Lai brīvība un atbildība mums iet kopsolī

Staņislavs Šķesters, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētāja amatam Zaļo un Zemnieku savienības frakcija izvirzīja bijušo Rēzeknes rajona Mākoņkalna pagasta pašvaldības priekšsēdētāju Staņislavu Šķesteru. Lielā pieredze pašvaldību un iepriekš citu uzņēmumu vadītāja darbā, arī vadot Saeimas komisiju, Staņislavam Šķesteram ļauj apzināties, ka organizatora spējas būs noteicošās, lai ar uzticētajiem pienākumiem tiktu galā.

— Vai pārraudzības jomu apvienojums jūsu vadītajā komisijā ir racionāls?

— Jā, manuprāt, šāds apvienojums — Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija — ir pareizs un racionāls. Taču uzskatu, ka mūsu komisijas kompetencē vajadzēja būt arī reģionālās attīstības lietām, kā tas ir nodots Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai. Daļa no reģionālās attīstības lietām, kas skar pašvaldības, mūsu komisijā tiek skatītas. Komisijas kompetencē esošie valsts pārvaldes jautājumi ļauj veidoties pilnīgai valsts pārvaldes shēmai — piramīdai. Savukārt pašvaldībām, kas neietilpst valsts pārvaldē, ir jāievēro daudzi likumi, kas saistoši valsts iestādēm. Pašvaldības kā vēlēta institūcija atrodas tiešā sasaistē ar valsts pārvaldi.

— Kuras jomas valsts pārvaldes vai pašvaldību jautājumiem komisijai nācies veltīt vairāk uzmanības?

— Nenoliedzami, tie ir bijuši pašvaldību un — precīzāk — dzīvokļu jautājumi, dažādas iedzīvotāju sūdzības denacionalizēto namu un īres griestu noteikšanā, tāpat arī dzīvokļu privatizācijas lietas. Risinājumi tika meklēti sadarbībā ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, valsts aģentūru “Mājokļu aģentūra”. Domāju, ka visai tuvā nākotnē varētu uzsākt darbu pie likumprojekta par mājokļu politiku.

Daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem šie ir ļoti sāpīgi jautājumi, kuros tie jūtas politiski nodoti.

Savukārt valsts pārvaldes jomā komisija visvairāk vērības veltīja Valsts civildienesta jautājumu sakārtošanai. Mūsu mērķis bija precizēt disciplinārlietu izskatīšanu, atbildības noteikšanu valsts ierēdņiem, lai īstenotu Ministru kabineta ieceri sakārtot Valsts civildienesta sistēmu.

Kopš kopā strādājam, esam izskatījuši ap 50 dažādus likumprojektus, un lielākā puse no tiem ir pieņemti. Par vienu no interesantākajiem likumprojektiem, kas šobrīd Saeimā un komisijā tiek izskatīti, uzskatu Biedrību un nodibinājumu likumu un tā kontekstā likumprojektu “Par sabiedriskā labuma organizācijām”, kas turpmāk reglamentēs nevalstisko organizāciju darbību un noteiks atvieglojumus nodokļos. Šā likumprojekta izstrādei mūsu komisijas pārraudzībā ir nodibināta Nevalstisko organizāciju darbību reglamentējošo likumu izstrādes apakškomisija.

— Kāda sadarbība izveidojusies ar pārējiem komisijas locekļiem?

— Uzskatu, ka komisija ir kompetenta un darbu veic konstruktīvi. Ir gan pieredzējuši kolēģi no iepriekšējiem deputātu sasaukumiem, gan jaunie, kas ir lietpratēji un iepriekš strādājuši darbu, kas saistīts ar valsts pārvaldi vai pašvaldībām. Strādājam savstarpējas sapratnes garā, un jāatzīst, ka konflikti nav bijuši. Lai arī komisijas locekļi pārstāv dažādus politiskos spēkus, līdz šim ir izdevies norobežoties no galējībām. Domstarpību gadījumos meklējam kompromisus, izskatām priekšlikumus un uzlabojam tos. Kā pēdējo komisijas darbu raksturojošo piemēru vēlētos minēt Valsts prezidentes otrreizējai caurlūkošanai atpakaļatdoto likumu “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”, kad spējām atrast kompromisu. Varētu teikt, ka mūsu komisijā nav politisko intrigu. Cenšamies pirms lēmuma pieņemšanas uzklausīt gan valsts, gan nevalstiskā sektora kompetentu speciālistu viedokli.

— Pašvaldības bieži vien pārmet likumdevējiem pašvaldību varas uzurpēšanu. Vai tam ir pamats?

— Funkcija, ko valsts uzdod jebkurai iestādei, ir pildāma godprātīgi. Tiklīdz pašvaldību deputāti uzsāk izvirzīt savas personīgās intereses, rodas konflikti gan iekšienē, gan valsts pārvaldes līmenī. Ne jau likumi ir slikti, mainās situācija. Sabiedriskā ietekme uz deputātiem ir minimāla vai līdz galam neizvērtēta. Tādēļ veidojas priekšstats, ka valstij būtu jāpastiprina uzraudzības normas un jāierobežo pašvaldību vara. Kā bijušais pašvaldības vadītājs es nevēlos, lai valsts pārlieku iejauktos pašvaldību darbā. Taču brīvībai vai autonomijai ir jāiet kopsolī ar atbildību.

— Kā vērtējat līdzšinējo darbu valsts pārvaldes un pašvaldību darba likumdošanā?

— Lielākoties daudz grūtāk ir iesākt ko no jauna nekā jau iesākto uzlabot. Darbu, ko ieguldījuši iepriekšējie kolēģi, vērtēju atzinīgi. Visas iestrādes, izveidotā likumu bāze ir atzīstams pamats turpmākai pilnveidošanai. Pilnveidošana ir vajadzīga un neizbēgama jebkurā jomā. Nevar noliegt, ka iepriekš ir pieņemti politiski likumi, īsti nezinot un neparedzot kārtību, kā likums darbosies. Šāds uz mūsu komisijas darbu attiecināms likums ir “Par dzīvojamo telpu īri”. Nav šaubu, ka komisijai nāksies atgriezties pie šī likuma saistībā ar īres griestu atcelšanu, lai mazinātu sociālo spriedzi sabiedrībā. Paredzu, ka būs jāmeklē ceļi pārejas periodu noteikšanā.

— Valdība pašvaldību turpmākās attīstības veicināšanai kā svarīgāko nosacījumu izvirza administratīvi teritoriālo reformu (ATR), ko sabiedrībā nereti jauc ar reģionālo reformu. Reģionālā reforma jau ilgstoši politisku motīvu dēļ netiek īstenota. Cik lietderīgi ir atdalīt šīs abas reformas?

— Šajā lietā es saredzu savstarpēju saistību — trijstūri — starp valsts pārvaldes reformu, reģionālo reformu un administratīvi teritoriālo reformu. Starp divām pēdējām ir liela savstarpēja saikne, jo ATR rezultātā tiek mainītas arī reģionu robežas. Šīs reformas ir jāskata savstarpējā kontekstā, turklāt stratēģiski. Ja ir redzami būtiski ieguvumi, reāli un novērtējami problēmu risinājumi, reformas ir jāveic. Kā Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvis uzskatu, ka piespiedu novadu veidošana nav pareizākais ceļš. Turklāt valstij ir jāiesaistās ar reālu un taustāmu līdzdalību reformas īstenošanā un jāuzņemas arī zināma atbildības daļa. Ja valsts atbalsta un stimulē vietējo iniciatīvu, tad sadarbība starp valsti un vietējo varu būs lietderīga. Taču tai ir jābūt politiskai izvēlei, par kuru jau ilgstoši tiek diskutēts.

— Vai šai Saeimai būs politiskā drosme uzņemties valsts atbildības daļu un realizēt abas reformas, izveidojot novadus un reģionālās pašvaldības?

— Manuprāt, reģionālo pašvaldību izveidošanā politiķu drosme būtu ar daudz lielāku motivāciju nekā piespiedu novadu veidošanā. Ir pierādīts, ka varu nedrīkst attālināt no cilvēka. Es neatbalstu teritoriāli lielu novadu veidošanu, kad viens rajons veido vienu novadu. Uz attīstīto pilsētu un to pārvaldes fona ir grūti izprast mazo pašvaldību vadības ieguldījumu. Manuprāt, ir svarīgi novērtēt mēģinājumus cīnīties par uzlabojumiem, kas novērojami mazajās pašvaldībās. Arī es personīgi neatbalstu piespiedu reformu tikai tās norises pēc.

— Arvien vairāk sabiedrībā, gan norādot uz kļūdām, gan domājot par nākotni, tiek minēta nepieciešamība noteikt atbildību. Kā saredzat atbildības noteikšanas virzību likumdošanā?

— Atbildības noteikšana būtu jāattiecina uz visiem — gan Saeimas, gan pašvaldību — deputātiem. Daļai deputātu atbildības mēraukla ir zema. Piekrītu, ka atbildības noteikšana, īpaši deputātiem, ir smags politisks lēmums. Taču būt par deputātu — tas ir darbs, kas jāveic ar atbilstošu pienākuma apziņu. Ja to nespēj vai neprot darīt, ir jābūt mehānismam, kā atbrīvot no šo pienākumu veikšanas. Zināmā mērā šo iespēju ierobežo apstāklis, ka deputāts, pildot pienākumus, neatrodas darba attiecībās.

— Vai uzskatāt, ka, kļūstot par Saeimas deputātu, esat politiķis?

— Manu darbu labāk lai vērtē citi. Taču sevi par politiķi neuzskatu, esmu vairāk praktiķis. Neraugoties uz to, ka iepriekšējā valsts iekārta politiķus negatavoja, atsevišķos valsts pārvaldes ierēdņos saredzu zināmas politiķim raksturīgās iezīmes, kas veidojušās pieredzes ceļā. Jauniešiem šobrīd ir dotas iespējas kļūt par profesionāliem politiķiem. Man vēl ir daudz jāmācās, lai atļautos uzskatīt sevi par politiķi.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas un pašvaldību lietu redaktore