaunu sodu sistēmu par nodokļu likumu pārkāpumiem, sagatavojot grozījumus likumā “Par nodokļiem un nodevām”

• Izvērtēt katra konkrētā jaunieviešamā maksājuma finansiālo lietderību un tā ietekmi gan uz valsts un pašvaldību budžetiem, gan arī uz uzņēmējdarbības vidi

Finanšu ministra vietā — ekonomikas ministrs J.Lujāns

 

1.pielikums

Nodokļu un nodevu sistēmas attīstība

1. Situācijas vispārīgais raksturojums

Šobrīd spēkā esošā nodokļu un nodevu sistēma pamatā balstās uz 1995.gadā veiktās nodokļu reformas rezultātā pieņemtajiem nodokļu likumiem, kas turpmākajā laika periodā ir arī būtiski grozīti, vai pieņemti no jauna.

1995.gada nodokļu reforma tika realizēta, lai sasniegtu divus galvenos mērķus:

— nodrošinātu stabilus budžeta ieņēmumus, lai finansētu prioritārus sociālos un ekonomiskos pasākumus un ierobežotu fiskālo deficītu;

— veicinātu valsts ekonomisko izaugsmi, sekmējot godīgu konkurenci un atsakoties gan no nepamatotām privilēģijām jeb atvieglojumiem, gan no nepamatoti augstām nodokļu likmēm atsevišķiem ekonomikas sektoriem.

Lai veicinātu ekonomisko attīstību, nodokļu reformas rezultātā lielāks uzsvars tika likts uz patēriņa, nevis ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, tādējādi stimulējot uzkrājumu un investīciju pieaugumu valstī.

Nodokļu sistēmas turpmākās attīstības un pilnveidošanas gaitā šīs tendences ir saglabātas un sekojošajos gados veiktie grozījumi nodokļu likumos ir tikuši vērsti uz nodokļu bāzes paplašināšanu, atsakoties no dažādu atbrīvojumu piemērošanas, nodokļu sloga pazemināšanu, samazinot atsevišķu nodokļu likmes, kā arī nodokļu administrēšanas uzlabošanu. Kā neatņemamu sastāvdaļu nodokļu sistēmas pilnveides procesā jāmin arī nodokļu likumu saskaņošana ar Eiropas Savienības prasībām, kas ir bijis pamats jaunās akcīzes nodokļu sistēmas ieviešanai, sākot ar 1998.gadu.

Latvijas nodokļu un nodevu sistēmu šobrīd veido 9 nodokļi un 58 valsts nodevas. Šo sistēmu reglamentē vispārīgais jeb “jumta” likums “Par nodokļiem un nodevām”, kas nosaka vispārīgos nodokļu sistēmas piemērošanas principus, attiecības starp nodokļu maksātāju un nodokļu administrāciju, kā arī 13 nodokļu likumi. Nodokļi, to regulējošie likumi un administrējošās institūcijas norādītas 1.tabulā.

1.tabula

 

Nodokļi, to reglamentējošie likumi un administrējošās institūcijas

Nodoklis	Likums	Administrācija
Uzņēmumu ienākuma nodoklis	“Par uzņēmumu ienākuma nodokli”	Valsts ieņēmumu dienests
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis	“Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”	Valsts ieņēmumu dienests, pašvaldības
Nekustamā īpašuma nodoklis	“Par nekustamā īpašuma nodokli”	Valsts ieņēmumu dienests, pašvaldības
Pievienotās vērtības nodoklis	“Par pievienotās vērtības nodokli”	Valsts ieņēmumu dienests
Akcīzes nodoklis	“Par akcīzes nodokli naftas produktiem” “Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem” “Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem” “Par akcīzes nodokli alum” “Par akcīzes nodokli”	Valsts ieņēmumu dienests
Muitas nodoklis	“Par muitas nodokli (tarifiem)”	Valsts ieņēmumu dienests
Izložu un azartspēļu nodoklis	“Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli”	Valsts ieņēmumu dienests
Dabas resursu nodoklis	“Par dabas resursu nodokli”	Valsts ieņēmumu dienests, Vides ministrija un pašvaldības
Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas	“Par valsts sociālo apdrošināšanu”	Valsts ieņēmumu dienests

Par nodokļu un nodevu sistēmas svarīgu sastāvdaļu ir uzskatāmas starptautiskās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, kas regulē nodokļu uzlikšanu citu valstu rezidentu Latvijā gūtajam ienākumam un Latvijas rezidentu ārvalstīs gūtajam ienākumam. Latvija darbu pie nodokļu konvenciju noslēgšanas uzsāka 1992.gadā. Nodokļu konvenciju noslēgšana notiek atbilstoši ar Ārlietu ministriju 1996.gadā saskaņoto viedokli par prioritātēm nodokļu konvenciju noslēgšanu jomā. Prioritāšu secībā ir noteiktas šādas valstu grupas:

1. Eiropas Savienības dalībvalstis, kandidātvalstis, citas Eiropas valstis;

2. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstis;

3. NVS valstis;

4. Valstis, kas izteikušas priekšlikumu noslēgt nodokļu konvenciju, vai plāno veikt investīcijas Latvijā vai valstis, kurās veikt investīcijas plāno Latvijas rezidenti.

Līdz 2003.gadam ir noturētas sarunas par nodokļu konvenciju noslēgšanu ar 45 valstīm, tai skaitā ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm un kandidātvalstīm, Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādu, Ķīnas Tautas Republiku, 9 NVS valstīm un citām valstīm. Konvencijas, kas stājušās spēkā līdz 2003.gada 1.janvārim, kā arī parakstītās vai parafētās konvencijas norādītas 2.tabulā.

2.tabula

 

Latvijas noslēgtās nodokļu konvencijas Valstis, ar kurām konvencijas stājušās spēkā

Valsts	Parakstīšanas datums	Datums, no kura tiek piemērots
1. Amerikas Savienotās Valstis	15. 01. 98.	01.01.00.
2. Armēnija	15.03.00.	01.01.02.
3. Baltkrievija	07. 09. 95.	01. 01. 97.
4. Čehija	25. 10. 94.	01. 01. 96.
5. Dānija	10. 12. 93.	01. 01. 94.
6. Francija	14. 04. 97.	01.01.02.
7. Horvātija	19.05.00.	01.01.02.
8. Igaunija	11.02.02.	01.01.02.
9. Islande	19. 10. 94.	01. 01. 96.
10. Īrija	13. 11. 97.	01.01.99. Latvijā 06.04.99. Īrijā
11. Kanāda	26. 04. 95.	01. 01. 96.
12. Kazahstāna	06.09.01.	01.01.03.
13. Ķīnas Tautas Republika	07. 06. 96.	01. 01. 98.
14. Lietuva	17. 12. 93.	01. 01. 95.
15. Lielbritānija	08. 05. 96.	01. 01. 97.Latvijā 01./06.04.97.Lielbritānijā
16. Malta	22.05.00.	01.01.01.
17. Moldova	25. 02. 98.	01.01.99.
18. Nīderlande	14. 03. 94.	01. 01. 96.
19. Norvēģija	19. 07. 93.	01. 01. 94.
20. Polija	17. 11. 93.	01. 01. 95.
21. Rumānija	25.03.02.	01.01.03.
22. Singapūra	06.10.99.	01.01.01.
23. Somija	23. 03. 93.	01. 01. 94.
24. Slovēnija	17.04.02.	01.01.03.
25. Šveice	31.01.02.	01.01.03.
26. Slovākija	11.03.99.	01.01.01.
27. Ukraina	21. 11. 95.	01. 01. 97.
28. Uzbekistāna	03.07.98.	01.01.99.
29. Vācijas Federatīvā Republika	21. 02. 97.	01. 01. 96.
30. Zviedrija	05. 04. 93.	01. 01. 94.

 

Valstis, ar kurām konvencijas ir parakstītas, bet nav vēl stājušās spēkā

Valsts	Parafēšanas datums	Parakstīšanas datums
31. Beļģija	15.07.98.	21.04.99.
32. Grieķija	07.02.02.	27.03.02.
33. Itālija	21. 12. 95.	21. 05. 97.
34. Portugāle	02.10.00.	19.06.01.
35. Turcija	09. 01. 98.	03.06.99.

 

Valstis, ar kurām konvencijas ir parafētas, bet nav vēl parakstītas

Valsts	Parafēšanas datums
36. Azerbaidžāna	13.09.02.
37. Dienvidāfrika	27.05.99.
38. Dienvidkoreja	10.12.99.
39. Gruzija	25.05.01.
40. Krievija	03.03.00.
41. Luksemburga	25.04.02.
42. Spānija	20.07.01.
43. Ungārija	25.02.02.

 

Valstis, ar kurām uzsāktas sarunas

44. Austrija

45. Kipra

Jāpiezīmē, ka konkrēto nodokļu politikas veidošanā ir iesaistītas vairākas ministrijas. Finanšu ministrija ir atbildīga par ienākuma nodokļiem, nekustamā īpašuma nodokli, pievienotās vērtības nodokli, akcīzes nodokļiem, muitas nodokli un izložu un azartspēļu nodokli, savukārt par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām atbildīga ir Labklājības ministrija, bet par dabas resursu nodokli — Vides ministrija. Šajā dokumentā turpmāk tiks analizēta Finanšu ministrijas kompetencē esošo nodokļu attīstība.

 

2. Nodokļu politikas mērķi un vispārējie pamatprincipi

Nodokļu politikas mērķi vidējā un ilgtermiņā ir:

— nodrošināt stabilus un prognozējamus budžeta ieņēmumus, lai sekmētu sabalansēta kopbudžeta izveidi;

— iekasēt nodokļus visefektīvākajā veidā un novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

— nodrošināt nodokļu sistēmas stabilitāti un prognozējamību ilgākā laika posmā;

— saglabāt fiskālo klimatu, kas veicina brīvu un godīgu konkurenci, vispārēju ekonomikas konkurētspēju, iekšzemes un ārvalstu investīciju pieaugumu, kā arī stimulē efektīvu resursu izvietošanu;

— nodrošināt nodokļu sistēmas atbilstību starptautiskām saistībām, tai skaitā, Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem, vienlaikus ievērojot Latvijas nacionālās intereses.

Attiecībā uz pēdējo minēto mērķi jāatzīmē, ka, neskatoties uz Eiropas Savienības stingrajām prasībām nodokļu harmonizēšanas jomā, Latvija, iesniedzot Eiropas Komisijai argumentētus pamatojumus, ir panākusi pastāvīgas atkāpes atsevišķu direktīvu normu piemērošanā, kā arī samērā ilgu pārejas periodu noteiktu prasību ieviešanai.

Kā jau minēts, pirmā un galvenā nodokļu funkcija tomēr ir fiskālā funkcija, kas nodrošina ieņēmumus budžetā, taču nodokļu politika ir tikai daļa no kopējās valsts fiskālās politikas, kas aptver visus valsts ieņēmumu avotus, kā arī regulē ieņēmumu sadalījumu starp valsts un pašvaldību budžetiem, iezīmē nodokļu ieņēmumus īpašiem mērķiem un nosaka valsts ieņēmumu izlietošanas virzienus, lai budžeta resursi atbilstoši prioritātēm tiktu izlietoti pēc iespējas efektīvāk. Minētie kopējās fiskālās politikas aspekti šajā dokumentā netiek tuvāk apskatīti.

Latvijā eksistē tikai valsts nodokļi, atšķirībā no lielajām federālajām valstīm, kur nodokļus ir tiesības uzlikt arī pašvaldību līmenī. Nodokļu ieņēmumi saskaņā ar Latvijā īstenoto fiskālo politiku tiek sadalīti starp valsts, pašvaldību un speciālajiem budžetiem, lai tiktu nodrošināta gan valsts funkciju izpilde, gan pašvaldībām deleģēto funkciju izpilde, gan arī nodrošināts prognozējams finansējums atsevišķu konkrētu mērķu sasniegšanai vai realizācijai, tiem novirzot līdzekļus speciālajos budžetos.

Nodokļu ieņēmumu sadalījums starp budžetiem atspoguļots 3.tabulā.

 

3.tabula

 

Nodokļu ieņēmumu sadalījums pa budžetiem

Veidojot un pilnveidojot nodokļu sistēmu, svarīgi ir ievērot vispārējos pamatprincipus un prasības, kādas ekonomikā tiek izvirzītas nodokļiem, tajā skaitā kā galvenie minami:

— efektivitāte (lietderība) — vai konkrētās nodokli reglamentējošās normas ieviešana dos vislabāko rezultātu, izvērtējot normas ieviešanas izmaksas. Šeit svarīgi izvērtēt nodokļa administrēšanas izdevumus, kas nepieciešami gan nodokļus kontrolējošām institūcijām, gan pašiem nodokļu maksātājiem;

— vienlīdzība un taisnīgums, ko nodrošina vienāda attieksme pret visiem nodokļu maksātājiem, neatkarīgi no tautsaimniecības sektora, uzņēmējdarbības veida, apjoma, teritorijas u.c. faktoriem;

— vienkāršība un skaidrība, ko nodrošina nodokļu likumu visaptveramība un izprotamība kā no nodokļu maksātāja, tā administrācijas puses;

— neitralitāte, kas nodrošina godīgas konkurences apstākļus dažādiem uzņēmējdarbības veicējiem;

— stabilitāte vai prognozējamība, kas nozīmē, nodokļu likumu ilglaicību un savlaicīgu lēmumu pieņemšanu būtiskos nodokļu jautājumos, kas vēlāk netiek grozīti. Īpaši svarīgs šis nosacījums ir gadījumos, kad tiek mainītas nodokļu likmes, apliekamais objekts vai nodokļa aprēķināšanas bāze.

Nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību var ietekmēt valsts ekonomiku un stimulēt vai bremzēt kādas nozares (tautsaimniecības sektora) attīstību, ietekmēt kādas valsts teritorijas attīstības tempus, noteikt īpašus nosacījumus kādai noteiktai nodokļu maksātāju kategorijai. Šādu lēmumu pieņemšana parasti izkropļo konkurences apstākļus valstī un ne vienmēr sasniedz sākotnējo mērķi, ne vienmēr labumus gūst nodokļu maksātājs, uz kuru konkrētais atvieglojums vērsts. Tādēļ ļoti būtiski, ieviešot kādu īpašu režīmu nodokļu piemērošanas jomā kādai konkrētai maksātāju kategorijai, izvērtēt labumu, ko gūst nodokļu maksātājs, valsts budžets un kā tiek ietekmēti citi ekonomiskie rādītāji.

 

3. Konkrēto nodokļu attīstība, problēmas, optimizācijas iespējas un sasniedzamie mērķi

3.1. Ienākuma nodokļi

Latvijā ir divi ienākuma nodokļi — uzņēmumu ienākuma nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šo nodokļu raksturojums dots 4.tabulā.

 

4.tabula

Ienākuma nodokļu raksturojums

• Ienākuma nodokļu veids:	Tiešie personu nodokļi
• Ienākuma nodokļu objekts:	Visā pasaulē gūtais ienākums. Ienākuma dubultaplikšana tiek novērsta, gan pamatojoties uz Latvijas ar citām valstīm noslēgtiem divpusējiem nodokļu līgumiem par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kā arī iekšzemes likumos, nosakot, ka citā valstī gūtais ienākums tiek aplikts ar nodokli Latvijā tikai tādā mērā, cik par to nodoklis nav bijis maksāts ienākuma gūšanas valstī.
• Ienākuma nodokļu maksātāji:	Ienākuma nodokļu uzlikšanas vajadzībām nodokļa maksātāji tiek klasificēti iekšzemes nodokļa maksātājos jeb rezidentos un ārvalstu nodokļu maksātājos jeb nerezidentos. Lai noteiktu, vai fiziskā persona ir rezidents vai nerezidents, Latvijā tiek izmantoti 183 dienu un pamata dzīvesvietas kritēriji, kas atbilst starptautiskajā nodokļu praksē lietotajiem rezidences noteikšanas kritērijiem. Savukārt nerezidentu — uzņēmumu Latvijā gūtais ienākums tiek aplikts ar ienākuma nodokli, ja tie ienākumus gūst, izmantojot pastāvīgo pārstāvniecību, vai arī tas ir noteikta veida ienākums.

Pamatprincips, uz ko tiek balstīta ienākuma nodokļu sistēma, ir taisnīguma princips, kas izriet no ienākuma nodokļa uzlikšanas, pamatojoties uz nodokļa maksātāju maksātspēju. Taisnīguma principa īstenošana izpaužas gan kā vertikālā, gan horizontālā taisnīguma principa ievērošana.

Īstenojot vertikālo taisnīguma principu, nodokļa maksātājiem ar dažādu maksātspēju tiek uzlikts atšķirīgs nodokļu slogs, t.i. — tiem, kuru maksātspēja noteiktu apstākļu dēļ ir lielāka, tiek uzlikti proporcionāli lielāki nodokļi. Atbilstoši horizontālā taisnīguma principam nodokļa maksātājiem ar vienādu maksātspēju tiek uzlikts vienāds nodokļu slogs, t.i. — visi indivīdi, kuri nosacīti atrodas līdzīgos apstākļos, ar nodokļiem tiek aplikti vienādā mērā.

Turklāt lielākā mērā šim principam ir nozīme ienākuma nodokļa uzlikšanā fizisko personu ienākumam. Lielākā daļā pasaules valstu ienākuma nodokļa piemērošanā tiek ievērots vertikālā taisnīguma princips, kas nozīmē, ka fiziskās personas ar lielākiem ienākumiem maksā lielāku nodokli pēc tā saucamās progresīvās likmju skalas. Latvijas iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir veidots, ievērojot horizontālā taisnīguma principu, kas nozīmē, ka ienākums tiek aplikts ar nodokli proporcionāli, piemērojot visiem nodokļa maksātājiem vienotu likmi. Uz horizontālā taisnīguma principa ir balstīta arī uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšana, piemērojot visiem nodokļa maksātājiem vienotu likmi.

Īpašu vietu ienākuma nodokļu sistēmā ieņem dažādi izņēmumi no vispārējās kārtības un nodokļu atvieglojumi. Nodokļu atvieglojumi tiek izmantoti ekonomiska vai sociāla rakstura mērķu sasniegšanai. Ekonomiska rakstura nodokļu atvieglojumu ieviešanas cēlonis parasti ir vēlme atbalstīt uzņēmējdarbību. Sociāla rakstura atvieglojumi galvenokārt izpaužas ienākumu pārdales veidā.

Par nodokļu atvieglojumu var uzskatīt jebkuras novirzes no attiecīgās valsts likumos noteiktā vispārējā nodokļu režīma, kas kādam nodokļu maksātājam (maksātāju grupai) paredz nodokļa sloga samazinājumu vai izdevīgāku nodokļa nomaksas kārtību, vadoties pēc kritērija, ka nodokļu maksātājs (to grupa) atbilst nodokļu likumā noteiktai pazīmei (ienākumu apmērs, ģimenes stāvoklis, saimnieciskās darbības veids, reģions u.c.). Tādējādi nodokļu atvieglojumi neizbēgami ir saistīti ar izņēmumu radīšanu.

Vieni izņēmumi un nodokļu atvieglojumi palīdz garantēt taisnīgāku nodokļu sistēmu, citi rada atkāpes no taisnīguma principa ievērošanas, taču jebkurā gadījumā tie neizbēgami sarežģī nodokļu sistēmu un sadārdzina tās administrēšanu.

Tādējādi vispārējie nodokļu uzlikšanas principi ir savstarpēji konkurējoši un to īstenošana vienlaicīgi un vienādā apmērā nav iespējama, pat pastāvot ideālai nodokļu sistēmai.

Ņemot vērā nodokļu kā uzņēmējdarbību veicinoša instrumenta pielietošanu, jārēķinās, ka tā izmantošanu ierobežo objektīvi faktori.

1.attēls. Ierobežojumi nodokļu izmantošanai uzņēmējdarbības atbalstam

Kā redzams 1.attēlā, faktoru, kas ietekmē nodokļu atvieglojumu izmantošanas iespējas uzņēmējdarbības atbalstam, darbība ir vērsta pretējos virzienos.

No vienas puses, neviena valsts nevar būt pilnīgi neatkarīga nodokļu politikas veidošanā, jo ekonomikas globalizācijas apstākļos tai jārēķinās arī ar starptautisko konkurenci kapitāla un investīciju piesaistē. Tādējādi vienmēr pastāv vismaz minimāla nepieciešamība ieviest tādus nodokļu atvieglojumus, kas veicina priekšnoteikumu radīšanu investīciju piesaistē, konkurējot ar citām valstīm.

No otras puses, nodokļu kā uzņēmējdarbības atbalsta instrumenta izmantošanas maksimālo apmēru limitējošs faktors ir nepieciešamība nodrošināt noteikta apmēra budžeta ieņēmumus. Tieši budžeta ieņēmumu nodrošināšanas nepieciešamība ir arī viens no iemesliem, kas mudina starptautiskā līmenī pievērsties t.s. “kaitīgās nodokļu konkurences” problēmām un politiski vienoties par pieņemamu risinājumu. Kā piemēru var minēt Eiropas Savienības pieņemto rezolūciju par Eiropas Savienības dalībvalstu “Uzvedības kodeksu uzņēmējdarbības aplikšanai ar nodokļiem”.

Uzsākot nodokļu reformu 1995.gadā, tika izvēlēta vienāda likme (25%) gan uzņēmumu ienākuma nodoklim, gan iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Tas tika darīts, lai visu — gan juridisko, gan fizisko — personu ienākums tiktu aplikts vienādi. Tas arī novērš tāda veida nodokļu plānošanas pasākumu veikšanu, kuru rezultātā, pārceļot ienākumu no vienas personas uz otru, tiktu mākslīgi samazināts ienākums, no kura maksājams nodoklis. Nosakot vienotu likmi, arī saimnieciskās darbības ienākumi tika aplikti pēc vienas likmes neatkarīgi no tā, vai saimniecisko darbību veica fiziskā vai juridiskā persona.

Tā kā noteiktā nodokļa likme bija salīdzinoši zema, tad viens no priekšnoteikumiem budžeta ieņēmumu nodrošināšanai bija maksimāli plašas nodokļa bāzes noteikšana. Informācija par ienākuma nodokļu likmēm citās pasaules valstīs ir apkopota 5. tabulā.

5.tabula

Ienākuma nodokļu standartlikmes 2002.gadā

(procentos)

Valsts	Uzņēmumu ienākuma nodoklis	Iedzīvotāju ienākuma nodoklis
		ienākumu intervāli	minimālā likme	maksimālā likme
EIROPAS SAVIENĪBAS VALSTIS:
Austrija	34	5	21	50
Beļģija	39	6	25	55
Dānija	30	6	5,5	30
Francija	33.3	7	7,5	52,75
Grieķija	37,51	4–5	5–15	40
Īrija	162	4	20	42
Itālija	363	5	18	45
Lielbritānija	30	3	10	40
Luksemburga	22	17	8	38
Nīderlande	29–34,54	4	32,35	52
Portugāle	30	6	12	40
Somija	29	5	13	36
Spānija	35	6	18	48
Vācija	25	4	19,96	48,5
Zviedrija	28	3	20	25
CITAS EIROPAS VALSTIS:
Bulgārija	15	4	20	38
Čehija	31	4	15	32
Igaunija	35	1	26	26
Kipra	25	3	20	40
Krievija	24	1	13	13
Latvija	22	1	25	25
Lietuva	15	1	33	33
Malta	35		15	35
Polija	285	3	19	40
Rumānija	25	5	18	40
Slovākija	25	5	10	38
Slovēnija	25	6	17	50
Ungārija	18	3	20	40

 

1 Grieķijā no 2003.g. nodokļa likme 35%

2 Īrijā no 2003.g. nodokļa likme 12,5%

3 Itālijā no 2003.g. nodokļa likme ir 35%

4 Nīderlandē progresīva nodokļa likme

5 Polijā no 2003.g nodokļa likme 24%, bet no 2004.g. — 22%

Attīstoties nodokļu sistēmai, radās jauni nodokļu atvieglojumi (skat. 3.1.1. un 3.1.2. nodaļu), tomēr tie ieviesti dažādos laikos, ar dažādu mērķi, tādēļ ienākuma nodokļu atvieglojumu sistēmā pietrūkst konceptuālas vienotības.

Viena no jomām, kur nepieciešams īstenot noteiktu stratēģiju ir nodokļu atvieglojumi uzņēmējdarbības veicināšanai un atbalstam. Lai nodrošinātu ienākuma nodokļu atvieglojumu efektīvu darbību, nepieciešams pārskatīt līdzšinējo nodokļu atvieglojumu sistēmu uzņēmējdarbība kopumā un fiskālo iespēju ietvaros vēl lielākā mērā jānodrošina:

* nodokļu atvieglojumu ciešāka sasaiste ar vairākiem būtiskiem ekonomiskajiem rādītājiem (piemēram, pašreizējo un plānoto investīciju apjomu, investīciju veidu, u.tml.), kā arī precīzi definētām atbalstāmām tautsaimniecības nozarēm vai horizontālajiem mērķiem;

* fiksēta ienākuma nodokļa ieviešana mazajiem uzņēmējdarbības (saimnieciskās darbības) veicējiem, kas nav ar pievienotās vērtības nodokli apliekamas personas, ievērojot Eiropas Savienības ieteikumus šajā jomā un Eiropas Savienības valstīs pastāvošo praksi;

* periodiska esošo nodokļu atvieglojumu efektivitātes izvērtēšana no to ietekmes uz tautsaimniecības attīstību un budžeta ieņēmumiem aspektiem;

* nodokļu atvieglojumu sistēmas saskaņošana ar Eiropas Savienības prasībām valsts atbalsta jomā saistībā ar Latvijas virzību uz Eiropas Savienību.

 

3.1.1. Uzņēmumu ienākuma nodoklis

Ar uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts ir nodokļa maksātāja taksācijas perioda laikā gūtie ienākumi. Nodokļa bāze ir uzņēmumu finanšu peļņa, kuru atbilstoši likumam koriģē. Galvenokārt korekcijas veic, lai peļņu palielinātu par izdevumiem, kuri netiek atzīti nodokļu vajadzībām (piemēram, ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi), vai peļņu samazinātu par noteiktām summām, ja likums paredz nodokļa atvieglojumus. Piemēram, ar nodokli netiek apliktas summas, kas izmaksātas subsīdiju veidā kā valsts atbalsts lauksaimniecībai vai Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai un lauku attīstībai, kā arī ienākumi, kas gūti no to vērtspapīru pārdošanas, kuri atrodas publiskajā apgrozībā saskaņā ar likumu “Par vērtspapīriem”. Kā nozīmīgs uzņēmumu ienākuma nodoklī ietverts stimuls jāmin arī pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanas kārtība nodokļa aprēķināšanas vajadzībām.

Nodokļa likme, kas kopš likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” spēkā stāšanās 1995.gada 1.aprīlī bija 25%, kopš 2002.gada tiek pakāpeniski samazināta. Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa likme 2002.gadā bija 22%, 2003.gadā ir 19%, bet no 2004.gada būs 15%.

Likums paredz arī atvieglojumus dažādu nodokļa atlaižu veidā — piemēram, atlaide uzņēmumiem, kas veikuši ieguldījumus atbalstāmo investīciju projektu ietvaros, atlaide uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību, atlaide uzņēmumiem, kas izmanto kā darbaspēku notiesātos, atlaide ziedotājiem un invalīdu, medicīniska rakstura un labdarības fondu uzņēmumiem u.c. Būtiskas uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides paredzētas arī uzņēmumiem, kas veic saimniecisko darbību Latvijas speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās (likums “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās).

Latvijā noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme, kā to liecina 5.tabulas dati, ir viena no zemākajām pasaulē.

Kā jau iepriekš minēts, uzņēmumu ienākuma nodokļa apliekamā bāze ir finanšu grāmatvedībā noteiktais finansiālās darbības rezultāts, kas tālāk tiek koriģēts atbilstoši likuma noteikumiem.

Lai saglabātu apliekamo nodokļa bāzi, likumā ir iestrādātas vairākas būtiskas normas, kam jānovērš izvairīšanās no nodokļa maksāšanas, nepamatoti samazinot apliekamo bāzi, tai skaitā:

— ir noteikti ierobežojumi procentu maksājumu atskaitīšanai no apliekamā ienākuma, kas ir “nepietiekamas kapitalizācijas” noteikums, kuram jāierobežo peļņas samazināšana procentu maksājumu veidā, ja akcionāri vai kapitāla daļu īpašnieki ieguldījumus uzņēmējsabiedrībā veic, galvenokārt piesaistot aizdevu kapitālu;

— saistīto uzņēmumu darījumiem piemērojami noteikumi par patieso tirgus cenu, paredzot, ka gadījumos, ja cenas darījumos ar saistītiem uzņēmumiem un personām neatbilst cenām darījumos ar nesaistītām personām, ir jātiek pārskatītam finanšu peļņas un attiecīgi arī apliekamā ienākuma apmēram;

— aizliegums ņemt vērā aktīvu pārvērtēšanas rezultātus finanšu grāmatvedībā.

Sākotnēji nodoklim bija noteikts neliels atlaižu skaits, taču kā būtisks atvieglojums tajā tika iekļauta apliekamā ienākuma korekcija pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanai, kura paredz izmantot nolietojuma norakstīšanas paātrināto metodi, turklāt piemērojot pamatlīdzekļu nolietojuma divkāršo likmi. Šī korekcija ļauj uzņēmumu ienākuma nodokļa vajadzībām lielāko daļu pamatlīdzekļu vērtības iekļaut izmaksās pirmajos gados pēc pamatlīdzekļu iegādes (pirmajos trijos gados atkarībā no pamatlīdzekļu kategorijas izmaksās tiek norakstīti 78,4%–97,3% pamatlīdzekļu sākotnējās vērtības). Šīs korekcijas fiskālais efekts joprojām ir nodokļa ieņēmumu samazinājums (2002.gadā — aptuveni 33 milj. latu), tomēr tā kā korekcija tiek piemērota visiem maksātājiem, tā vairs netiek uztverta kā investīciju stimuls.

Tomēr turpmākajos gados situācija ir būtiski mainījusies. Tā kā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze ir finansu grāmatvedības rezultāts, daudzo ar finansu grāmatvedību saistīto normatīvo aktu grozījumi, kas paredz uzņēmumam relatīvi lielāku brīvību dažādu metožu pielietojumā, būtiski var ietekmēt nodokļa bāzi. Nodokļa atlaižu skaits ir ticis palielināts.

Lai arī vislielāko nodokļa ieņēmumu samazinājumu pēdējos gados veido nodokļa atlaide ziedotājiem, kas noteikta likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, vērojama tendence palielināties citos likumos noteikto nodokļa atlaižu ietekmei uz nodokļa ieņēmumu samazinājumu. Pirmais no tiem ir likums “Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā” (saskaņā ar šo likumu nodokļa maksātāji vairs nevar no jauna iegūt tiesības samazināt maksājamo nodokli), kas noteica pilnīgu atbrīvojumu no nodokļa maksāšanas pirmos divus vai trīs gadus pēc peļņas gūšanas un 50% atlaidi nākamos divus vai piecus gadus (atkarībā no ieguldījuma apmēra). Nākotnē vislielākā mērā nodokļa ieņēmumus samazinošā virzienā ietekmēs likumā “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās” noteiktās uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides Liepājās un Rēzeknes speciālo ekonomisko zonu un Rīgas un Ventspils brīvostu uzņēmējsabiedrībām (attiecīgi no 1998.gada un no 2002.gada). Vienlaikus kā vispārējs stimuls uzņēmējdarbības veicināšanai tiek īstenota nodokļa likmes pakāpeniska samazināšana no 25% līdz 15%.

2003.gadā neatliekami ir veicami vairāki pasākumi attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli.

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, ir jānodrošina uzņēmumu ienākuma nodokļa harmonizēšana ar Eiropas Savienības prasībām. Šīs prasības paredz noregulēt nodokļa uzlikšanu dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai, sadalīšanai, to aktīvu pārvešanai un akciju maiņai atbilstoši Eiropas Savienības Apvienošanās direktīvai (90/434/EEC). Tāpat saskaņā ar Eiropas Savienības Mātes–meitas uzņēmumu direktīvu (90/435/EEC) jāparedz, ka Latvijā netiek ieturēts nodoklis no Latvijas mātes uzņēmuma citas ES dalībvalsts rezidentam — meitas uzņēmumam izmaksātajām dividendēm. Minēto prasību piemērošanai nepieciešamās normas Latvijas likumā ir jāiestrādā līdz laikam, kad Latvija būs kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Lai novērstu iespējas nepamatoti samazināt ar nodokli apliekamo ienākumu, nepieciešams pilnveidot “nepietiekamās kapitalizācijas” noteikumus, nosakot aizdevu kapitāla un pašu kapitāla proporciju, kas nodokļa maksātājam jāievēro procentu maksājumu atskaitīšanai no apliekamā ienākuma, tas ir līdzīgi kā vairumā attīstīto valstu.

Lai veicinātu zemnieku savstarpējo sadarbību, dibinot lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības, ir jāsaskaņo uzņēmumu ienākuma nodokļa normas ar Kooperatīvo sabiedrību likumā noteikto.

Ņemot vērā to, ka 2003.gadā un 2004.gadā tiek turpināta uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes, kas līdz 2001.gadam bija 25%, samazināšana attiecīgi līdz 19% un 15%, kā rezultātā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem šī nodokļa slogs kopumā samazināsies par 40%, ir jāizvairās paplašināt nodokļu atlaižu un citu atvieglojumu skaitu, jo tas negatīvi ietekmētu šī nodokļa ieņēmumu apmēru.

Nākamajos gados ir nepieciešams veikt vēl citus pasākumus:

* nodrošināties pret nepamatotu nodokļa bāzes samazināšanu, tai skaitā:

— nepieciešams pilnveidot apliekamā ienākuma bāzes noteikšanas metodiku, izstrādājot nodokļu grāmatvedības noteikumus, kā arī novēršot iespēju vienu ienākumu veidu transformēt citā, ja dažādiem ienākumu veidiem tiek piemērots atšķirīgs nodokļu režīms,

— nepieciešams pilnveidot transfertcenu piemērošanas mehānismu, kas uzskatāms par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, kura īstenošanai nepieciešams ne tikai pilnveidot tiesību normas, bet arī veikt pasākumus nodokļu administrēšanas pilnveidošanā. Ar transferta cenām šajā gadījumā saprot cenas, kādas parādās darījumos starp saistītiem uzņēmumiem likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” izpratnē. Transferta cenu mehānisma mērķis ir nodrošināt, lai darījumi starp saistītiem uzņēmumiem tiktu atspoguļoti patiesajā vērtībā (salīdzinājumam parasti izmanto darījumus starp nesaistītām personām), un šie darījumi nevarētu tikt izmantoti, lai mākslīgi samazinātu uzņēmuma peļņu, kas ir uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts;

* izvērtēt nodokļu atvieglojumu sistēmu kopumā, definējot skaidri izteiktas prioritātes, ar mērķi stimulēt noteiktu tautsaimniecības nozaru attīstību, saskaņojot iespējamo uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu ieguldījumu veicināšanai ieviešanu ar fizisko personu saņemto dividenžu aplikšanu.

 

3.1.2. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa apliekamā bāze ir fizisko personu ienākumi, kas gūti uz darba attiecību pamata un no saimnieciskās darbības. No aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tiek izslēgti tādi fiziskās personas ienākumi, kas tiek izmaksāti sociālās drošības nolūkos valsts un pašvaldību sociālo pabalstu veidā vai darba devēja sniegtās sociālās palīdzības veidā vai arodbiedrību un reliģisko organizāciju sniegtās palīdzības veidā; tādi ienākumi, kuriem ir kompensācijas raksturs; tādi ienākumi, kuriem ir kaitējuma atlīdzības raksturs; pasīvais ienākums no kapitāla (dividendes, procentu ienākums, vērtspapīru pārdošanas ienākums un pie zināmiem nosacījumiem nekustamā īpašuma pārdošanas ienākums); lauksaimnieciskās ražošanas ienākums līdz 3000 latu gadā, u.c.

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis atbilstoši vispārpieņemtajiem ienākuma nodokļu noteikšanas principiem tiek noteikts no kopējā ienākuma apjoma, izslēdzot neapliekamo minimumu un nodokļa atvieglojumus, un ienākuma starpību reizinot ar ienākuma nodokļa likmi.

Neapliekamais minimums pēc būtības ir ienākumu daļa, kurai minimālā līmenī ir jānodrošina personas eksistencei nepieciešamie līdzekļi. Tas nozīmē, ka personas eksistenci minimālā līmenī nodrošinošie līdzekļi (nenosakot katrai fiziskajai personai individuāli nepieciešamo līdzekļu daudzumu) ir jāizslēdz no aplikšanas ar ienākuma nodokli. Angļu valodā tas tiek apzīmēts vai nu kā “basic allowance” (varētu tikt tulkots kā pamatpabalsts) vai “non-taxable minimum”. Neapliekamais minimums saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk - OECD) apkopoto informāciju pastāv visās OECD valstīs (skat. 6.tabulu). Kā liecina tabulas dati, nepaliekamais minimums nepastāv tikai atsevišķās OECD valstīs, piemēram, Meksikā. Taču šajā valstī zemākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir 3%, turklāt ir atļauts pilnībā atskaitīt no apliekamā ienākuma veselības aprūpes izdevumus. Parasti neliels neapliekamā minimuma apmērs (tas dažādu valstu nodokļu sistēmās var tikt saukts savādāk) kombinējas ar progresīvu nodokļu likmju skalu, kuras zemākā likme ir ļoti zema, tādējādi pasargājot no aplikšanas trūcīgo iedzīvotāju ienākumus.

6.tabula

Neapliekamais minimums

Nr. p.k.	Valsts	Apmērs gadā, pārrēķinot latos1
1	Igaunija	456.00
2	Lietuva	465.00
3	Latvija	252.00
OECD valstis
4	ASV	1 707.75
5	Austrālija	1 776.60
6	Austrija	556.60
7	Beļģija	2 727.44
8	Čehija	537.77
9	Dānija	2 315.91
10	Francija	11 513.25
11	Grieķija	1 656.35
12	Itālija	291.72
13	Īrija	2 136.24
14	Japāna	4 110.90
15	Kanāda	444.69
16	Koreja	471.10
17	Lielbritānija	3 840.81
18	Luksemburga	317.76
19	Nīderlande	2 132.57
20	Norvēģija	2 341.79
21	Polija	120.87
22	Portugāle	1 336.91
23	Somija	4 132.16
24	Slovākija	258.30
25	Spānija	160.50
26	Šveice	4 492.80
27	Vācija	3 568.36
28	Turcija	357.47
29	Zviedrija	542.01
Citas valstis
30	Argentīna	2 980.80
31	Bulgārija	25.03
32	Ķīna	709.68
33	Horvātija	848.40
34	Malaizija	805.26
35	Singapūra	1 106.00
36	Slovēnija	11% no vidējās algas
37	Ukraina	minimālās mēnešalgas apmērs
38	Krievija (no 2001.gada)	107.04 (ja kopējais ienākums pārsniedz šo summu, neapliekamo minimumu nepiemēro)

1 1999. un 2000.gada dati, izņemot Igauniju un Lietuvu, par kurām ir 2002.gada dati

Papildus neapliekamajam minimumam atskaitīšanai no apliekamā ienākuma var tikt atļauti arī tādi personas izdevumi, kas ir vērsti uz sociāla rakstura patēriņa izmaksu segšanu, piemēram, iemaksas pensiju fondos, dzīvības apdrošināšanas prēmiju maksājumi, izdevumi izglītības iegūšanai, izdevumi par veselības aprūpes pakalpojumiem, ziedojumi. Arī Latvijas ienākuma nodokļa sistēma paredz šādu izdevumu atskaitīšanu no personu apliekamā ienākuma.

Latvijā noteiktais neapliekamais minimuma apmērs ir ļoti zems (21 lats mēnesī jeb 252 lati gadā) un nav mainījies kopš 1997.gada. Sākotnēji, likumam “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” stājoties spēkā 1994.gadā, neapliekamais minimums bija noteikts 25 lati mēnesī. No 1994.gada 1.maija līdz 1996.gada 30.jūnijam tas bija 22,50 lati mēnesī. Tādējādi, ja salīdzina neapliekamā minimuma apmēra, inflācijas un minimālās mēnešalgas apmēra izmaiņas laikā no 1995.gada līdz 2002.gadam, redzams, ka, neapliekamajam minimumam samazinoties par 6,7%, inflācijas koeficients ir palielinājies par 46,5%, bet minimālās mēnešalgas apmērs šajā laika posmā ir pieaudzis 2,5 reizes. Tā kā neapliekamais minimums šajā laikā pretēji citiem rādītājiem ir samazinājies, nodokļa maksātāji arvien vairāk izmanto tiesības deklarēt attaisnotos izdevumus, kas samazina kopējo ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu. Šādā veidā samazināt savu apliekamo ienākumu ir iespējams tādiem nodokļa maksātājiem, kuriem ir lielāki ienākumi, jo tieši viņi var atļauties apmaksāt dažāda veida pakalpojumus, pēc tam deklarējot tos kā attaisnotos izdevumus. Tas nozīmē, ka lielāku labumu nodokļa samazinājuma veidā gūst iedzīvotāji ar lielākiem ienākumiem, jo tikai viņi var izmantot šīs nodokļa priekšrocības.

To, ka, nepalielinot neapliekamo minimumu, notiek nodokļa sloga palielināšanās, atspoguļo arī dati par vidējās bruto un neto darba samaksas izmaiņām (skat.2.attēlu) laikā no 1995.gada līdz 2002.gadam. Šajā laikā iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu kopējais slogs vidējā darba samaksā ir palielinājies no 18,9% līdz 28,2%.

Bez apliekamā ienākuma samazinošiem pamata atskaitījumiem no tā var tikt izslēgtas arī citu atvieglojumu summas, kuru adresāts parasti ir tādas sociālā riska grupas, kurām valdība vēlas sniegt īpašu atbalstu. Latvijā noteiktie nodokļa atvieglojumi ir paredzēti ģimenēm ar bērniem (atvieglojums par apgādībā esošām personām, kuru lielākais vairums ir nepilngadīgi bērni) un cilvēkiem ar invaliditātes dēļ ierobežotām darba spējām, kā arī komunistiskā režīma represijās cietušajiem. Noteiktais atvieglojumu apmērs par vienu apgādībā esošu personu ir puse no pašam nodokļa maksātājam noteiktā apliekamā minimuma, t.i., 126 lati gadā, kas veido nodokļa samazinājumu gadā 31,50 latu apmērā. Nodokļa atvieglojumi pārējām personām ir diferencēti no 240 līdz 300 latiem gadā.

2.attēls. Strādājošo mēneša vidēja darba samaksa

Neapliekamais minimums un nodokļa atvieglojumi tādā apmērā, kā tie ir noteikti šobrīd, vislielāko ietekmi atstāj uz iedzīvotāju grupām, kuru ienākumi ir zemākajos ienākumu intervālos.

Lai gan Latvijā nav noteikta iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresīvā likme, tomēr personām ar salīdzinoši zemiem ienākumiem likumā noteiktās tiesības samazināt apliekamo ienākumu par nodokļa atvieglojumu summām būtiski samazina efektīvo nodokļa likmi (aprēķins veikts nodokļa maksātājam, kura mēneša ienākumi ir minimālās mēnešalgas apmērā, 100 latu apmērā un vidējās mēnešalgas apmērā 2002.gadā).

7.tabula

Efektīvās nodokļa likmes izmaiņas atkarībā no apgādājamo skaita

(latos)

Apgādājamo skaits	Nodokļa atvieglojums mēnesī par 1 apgādājamo	Nodokļa atvieglojums par apgādājamajiem mēnesī	Nodoklis pie ienākuma			Efektīvā nodokļa likme pie ienākuma
			70 lati	100 lati	174 lati	70 lati	100 lati	174 lati
0	10.50	0.00	10.68	17.50	34.34	15.25%	17.50%	19.73%
1	10.50	10.50	8.05	14.88	31.71	11.50%	14.88%	18.22%
2	10.50	21.00	5.43	12.25	29.09	7.75%	12.25%	16.72%
3	10.50	31.50	2.80	9.63	26.46	4.00%	9.63%	15.21%
4	10.50	42.00	0.18	7.00	23.84	0.25%	7.00%	13.70%
5	10.50	52.50	0.00	4.38	21.21	0.00%	4.38%	12.19%

2003.gadā ir veicami šādi iedzīvotāju ienākuma nodokļu politikas pasākumi.

Ir jānodrošina likuma normu harmonizēšana ar Eiropas Savienības līguma prasībām par brīvu kapitāla kustību, novēršot atšķirības nodokļa uzlikšanā dividendēm, ko fiziskā persona — Latvijas rezidents saņem no Latvijas uzņēmējsabiedrībām un Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmējsabiedrībām. Minētais pasākums var tikt īstenots divējādi: vai nu nosakot, ka visas fizisko personu saņemtās dividendes tiek pakļautas aplikšanai ar ienākuma nodokli, vai arī nosakot no Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumiem saņemtajām dividendēm tādu pat atbrīvojumu kā tām dividendēm, kas tiek saņemtas no Latvijas uzņēmumiem. Tādējādi fiziskās personas — Latvijas rezidenta ar ienākuma nodokli apliekamajā ienākumā būs iekļaujamas tikai tās dividendes, kas tiks saņemtas no Eiropas Savienības “ne-dalībvalstu” uzņēmumiem.

Izvēloties variantu, kas paredzētu nodokļa uzlikšanu visām fizisko personu saņemtajām dividendēm, nodokļa likmei vajadzētu atbilst starpībai starp uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi un iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, jo pēc uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes pazemināšanas līdz 15% veidojas starpība starp abu šo nodokļu likmēm. Risinājums, uzliekot dividendēm nodokli ar mazāku likmi, kas atbilstu uzņēmumu ienākuma nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmju starpībai, kompleksā ar vērtspapīru pārdošanas ienākuma atbrīvojumu no aplikšanas ar ienākuma nodokli, uzskatāms par optimālu, jo tas atturētu kapitāla daļu turētājus un akcionārus no peļņas sadalīšanas dividendēs un veicinātu tās ieguldīšanu uzņēmējsabiedrības attīstībā. Tas padarītu nevajadzīgu citu ienākumu, piemēram, nodarbinātības ienākuma transformēšanu dividendēs un tādējādi maksājamā ienākuma nodokļa samazināšanu. Izveidojušās iedzīvotāju ienākuma un uzņēmumu ienākuma nodokļa likmju starpības kompensēšanai nodoklis no dividendēm būtu ieviešamas, sākot ar 2004.gadu, nosakot fiziskās personas saņemtajām dividendēm likmi 6% (tā kā dividendes, ko fiziskā persona saņems 2004.gadā, tiks izmaksātas no uzņēmējsabiedrības 2003.gada peļņas, kas ir aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli pēc 19% likmes, dividendēm piemērojamā likme ir aprēķināma kā starpība starp 25% un 19%). 2005.gadā un turpmākajos gados dividendēm piemērojamajam nodoklim nosakāma likme 10% (25%–15%) apmērā.

Eiropas Savienības līguma prasību nodrošināšanu attiecībā uz brīvu kapitāla kustību tiktu īstenota arī izvēloties otro risinājuma variantu — atbrīvojot no aplikšanas ar nodokli arī tās, dividendes, ko fiziskās personas — Latvijas rezidenti saņem no Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumiem. Taču šajā gadījumā tas ienākums, ko fiziskā persona gūst dividenžu veidā ir aplikts ar ienākuma nodokli tikai uzņēmuma līmenī pēc daudz zemākās likmes nekā pārējie fiziskās personas ienākumi.

Lai novērstu personu, kuru ienākumi ir zemi, neto ienākuma tālāku samazināšanos, ir jāoptimizē neapliekamā minimuma apmērs.

Lemjot par neapliekamā ienākuma apmēra izmaiņām, ir jāņem vērā, ka neapliekamajam minimumam vislielākā nozīme ir zemu atalgoto iedzīvotāju budžetos, jo saskaņā ar aplēsēm, samazinot neapliekamo minimumu, ģimenes, kurā ir, piemēram, trīs apgādājamie, neto ienākumi (pēc nodokļiem) samazināsies par gandrīz 10%. Zemu atalgoto ģimeņu iespējamās ienākumu izmaiņas, mainoties neapliekamā minimuma apmēram, ilustrē 3.attēls.

3.attēls Ienākumu izmaiņas, izmainot neapliekamo minimumu

Pēc ļoti aptuvenām aplēsēm, ja laikā līdz 2006.gadam nodokļa maksātāja neapliekamais minimums pakāpeniski tiktu paaugstināts līdz apmēram, kas atbilst pusei no minimālās mēnešalgas, saglabājot šobrīd noteikto nodokļa atvieglojumu apmēru par apgādībā esošām personām (puse no nodokļa maksātāja neapliekamā minimuma), prognozēto nodokļa ieņēmumu samazinājums būtu no 11,4 līdz 14,3 milj.latu gadā (skat.8.tabulu).

 

8.tabula

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu prognozes izmaiņas, paaugstinot neapliekamo minimumu

(milj.latu)

	2001	2002	2003	2004	2005	2006
	fakts	operatīvie dati	prognoze
Ieņēmumu prognoze (ietverta 2003.gada budžeta likuma paskaidrojumos)	283.8	319.5	334.0	356.8	381.3	407.0
Nepaliekamā minimuma apmērs mēnesī vienam nodokļa maksātājiem (latos)	21	21	21	25	30	35
Prognozējamais ieņēmumu samazinājums, paaugstinot neapliekamo minimumu (pret 2003.gadu)	x	x	x	-11.4	-25.7	-40.0
Ieņēmumu prognoze, paaugstinot neapliekamo minimumu	x	x	x	345.4	355.6	367.0
Pieaugums procentos pret 2003.gadu	x	x	x	3.4	6.5	9.9

Ņemot vērā to, ka lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvi saskaņā ar Kooperatīvo sabiedrību likumā izdarītajiem grozījumiem, par šo kooperatīvo sabiedrību ienākumu nodoklis ir jāmaksā to dalībniekiem, tādēļ likumā ir jānoregulē nodokļa maksāšanas kārtība šo kooperatīvo sabiedrību biedriem.

Ir jānosaka nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība individuālajiem komersantiem, kuru saimnieciskās darbības neto apgrozījums var būt salīdzinoši liels, bet uz kuriem tikai pēc grozījumu izdarīšanas likumā “Par grāmatvedību” ir attiecināta prasība par grāmatvedības kārtošanu divkāršā ieraksta sistēmā un tādēļ ir jātiek noregulētam jautājumam par šo individuālo komersantu apliekamā ienākuma aprēķināšanu.

Lai vienādotu fizisko personu — lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju ienākuma nodokli ar lauksaimniecības produkcijas ražotāju — uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju nodokli, izvērtējama lauksaimnieciskās ražošanas ienākuma neapliekamā sliekšņa paaugstināšana no 3000 latu līdz 5000 latu.

Ir jāuzsāk mazo uzņēmēju saimnieciskās darbības ienākuma novērtēšanas principu un nodokļa aprēķināšanas modeļa izstrāde, lai vienkāršotu nodokļa maksāšanas kārtību un aizstātu patentmaksas, zaudējot spēku likumam “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu”.

Turpmākajos gados nepieciešams izvērtēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa bāzi, atsakoties no nepamatotas atsevišķu ienākumu izslēgšanas no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un optimizējot pastāvošos nodokļa atvieglojumus, kā arī izvērtēt valsts sociālo pabalstu un nodokļa atvieglojumu integrēšanas iespējas.

Ņemot vērā, ka Latvijai, kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, dalībvalstu rezidenti, ja tie Latvijā gūs nozīmīgu sava ienākuma daļu, nedrīkst tikt diskriminēti no ienākuma nodokļa viedokļa, likumā ir jāiestrādā attiecīgs regulējums.

 

3.2. Nekustamā īpašuma nodoklis

Par nekustamā īpašuma nodokļa reformas sākumu var uzskatīt 1998.gada 1.janvāri, kad stājās spēkā likums “Par nekustamā īpašuma nodokli”, paredzot pārejas noteikumus likuma pakāpeniskai ieviešanai līdz 2000.gadam Ar šo gadu bija paredzēts ar nekustamā īpašuma nodokli aplikt zemi un ēkas pēc to kadastrālās vērtības, piemērojot nodokļa 1% likmi. Taču turpmāk nodokļa reformas beigu termiņš pastāvīgi tika atlikts uz vēlāku laiku, pamatojoties gan uz Valsts zemes dienesta nepietiekamo kapacitāti un finansējumu nekustamā īpašuma kadastrālās vērtēšanas procesā, gan arī uz paredzamo nodokļa ieņēmumu samazināšanos pašvaldību budžetos. Nekustamā īpašuma reformas gaita redzama 9.tabulā.

 

9.tabula

Nekustamā īpašuma nodokļa reformas gaita

Tādējādi pašreizējā likuma redakcija paredz, ka zeme un ēkas tiks apliktas ar nodokli pēc to kadastrālās vērtības, piemērojot 1,0 procenta likmi, sākot ar 2004.gada 1.janvāri. Ar šo termiņu arī paredzēts ievērojami paplašināt ar nodokli apliekamo objektu loku, uzsākot dzīvojamo māju, valsts budžeta iestāžu, lauksaimniecības ražošanas ēku, kā arī veselības aizsardzības, izglītības, kultūras un sporta vajadzībām izmantojamo ēku aplikšanu ar nodokli.

Likuma mērķis ir nodrošināt maksimāli vienkāršu un taisnīgu nekustamā īpašuma aplikšanu ar nodokli, ievērojot neitralitātes principu, t.i., zemu nodokļa likmi, plašu nodokļa maksātāju loku un minimālus nodokļa atvieglojumus. Līdztekus tam likuma mērķis ir nodrošināt stabilus un prognozējamus pašvaldību budžetu ieņēmumus no šī nodokļa. Nekustamā īpašuma nodoklis ir vienīgais nodoklis, no kura visi ieņēmumi tiek ieskaitīti pašvaldību budžetos, tādēļ likums paredz pašvaldībām tiesības piešķirt atsevišķām nodokļa maksātāju kategorijām nodokļa atvieglojumus līdz pat 90 procentiem no aprēķinātās nodokļa summas. Tas dod pašvaldībām iespēju gan sniegt palīdzību maznodrošinātajiem iedzīvotājiem, gan stimulēt uzņēmējdarbības attīstību savā teritorijā. Ar 2000.gada 1.janvāri arī nodokļa administrēšanas funkcijas pilnībā ir nodotas pašvaldību kompetencē.

2002.gadā Valsts zemes dienests ir veicis to ēku masveida kadastrālo vērtēšanu, kuru aplikšanu ar nodokli paredzēts uzsākt 2004.gadā. Saskaņā ar Valsts zemes dienesta sniegto informāciju dzīvojamo māju, (ieskaitot daudzdzīvokļu māju nedzīvojamās telpas), un to palīgēku (garāžu, pagrabu, šķūnīšu) kadastrālā vērtība veido 75,8% no visu apliekamo ēku vērtības. Pašlaik lielāko nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumu daļu veido nodokļa maksājumi par zemi, bet 2004.gadā ar nodokli apliekamo objektu loka paplašināšanas rezultātā nodokļa ieņēmumi no ēkām vairākkārt pārsniegs nodokļa ieņēmumu daļu par zemi. Nodokļa sloga pieaugums visbūtiskāk skars iedzīvotājus, jo lielāko nodokļa ieņēmumu daļu veidos nodokļa ieņēmumi par dzīvojamām mājām. Procentuāli vislielākais nodokļa pieaugums tiek prognozēts pagastos, - vidēji par 433,3 procentiem jeb 5,3 reizes. Savukārt latos vislielākais nodokļa sloga pieaugums sagaidāms Rīgā un Jūrmalā. Neskatoties uz 2004.gadā paredzamo nodokļa likmes samazinājumu no 1,5% līdz 1% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, Rīgā individuālo dzīvojamo māju īpašniekiem 2004.gadā nodoklis par dzīvojamo ēku, tās palīgēkām un zemi vidēji būs 177 lati gadā pašreizējo par zemi maksājamo 60 latu vietā, jeb pieaugs par 117 latiem, salīdzinājumā ar 2003.gadu. Jūrmalā prognozētais nodokļa pieaugums sagaidāms vidēji 69 lati, bet jāņem vērā, ka Jūrmalas iedzīvotāji pašlaik vidēji maksā 2,5 reizes lielāku nodokli (147 latu) par individuālo dzīvojamo māju apbūves zemi nekā rīdzinieki.

Pārējās pilsētās individuālo dzīvojamo māju īpašniekiem nodoklis vidēji pieaugs no pašreiz maksājamiem 12 latiem par zemi, līdz 52 latiem (pieaugums 40 lati), bet pagastos no 9 latiem līdz 48 latiem (pieaugums 39 lati).

Ievērojams nodokļa sloga pieaugums sagaidāms arī dzīvokļu īpašniekiem un īrniekiem. Tāpat kā par individuālajām dzīvojamām mājām, procentuāli vislielākais nodokļa sloga pieaugums sagaidāms pagastos, — vidēji par 1787,5 procentiem jeb 18,9 reizes, bet latos lielākais pieaugums tiek prognozēts Rīgā (no 12 latiem pašreiz līdz 97 latiem 2004.gadā) un Jūrmalā (no 16 latiem pašreiz līdz 55 latiem).

Kā iepriekš minēts, 2004.gadā ar nodokli būs apliekamas arī valsts budžeta iestāžu ēkas, kas radīs nepieciešamību 2004.gada valsts budžeta ietvaros piešķirt papildu finansu līdzekļus nekustamā īpašuma nodokļa nomaksai, kas pēc būtības būs dotācija pašvaldībām no valsts budžeta. Līdz 2003.gada 31.decembrim saskaņā ar likuma pārejas noteikumiem valsts budžeta iestādes maksā nodokli tikai par zemi.

Nekustamā īpašuma nodokļa bāze ir nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, kas pie vienotas nodokļa likmes ļauj nodrošināt nodokļa uzlikšanas taisnīguma principu. Nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību nosaka, pamatojoties uz nekustamā īpašuma tirgus vērtību, un nekustamā īpašuma nodokļa apmērs ir tieši proporcionāls tās vērtībai. Tātad vērtīgāku nekustamo īpašumu īpašnieki maksā lielāku nekustamā īpašuma nodokli.

Tajā pašā laikā nodokļa bāzei, un līdz ar to arī pašvaldību budžetu ieņēmumiem jābūt iespējami stabiliem, bez krasām svārstībām. Pie pašreizējās likuma redakcijas 2004.gadā šo principu nebūs iespējams īstenot, jo, uzsākot dzīvojamo māju aplikšanu ar nodokli, lielākajai nodokļa maksātāju daļai, kas ir fiziskās personas, nodokļa slogs pieaugs vairākas reizes, bet vidēji pagastos par individuālām dzīvojamām mājām pat 5,3 reizes un par dzīvokļiem 18,9 reizes.

Savukārt pašvaldību ieņēmumi 2004.gadā prognozējami 66,9 milj. latu apmērā, kas ir par 40,3 procentiem jeb 19,2 milj. latu vairāk, salīdzinājumā ar ieņēmumiem, kurus paredzēts iekasēt 2003.gadā, t.i., 47,7 milj. latu (skat. 10.tabulu).

 

10.tabula

Nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi

(milj. latu)

	1998	1999	2000	2001	2002	20031 (prognoze)	20041 (prognoze)
Nekustamā īpašuma nodoklis	18,1	21,0	4384,3	43,8	46,1	47,7	66,9
t.sk. zeme	18,1	21,0	23,7	243,1	24,5	27,0	19,0
t.sk.ēkas un būves	-	-	1,6	20,7	21,6	20,7	47,9 (ēkas)
Īpašuma nodoklis	27,4	24,5	-	-	-	-	-
Zemes nodokļa parādi	2,9	1,8	1,3	1,0	0,3	-	-
Īpašuma nodokļa parādi	-	-	4,6	1,3	0,2	-	-
Kopā:	48,4	47,3	44,2	46,1	46,6	47,7	73,4

1 2003. un 2004.gada prognozētajos ieņēmumos nav ņemts vērā Ministru kabineta noteikumos “Noteikumi par nekustamā īpašuma nodokļa prognozi un saskaņošanu ar pašvaldībām” paredzētais iekasējamības koeficients 0,9, kā arī kadastrālās vērtības samazinājums par politiski represēto personu, speciālo ekonomisko zonu un brīvostu licencēto uzņēmumu, par maksātnespējīgiem pasludināto un privatizējamo uzņēmumu nekustamo īpašumu.

Lai 2004.gadā novērstu krasu nodokļa sloga pieaugumu iedzīvotājiem, kurš neatbildīs to lielākās daļas maksātspējai, Finanšu ministrija ir izstrādājusi grozījumu projektu likumam “Par nekustamā īpašuma nodokli” kurā piedāvā turpmāko iespējamo dzīvojamo ēku aplikšanas ar nekustamā īpašuma nodokli variantu.

 

3.3. Pievienotās vērtības nodoklis

Pievienotās vērtības nodoklis pēc savas ekonomiskās būtības pilnībā atbilst šī dokumenta 2.daļā minētajiem nodokļu uzlikšanas pamatprincipiem un ir uzskatāms par universālu netiešo patēriņa nodokli. Šī nodokļa universālums izpaužas apstāklī, ka nodoklis tiek piemērots visam patēriņam, t.i., visām precēm un pakalpojumiem, izņemot ļoti ierobežotu skaitu likumā noteiktu atbrīvojumu. Pievienotās vērtības nodoklis tiek uzskatīts par nodokli, kas neskar uzņēmumu, jo netiek piemērots uzņēmējdarbības veikšanas procesā. Nodokļa piederību netiešo nodokļu grupai nosaka tā netiešā maksāšanas kārtība, jo nodoklis reāli tiek samaksāts kā preces vai pakalpojuma cenas palielinājums, kamēr tiešie nodokļi pilnībā tiek attiecināti uz pašu ražotāju vai piegādātāju un tiešā veidā cenu neiespaido.

Tā kā šī nodokļa atšķirīga piemērošana dažādās ES dalībvalstīs var būtiski izkropļot konkurences nosacījumus Eiropas kopējā tirgū, ES ir izvirzījusi ļoti stingrus nosacījumus nodokļa piemērošanai. Latvijā likums “Par pievienotās vērtības nodokli”, ar ko tika ieviests šis nodoklis, stājās spēkā 1995.gada 1.maijā. Likums jau sākotnēji tika izstrādāts, balstoties uz 1977.gada 17.maija Eiropas Padomes Sesto direktīvu (77/388/EEC), taču tika pieļautas vairākas būtiskas atkāpes no minētās direktīvas prasībām, un turpmāko gadu laikā Latvijas likums pakāpeniski tika tuvināts ES prasībām.

Dalībvalstīm ir noteiktas stingras prasības kādas var būt pievienotās vērtības nodokļa likmes. Kā tas ir minēts Eiropas Padomes Sestajā direktīvā, ir pieļaujamas divu veidu likmes — standartlikme, kas nevar būt zemāka par 15 procentiem, un dalībvalstis savā teritorijā var piemērot arī vienu vai divas samazinātās likmes, kas savukārt nevar būt zemākas par 5 procentiem no darījuma vērtības (skatīt 11.tabulu par PVN likmēm ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs).

 

11.tabula

Pievienotās vērtības nodokļa likmes ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs

Valsts	Standart- likme	Pazeminātās likmes*	Valsts	Standart- likme	Pazeminātās likmes*
Apvienotā
karaliste	17,5	5; 0	Spānija	16	4/7
Austrija	20	10/12	Vācija	16	7
Beļģija	21	6/12	Zviedrija	25	6/12
Dānija	25	-	LATVIJA	18	9
Francija	19,6	2,1/5,5	Bulgārija	22	-
Grieķija	18	4/8	Čehija	22	5
Īrija	21	4,3/12,5	Igaunija	18	5
Itālija	20	4/10	Lietuva	18	5/9
Luksemburga	15	3/6/12	Polija	22	7/17
Nīderlande	19	6	Rumānija	18	9
Portugāle	17	5/12	Slovākija	23	6
Somija	22	8/17	Ungārija	25	12

* tabulā nav iekļautas likmes saskaņā ar īpašiem režīmiem, kas atsevišķām dalībvalstīm piešķirti ar speciālām direktīvām un kas darbojas ierobežotu laika posmu.

Latvijā, sākot ar 2003.gada 1.janvāri, bez pievienotās vērtības nodokļa standartlikmes 18 procentu apmērā, ir ieviesta arī samazinātā likme 9 procentu apmērā. Samazināto likmi piemēro tiem darījumiem, kas līdz šim brīdim tika atbrīvoti no nodokļa, un kas nav pieļaujams saskaņā ar ES prasībām. Kā izņēmumu varētu minēt viesu izmitināšanas pakalpojumu viesu izmitināšanas mītnēs aplikšanu ar nodokli pēc šīs samazinātās likmes, kas līdz 2003.gadam tika aplikti ar pievienotās vērtības nodokli pēc 18 procentu likmes. Šāda nodokļa piemērošanas politika tika ieviesta ar mērķi attīstīt tūrisma nozari Latvijā. Dažu preču grupu aplikšana ar pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmi ir atlikta līdz 2003.gada beigām, t.i., medikamentu, medicīnas preču un medicīnisko ierīču, kā arī atsevišķu grāmatu kategorijas. Savukārt nodokļa standartlikmes ieviešana siltumenerģijas piegādēm iedzīvotājiem ir atlikta līdz 2004.gada beigām.

Grozījumi, kas tuvākajā laikā veicami likumā “Par pievienotās vērtības nodokli”, saistāmi ar šī nodokļa pilnīgu harmonizēšanu ar minēto direktīvu un šī nodokļa darbības nodrošināšanu Eiropas Savienības kopējā tirgus apstākļos. Latvijai kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, tiks atceltas iekšējās robežas, līdz ar to preces šajā iekšējā tirgū tiks pārvietotas bez muitas kontroles, tādējādi attiecībā uz preču piegādēm no vienas Eiropas Savienības dalībvalsts uz otru netiks piemērotas muitas procedūras. Šādas sistēmas piemērošana prasa pilnībā mainīt preču aprites un uzskaites kārtību Latvijā, kuras ieviešanai nepieciešams izstrādāt un pieņemt gan normatīvos aktus, gan arī ieviest jaunu nodokļa administrēšanas kārtību. Lai to realizētu, būtiski paaugstināsies Valsts ieņēmumu dienesta atbildība, jo tas kļūs par daļu no ES kopējās PVN administrēšanas sistēmas. Lai pilnvērtīgi varētu iekļauties šajā sistēmā, būs nepieciešams pilnveidot nodokļa kontroles mehānismu, nodrošināt pilnvērtīgas informācijas operatīvu savākšanu, apkopošanu un apmaiņu ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm par Latvijā reģistrētajiem pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem un to veiktajām preču piegādēm no/uz citām ES dalībvalstīm. Arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija aktīvi piedalīsies turpmākajos ES pievienotās vērtības nodokļa sistēmas pilnveidošanas procesos un iniciatīvās.

 

3.4. Akcīzes nodoklis

Akcīzes nodoklis ir specifisks patēriņa nodoklis, ko piemēro noteiktām patēriņa preču grupām, kuras ir saražotas vai tiek ievestas valstī.

Akcīzes nodokļa mērķis ir ierobežot to preču patēriņu, kas ir kaitīgas apkārtējai videi un cilvēkiem, kā arī dot valstij ieņēmumus, apliekot ar papildus patēriņa nodokli (papildus pievienotās vērtības nodoklim) preces, kas nav pirmās nepieciešamības preces un kas neskar maznodrošinātos.

Arī akcīzes nodoklis kā patēriņa nodoklis Eiropas Savienības kopējā tirgū būtiski var ietekmēt konkurences apstākļus starp dalībvalstīm, tādēļ Eiropas Savienībā ļoti strikti tiek reglamentēti nosacījumi akcīzes nodokļa piemērošanai trim preču grupām, tas ir, naftas produktiem, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem. Akcīzes nodokļa harmonizācija ir attiecināta uz nodokļa minimālo likmju noteikšanu, apliekamo preču struktūras saskaņošanu, šo preču aprites un nodokļa maksāšanas kārtības saskaņošanu.

Tā kā Latvija ir apņēmusies saskaņot ar Eiropas Savienības prasībām arī nodokļu normatīvos aktus, 1997.gadā Latvijā tika uzsākta akcīzes nodokļa reforma. Tās rezultātā 1998.gada 1.janvārī stājās spēkā likums “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”, bet 1999.gada 1.janvārī — likums “Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem” un likums “Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem”. Pēdējais pieņemtais likums, kas saistīts ar akcīzes nodokļa harmonizēšanas procesu, ir likums “Par akcīzes nodokli alum”, kas stājās spēkā 2000.gada 1.janvārī.

Pieminētajos normatīvajos aktos ir iestrādātas attiecīgo direktīvu pamatprasības par akcīzes nodokļa piemērošanu gan attiecībā uz preču grupām un nodokļa likmēm, gan arī attiecībā uz nodokļa maksāšanas kārtību, ieviešot akcīzes preču noliktavu sistēmu un paredzot nodokļa atlikto maksāšanu, izmantojot nodokļa nodrošinājumus. Atsevišķi likumi par katru preču grupu tika pieņemti, lai pakāpeniski ieviestu ES prasības, aprobējot un piemērojot tās praksē konkrētajiem nodokļa maksātājiem. Šogad tiks turpināta akcīzes nodokļa sistēmas pilnveidošana, to tuvinot ES pieņemtajiem principiem, kas ļaus Latvijai integrēties ES vienotajā tirgū un administrēt nodokli pēc tādiem pašiem principiem, kā citās ES dalībvalstīs.

Jāpiemin arī Latvijā piemērojamais akcīzes nodoklis kafijai, bezalkoholiskajiem dzērieniem, vieglajiem automobiļiem un motocikliem, ko reglamentē likums “Par akcīzes nodokli”. Šo preču aplikšanu ar akcīzes nodokli ES normatīvie akti nereglamentē, tādēļ to nav nepieciešams harmonizēt. Šajā likumā grozījumi būs jāveic tikai, lai nodrošinātu nodokļa piemērošanu ES kopējā tirgus apstākļos. Šajā likumā ietvertie nosacījumi un ierobežojumi importam (piemēram, akcīzes nodokļa piemērošana uz laiku ievestajiem vieglajiem automobiļiem) attieksies tikai uz trešajām valstīm, jo attiecībā uz ievešanu no ES tiks piemēroti tikai ES atļautie nosacījumi.

Vieglos automobiļus tradicionāli apliek ar akcīzes nodokli no 90-to gadu sākuma, kas ik gadus valstij dod būtiskus ieņēmumus (2002.gadā 5,97 milj. latu). Savukārt akcīzes nodokli kafijai un bezalkoholiskajiem dzērieniem ieviesa fiskālu apsvērumu dēļ. Arī akcīzes nodokļa ieņēmumi no kafijas un bezalkoholiskajiem dzērieniem ik gadus dod būtiskus ieņēmumus (2002.gadā 4,39 milj. latu). Jāatzīmē, ka nodokli šiem produktiem piemēro daudzās Eiropas valstīs (piemēram, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Beļģijā, Dānijā).

 

3.4.1. Akcīzes nodoklis naftas produktiem

Akcīzes nodokļa naftas produktiem mērķis ir ierobežot naftas produktu patēriņu dēļ to kaitīgās ietekmes uz apkārtējo vidi, kā arī dot valstij ieņēmumus. Daļa no ieņēmumiem tiek izmantoti ceļu remontam un uzturēšanai.

Šobrīd spēkā esošās akcīzes nodokļa likmes naftas produktiem likuma “Par akcīzes nodokli naftas produktiem” un tā grozījumu pieņemšanas laikā sasniedza ES noteikto minimālo līmeni. Izņēmums bija dīzeļdegviela (sk. 4.attēlu), kurai likmes palielinājums līdz ES minimālajam līmenim šobrīd ir paredzēts vienlaikus ar Latvijas iestāju Eiropas Savienībā. Ņemot vērā eiro kursa straujo pieaugumu, pašlaik situācija ir mainījusies un akcīzes nodokļa likmes vairs nesasniedz ES minimālo līmeni. Līdz ar to iespējams, ka akcīzes nodokļa likmes gandrīz visiem naftas produktiem būs jāpalielina vēl līdz Latvijas iestājai ES gadījumā, ja eiro kurss saglabāsies esošajā līmenī vai pat turpinās pieaugt.

4.attēls. Akcīzes nodokļa likmes dīzeļdegvielai Eiropas valstīs, latos par 1000 litriem

Šobrīd likums “Par akcīzes nodokli naftas produktiem” paredz dažādus atvieglojumus un atbrīvojumus. Piemēram, samazinātu akcīzes nodokļa likmi piemēro naftas produktiem, kurus izmanto par kurināmo, no akcīzes nodokļa atbrīvo naftas produktus, kurus piegādā kuģiem vai gaisa transportlīdzekļiem, kā arī tos naftas produktus, kurus izmanto par izejvielu (nevis par degvielu vai par kurināmo), akcīzes nodokli pēc noteiktas normas atmaksā lauksaimniecības produkcijas ražotājiem par izmantoto dīzeļdegvielu zemes apstrādē. Šādus atvieglojumus ES direktīvas pieļauj, tādēļ izmaiņas šajā jomā nav gaidāmas. Turpmāk tiks izvērtēta iespēja piemērot atvieglojumus arī citos ES pieļaujamos gadījumos (stacionāros motoros, celtņos u.c.).

Eiropas Savienības institūcijās šobrīd tiek risināts jautājums par jaunas direktīvas pieņemšanu, kas noteiks minimālās netiešo nodokļu (izņemot PVN) likmes enerģijas produktiem un elektrībai. Direktīva paredz būtiski palielināt nodokļa likmes arī tādiem produktiem kā dīzeļdegviela un benzīns. Taču direktīvas projektā pieļauti arī daudzi atbrīvojumi (piemēram, biodegvielai). Direktīvas projektu jau ir akceptējusi ES Ministru Padome, un tas ir nosūtīts viedokļa izteikšanai Eiropas Parlamentam. Pēc direktīvas galīgās pieņemšanas arī Latvijai būs jālemj par rīcību direktīvas ieviešanai. Šobrīd jauno nodokļa likmju sasniegšanai tiek plānots pieprasīt pārejas periodu.

 

3.4.2. Akcīzes nodoklis alkoholiskajiem dzērieniem un alum

Akcīzes nodokļa alkoholiskajiem dzērieniem mērķis ir ierobežot to patēriņu, dēļ to kaitīgās ietekmes uz cilvēku veselību, kā arī dot valstij attiecīgus nodokļa ieņēmumus.

Spēkā esošās akcīzes nodokļa likmes stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem un vīniem jau šobrīd pārsniedz ES noteikto minimālo līmeni. Palielināt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem vēl vairāk nav nepieciešams, kā arī nebūtu vēlams, jo tad Latvijā būtu augstāks nodoklis nekā citās Baltijas valstīs, kas var izraisīt nevēlamas sekas, tas veicinātu kontrabandas alkohola ieplūšanu valstī un ieņēmumu samazināšanos.

Arī nodokļa atbrīvojumi alkoholiskajiem dzērieniem ir saskaņoti ar ES noteiktajiem atbrīvojumiem. Piemēram, no akcīzes nodokļa atbrīvo alkoholiskos dzērienus, kas tiek izmantoti citu pārtikas preču (tajā skaitā, šokolādes konfekšu) ražošanā, denaturētu (pārtikā neizmantojamu) alkoholu, spirtu, ko izmanto kosmētikas preču ražošanā vai medicīnas vajadzībām u.c.

ES direktīvā noteiktajam minimālajam līmenim atbilstošas likmes alum ir stājušās spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

Latvijā akcīzes nodokļa likmes par alu ir fiksētas pa alus grupām ar noteiktu spirta saturu. Šādu likmju iedalījumu savulaik bija ieteikuši alus ražotāji, lai vienkāršotu alus uzskaiti. Savukārt Eiropas Savienības minimālā likme ir noteikta par vienu absolūtā spirta satura procentu alū. Tādējādi, šobrīd Latvijā atsevišķām alus kategorijām noteiktajās grupās akcīzes nodokļa likme ir augstāka nekā ES noteiktā minimālā. Lai vienlaikus tiktu ievērotas Latvijas saistības pret ES un novērstu paaugstinātas likmes piemērošanu atsevišķām alus kategorijām, Latvijā vajadzētu akcīzes nodokļa likmi alum noteikt tāpat, kā Eiropas Savienībā - par absolūtā spirta satura vienu procentu alū, rēķinot par 100 litriem alus (skatīt 5.attēlu).

Nosakot akcīzes nodokļa likmi alum tāpat kā ES, nedaudz samazināsies akcīzes nodokļa ieņēmumi, bet tiks saglabāts princips — stiprāks alus tiks aplikts ar lielāku nodokļa likmi.

5.attēls. Akcīzes nodoklis par 100 litriem alus Baltijas valstīs, latos (absolūtā spirta saturs alū līdz 7%)

 

3.4.3. Akcīzes nodoklis tabakas izstrādājumiem

Akcīzes nodokļa tabakas izstrādājumiem mērķis ir ierobežot to patēriņu, dēļ to kaitīgās ietekmes uz cilvēku veselību, kā arī dot valstij attiecīgus nodokļa ieņēmumus.

Attiecībā uz akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem būtiska nesaskaņa ar ES direktīvām ir akcīzes nodokļa likmēs cigaretēm. Direktīvā paredzēts cigaretes aplikt ar akcīzes nodokli, piemērojot kombinēto (fiksēto + procentuālo) likmi, pie kam ievērojot nosacījumu, ka nodoklis nedrīkst būt mazāks par 57% no vispieprasītākās mazumtirdzniecības cenas, bet ne mazāk par EUR 64. Latvijā cigaretēm pagaidām vēl tiek piemērota fiksētā likme, kas nepārsniedz ap 37% no cigarešu vispieprasītākā mazumtirdzniecības cenas (skatīt 6.attēlu). Pašreiz direktīvā noteiktās likmes ieviešana Latvijā vai strauja akcīzes nodokļa palielināšana nav atbalstāma, jo neatbilstu pašreizējai ekonomiskai situācijai, tā veicinātu kontrabandas cigarešu ieplūšanu valstī, nebūtu adekvāta iedzīvotāju maksātspējai, kā arī radītu sarežģījumus nodokļa aprēķināšanā un administrēšanā. Strauja akcīzes nodokļa palielināšana nedotu papildus ieņēmumus, bet tieši pretēji, nodokļa ieņēmumi samazinātos.

6.attēls. Akcīzes nodokļa likmes cigaretēm Eiropas valstīs, % no vispieprasītākās cigarešu mazumtirdzniecības cenu kategorijas

Eiropas Komisija (06.07.2002) ir oficiāli akceptējusi Latvijas pozīciju un piešķīrusi Latvijai pārejas periodu līdz 2009.gada 31.decembrim akcīzes nodokļa cigaretēm likmes saskaņošanai.

Direktīvā noteiktā nodokļa likmes struktūra cigaretēm (fiksētā + procentuālā) tiks ieviesta ar 2003.gada 1.jūliju un atbilstoši likumam likme cigaretēm tiks pakāpeniski palielināta līdz nepieciešamajam līmenim (57% no vispieprasītākās mazumtirdzniecības cenas, bet ne mazāk par EUR 64) līdz 2010.gadam.

12.tabulā atspoguļota akcīzes nodokļa cigaretēm saskaņošana ar ES prasībām.

 

12.tabula

Akcīzes nodokļa cigaretēm saskaņošana ar ES prasībām

	Laiks	Pasākums
1.posms	1999.–2001.	Likuma “Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem” stāšanās spēkā. ES vispārējo prasību (akcīzes preču noliktavas sistēmas, atliktās nodokļa maksāšanas, nodrošinājuma u.c. prasību) ieviešana.
2.posms	2001.–2003.	Kombinētās akcīzes nodokļa likmes ieviešana. Maksimālās mazumtirdzniecības cenas noteikšanas kārtības ieviešana. Vienādu likmju noteikšana visām cigaretēm (ar filtru un bez filtra).
3.posms	2003.–2010.	Akcīzes nodokļa likmes paaugstināšana līdz ES minimālai likmei: 57% no cigarešu vispieprasītākās mazumtirdzniecības cenas, bet ne mazāk kā EUR 64 par 1000 cig.

 

3.4.4. Akcīzes preču aprites un nodokļa administrēšanas pielāgošana ES vienotā tirgus nosacījumiem

Nodokļa piemērošanas un iekasēšanas rezultāti lielā mērā ir saistīti ar akcīzes preču aprites kontroli, tādēļ tuvākajā laikā paredzēts pilnveidot akcīzes preču apriti regulējošos normatīvos aktus, lai pielāgotos ES prasībām vienotajā tirgū, ko nosaka direktīva 92/12/EEC.

Saskaņā ar to, lai nodrošinātu akcīzes preču apriti Eiropas Savienības vienotajā tirgū, katrai dalībvalstij ir jāievieš tādi principi kā akcīzes preču noliktava, akcīzes preču noliktavas turētājs, apstiprināts (reģistrēts) tirgotājs, neapstiprināts (nereģistrēts) tirgotājs, nodokļa maksātāja pārstāvis un citi.

Pārvietojot akcīzes preces no vienas akcīzes preču noliktavas uz citu akcīzes preču noliktavu (neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī noliktava atrodas) vai piegādājot tās apstiprinātam (reģistrētam) vai neapstiprinātam (nereģistrētam) tirgotājam, tiek piemērota atliktā nodokļa maksāšana, pamatojoties uz nodokļa nodrošinājumu. Nodoklis tiek maksāts tajā valstī, kurā prece paredzēta gala patēriņam (skat. 7.attēlu).

7.attēls. Akcīzes preču pārvietošana, piemērojot atlikto nodokļa maksāšanu (ES princips)

Tā kā ES nepastāv preču kontrole uz iekšējām robežām, lielākā uzmanība tiek vērsta uz akcīzes preču kontroli dalībvalstu iekšzemē, kā arī uz akcīzes preču plūsmu starp dalībvalstīm. Tādējādi arī Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, jānodrošina preču pārvietošanas kontrole ES vienotajā tirgū.

Šobrīd Latvijā darbības ar akcīzes precēm atļauts veikt tikai licencētām uzņēmējsabiedrībām. No šiem ierobežojumiem Latvijai, iestājoties ES, nāksies atteikties, taču to nevar darīt, iepriekš neparedzot, kā tiks nodrošināta akcīzes preču aprites kontrole. Atceļot licencēšanu akcīzes preču ievešanai no ES, vienlaicīgi normatīvajos aktos papildus jau spēkā esošām normām par akcīzes preču noliktavām jāievieš normas par apstiprinātiem (reģistrētiem) un neapstiprinātiem (nereģistrētiem) tirgotājiem, kuriem ir tiesības saņemt akcīzes preces no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, piemērojot atlikto nodokļa maksāšanu. Minētās normas var stāties spēkā tikai ar Latvijas iestāšanās brīdi Eiropas Savienībā, t.i., ar 2004.gada 1.maiju, jo tās attiecas uz akcīzes preču pārvietošanu Eiropas Savienības vienotajā tirgū.

Nosakot ES prasībām atbilstošu akcīzes preču aprites kārtību, Latvijā būtu jāizstrādā vienoti nosacījumi alkoholisko dzērienu, alus un tabakas izstrādājumu apritei, bet, ņemot vērā naftas produktu aprites specifiku (paredzēto aizliegumu degvielas vairumtirdzniecībai, īpašas prasības par degvielas tvertnēm, par elektronisko uzskaiti, prasības reģistrēties lielajiem patērētājiem u.c.), joprojām varētu saglabāt nodalītu akcīzes preču aprites regulēšanu naftas produktiem.

Tādā veidā tiktu ieviesta vienota unificēta aprites kārtība akcīzes preču apritē (izņemot naftas produktus), tiktu samazinātas administratīvās procedūras, noteikta vienota dokumentu iesniegšanas, izskatīšanas un licences piešķiršanas kārtība un vienveidīgi piemērotas citas līdzīgas normas. Lai to veiktu, ir jāatrisina vairākas problēmas.

Viena no problēmām saistīta ar naftas produktu apriti, kuru administrēšanu šobrīd veic muitas iestādes, jo naftas produktu aprite ir pakārtota Muitas likumam un citiem muitas lietas reglamentējošiem normatīviem aktiem. Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, būs jānodrošina preču pārvietošanas kontrole vienotajā ES tirgū. Līdz ar to arī naftas produktu pārvietošana no akcīzes preču noliktavas naftas produktiem uz citu ES dalībvalsti arī ir vienotā tirgus procedūra, un akcīzes nodokļa naftas produktiem maksāšanu nevar pakārtot atbilstošām muitas procedūrām saskaņā ar Muitas likumu, kā tas ir šobrīd, jo muitas procedūras attieksies tikai uz preču importu/ eksportu no/uz trešajām valstīm (kas nav ES dalībvalsts). Tas nozīmē, ka jāmaina akcīzes preču noliktavas naftas produktiem administrēšanas kārtība, t.i., jāatsakās no tā, ka akcīzes nodokļa naftas produktiem piemērošana ir pakārtota Muitas likumam un citiem atbilstošiem normatīviem aktiem (ka par akcīzes nodokli naftas produktiem jāiesniedz muitas galvojums, akcīzes preču noliktava var būt tikai muitas noliktava), bet tā jānosaka tāda pati kā pārējām akcīzes precēm. Līdz ar to, izvērtējams ir jautājums par akcīzes preču noliktavu naftas produktiem administrēšanas funkciju pārdeleģēšanu no muitas iestādēm citām VID struktūrvienībām.

Otra problēma saistīta ar akcīzes nodokļa piemērošanu alkoholiskajiem dzērieniem atbilstoši ES prasībām vienotajā tirgū. Lai atceltu alkoholisko dzērienu brīvas tirdzniecības ierobežojumus (licences) starp ES dalībvalstīm alkohola jomā, nepieciešamas būtiskas izmaiņas alkohola apriti regulējošajos normatīvajos aktos un pirmkārt - Alkohola aprites likumā. Tā kā puse no likuma 103 pantiem satur normas par licencēm un nosaka citus ierobežojumus, kas būtu precizējami, lai likums atbilstu prasībām par alkohola apriti ES vienotajā tirgū, būtu jāizstrādā jauns likumprojekts, paredzot tajā vispārējas prasības par tirdzniecību (par tirdzniecības laiku, par atļautajām tirdzniecības vietām u.c.), par reklāmu un citiem jautājumiem, līdzīgi kā likumā “Par tabakas izstrādājumu realizāciju, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Savukārt attiecībā uz aprites kārtību (par licencēm u.c.) būtu jāizstrādā jauna vienota kārtība alkoholisko dzērienu, alus un tabakas izstrādājumu apritei.

 

3.5. Muitas nodoklis

Muitas nodoklis ir ārējās tirdzniecības instruments, ar kura palīdzību tiek aizsargāts valsts iekšējais tirgus. Tā kā, iestājoties Eiropas Savienībā kā muitas robežas saglabāsies tikai ES ārējā robeža, muitas likumdošana ES dalībvalstīs tiek pilnībā saskaņota un darbojas kopīgi normatīvie akti muitas jautājumu regulēšanai. Muitas nodokļa ieņēmumi tiek ieskaitīti ES kopējā budžetā, izņemot 25%, kas paliek valsts rīcībā nodokļa administrēšanas nodrošināšanai.

Kopš 1995.gada nacionālā likumdošana muitas jautājumos mērķtiecīgi tiek harmonizēta ar Eiropas Savienības normām atbilstoši likumdošanas saskaņošanas nosacījumiem. Tā rezultātā jau 2001.gada novembrī kā viena no pirmajām tika slēgta Latvijas Republikas un Eiropas Savienības iestāšanās sarunu sadaļa “Muitas savienība” un var teikt, ka ir sasniegta pilna mūsu valsts likumdošanas aktu atbilstība šajā jomā ar ES prasībām.

Pašreiz muitas tarifu apmērus nosaka likums “Par muitas nodokli (tarifiem)”, kas kopš 1994.gada beigām ir vairākkārt grozīts. Grozījumu rezultātā tika samazināti tarifi atsevišķām precēm un preču grupām. Tarifu likmes tika samazinātas atsevišķiem pārtikas produktiem, kuriem sākotnēji bija noteikti nepamatoti augsti tarifi, kā arī atsevišķām rūpniecības precēm, kuras netiek ražotas Latvijā, vai tiek ražotas nepietiekamos apjomos. Rezultātā vidējais aritmētiskais importa tarifs samazinājies no 5,59% līdz 4,56% līmenim pa visām preču grupām (no 1.–97.gr.). Vidējais aritmētiskais tarifs atspoguļots 13.tabulā.

 

13.tabula

Vidējais aritmētiskais tarifs

	1997	1998		1999		2000		2001		2002
	VLR1	Pamat- likme	VLR	Pamat- likme	VLR	Pamat- likme	VLR	Pamat- likme	VLR	Pamat- likme	VLR
01.–24.gr.	15,57	19,13	15,54	19,50	14,07	19,34	13,69	19,34	13,50	18,13	12,61
25.–97.gr.	3,50	4,33	3,04	3,71	2,47	3,07	2,22	3,07	2,21	3,92	2,47
01.–97.gr.	5,59	7,13	5,41	7,20	4,97	6,83	4,64	6,83	4,56	7,48	5,01

1 VLR — vislielākās labvēlības režīms, piemērojams precēm no valstīm, ar kurām noslēgti tirdzniecības līgumi

Saskaņā ar spēkā esošo likumu “Par muitas nodokli (tarifiem)” gatavajiem izstrādājumiem, kas tiek ražoti Latvijā, tiek piemērota 20% pamata un 15% vislielākās labvēlības režīma ievedmuitas nodokļa likme. Minimāli tarifi (0%–1%) apmērā tiek piemēroti lielai izejvielu daļai, materiāliem, kā arī atsevišķiem gataviem izstrādājumiem, kas netiek ražoti valstī. Šos tarifus rekomendēja ieviest Starptautiskais valūtas fonds, lai izvairītos no galējībām tarifu sistēmā. Jāatzīmē, ka kurināmais, farmaceitiskie produkti, medicīnas iekārtas, atsevišķas preces bērniem tiek atbrīvotas no ievedmuitas nodokļa.

Visaugstākā ievedmuitas nodokļa pamatlikme - 55% ir noteikta cūkgaļas, sviesta, siera, biezpiena, desu izstrādājumu un konservētās gaļas importam. Otrā, visvairāk aizsargāto preču grupa, ietver liellopu gaļu, iebiezināto pienu, olas un kartupeļus. Šo produktu importam tiek piemērota 40% ievedmuitas nodokļa pamatlikme. Dažiem svaigiem augļiem un dārzeņiem vasaras periodā tiek noteiktas paaugstinātas, t.s. sezona tarifu likmes. Likmes tiek noteiktas procentos no preces muitas vērtības (ad valorem), izņemot cukuru un tabaku. Dažām lauksaimniecības precēm ir noteiktas sezonas likmes (zemenes, āboli).

Sākot ar 1997.gada 1.janvāri, Latvijas Republikā tiek aktualizēta Latvijas kombinētā nomenklatūra, kas balstīta uz Eiropas Savienības kombinēto nomenklatūru. Pašlaik Latvijas Republikā spēkā ir Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētās sistēmas 2002.gada versija un uz šīs versijas pamata izstrādātā Latvijas kombinētās nomenklatūras 2003.gada versija, kas atbilst arī Eiropas Savienības kombinētās nomenklatūras 2003.gada versijai.

Muitas nodokļa fiskālā nozīme ir minimāla, bet tas atbilst arī PTO līguma nostādnēm. Pēdējo gadu laikā muitas nodokļa ieņēmumi sastāda ap 15 milj. latu, kas ir ap 1% no kopbudžeta ieņēmumiem. Muitas likumdošanas aktu izstrāde un harmonizācija norit sekmīgi un liela daļa ES muitas likumdošanas normu jau ir pārņemtas Latvijas normatīvajos aktos. Apliecinot savas muitas tiesību sistēmas atbilstību starptautiskajām normām, Latvija ir starp pirmajām valstīm, kas parafējusi starptautiskās konvencijas par muitas procedūru harmonizēšanu un vienkāršošanu jauno redakciju. Tāpat arī PTO dalībvalstis ir atzinušas Latvijas muitas tiesību normu atbilstību PTO principiem. Pašreizējā likuma “Par muitas nodokli (tarifiem)” redakcija nenodrošina pilnīgu atbilstību 1983.gada 28.marta Eiropas Padomes noteikumiem Nr.918/83 par Eiropas Savienības muitas nodokļu atvieglojumu sistēmu, tādēļ izstrādāts likumprojekts jaunā redakcijā “Likums par muitas nodokli” (plānots, ka tas stāsies spēkā 2003.gada 1.septembrī).

Šis likumprojekts paredz harmonizēt personai piederošu preču ievešanu Latvijas Republikā ar Eiropas Padomes 1983.gada 28.marta noteikumiem Nr.918/83, kā arī noteikt muitas nodokļa nepiemērošanas nosacījumus fizisko personu īpašumam, kas tiek ievests dzīves vietas maiņas rezultātā; precēm, kas tiek ievestas laulību gadījumā; īpašumam, kas iegūts mantojuma ceļā; izstrādājumiem, kas paredzēti personu ar fiziskiem vai garīgiem trūkumiem lietošanai; uzņēmuma īpašumam, kas ievests, pārceļot darbību no citas valsts; nelieliem nekomerciāliem sūtījumiem; degvielai, kas atrodas sauszemes transportlīdzekļos.

Jaunais likums sakārtos tirdzniecības un uzņēmējdarbības vidi, jo harmonizēs ar muitas nodokli neapliekamo preču daudzumu, kuru personām atļauts ievest Latvijā, nemaksājot muitas nodokli ar Eiropas Savienības likumdošanā paredzēto daudzumu, kas vienkāršos muitas lietu izpratni investoriem. Taču jaunā likuma darbības laiks nebūs ilgs, jo pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas Republikā tiks piemēroti tādi ievedmuitas nodokļi, kādus tos nosaka Eiropas Savienība.

 

3.6. Izložu un azartspēļu nodoklis

Izložu un azartspēļu nodoklis ir specifisks patēriņa nodoklis, kas ir ieviests ar mērķi ierobežot azartspēļu attīstību valstī un gūt papildus ieņēmumus budžetā. Tā kā izložu un azartspēļu organizētāji, ievērojot šīs uzņēmējdarbības specifisko raksturu, nemaksā pievienotās vērtības nodokli, izložu un azartspēļu nodoklis zināmā mērā aizstāj citos uzņēmējdarbības veidos maksāto pievienotās vērtības nodokli.

8.attēls. Izložu un azartspēļu nodokļa ieņēmumi, milj. latu

Atbilstoši likuma “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli” nosacījumiem, izložu un azartspēļu organizētāji papildus pārējiem nodokļiem maksā speciālus nodokļus un nodevas, kas raksturīgi vienīgi šim biznesam. Kopš 1995.gada, kad likums “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli” stājās spēkā, tajā 7 reizes veiktas izmaiņas ar mērķi palielināt šī nodokļa likmes. Pamatojoties uz likmju palielināšanu, kā arī pieaugot šajā biznesā izmantojamo iekārtu skaitam, ienākumi no šī nodokļa ir būtiski palielinājušies (skat. 8.attēlu). Šie ienākumi 75% apmērā tiek ieskaitīti speciālajā budžetā, bet 25% apmērā — tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā konkrētajā laikā tiek organizēta azartspēle. Speciālajā budžetā ieskaitītā summa sadalās proporcionāli — 50% Kultūrkapitāla fondam un 50% Latvijas Olimpiskajai komitejai (skatīt 14.tabulu).

 

14.tabula

Izložu un azartspēļu nodevas un nodokļa maksājumi

1997.–2002.gadā

(tūkst. Latu)

	1997	1998	1999	2000	2001	2002
Valsts budžets	2543,7	3264,7	4260,0	4620,8	5054,7	6715,2
Pašvaldības budžets	488,2	697,4	1085,3	1175,6	1288,7	1665,8

Turpmāk attīstot likumdošanu šajā jomā, uzdevums būtu ierobežot azartspēļu biznesa izplatību, vienlaikus nodrošinot esošos vai lielākus ieņēmumus budžetā. Spēkā esošās likumdošanas trūkums ir tas, ka notiek pakāpenisks spēļu vietu un iekārtu skaita pieaugums, bet neadekvāti mazs nodokļa ieņēmumu pieaugums budžetā, jo uz vienu esošo licenci var atvērt neierobežotu skaitu spēļu zāles un kazino, pat iesaistot citus dalībniekus. Turpmāk būtu nepieciešams mainīt licencēšanas kārtību, piesaistot licences maksu iekārtu skaitam, kā arī noteikt valsts nodevu par katra kazino un spēļu zāles atvēršanu.

Veicot tik nozīmīgas izmaiņas likumā, nepieciešami pamatoti ekonomiskie aprēķini, lai izvērtētu finansiāli izdevīgāko variantu turpmākai azartspēļu tirgus attīstībai un valsts ienākumu nodrošināšanai. Pie tam, šādām izmaiņām jāstājas spēkā ievērojot saprātīgu pārejas periodu, ievērojot esošo uzņēmumu intereses un tiesības.

Minētā uzdevuma sasniegšanai, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija ir pasūtījusi azartspēļu tirgus ekonomisko un finansiālo rādītāju sīku ekonomisko analīzi laika periodā no 1997.gada, modelējot dažādus risinājuma variantus vēlamā mērķa sasniegšanai. Piedāvātie modeļi būs pamats jaunas normatīvās bāzes izstrādāšanai azartspēļu biznesa nodokļu politikas sakārtošanā.

 

4. Valsts nodevu sistēmas attīstība, problēmas, optimizācijas iespējas un sasniedzamie mērķi

Valsts nodevu veidus, nodevu noteikšanas kārtību, to aprēķināšanu, iekasēšanu, valsts nodevu maksātāju un nodokļu (nodevu) administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību regulē likums “Par nodokļiem un nodevām”, kas ir spēkā no 1995.gada 1.aprīļa. Saskaņā ar likumā doto definīciju, valsts nodeva ir obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos kā atlīdzība par nodrošinājumu, ko valsts institūcijas devušas uzņēmējdarbībai, vai par sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī likumos paredzētiem speciāliem mērķiem (ceļu, ostu un sakaru sistēmu uzturēšanai un attīstībai, iedzīvotāju un dabas ekoloģiskajai aizsargāšanai, teritorijas labiekārtošanai un citiem mērķiem).

Laika gaitā ir būtiski palielinājies valsts nodevu skaits, kas no 25 valsts nodevām 1995.gadā pieaudzis līdz 58 nodevām 2003.gadā. 15.tabulā redzams valsts nodevu skaita pieaugums pēdējo gadu laikā.

 

15.tabula

Valsts nodevu skaita pieaugums pa gadiem

Gads	1995	1996	1997	1998	1999	2000	2001	2002
Valsts nodevu skaits	25	27	30	33	33	47	48	58

Lai arī valsts nodevu kopējais skaits ir manāmi palielinājies, taču jāatzīmē, ka laika gaitā daži no valsts nodevu objektiem ir tikuši arī izslēgti no valsts nodevu objektu uzskaitījuma, piemēram, ostas un kuģošanas nodevas, par jūras navigācijas pakalpojumiem (bāku nodeva), valsts nodeva par dokumentu izsniegšanu izbraukšanai uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, nodeva par darbību veikšanu īrestiesā, savukārt valsts nodeva par vērtspapīru reģistrāciju un laišanu publiskā apgrozībā zaudēs spēku ar 2004.gada 1.janvāri, tādējādi nodrošinot nodevu sistēmas atbilstību Eiropas Savienības prasībām.

Normatīvo aktu saskaņošanas rezultātā vairāki valsts nodevu objekti ir paplašināti un apvienoti, vairākas no tagad spēkā esošajām valsts nodevām iepriekš bija noteiktas kā maksas pakalpojumi, jo likuma “Par nodokļiem un nodevām” normas liedz pieprasīt samaksu par valsts un pašvaldību sniegto nodrošinājumu, par kuru izpildi ir noteiktas valsts nodevas. Piemēram, līdz 2002.gadam bija noteikta maksa par licences saņemšanu, lai uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) varētu nodarboties ar filmu izplatīšanu un publisku demonstrēšanu Latvijā, taču tagad ir paredzēta valsts nodeva par filmu producētāja (ražotāja) un izplatītāja, filmu izplatīšanas vietas un filmu reģistrāciju. Tāpat līdz 2002.gada beigām tika iekasēta maksa par mācību programmas apgūšanu, kvalifikācijas pārbaudījuma kārtošanu un apsardzes sertifikāta izsniegšanu, kas tagad ir valsts nodevas objekts, arī par būvprojektēšanai nepieciešamo tehnisko un īpašo noteikumu saņemšanu valsts un pašvaldību institūcijās maksas pakalpojuma vietā būs maksājama valsts nodeva.

Pašreiz saskaņā ar likumiem tiek uzliktas 6 valsts nodevas, pārējās valsts nodevas, kas minētas likuma “Par nodokļiem un nodevām” 11.panta otrajā daļā, maksājamas par valsts sniegto nodrošinājumu, juridiskiem pakalpojumiem un likumos paredzētiem speciālajiem mērķiem, un šo valsts nodevu maksāšanas kārtība, likmes un atvieglojumi tiek regulēti Ministru kabineta noteikumos (skat. 2.pielikumu).

 

4.1. Valsts nodevu likmes un ieņēmumi valsts budžetā

Katrai konkrētai valsts nodevai likme tiek noteikta ar atsevišķu likumu vai Ministru kabineta noteikumiem. Valsts nodevu likmes ir ļoti dažādas un ir atkarīgas no pakalpojuma veida, apjoma, pakalpojuma sniegšanas laika (ātruma), pakalpojuma saņēmēja un citiem faktoriem.

Piemēram, valsts nodeva par izziņas izsniegšanu no Sodu reģistra jāmaksā divkāršā apmērā, ja persona izziņu vēlas saņemt nākamajā darbdienā, savukārt ārvalstu komersantu un organizāciju pārstāvniecību un pārstāvju reģistrācijas valsts nodeva maksājama trīskāršā apmērā, ja pieteicējs vēlas, lai reģistrācijas pieteikums tiktu izskatīts darbdienas laikā.

Valsts nodevas apmērs par visu veidu šaujamieroču un speciālo līdzekļu atļauju izsniegšanu un to termiņa pagarināšanu, kā arī iekšējās drošības dienesta reģistrāciju atkarīgs no, vai nodevu maksā fiziskā persona (Ls 5) vai juridiskā persona (Ls 10).

Transportlīdzekļa ikgadējās valsts nodevas apmērs atkarīgs no transportlīdzekļa veida un transportlīdzekļa masas, savukārt valsts nodevas likme par mēslošanas līdzekļa reģistrāciju atkarīga no tā, cik kalendāra gadā apritē ir minerālmēslu jebkurā iepakojumā.

Valsts nodevas likme katram valsts vai pašvaldības regulējamās nozares sabiedrisko pakalpojumu veidam ir atkarīga no uzņēmuma sniegtā attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma veida neto apgrozījuma iepriekšējā gadā. Savukārt uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apjoms būs atkarīgs no uzņēmumā strādājošo skaita.

16.tabulā apkopoti Valsts kases dati par valsts pamatbudžeta ieņēmumiem no valsts nodevām pēdējo 3 gadu laikā.

 

16.tabula

Ieņēmumi valsts pamatbudžetā no valsts nodevām

(tūkst. latu)

Ieņēmumu avots	1999.gads	2000.gads	2001.gads	2002.gads
Nodeva par darbības veikšanu tiesu iestādēs	1 607,2	1 181,6	1 239,2	1 369,6
Nodeva par notariālās darbības veikšanu	145,6	71,6	-9,2	-27,5
Nodeva par visu veidu šaujamieroču un speciālo līdzekļu atļauju izsniegšanu un to termiņa pagarināšanu, kā arī iekšējās drošības dienesta reģistrāciju		155,8	131,1	146,1
Valsts nodeva par atsevišķām reģistrācijas darbībām valsts institūcijās		0,7
Nodeva par darbību veikšanu Uzņēmumu reģistrā	750,0	1 784,8	1 831,9	1 599,8
Nodeva par filmu producētāju un izplatītāju, filmu izplatīšanas vietu un filmu reģistrāciju		155,8		11,9
Nodeva par operācijām ar privatizācijas sertifikātiem	583,5	433,7	418,6	225,6
Nodeva par vērtspapīru reģistrāciju un laišanu publiskajā apgrozībā	35,8	39,0	10,9	17,2
Nodeva par proves darbu pakalpojumiem		2 134,0	361,8	598,3
Nodeva par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā	4 225,7	5 190,6	6 969,8	9 108,2
Nodeva par pasu izsniegšanu			0,6	1 148,5
Nodeva par dokumentu izsniegšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē		1 873,0	1 721,8	1 080,6
Nodeva par konsulāro amatpersonu sniegtajiem pakalpojumiem		1 520,6	1 832,2	1 952,2
Nodeva par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību		562,1	589,1	1 193,7
Ieņēmumi par izziņu sagatavošanu un izsniegšanu par nekustamo īpašuma piederību un sastāvu		130,8	57,3	124,4
Valsts nodeva par naturalizācijas iesniegumu iesniegšanu				29,6
Nodeva par atteikšanos no Latvijas pilsonības un pilsonības atjaunošanu dokumentēšanu				0,2
Citas nodevas par juridiskajiem un citiem pakalpojumiem	3 022,8	412,3	277,5	176,4
Nodeva par speciālu atļauju (licenci) izsniegšanu darbībai elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā				126,0
Nodeva par speciālu atļauju (licenci) izsniegšanu uzņēmējdarbībai ar akcīzes precēm		81,8	72,1	51,1
Nodeva par speciālu atļauju (licenci) izsniegšanu farmaceitiskajai darbībai			76,7	58,6
Pārējās nodevas par speciālu atļauju (licenču) izsniegšanu atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem	779,5	636,2		3,5
Nodeva par valsts valodas prasmes atestāciju profesionālo un amata pienākumu veikšanai		3,3	83,4	53,8
Pārējās valsts nodevas un maksājumi par speciālu atļauju (licenču) izsniegšanu un profesionālās kvalifikācijas atbilstības dokumentu reģistrāciju			457,7	384,2
Nodeva par jūras navigācijas pakalpojumiem (bāku nodeva)		1 951,0	2 307,8
Izložu un azartspēļu valsts nodeva		1 005,0	1 011,0
Pārējās speciāliem mērķiem paredzētās valsts nodevas	10,8	213,1	268,0	288,1
Nodeva par azartspēļu iekārtu marķēšanu		245,2	251,9	239,8
Nodeva par muitas pakalpojumiem		163,0	171,5	206,7
Nodeva par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu valsts regulējamās nozarēs			642,4	1 063,9
Citas valsts nodevas	15,1	42,7	24,7	130,0
Kopā	11 175,8	18 067,9	20 799,8	21 360,7

No 16.tabulā sniegtās informācijas redzams, ka vislielākais budžeta ieņēmumu pieaugums no valsts nodevu maksājumiem vērojams 2000.gadā, kas izskaidrojams ar to, ka tieši 2000.gadā krasi palielinājās valsts nodevu objektu skaits (iepriekš noteikto maksas pakalpojumu vietā).

17.tabula

 

Valsts pamatbudžeta ieņēmumu no valsts nodevām prognoze 2003.gadam

(tūkst. latu)

Ieņēmumu avots	2003.gada prognoze
Valsts nodevas par juridiskajiem un citiem pakalpojumiem	20325,8
Valsts nodeva par licenču izsniegšanu atsevišķu uzņēmējdarbības veidu veikšanai	670,0
Speciāliem mērķiem paredzētās valsts nodevas	5 200,0
Pārējās valsts nodevas	1 249,8
Kopā	27445,6

17.tabulā ir sniegti rādītāji par atsevišķu valsts nodevu gaidāmajiem ieņēmumiem 2003.gadā, kad paredzams ieņēmumu pieaugums no valsts nodevām par juridiskiem un citiem pakalpojumiem, kā arī ieņēmumi no valsts nodevām ievērojami pieaugs sakarā ar jaunu valsts nodevu objektu ieviešanu. Piemēram, no uzņēmējdarbības riska valsts nodevas 2003.gadā valsts budžetā paredzēti ieņēmumi 5,2 miljonu latu apmērā. Tāpat šajā gadā paaugstināsies par 0,6 miljoniem latu ieņēmumi no valsts nodevas par muitas pakalpojumiem Kopumā valsts nodevu ieņēmumu pieauguma tempi valsts pamatbudžetā attēloti 9.attēlā

9.attēls. Ieņēmumi valsts pamatbudžetā no valsts nodevām, tūkst. latu

4.2. Valsts nodevu atvieglojumi

Valsts nodevas iekasēšanas pamatojums ir noteicošais atvieglojumu un atbrīvojumu piemērošanā vai nepiemērošanā. Atvieglojumi no nodevu maksāšanas ir noteikti gan atkarībā no nodevu maksātāju sociālā stāvokļa, juridiskā statusa, vecuma, maksājuma mērķa u.c. kritērijiem.

Piemēram, no valsts nodevas par civilstāvokļa aktu reģistrāciju Latvijas Republikas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ir atbrīvoti 1. un 2.grupas invalīdi. No valsts nodevas par atteikšanos no Latvijas pilsonības un pilsonības atjaunošanas dokumentēšanu pilnībā ir atbrīvotas personas, kuras vēlas atjaunot pilsonību, kas zaudēta juridiskas kļūdas vai prettiesiskas pilsonības atņemšanas dēļ. Pazemināta valsts nodevas likme tiek iekasēta no politiski represētām personām, 1.grupas invalīdiem, bāreņiem, bez vecāku gādības palikušiem bērniem un personām, kuras saskaņā ar likumu ir atzītas par trūcīgām.

Minētās nodevas ir valsts nodevas par reģistrācijas darbībām valsts institūcijās attiecībā uz fiziskajām personām. Šādi maksājumi paredzēti par garantēto iedzīvotāju tiesību realizēšanas nodrošināšanu, un atvieglojumi noteikti gan attiecībā uz valsts nodevas objektu, gan uz maksātāju.

No valsts nodevas par paātrinātu pases izsniegšanu ir tiesības atbrīvot:

— ja pase nepieciešama, lai ārstētos ārvalstīs;

— ja pase nepieciešama izbraukšanai no valsts tuvinieku slimības vai nāves gadījumā;

— bērnus līdz 16 gadu vecumam, kā arī mācību iestāžu audzēkņus, ja tiek organizēti braucieni uz ārvalstīm.

No valsts nodevas par visu veidu šaujamieroču un speciālo līdzekļu atļauju izsniegšanu un to termiņu pagarināšanu, kā arī iekšējās drošības dienesta reģistrāciju atbrīvojami:

— ārvalstu diplomātiskā korpusa darbinieki un viņu apsardze;

— valsts iestāžu darbinieki, kuriem ir atļaujas dienesta šaujamieroča izmantošanai — par atļaujām personīgā šaujamieroča iegādei, glabāšanai, nēsāšanai, realizēšanai, kurš tiks izmantots arī pildot dienesta pienākumus;

— fiziskās personas, kurām nepieciešama jauna atļauja sakarā ar dzīvesvietas, uzvārda vai vārda maiņu;

— valsts un pašvaldību dibinātās izglītības iestādes, kurās paredzētas ar šaušanu saistītas sporta disciplīnas, jaunsargu apmācības programmas vai militārā apmācība;

— sporta organizācijas.

Norādītās nodevas ir valsts nodevas par pakalpojumiem. Atvieglojumi noteikti atkarībā no personas statusa un sociālā stāvokļa.

Kritēriji atbrīvošanai no valsts nodevām ir ļoti atšķirīgi, jo atbrīvojumus kā tādus paredz ne tikai normatīvie akti, bet tos var piešķirt arī tiesa vai tiesnesis pēc sava ieskata. Kritērijs atbrīvošanai no valsts nodevas tiesu iestādēs ir aizskarto vai apstrīdēto tiesību, vai ar likumu aizsargāto interešu raksturs un šo tiesību subjektu procesuālais stāvoklis. Civilprocesa likuma 43.pantā ir minētas personas, kas ir atbrīvotas no tiesas izdevumiem valsts ienākumos, taču tiesa vai tiesnesis arī citos gadījumos var atbrīvot fizisku personu no valsts nodevas samaksas, ievērojot tās mantisko stāvokli.

Atsevišķos gadījumos atvieglojumi vai atbrīvojumi, maksājot valsts nodevu, vispār nav paredzēti. Piemēram, valsts nodevai par proves darbu pakalpojumiem, t.i., par dārgmetālu izstrādājumu provēšanu un zīmogošanu un dārgakmeņu provēšanu atvieglojumi netiek piemēroti, jo dārgmetālu un dārgakmeņu izstrādājumi pieder pie ekskluzīvu preču grupas un to izmantošana nav saistīta ar iedzīvotāju tiesību nodrošināšanu. Arī maksājot valsts nodevu par muitas iestāžu pakalpojumiem, atvieglojumi nav paredzēti, jo sniegtie pakalpojumi ir vērsti uz valsts tautsaimniecības interešu aizsardzību.

Jāatzīmē, ka pašvaldības ir tiesīgas noteikt samazinātas likmes tām valsts nodevām, kuras tiek ieskaitītas pašvaldību budžetos. Šeit būtu minama valsts nodeva par civilstāvokļa aktu reģistrēšanu, grozīšanu un papildināšanu, valsts nodeva par iedzīvotāju reģistrāciju dzīvesvietā, valsts nodeva par uzvārda, vārda un tautības ieraksta maiņu personu apliecinošos dokumentos u.c.

 

4.3. Valsts nodevu maksāšanas un atmaksāšana kārtība

Vairums valsts nodevu tiek maksātas pirms konkrētā pakalpojuma saņemšanas, taču pēdējā laikā ir noteikti arī tādi valsts nodevu objekti, kas ir regulāri maksājumi, kuru likmes tiek noteiktas katram gadam un kas pēc savas ekonomiskās būtības vairāk līdzinās nodoklim.

Piemēram, uzņēmējdarbības riska valsts nodevu uzņēmējs (uzņēmējsabiedrība) par pārskata mēnesi samaksā līdz nākamā mēneša 15.datumam, un šīs valsts nodevas apmērs 2003.gadā ir 0,75 lati par katru darbinieku. Savukārt valsts nodevas apmērs valsts un pašvaldību regulējamās nozarēs ir atkarīgs no uzņēmuma sniegtā attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma veida gada neto apgrozījuma iepriekšējā finansu gadā un 2003.gadā nodeva maksājama četrās vienādās daļās (līdz 2003.gada 10.janvārim, 10.aprīlim, 10.jūlijam un 10.oktobrim).

Valsts nodevas iemaksājamas valsts budžetā, ja konkrētās nodevas likumā vai Ministru kabineta noteikumos nav noteikts citādi. Piemēram, pasažieru izlidošanas nodeva tiek ieskaitīta Satiksmes ministrijas speciālā budžeta kontā un izmantojama lidostas “Rīga” infrastruktūras attīstības finansēšanai.

Valsts nodevas, kuras iekasē pašvaldības vai to izveidotas iestādes, iemaksājamas pašvaldību budžetos. Piemēram, valsts nodevu par civilstāvokļa aktu reģistrēšanu, grozīšanu un papildināšanu, ko veic pašvaldību dzimtsarakstu nodaļas un ar Civillikuma 51.pantu noteikto konfesiju garīdznieki, ieskaita tās pašvaldības budžetā, kuras pārziņā ir dzimtsarakstu nodaļa vai kuras teritorijā ir konfesijas telpas.

Valsts nodevas parasti neatmaksā, taču, ņemot vērā normatīvajos aktos minētos kritērijus, valsts nodeva var būt arī atmaksājama. Saskaņā ar Ministru kabineta 1995.gada 18.aprīļa noteikumu Nr.103 “Noteikumi par kārtību, kādā nodokļi, valsts nodevas un citi obligāti maksājumi ieskaitāmi valsts budžetā” 6.punktu pārmaksātās vai nepareizi iekasētās valsts nodevu summas atmaksā no valsts budžeta vai attiecīgo pašvaldību budžetiem 15 dienu laikā pēc tās iestādes rakstiska atzinuma iesniegšanas, kura iekasējusi valsts nodevas, vai tiesas lēmuma iesniegšanas Valsts ieņēmumu dienestā.

Valsts nodevas atmaksu veic tā Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde, kurā valsts nodevas maksātājs reģistrējies kā nodokļu maksātājs. Ja persona nav nodokļu maksātājs, valsts nodevu atmaksā Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde pēc valsts nodevas maksātāja dzīvesvietas.

Piemēram, Civilprocesa likums nosaka izņēmuma gadījumus, kad valsts nodeva, kas samaksāta par tiesā iesniedzamiem vai saņemamiem dokumentiem, ir atmaksājama daļēji vai pilnīgi. Pilnīgi šī valsts nodeva tiek atmaksāta, ja civillieta nav tikusi ierosināta vai arī tikusi ierosināta kļūdaini un tāpēc izbeigta bez tiesas sprieduma taisīšanas. Daļēji šī valsts nodeva tiek atmaksāta pārmaksāšanas gadījumā.

Savukārt, ja persona ir samaksājusi valsts nodevu, taču nav griezusies valsts pārvaldes vai pašvaldības iestādē vai arī tiesā savu interešu aizsardzībai, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 37.pantu un iepriekš minēto Ministru kabineta noteikumu 6.punktu, kas paredz tikai pārmaksāto vai nepareizi iekasēto valsts nodevu atmaksāšanu, valsts nodeva nav atmaksājama.

Ir normatīvie akti, kuros konkrēti noteikts, kādos gadījumos valsts nodeva netiek atmaksāta, piemēram, Ministru kabineta 2002.gada 3.septembra noteikumos Nr.404 “Noteikumi par laulāto mantisko attiecību reģistrācijas valsts nodevu” paredzēts, ka valsts nodevu par laulāto mantisko attiecību reģistrāciju neatmaksā, ja Uzņēmumu reģistra valsts notārs pieņēmis lēmumu par atteikumu izdarīt ierakstu laulāto mantisko attiecību reģistrā.

Uzraudzību un kontroli par pareizu un savlaicīgu valsts nodevas iekasēšanu veic Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās iestādes likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu” noteiktajā kārtībā.

 

4.4. Valsts nodevu sistēmas problēmas un risinājumi

Analizējot valsts nodevu sistēmas attīstību pēdējo gadu laikā secināms, ka strauji ir pieaudzis maksājamo valsts nodevu skaits. Šie maksājumi skar gan fiziskās, gan juridiskās personas. No vienas puses šo pieaugumu var izskaidrot ar dažādu valsts iestāžu uzlikto maksājumu legalizēšanu saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” prasību, ka maksājumi par valsts sniegtu pakalpojumu nav pieļaujami, ja tam nav valsts nodevas statusa un ja to nenosaka minētais likums. Taču, no otras puses vērojama arī jaunu valsts nodevu parādīšanās, kas nav saistīta ar iepriekš iekasētajiem maksājumiem par valsts iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem.

Bez tam pēdējo gadu laikā ir ieviestas valsts nodevas, kurām ir regulāra maksājuma raksturs un kuras nav saistītas ar kāda pakalpojuma vai valsts nodrošinājuma saņemšanu. Tāda ir valsts nodeva valsts un pašvaldību regulējamās nozarēs, kuras apmērs ir atkarīgs no uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) sniegtā attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma veida neto apgrozījuma iepriekšējā finansu gadā, kā arī uzņēmējdarbības riska valsts nodeva, kuras apjoms atkarīgs no strādājošo skaita uzņēmumā. Pēc ekonomiskās būtības šīs valsts nodevas atbilst nodokļa pazīmēm. Arī šo nodevu maksājamais apjoms ir ievērojams un var būtiski ietekmēt uzņēmējdarbības vidi noteiktās nozarēs vai noteikta lieluma uzņēmumos, kas ne vienmēr, ieviešot jaunus maksājumus, tiek pietiekami izvērtēts kopējo maksājumu kontekstā.

Tādējādi, turpmāk ieviešot jaunus valsts nodevas objektus, rūpīgi jāizvērtē katra konkrētā maksājuma finansiālā lietderība un tā ietekme gan uz valsts un pašvaldību budžetiem, gan arī uz uzņēmējdarbības vidi, lai kārtējais jaunais maksājums nekļūtu par nesamērīgu un apgrūtinošu nastu nodevas maksātājam, kas varētu aizkavēt uzņēmējdarbības vides attīstību un konkurētspēju.

Lai realizētu šajā sadaļā minētos mērķus, turpmāko reformu ietvaros ir turpināms darbs pie nodevu sistēmas sakārtošanas un sistematizācijas, saskaņojot to attiecīgiem normatīvajiem aktiem un precizējot valsts nodevu objektus, apmērus un maksāšanas (iekasēšanas) kārtību. Vienlaicīgi valsts nodevu būtība un to piemērošanas kārtība ir saskaņojama ar Eiropas Savienībā pastāvošo praksi konkrētajā jomā.

 

5. Nodokļu (nodevu) administrēšana

Nodokļu (nodevu) politikas īstenošanas neatņemama sastāvdaļa ir nodokļu (nodevu) administrēšana. Nodokļu (nodevu) maksāšanas kārtību un administrēšanas procedūras Latvijā reglamentē likums “Par nodokļiem un nodevām”, kurā noteikti nodokļu uzlikšanas kopējie principi — nodokļa aprēķināšanas un budžetā iemaksāšanas kārtība, nodokļu pārkāpumu veidi un to izskatīšanas procedūras, nokavējuma naudas, pamatparāda palielinājuma naudas un soda naudas aprēķināšanas kārtība, nodokļu parādu piedziņas sistēma, nodokļu administrācijas pieņemto lēmumu pārsūdzēšanas kārtība, atbildība par nodokļu bāzes samazināšanu, par deklarāciju neiesniegšanu u.c. pārkāpumiem, kā arī vispārējie nodokļu maksājumu atvieglojumi un to piemērošanas nosacījumi, tai skaitā, nodokļu maksājumu pagarināšana, kapitalizācija un dzēšana.

Lai nodokļu administrēšanas procedūras padarītu efektīvākas, precīzāk reglamentētas, nodalot katrā no tām nodokļu maksātāju tiesības un pienākumus, kā arī nodokļu administrācijas tiesības un pienākumus, ir izstrādāti un 2003.gada 12.martā izsludināti grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”, kas precizē administrācijas lēmumu pārsūdzēšanas procedūras, sakārto un sistematizē nodokļu parādu piedziņas kārtību, nosaka termiņus nodokļu revīzijas (audita) veikšanai, nosaka darījumu vērtības noteikšanas pamatprincipus nodokļu aprēķināšanas vajadzībām.

Ir turpināms darbs pie jaunas sodu sistēmas izstrādes par nodokļu likumu pārkāpumiem. Pašlaik spēkā esošā sodu sistēma paredz piemērot soda naudas no 100% līdz 200% apmērā no nesamaksātās nodokļu summas. Sods tiek uzlikts neatkarīgi no pārkāpuma veida un neņemot vērā lietas apstākļus konkrētajā situācijā. Tādējādi uzņēmēji bieži tiek sodīti ar 100% soda naudu arī gadījumos, ja pārkāpums radies kļūdas dēļ vai likumu neizpratnes dēļ, dažkārt šis sods tiek piemērots arī tajos gadījumos, kad nodokļu maksātājs pats ir atklājis kļūdu un to uzrādījis nodokļu administrācijai. Vienīgais veids šīs soda naudas samazināšanai ir likumā paredzētā iespēja Valsts ieņēmumu dienesta vadītājam, pamatojoties uz nodokļu maksātāja argumentētu lūgumu, samazināt kontroles (revīziju, pārbaužu) rezultātā uzlikto soda naudu līdz 70%, bet ne biežāk kā vienu reizi trijos gados. Jāatzīst arī, ka nokavējuma naudas un nodokļu pamatparāda palielinājuma naudas aprēķins ir pārāk sarežģīts un nodokļu maksātājiem grūti saprotams un pieņemams.

Šāda sodu sistēma 1995.gadā tika ieviesta, ievērojot tajā laikā esošo inflācijas līmeni valstī, kā arī zemo vispārīgo nodokļu maksāšanas disciplīnu. Šobrīd esošās soda sistēmas piemērošana bieži vien ir neadekvāta konkrētajam nodokļu likuma pārkāpumam, būtiski apgrūtina uzliktā soda izpildi, kas var novest pat pie nodokļu maksātāja maksātnespējas. Arī ES dalībvalstīs tiek piemērota elastīgāka sodu sistēma par nodokļu pārkāpumiem, ievērojot konkrētās lietas apstākļus un pārkāpuma smagumu.

Ievērojot augstāk teikto, Latvijā būtu jāievieš elastīgāka un stimulējoša sodu sistēma, nosakot optimālākus soda naudas apmērus, kas būtu adekvāti konkrētajiem nodokļu likumu pārkāpumiem, kā arī vienkāršu un izprotamu nokavētajiem nodokļu maksājumiem piemērojamās nokavējuma naudas aprēķināšanas kārtību.

Deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību paredzēts noteikt Latvijas muitai juridiskās personas statusu un visas muitas teritoriālās iestādes pakļaut tieši Galvenajai muitas pārvaldei. Šādas izmaiņas administrējošo institūciju darbībā varētu grozīt funkciju pārdali Valsts ieņēmumu dienestā nodokļu (nodevu) administrēšanā.

Būtu sakārtojama kārtība, kādā uzņēmumi tiek izslēgti no Uzņēmumu reģistra. Pārsvarā ir divi gadījumi, kuros Valsts ieņēmumu dienests izsaka priekšlikumus (likuma “Par nodokļiem un nodevām” 35.pants) izslēgt uzņēmumus no Uzņēmumu reģistra :

1) ja uzņēmums nav uzsācis uzņēmējdarbību kopš reģistrācijas brīža (vairāk par gadu). Šajā gadījumā Uzņēmumu reģistrs pieprasa no uzņēmuma paskaidrojumu (likums “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 8.panta piektā daļa). Ja ziņas par to apstiprinās, Uzņēmumu reģistrs ieceļ likvidatoru, kurš veic likuma “Par uzņēmējdarbību” 34.pantā noteikto likvidācijas procesu;

2) ja uzņēmuma darbībā ir citi pārkāpumi - uzņēmums atkārtoti neiesniedz nodokļu likumos noteiktos pārskatus, deklarācijas vai nodokļu aprēķinus, kā arī nav paziņojis par savas darbības pārtraukšanu.

Normatīvajos aktos nav definēti jēdzieni “fiktīvs uzņēmums” un “fiktīvas personas”, līdz ar to nav seku uzņēmumu apzinātai sadarbībai (ar mērķi izvairīties no nodokļu samaksas) ar šādām personām, nodokļu pārmaksas atmaksas pieprasījuma gadījumos Valsts ieņēmumu dienests ir spiests atmaksāt nodokļu pārmaksas, jo likumi neparedz uzņēmumu atbildību par savu darījuma partneri.

Normatīvajos aktos jānosaka aizliegums saņemt un nosacījumi, pie kādiem ir anulējamas licences, atļaujas uzņēmējdarbības veikšanai, ja uzņēmuma darbības laikā konstatēti fiktīvi darījumi vai sadarbība ar fiktīviem uzņēmumiem, lai izslēgtu iespēju saņemt pievienotās vērtības nodokļa pārmaksu atmaksas ar krāpnieciskos nolūkos izveidotu uzņēmumu ķēžu palīdzību, iesaistot savstarpējos darījumos fiktīvus uzņēmumus.

Tā kā nav saskaņotas tiesību normas, kas reglamentē nodokļu piemērošanu darījumos ar nekustamo īpašumu, nodokļu maksātājiem ir iespējams izvairīties no nodokļu maksāšanas.

Nodokļu administrēšanas jomā būtu jāveicina nodokļu administrācijas un nodokļu maksātāja sadarbība. Lai nodrošinātu savlaicīgu kontroli par starptautiskajos darījumos piemērojamo vērtību, varētu tikt ieviesta nodokļu administrācijas un nodokļu maksātāja noslēgta vienošanās (līgums) par darījuma cenu — APA (Advanced pricing agreement).

Lai sakārtotu tiesību normas, kas nosaka nodokļu administrēšanu, ir paredzēts izstrādāt jaunu likuma par nodokļiem un nodevām redakciju. Ir plānots izveidot darba grupu jauna likuma izstrādei, kurā paredzēts iekļaut Finanšu ministrijas, kā arī nodokļu jomā zinošus sabiedrības un uzņēmēju pārstāvjus. Tā kā likums “Par nodokļiem un nodevām”, kurš ir vispārīgais jeb “jumta” likums un nosaka vispārīgos nodokļu sistēmas piemērošanas principus, attiecības starp nodokļu maksātāju un nodokļu administrāciju, ir pieņemts 1995.gadā un turpmākajā laika periodā ir ticis daudzkārt būtiski grozīts, ir nepieciešams jauns likums, kurā būtu precīzi, skaidri un saprotami definēta nodokļu un nodevu sistēmas būtība. Likuma jaunā redakcija par nodokļiem un nodevām tiks izstrādāta atbilstoši Eiropas Savienības prasībām un strukturēta atbilstoši nodokļu administrēšanas vajadzībām.

Likumā varētu būt iekļaujamas normas, kas garantē nodokļu un nodevu maksātāju tiesību nodrošināšanu un aizsardzību, reglamentē nodokļu maksātāju pārstāvniecību tiesiskajās attiecībās, kas izriet no nodokļu normatīvajiem aktiem. Tāpat varētu paredzēt valsts iestāžu informācijas apmaiņu un pienākumus nodokļu maksātāju reģistrācijas nodrošināšanai, definēt un aprakstīt nodokļu kontroles veidus un kontroles procedūras, kā arī pilnveidot normas, kas nosaka nodokļu maksātāju atbildību par nodokļu likumu un ar to saistīto normatīvo aktu pārkāpumiem.

 

6. Nodokļu un nodevu ieņēmumu dinamika

Tā kā nodokļu un nodevu svarīgākā funkcija ir ieņēmumu nodrošināšana budžetā valsts kopējo funkciju veikšanai, šajā sadaļā tiks analizēta nodokļu ieņēmumu dinamika laika posmā no 1995.gada, kad tika uzsākta pašreiz spēkā esošo nodokļu likumu ieviešana.

Kopumā nodokļu ieņēmumi vislielākajā mērā ir saistīti ar makroekonomiskajiem rādītājiem valstī, un tos parasti salīdzina ar iekšzemes kopprodukta IKP apjomu. Valsts nodokļu sistēma regulāri tiek pilnveidota atbilstoši valsts fiskālajām un ekonomiskajām interesēm. Laikā no 1995.gada līdz 1997.gadam nodokļu ieņēmumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā nedaudz pieauga, taču kopš 1997. gada nodokļu ieņēmumu īpatsvaram iekšzemes kopproduktā ir tendence samazināties, kas lielā mērā ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes samazināšanu. 1997. gadā nodokļu ieņēmumu īpatsvars IKP bija 34,6%, bet 2002. gadā nodokļu ieņēmumu īpatsvars IKP bija 31,6 procenti. Tiek prognozēts, ka līdz 2007. gadam nodokļa ieņēmumu īpatsvars IKP samazināsies līdz 28,7% līmenim, kas liecina par kopējā nodokļu sloga pakāpenisku samazināšanos.

18.tabula

 

Nodokļu ieņēmumi 1995.–2006.gadā

(% no iekšzemes kopprodukta)

2002. gadā tiešo nodokļu īpatsvars kopproduktā bija 19,9%, kas ir mazāk nekā 1995.gadā, kad tiešo nodokļu ieņēmumi bija 21,3% no IKP. Īpatsvara pakāpenisks kritums tiek prognozēts arī turpmāk, un saskaņā ar prognozēm 2007. gadā tiešo nodokļu īpatsvars IKP sasniegs 17,4%. Īpatsvara samazināšanās galvenokārt ir saistīta ar nodokļa likmju samazināšanu sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un uzņēmumu ienākuma nodoklim (skat. 10.attēlu)

10.attēls. Tiešo nodokļu īpatsvars iekšzemes kopproduktā

Arī netiešo nodokļu jomā redzama tendence to īpatsvaram kopproduktā samazināties (skat. 11.attēlu). Kopš 1995.gada jūtami palielinājies akcīzes nodokļa īpatsvars, kas izskaidrojams ar jaunās akcīzes nodokļu sistēmas ieviešanu, sākot ar 1998.gadu. Pēdējo gadu laikā gan vērojama tendence nostabilizēties šim īpatsvaram, kas būtu skaidrojams ar akcīzes nodokļu sistēmas nostabilizēšanos kopumā. Pievienotās vērtības īpatsvara samazināšanos jāskaidro ar liberālāku normu ieviešanu likumdošanā saistībā ar ES prasību izpildi, īpaši izceļot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību paplašināšanu, kas rada augsni arī krāpniecisko shēmu īstenošanai valstī.

11.attēls. Netiešo nodokļu īpatsvars iekšzemes kopproduktā

Runājot kopumā par nodokļu un nodevu ieņēmumu palielināšanos, kas atspoguļota 12.attēlā, redzams nenoliedzams nodokļu ieņēmumu apjoma pieaugums. Viszemākie pieauguma tempi vērojami 1999.gadā, kas izskaidrojams ar Krievijas krīzes ietekmi uz Latvijas tautsaimniecības attīstību kopumā. Savukārt kā veiksmīgākos gadus var minēt 1997., 1998. un 2002.gadu, kuros redzams visstraujākais nodokļu un nodevu ieņēmumu pieaugums. Šie gadi pamatā sakrīt arī ar lielāko iekšzemes kopprodukta pieaugumu valstī.

Ļoti nebūtisku daļu kopējos ieņēmumos sastāda valsts nodevu ieņēmumi. Taču redzams, ka šis īpatsvars arī pēdējo gadu laikā palielinās, kas liecina par dažādu papildu maksājumu palielināšanos iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Šī nav visai pozitīvi vērtējama tendence, jo kopējā nodokļu slodzes samazināšanas režīmā, kas tiek īstenots valstī pēdējo gadu laikā, parādās tendences palielināt nenodokļu maksājumus, kas kopumā tomēr sastāda ievērojamas summas. Turpmāk būtu īpaši jāpievērš uzmanība šādu jaunu maksājumu noteikšanai, lai uzsāktā nodokļu sloga samazināšana arī reāli īstenotos dzīvē.

12.attēls. Nodokļu un nodevu ieņēmumi, milj. latu

Analizējot tiešo nodokļu (iedzīvotāju ienākuma nodokļa, uzņēmumu ienākuma nodokļa, sociālās apdrošināšanas iemaksu un nekustamā īpašuma nodokļa) un netiešo nodokļu (pievienotās vērtības nodokļa, akcīzes nodokļu un muitas nodokļa) pieauguma tempus (skat. 13.att.), jāsaka, ka šie tempi visbūtiskāk atšķiras 1999.gadā, kad vērojama netiešo nodokļu ieņēmumu samazināšanās un 2000.gadā, kad praktiski nepalielinās tiešo nodokļu ieņēmumi. Tas saistīts ar Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmi, kas nodokļu ieņēmumos atspoguļojas atšķirīgi, jo tiešo un netiešo nodokļu maksāšanas kārtība atšķiras (ienākuma nodokļi tiek maksāti rezumējošā kārtībā par iepriekšējā gada rezultātiem, tādēļ ietekme uz ieņēmumiem parādās ar gada nobīdi).

Pēc 1995.gada nodokļu reformas ietvaros īstenotās pārejas no peļņas nodokļa uz uzņēmumu ienākuma nodokli bija vērojams krass uzņēmumu ienākuma nodokļa kritums, ko ietekmēja dažādi faktori, no kuriem kā nozīmīgākos var minēt nodokļa likmes samazinājumu no 35–60% līdz 25%, zināmu liberalizāciju nodokļa bāzes noteikšanā, kā arī ar uzņēmumu ekonomiskajiem rādītājiem, kurus izraisīja 1995.gada banku krīze. Nodokļa ieņēmumu kritums 2000.gadā (skat. 14.attēlu) lielā mērā saistīts ar Krievijas ekonomisko krīzi. Turpmākajos gados nodokļa ieņēmumi pieauga relatīvi strauji, kas saistīts ar labiem uzņēmējdarbības finanšu rezultātiem, vispārējās uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, kā arī nodokļu iekasēšanas uzlabošanos. Turpmākajos gados, pat neraugoties uz nodokļa likmes samazināšanu 2002.gadā, nodokļa ieņēmumi pieauga relatīvi strauji, kas saistīts ar labiem uzņēmējdarbības finanšu rezultātiem, kā arī vispārējās uzņēmējdarbības vides sakārtošanu.

13.attēls. Tiešo nodokļu un netiešo nodokļu ieņēmumi, milj. latu

Laikā no 1995.gada līdz 2003.gadam iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pieauguši vairāk nekā divas reizes (skat. 14.attēlu).

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus galvenokārt ietekmē tautsaimniecībā nodarbināto skaits, darba samaksas, kā arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma apmērs un nodokļa atvieglojumi.

Saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” nodokļa ieņēmumi tiek sadalīti starp valsts speciālo veselības aprūpes budžetu (28,4%) un pašvaldību pamatbudžetu (71,6%). Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi ir nozīmīgs valsts speciālā budžeta ieņēmumu avots un lielākais ieņēmumu avots pašvaldību pamatbudžetā. 2002. gadā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi veidoja 45,0% no pašvaldību pamatbudžeta ieņēmumiem.

Būtiskākie faktori, kas ietekmē sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumus, ir vidējā bruto darba samaksa tautsaimniecībā un nodarbinātība, kā arī nodokļa likmes izmaiņas.

14.attēls. Tiešo nodokļu ieņēmumi, milj. latu

Atšķirībā no citiem nodokļiem pāreja uz nekustamā īpašuma nodokli nodokļu reformas ietvaros aizsākās tikai 1998.gadā, kad tika pieņemts likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” un pilnībā nav pabeigta vēl pašlaik. Galvenie nekustamā īpašuma ieņēmumu pieaugumu ietekmējošie faktori ir zemes kadastrālās vērtības un būvniecības apjoma izmaiņas (skat. 14.attēlu).

Netiešo nodokļu ieņēmumu tendence, sākot ar 1995.gadu, kad tika ieviests pievienotās vērtības nodoklis, rāda, ka šī nodokļu ieņēmumi ar katru gadu pieaug (skat. 15.attēlu). Pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu pieaugumu pozitīvi ietekmēja un arī joprojām ietekmē mazumtirdzniecības apgrozījuma un importa apjomu pieaugums. Kā vēl vienu ietekmējošo faktoru var minēt akcīzes nodokļa likmju palielinājumu, jo palielinoties akcīzes nodokļu likmēm, ir vērojama arī pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu palielinājums.

Kā sliktāko netiešo nodokļu ieņēmumu gadu var minēt 1999.gadu. Pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu apjoms šajā gadā saglabājās 1998.gada līmenī, bet akcīzes nodokļa ieņēmumi samazinājās. Sākot ar 2000.gadu, sākotnējā netiešo nodokļu ieņēmumu tendence saglabājās, t.i., netiešo nodokļu ieņēmumi pieaug. Ņemot vērā, ka netiešie nodokļi ir patēriņa nodokļi, turpmākajos gados to ieņēmumu palielinājums varētu tikt saistīts ar nodokļu iekasēšanas uzlabošanos, kā arī ar mazumtirdzniecības apgrozījuma un importa apjomu pieaugumu un daļēji ar akcīzes nodokļa cigaretēm palielinājumu. Pēdējais minētais faktors būtiski nepalielinās pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumus, jo šīs likmes ieviešana būs pakāpeniska un līdz ar to nav gaidāms straujš nodokļu ieņēmumu palielinājums.

15.attēls. Netiešo nodokļu ieņēmumi, milj. latu

Kopš akcīzes nodokļu saskaņošanas uzsākšanas ar Eiropas Savienības prasībām 1997.gadā ir būtiski paplašinājies akcīzes nodokļa objektu loks, kā arī pakāpeniski ir pieaugušas akcīzes nodokļa likmes. Akcīzes nodokļa ieņēmumus ietekmē arī tādi apstākļi kā iedzīvotāju pirktspēja un akcīzes preču patēriņa struktūra.

16.attēls. Akcīzes nodokļu ieņēmumu struktūra 2002.gadā

Akcīzes nodokļa ieņēmumos lielāko daļu tradicionāli veido ieņēmumi no naftas produktiem, kas ir vairāk kā puse no visiem akcīzes nodokļa ieņēmumiem. Nākamie lielākie ieņēmumi ir attiecīgi no akcīzes nodokļa alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem un pārējām akcīzes precēm (skat.16.attēlu).

Nodokļu politikas īstenošana atbilstoši pamatnostādnēm pašreizējā situācijā saistībā ar vispārējām tautsaimniecības attīstības tendencēm dod pamatu 19.tabulā fiksētajām valsts budžeta un pašvaldību budžetu nodokļu ieņēmumu prognozēm. Tomēr jānorāda, ka atsevišķu vidējā termiņa pasākumu īstenošana atbilstoši pamatnostādnēm varētu prasīt šo prognožu precizēšanu.

19.tabula

Kopbudžeta ieņēmumi

(milj. latu)

 

7. Rīcības virzieni nodokļu politikas mērķu sasniegšanai

Turpmākie svarīgākie rīcības virzieni nodokļu politikas mērķu sasniegšanai doti 20.tabulā. Īstermiņā norādītos pasākumus paredzēts pilnībā realizēt līdz Latvijas iestājai Eiropas Savienībā. Vidējā termiņa uzdevumi tiks īstenoti laika posmā līdz 2006.gadam.

20.tabula

Rīcības virzieni politikas mērķu un rezultātu sasniegšanai

Nr.	Mērķis	Pasākumi	Termiņi
1. Rīcība vidējā termiņā
1.1.	Stabilas uzņēmējdarbības vides nodrošināšana	— Neieviest jaunus nodokļus un jaunus valsts nodevu objektus; — grozījumus nodokļu likumos veikt tikai reizi gadā — kopā ar valsts budžeta pieņemšanu nākamajam gadam — nodokļu likmes fiksēt ilgākam laika posmam, un tās paaugstināt tikai, pildot starptautiskās saistības; — neieviest nodokļu atvieglojumus, kas izkropļo godīgas konkurences apstākļus — pilnveidot sadarbību starp nodokļu administrācijām	2004–2006
1.2.	Ienākuma nodokļu bāzes nostiprināšana	— Izvērtēt nodokļu atvieglojumu sistēmu, definējot prioritātes — pilnveidot apliekamā ienākuma bāzes noteikšanas metodiku, izstrādāt nodokļu grāmatvedības noteikumus — pilnveidot transfertcenu piemērošanas mehānismu	2003–2005   2005–2006     2004–2005
1.3.	Izložu un azartspēļu biznesa vides sakārtošana	Izstrādāt un ieviest jaunu normatīvo bāzi izložu un azartspēļu nodokļa piemērošanai	2004–2005
1.4.	PVN samazinātās likmes piemērošanas paplašināšana	Sekot ekonomiskajai situācijai valstī un izskatīt iespējas plašākai PVN samazinātās likmes piemērošanai	2004.–2006.
1.5	Jauna likuma par nodokļiem un nodevām sagatavošana	Izstrādāt likumprojektu “Par nodokļiem un nodevām” jaunā redakcijā	2003.–2004.
1.6.	Nodokļu sistēmas harmonizēšana ar ES prasībām	Pilnveidot nodokļu likumus atbilstoši ES līgumu, tiesas spriedumu u.c. tiesību aktu prasībām	2004–2006
2. Īstermiņa rīcība
2.1.	Nekustamā īpašuma nodokļa sloga krasa pieauguma novēršana dzīvojamo telpu īrniekiem un īpašniekiem	Izstrādāt un iesniegt grozījumus likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli”	2003. maijs
2.2.	Nodokļu sloga samazināšana iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem	Izstrādāt koncepciju par neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojumu optimizēšanas iespējām	2003. decembris
2.3.	Efektīvas un elastīgas sodu sistēmas izveidošana	Izstrādāt grozījumus likumā “Par nodokļiem un nodevām”	2003. oktobris
2.4.	PVN piemērošanas harmonizēšana preču piegādēm Eiropas kopējā tirgū	Izstrādāt grozījumus likumā “Par pievienotās vērtības nodokli”	2003. augusts
2.5.	Ienākuma nodokļu harmonizēšana atbilstoši ES prasībām	Izstrādāt grozījumus likumos “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”	2003. jūnijs
2.6.	Akcīzes preču aprites sistēmas harmonizācija tās piemērošanai ES vienotajā tirgū	Izstrādāt likumu “Par akcīzes nodokli” jaunā redakcijā Izstrādāt un pieņemt Alkohola aprites likumu jaunā redakcijā	2003–2004
2.7.	Labvēlīgu konkurences apstākļu nodrošināšana alus tirgū	Izstrādāt grozījumus likumā “Par akcīzes nodokli alum”	2003. jūlijs

 

8. Pārskatu sniegšanas un novērtēšanas kārtība.

Par šo pamatnostādņu izpildes gaitu regulāri, t.i., reizi gadā tiks sagatavots informatīvs ziņojums Ministru kabinetam, kas izvērtēs gada laikā veiktos pasākumus nodokļu sistēmas pilnveidošanā, uzlabošanā un attīstībā.

Finanšu ministra vietā — ekonomikas ministrs J.Lujāns

 

2.pielikums

Valsts nodevu objekti un to reglamentējošie tiesību akti

Nr. p.k.	Valsts nodevas objekts	Tiesību akti
1.	transportlīdzekļu ikgadējā nodeva	likums “Par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu”
2.	izložu un azartspēļu nodeva	likums “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli”
3.	nodevas par darbību veikšanu tiesu iestādēs	Civilprocesa likums
4.	nodeva par uzvārda, vārda un tautības ieraksta maiņu personu apliecinošos dokumentos	likums “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu”
5.	nodeva par zemes rezervēšanu lauku apvidos	likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”
6.	nodevas par apliecinājumiem un citu funkciju pildīšanu bāriņtiesās un pagasttiesās	likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”
7.	par notariālo darbību izpildi	Ministru kabineta 2001.gada 23.janvāra noteikumi Nr.28 “Noteikumi par valsts nodevu par notariālo darbību izpildi un īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā” un Ministru kabineta 1999.gada 28.decembra noteikumi Nr.444 “Noteikumi par valsts nodevu par notariālo darbību izpildi, ko veic konsulārās amatpersonas ārvalstīs”
8.	par civilstāvokļa aktu reģistrēšanu, grozīšanu un papildināšanu	Ministru kabineta 1995.gada 31.marta noteikumi Nr.72 “Noteikumi par valsts nodevu par civilstāvokļa aktu reģistrēšanu, grozīšanu un papildināšanu”
9.	par izdevējdarbības un masu informācijas līdzekļu reģistrēšanu	Ministru kabineta 1995.gada 31.marta noteikumi Nr.73 “Noteikumi par izdevējdarbības un masu informācijas līdzekļu reģistrācijas valsts nodevu”
10.	par uzņēmējdarbības reģistrēšanu, kā arī par ierakstu izdarīšanu komercreģistrā un dibināšanas dokumentu grozījumu reģistrēšanu	Ministru kabineta 2001.gada 27.decembra noteikumi Nr.562 “Noteikumi par uzņēmējdarbības reģistrēšanas, ierakstu izdarīšanas komercreģistrā un dibināšanas dokumentu grozījumu reģistrēšanas valsts nodevu”
11.	par informācijas sniegšanu no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra reģistriem	Ministru kabineta 2001.gada 27.decembra noteikumi Nr.557 “Noteikumi par valsts nodevu par informācijas sniegšanu no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra reģistriem”
12.	par informācijas sniegšanu no Iedzīvotāju reģistra	Ministru kabineta 1999.gada 23.marta noteikumi Nr.119 “Noteikumi par valsts nodevu par informācijas saņemšanu no Iedzīvotāju reģistra”
13.	par sabiedrisko organizāciju un to apvienību, reliģisko organizāciju un to iestāžu, kā arī arodbiedrību reģistrāciju	Ministru kabineta 1995.gada 31.marta noteikumi Nr.76 “ Noteikumi par sabiedrisko organizāciju un to apvienību reģistrācijas valsts nodevu” un Ministru kabineta 2000.gada 15.februāra noteikumi Nr.57 “Noteikumi par reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrācijas valsts nodevu”
14.	par speciālu atļauju (licenču) izsniegšanu atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem	Ministru kabineta 1999.gada 16.februāra noteikumi Nr.48 “Noteikumi par valsts nodevu par speciālas atļaujas (licences) izsniegšanu atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem”
15.	par operācijām ar vekseļiem	Ministru kabineta 1994.gada 22.marta noteikumi Nr.66 “Par valsts nodevas noteikšanu operācijām ar vekseļiem”
16.	par operācijām ar sertifikātiem	Ministru kabineta 1995.gada 18.jūlija noteikumi Nr.210 “Privatizācijas sertifikātu izmantošanas noteikumi”
17.	par uzturēšanās atļauju izsniegšanu un ar to saistītajiem pakalpojumiem	Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.214 “Noteikumi par valsts nodevu par vīzas vai uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai nepieciešamo dokumentu izskatīšanu un ar to saistītajiem pakalpojumiem”
18.	par Latvijas Republikas ieceļošanas vīzu atļauju izsniegšanu un ar to saistītajiem pakalpojumiem	Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.214 “Noteikumi par valsts nodevu par vīzas vai uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai nepieciešamo dokumentu izskatīšanu un ar to saistītajiem pakalpojumiem”
19.	par Latvijas Republikas pasu un citu personu apliecinošu un tiesību apliecinošu dokumentu izsniegšanu	Ministru kabineta 2003.gada 11.februāra noteikumi Nr.73 “Noteikumi par valsts nodevu par personas apliecību un pasu izsniegšanu”
20.	par iedzīvotāju reģistrāciju dzīvesvietā	Ministru kabineta 1995.gada 31.marta noteikumi Nr.68 “Noteikumi par valsts nodevu par iedzīvotāju reģistrāciju dzīvesvietā”
21.	par selekcionāru tiesību aizsardzību	Ministru kabineta 2000.gada 25.janvāra noteikumi Nr.33 “Noteikumi par selekcionāra tiesību aizsardzības valsts nodevu”
22.	par rūpnieciskā īpašuma (izgudrojumu, preču zīmju, dizainparaugu un cita rūpnieciskā īpašuma) aizsardzību	Ministru kabineta 1998.gada 18.augusta noteikumi Nr.309 “Noteikumi par rūpnieciskā īpašuma aizsardzības valsts nodevu”
23.	par naturalizācijas iesniegumu iesniegšanu	Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumi Nr.234 “Noteikumi par valsts nodevu par naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai”
24.	par muitas iestāžu pakalpojumiem	Ministru kabineta 1999.gada 20.aprīļa noteikumi Nr.146 “Noteikumi par muitas iestāžu pakalpojumu valsts nodevu”
25.	par komercķīlas reģistrāciju, kā arī par komercķīlas pārjaunojuma, grozījumu un dzēšanas reģistrāciju	Ministru kabineta 1999.gada 2.marta noteikumi Nr.82 “Noteikumi par komercķīlas reģistrācijas valsts nodevu”
26.	par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā	Ministru kabineta 2001.gada 23.janvāra noteikumi Nr.28 “Noteikumi par valsts nodevu par notariālo darbību izpildi un īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā”
27.	par vērtspapīru reģistrāciju un laišanu publiskajā apgrozībā	Ministru kabineta 2000.gada 14.novembra noteikumi Nr.399 “Noteikumi par valsts nodevu par vērtspapīru reģistrāciju un laišanu publiskajā apgrozībā”
28.	par būvprakses sertifikātu reģistrāciju	Ministru kabineta 1998.gada 31.augusta noteikumi Nr.328 “Noteikumi par būvprakses sertifikātiem”
29.	par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu	Ministru kabineta 2002.gada 3.decembra noteikumi Nr.523 “Noteikumi par valsts nodevas likmi par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu 2003.gadā”
30.	par naftas ieguvi	Ministru kabineta 2000.gada 8.februāra noteikumi Nr.53 “Noteikumi par naftas ieguves valsts nodevu”
31.	par visu veidu šaujamieroču un speciālo līdzekļu atļauju izsniegšanu un to termiņa pagarināšanu	Ministru kabineta 2000.gada 4.janvāra noteikumi Nr.1 “Noteikumi par valsts nodevu par visu veidu šaujamieroču un speciālo līdzekļu atļauju izsniegšanu un to termiņa pagarināšanu, kā arī iekšējās drošības dienesta reģistrāciju”
32.	par iekšējās drošība dienesta reģistrāciju	Ministru kabineta 2000.gada 4.janvāra noteikumi Nr.1 “Noteikumi par valsts nodevu par visu veidu šaujamieroču un speciālo līdzekļu atļauju izsniegšanu un to termiņa pagarināšanu, kā arī iekšējās drošības dienesta reģistrāciju”
33.	par azartspēļu iekārtu marķēšanu	Ministru kabineta 2000.gada 18.jūlija noteikumi Nr.237 “Azartspēļu automātu un iekārtu marķēšanas noteikumi”
34.	par transportlīdzekļu, gaisa kuģu, kuģu, mazo kuģu un jahtu reģistrāciju (transportlīdzekļu reģistra nodeva)	Ministru kabineta 2000.gada 21.marta noteikumi Nr.105 “Noteikumi par transportlīdzekļu, gaisa kuģu, kuģu, mazo kuģu un jahtu reģistrācijas valsts nodevu (transportlīdzekļu reģistra nodevu)”
35.	par dzelzceļa infrastruktūras reģistrāciju	Ministru kabineta 1998.gada 29.decembra noteikumi Nr.489 “Dzelzceļa infrastruktūras (sliežu ceļu) valsts reģistrācijas un uzskaites kārtība”
36.	par pasažieru izlidošanu	Ministru kabineta 1999.gada 2.februāra noteikumi Nr.28 “Noteikumi par pasažieru izlidošanas nodevu”
37.	par dārgmetālu izstrādājumu provēšanu un zīmogošanu	Ministru kabineta 2003.gada 15.aprīļa noteikumi Nr.171 “Noteikumi par proves darbu pakalpojumu valsts nodevu”
38.	par dārgakmeņu provēšanu un kvalitātes apliecības izsniegšanu	Ministru kabineta 2003.gada 15.aprīļa noteikumi Nr.171 “Noteikumi par proves darbu pakalpojumu valsts nodevu”
39.	par dārgmetālu izstrādājumu izgatavotāja personiskā zīmoga reģistrāciju	Ministru kabineta 2003.gada 15.aprīļa noteikumi Nr.171 “Noteikumi par proves darbu pakalpojumu valsts nodevu”
40.	par filmu producētāju (ražotāju) un izplatītāju, filmu izplatīšanas vietu un filmu reģistrāciju	Ministru kabineta 2001.gada 20.novembra noteikumi Nr.486 “Noteikumi par filmu producētāja (ražotāja) un izplatītāja, filmu izplatīšanas vietas un filmas reģistrācijas valsts nodevu”
41.	par izziņu izsniegšanu par nekustamo īpašumu piederību un sastāvu	Valsts zemes dienesta 2000.gada 21.janvāra rīkojums Nr.19 “Par valsts nodevu par izziņu izsniegšanu par nekustamā īpašuma piederību un sastāvu”!
42.	par dokumenta īstuma apliecināšanu	Ministru kabineta 1999.gada 28.decembra noteikumi Nr.443 “Noteikumi par valsts nodevu par dokumenta īstuma apliecināšanu”
43.	par atļaujas izsniegšanu veikt darbības, kuras nav uzņēmējdarbība, ar jonizējošā starojuma avotiem vai arī iegūt īpašumā jonizējošā starojuma avotus	Ministru kabineta 2001.gada 3.jūlija noteikumi Nr.289 “Noteikumi par valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) vai atļaujas izsniegšanu darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem”
44.	par valsts valodas prasmes atestāciju profesionālo un amata pienākuma veikšanai	Ministru kabineta 2000.gada 22.augusts noteikumi Nr.289 “Noteikumi par valsts nodevu par valsts valodas prasmes atestāciju profesionālo un amata pienākuma veikšanai”
45.	par atteikšanās no Latvijas pilsonības dokumentēšanu	Ministru kabineta 2000.gada 28.novembra noteikumi Nr.410 “Noteikumi par atteikšanās no Latvijas pilsonības un pilsonības atjaunošanas dokumentēšanu”
46.	par Latvijas pilsonības atjaunošanas dokumentēšanu	Ministru kabineta 2000.gada 28.novembra noteikumi Nr.410 “Noteikumi par atteikšanās no Latvijas pilsonības un pilsonības atjaunošanas dokumentēšanu”
47.	par sertifikāta izsniegšanu un darbības laika pagarināšanu detektīvdarbības veikšanai	Ministru kabineta 1999.gada 16.februāra noteikumi Nr.48 “Noteikumi par valsts nodevu par speciālas atļaujas (licences) izsniegšanu atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem”
48.	par mēslošanas līdzekļa reģistrāciju	Ministru kabineta 2002.gada 2.jūlija noteikumi Nr.285 “Noteikumi par valsts nodevu par mēslošanas līdzekļa reģistrāciju un maksāšanas kārtību”
49.	par informācijas sniegšanu no Sodu reģistra	Ministru kabineta 2002.gada 21.maija noteikumi Nr.191 “Noteikumi par valsts nodevu par izziņas izsniegšanu no Sodu reģistra”
50.	par ārvalstu komersantu pārstāvniecību un ārvalstu organizāciju pārstāvniecību reģistrāciju	Ministru kabineta 2002.gada 3.septembra noteikumi Nr.402 “Noteikumi par ārvalstu komersantu un organizāciju pārstāvniecību un pārstāvju reģistrācijas valsts nodevu”
51.	par laulāto mantisko attiecību reģistrāciju	Ministru kabineta 2002.gada 3.septembra noteikumi Nr.404 “Noteikumi par laulāto mantisko attiecību reģistrācijas valsts nodevu”
52.	par nodrošinājumu darbinieku prasījumu apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem un citiem likumā paredzētiem speciāliem mērķiem (uzņēmējdarbības riska valsts nodeva)	Ministru kabineta 2002.gada 27.decembra noteikumi Nr.608 “Par uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru un darbinieku prasījumu garantiju fondā ieskaitāmās nodevas daļu 2003.gadā”
53.	par būvprojektēšanai nepieciešamo tehnisko un īpašo noteikumu saņemšanu valsts un pašvaldību institūcijās	*
54.	par apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījuma kārtošanu un apsardzes sertifikāta izsniegšanu	Ministru kabineta 2002.gada 27.decembra noteikumi Nr.584 “Noteikumi par apsardzes sertifikāta izsniegšanu fiziskajām personām”
55.	par medību atļauju un atļauju izvest medību trofejas no Latvijas Republikas	*
56.	par personas datu apstrādes sistēmas reģistrēšanu vai Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteikto reģistrējamo izmaiņu izdarīšanu	Ministru kabineta 2003.gada 8.aprīļa noteikumi Nr.160 “Noteikumi par personas datu apstrādes sistēmas un Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteikto reģistrējamo izmaiņu reģistrācijas valsts nodevu”
57.	par sertifikācijas pakalpojumu sniedzēja akreditāciju un akreditācijas atjaunošanu	Ministru kabineta 2003.gada 8.aprīļa noteikumi Nr.159 “Noteikumi par sertifikācijas pakalpojumu sniedzēja akreditācijas un akreditācijas atjaunošanas valsts nodevu”
58.	par informācijas sniegšanu no Valsts adrešu reģistra	Ministru kabineta 2003.gada 1.aprīļa noteikumi Nr.147 “Noteikumi par valsts nodevu par informācijas sniegšanu no Valsts adrešu reģistra”

* — Attiecībā uz šiem valsts nodevu objektiem Ministru kabineta noteikumi vēl nav pieņemti.

! — Pašlaik tiek gatavots Ministru kabineta noteikumu projekts, kas paredzēs valsts nodevas par izziņas izsniegšanu par nekustamā īpašuma piederību un sastāvu likmes un maksāšanas kārtību.

Finanšu ministra vietā — ekonomikas ministrs J.Lujāns