Labklājības ministrija

Sociālās rehabilitācijas programma no psihoaktīvām vielām atkarīgajiem bērniem

Apstiprinu: labklājības ministre D.Staķe

Rīgā 2003. gada 6. jūnijā

Saskaņots: ar veselības ministri

(2003.gada 26.maija

vēstule Nr.S-01-13/1391)

ar Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātu

(2003.gada 26.maija vēstule Nr.2-7/731)

 

Izdota saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr. 246 “Kārtība, kādā no psihoaktīvām vielām atkarīgie bērni saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, un prasības sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem” 13.1.apakšpunktu

No psihoaktīvām vielām atkarīgo bērnu sociālā rehabilitācija (turpmāk — rehabilitācija) ir audzinošu psiholoģisku, izglītojošu, sociālu, tiesisku un darba terapijas pasākumu komplekss, kas vērsts uz bērna readaptāciju, resocializāciju un reintegrāciju sabiedrībā, veidojot bērnam motivāciju nelietot atkarību izraisošas psihoaktīvas vielas (noliedzošu attieksmi pret atkarību izraisošu vielu lietošanu).

 

 

Rehabilitācijas mērķis

Panākt bērna atteikšanos no psihoaktīvo vielu (turpmāk — PAV) lietošanas, tādējādi uzlabojot viņa fizisko un garīgo veselību, veicinot viņa atgriešanos pilnvērtīgā dzīvē kā normālai personībai.

Rehabilitācijas uzdevumi ir šādi:

1. Veidot bērna motivāciju iekļauties rehabilitācijas programmā un pilnīgi atteikties no PAV lietošanas.

2. Nodrošināt rehabilitācijas vidi institūcijā, kas veicinātu bērnā sociāli pieņemamas uzvedības iemaņu izveidi, lai sekmētu viņu readaptāciju un resocializāciju.

3. Veidot un attīstīt bērna pozitīvu personību.

4. Veikt audzinošus un izglītojošus pasākumus atbilstoši bērna vecuma īpatnībām.

5. Realizēt kompleksus pasākumus, lai novērstu patoloģisko tieksmi lietot PAV un mazinātu atkarības recidīvu risku.

6. Atjaunot ģimenes attiecības un uzlabot attiecības ar citiem bērnam nozīmīgiem cilvēkiem.

7. Turpināt bērna vispārējās izglītības iegūšanu, attīstīt darba iemaņas, nodrošinot sociālo un tiesisko atbalstu bērnam.

 

 

Galvenie rehabilitācijas principi

1. Labprātīga bērna un vecāku (likumisko pārstāvju) piekrišana iesaistīties rehabilitācijas programmā, noslēdzot līgumu ar bērnu un/vai viņa likumisko pārstāvi.

2. Obligāta PAV lietošanas pārtraukšana.

3. Informācijas aizsardzības princips — informācija, kas iegūta, sniedzot rehabilitāciju, ir konfidenciāla. To var izpaust tikai bērna vai sabiedrības drošības interesēs tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

4. Multidisciplināras pieejas princips, ko nodrošina speciālistu komanda, kura veic izglītojošu, audzinošu, psiholoģisku u.c. pasākumu kompleksu.

5. Rehabilitācijas procesa etapveida princips — 3 fāzes (etapi): sākuma (adaptācijas) fāze, izvērstā fāze, nobeiguma fāze.

6. Pozitīvi orientētas rehabilitācijas princips — pasākumi vērsti uz uzticības, kolektīvisma, godīguma, savstarpējā atbalsta attīstīšanu pretēji bērna pagātnē esošajiem sodiem un konfliktiem.

7. Dubultās atbildības princips — bērnā tiek veidotas iemaņas uzņemties atbildību, kļūt patstāvīgākam, bet institūcijas personāls ir atbildīgs par bērna interešu aizstāvību un rehabilitācijas procesa realizāciju.

8. Bērna ģimenes locekļu un bērna pastāvīgās dzīvesvietas pašvaldības sociālā darbinieka iesaistīšana rehabilitācijas procesā.

9. Diferencētas pieejas nodrošināšanas princips atkarībā no bērna vecuma, rehabilitācijas potenciāla u.c. faktoriem.

 

 

Galvenās rehabilitācijas programmas fāzes

Rehabilitācijas programmu iedala trīs fāzēs: sākuma (adaptācijas) fāze, izvērstā fāze, nobeiguma fāze.

Pirms katras fāzes notiek bērna izvērtēšana pēc šādiem kritērijiem:

a) bērna attieksme un tās maiņa pret PAV lietošanu un tās sekām;

b) atbildība;

c) piedalīšanās darba terapijā;

d) skolas programmas apguve;

e) režīma ievērošana;

f) individuālā uzvedība.

 

1.Sākuma (adaptācijas) fāze

Uzdevumi:

— bērna norobežošana no “lietotāju vides”;

— bērna iepazīstināšana ar rehabilitācijas institūcijas noteikumiem un programmas būtību;

— bērna personības psihiskā, somatiskā stāvokļa un rehabilitācijas potenciāla izvērtēšana;

— individuāla rehabilitācijas plāna sastādīšana;

— bērna iesaistīšana rehabilitācijas procesā;

motivācijas nostiprināšana, lai bērns spētu atteikties no PAV lietošanas.

Praktiskā rīcība:

— līguma slēgšana ar bērnu un vecākiem (likumiskajiem pārstāvjiem), iepazīstinot tos ar rehabilitācijas institūcijas iekšējās kārtības noteikumiem, pienākumiem un tiesībām;

— PAV lietošanas vēstures testa aizpildīšana;

— dzīvesstāsta rakstīšana, darbs ar socioterapeitisko dienasgrāmatu;

— rehabilitācijas darba izvērtējuma protokoli (aizpilda visa multidisciplinārā komanda), un tiek veikta visās fāzēs;

— bērna rehabilitācijas panākumu apspriešana grupas sapulcē;

— dienas režīma un iekšējās kārtības noteikumu ievērošana;

— piedalīšanās obligātajās psihosociālās (motivācijas) nodarbībās.

Fāzes ilgums: pēc individuālās programmas līdz 4 mēnešiem.

 

2. Izvērstā fāze

Uzdevumi:

— bērna iekļaušana rehabilitācijas institūcijas režīmā un kolektīvā, pakāpeniski panākot viņa personības pozitīvu attīstību, apgūstot sociālās normas;

— audzinošo un socioterapeitisko metodiku (tehnoloģiju) realizācija;

— rehabilitācijas programmas nodrošināšana bērna individuālās atveseļošanas procesā, attīstot un stabilizējot viņa dzīves prasmes;

— bērna psiholoģiskā un somatiskā veselības stāvokļa uzlabošana, palīdzot atbrīvoties no PAV lietošanas sekām;

— resocializācijas iemaņu pakāpeniska attīstīšana.

Praktiskā rīcība:

— uzņemšana 2.fāzē (iesniegums, personāla rekomendācijas) grupas kopsapulcē;

— darba turpināšana, strādājot ar PAV lietošanas vēstures tekstu, lai izvērtētu savu pagātni;

— pašpalīdzības plāna noformēšana un izpilde, nodrošinot individuālo psihosociālo problēmu korekciju;

— riska situāciju atpazīšanas testēšana;

— patstāvīga darba turpināšana ar socioterapeitisko dienasgrāmatu;

— aktīva piedalīšanās psihosociālajās nodarbībās (grupu terapija, sociodrāma, mākslas terapija u.c.);

— piedalīšanās plānotajos resocializācijas procesos;

— fāzes novērtēšana (skat. 1.fāzi).

Fāzes ilgums: pēc individuālas programmas no 6 līdz 10 mēnešiem.

 

3. Nobeiguma fāze

Uzdevumi:

— ar psiho un socioterapeitisko metodiku (tehnoloģiju) palīdzību apgūto iemaņu praktiska nostiprināšana problēmsituācijās;

— pakāpeniska ierobežojošā režīma samazināšana un bērna sagatavošana, lai pabeigtu rehabilitācijas procesu;

— patstāvīgu lēmumu pieņemšanas un rīcības iemaņu praktiska attīstīšana;

— personības īpašību, uzvedības normu stabilizācija, lai bērns būtu spējīgs atteikties no PAV lietošanas.

Praktiskā rīcība:

— psihosociālā darba izvērtējums pēc 12 soļu adaptēta testa bērniem;

— recidīva testa izvērtēšana;

— psihosociālo treniņu turpināšana (problēmsituāciju risināšana un recidīva novēršana);

— patstāvīga darba turpināšana ar terapeitisko dienasgrāmatu.

Fāzes ilgums: pēc individuālas programmas no 2 līdz 4 mēnešiem.

 

 

Galvenās rehabilitācijas programmas komponentes

1. Rehabilitācijas vides organizācija;

2. Psihoterapeitiskā (psihokorektīvā);

3. Izglītojošā;

4. Audzinošā;

5. Darba un socioterapeitiskā.

 

Rehabilitācijas vides organizācija

Rehabilitācijas vides organizācija balstās uz rehabilitācijas institūcijas nolikumu, iekšējās kārtības noteikumiem.

Institūcija veido “rehabilitācijas vidi”, organizējot kopīgas sanāksmes, grupu nodarbības, jauno iestādes klientu uzņemšanu, klientu pāriešanas procesu no vienas rehabilitācijas fāzes nākošajā, nodrošinot noteiktu iekšējo “hierarhiju”. Institūcijā ir noteikts katras fāzes režīms, ierobežojumi un sasniegtā izvērtēšanas sistēma.

 

Psihoterapeitiskā (psihokoriģējošā) vai psihosociālā komponente

Psihoterapeitiskais darbs var būt individuāls un grupveida.

Pārsvarā tiek izmantota psihoterapeitiskā metodika, kas attīsta bērna personības resursus. Nodarbību laikā tiek nostiprinātas iemaņas un prasmes konstruktīvai saskarsmei, savu jūtu atklāšanai, novērtēšanai un regulācijai.

Grupu nodarbību skaits ir ierobežots, saistīts ar konkrētām situācijām, kā galvenā forma tiek izmantota spēļu terapija.

Grupu darbs tiek veikts arī ar bērnu ģimeni un bērna dzīvesvietas pašvaldības sociālo darbinieku (līdzatkarības problēmas, personības korekcija).

 

Audzinošā komponente

Galvenais audzinošā psihokorektīvā darba rezultāts ir bērna pozitīvas personības veidošana un izaugsme.

Šo rezultātu var sasniegt, izmantojot rehabilitācijas programmā ne tikai psiholoģiskas audzinošās metodes, bet arī novērtējumu un atzinības sistēmu, izglītības procesa individualizāciju un pozitīvām emocijām bagātu darba terapiju.

 

Izglītojošā komponente

Bērni, kas iesaistās rehabilitācijas programmā, ir ne tikai sociāli dezadaptīvi, bet viņiem ir arī problēmas ar vispārējo izglītību.

Bērni, atrodoties rehabilitācijas institūcijā, saņem iespēju turpināt savu vispārējo izglītību tās iekšienē vai ārpus tās, ievērojot individuālu apmācības raksturu.

 

Darba un socioterapeitiskā komponente

Pastāvīgas aizņemtības nodrošināšana rehabilitācijas institūcijā ir viens no galvenajiem tās darbības principiem.

Dienas kārtībā jāiekļauj socioterapeitiskās nodarbības, pašapkalpošanās, darba terapija, vispārējās izglītības apgūšana un tām alternatīvās nodarbības. Strukturētā dienas režīma mērķis ir attīstīt regulāra darba iemaņas.

Rehabilitācijas programmas nodrošināšanai nepieciešama multidisciplināra speciālistu komanda: sociālie darbinieki, psihologi, psihoterapeiti, narkologi, pedagogi, rehabilitologi u.c., kas apguvuši speciālu apmācības programmu un regulāri ceļ savu kvalifikāciju. Efektīva rehabilitācijas darba nodrošināšanai nepieciešama regulāra supervīzija, kontakti ar citām rehabilitācijas un narkoloģiskām iestādēm.

 

 

Nepieciešamie nosacījumi sekmīgas rehabilitācijas programmas realizācijai

Rehabilitācijas institūcijā ir izstrādāts iestādes nolikums, iekšējās kārtības noteikumi, strukturēts (pa nedēļām, mēnešiem) rehabilitācijas plāns, kas ietver visus rehabilitācijas pasākumus:

1. vides terapija (režīms, dienas kārtība);

2. nodarbinātība, darba terapija;

3. grupu terapija;

4. individuālā psihoterapija;

5. sporta u.c. alternatīvas nodarbības;

6. kultūras pasākumi;

7. vispārējās izglītības (vidējās un pamatizglītības) apguve atbilstoši vispārizglītojošas pamatskolas programmas, to pēc nepieciešamības individuāli piemērojot skolēnam;

8. psihologa darbs (dg testi u.c.);

9. PAV skrīningtestu (nepieciešamības gadījumā — ķīmiski toksikoloģisko izmeklējumu pielietošana).

Rehabilitācijas iestādes darbu nodrošina multidisciplināra komanda, kas spējīga palīdzēt atrisināt psiholoģiska, sociāla un medicīniska rakstura problēmas, kas radušās bērnam PAV lietošanas rezultātā.

Rehabilitācijas procesa laikā tiek veikts psihoterapeitisks (psihosociāls) un pedagoģisks darbs ar ģimeni, ko pēc tam turpina pašvaldības sociālais dienests.

Rehabilitācijas institūcijā ir izstrādāta darba kvalitātes novērtēšanas sistēma, tajā skaitā arī dokumentācija, kas novērtē veiktā darba efektivitāti:

1. psiholoģiskā stāvokļa izpētes testi dažādās rehabilitācijas fāzēs;

2. pedagoģiskās izpētes un tālākā darbu rezultātu novērtēšana;

3. PAV lietošanas un motivācijas izpēte;

4. rehabilitācijas darba izvērtējuma protokoli;

5. PAV lietošanas faktu konstatācijas akti;

6. kolektīva darbinieku komandas socioterapeitiskā dienasgrāmata.

 

 

Pretindikāciju saraksts sociālās rehabilitācijas programmas realizācijai

1. Atrašanās alkohola, narkotisko, psihotropo vai citu atkarību izraisošo vielu reibuma vai abstinences stāvoklī.

2. Jebkāda veida psihotiski stāvokļi.

3. Izteikti suicīda draudi.

4. Dekompensētas psihopātijas formas.

5. Oligofrēnija vai jebkuras pakāpes demence.

6. Somatiskas saslimšanas, kas prasa intensīvu speciālu izmeklēšanu un ārstēšanu (var tikt uzņemti remisijas stāvoklī).

7. Izteikta kriminalitāte.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktore S.Baltiņa