LU katedras vadītājs, Dr.habil.hist., prof. Aivars Stranga:

Holokausta jautājumi ir neskaitāmi un sarežģīti

Referāts “Holokausta pētniecības problēmas: aktuālās problēmas”, kas sagatavots starptautiskajai vēsturnieku konferencei “Vācu okupācijas varas politika Latvijā 1941.–1945.” Rīgā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā 12.jūnijā

Kad pirms pieciem gadiem tika dibināta vēsturnieku komisija Valsts prezidenta vadībā, vairāki mūsu kolēģi no Izraēlas vēlējās, lai komisijas būtu divas atsevišķas: viena – holokausta izpētei, otra – pārējo, ne pret ebrejiem veikto, nacistu un komunistu noziegumu izpētei. Savukārt tobrīd un – gan krietni retāk – arī šodien Latvijā bija un ir dzirdamas balsis, ka holokaustam tiek veltīta pārāk liela uzmanība, aizēnojot citu tautu nestos milzīgos upurus. Tomēr tika nolemts dibināt vienu vienotu vēsturnieku komisiju, veltot pienācīgu uzmanību noziegumiem pret ikvienu cilvēku. Lēmums bija pareizs; kā nesen atzina viens no pasaules ievērojamākajiem holokausta pētniekiem Jehuda Bauers: nevar būt ciešanu gradācijas, jo ir amorāli teikt, ka viens cilvēks vai cilvēku grupa cieta vairāk nekā citi, – slepkavība ir slepkavība, un visi genocīdi, t.i., cilvēku masveida slepkavības, ietver bērnu un bezpalīdzīgo pieaugušo spīdzināšanu un iznīcināšanu. (1) Tajā pašā laikā mēs atzinām holokaustu kā visekstrēmāko genocīda formu un veltījām tā izpētei trīs Vēsturnieku komisijas rakstu sējumus, vairākas akadēmiskas un metodiska rakstura konferences; mūsu uzticību holokausta pētniecībai apliecina arī šīsdienas sesija.

Holokausta vēstures jautājumi ir neskaitāmi un sarežģīti; dažus no tiem esmu iezīmējis uzrunā, atverot jaunāko komisijas rakstu sējumu šā gada 7. maijā, 8. maijā uzrunu laipni publicēja “Latvijas Vēstnesis”. Šodien neatkārtošu toreiz teikto, bet īsumā pieskaršos vienam jautājumam, kurš ilgstoši bija un joprojām – dažreiz – rada ļoti pretrunīgus vērtējumus, t.i., jautājumam par t.s. bezvaras jeb inter-regnum laika posmu no vācu iebrukuma PSRS sākuma līdz vācu okupācijas izveidei. Jautājumi ir vismaz trīs: vai bezvaras laiks pastāvēja; ja pastāvēja – cik ilgi; kas pa to laiku notika? Lai būtu vieglāk uztvert jautājuma būtību, citēšu vienu no ievērojamākajiem Izraēlas – un ne tikai – autoru, ilggadējo memoriāla “Jad Vašem” direktoru Itcaku Aradu, kura viedoklī vienmēr ir vērts ieklausīties, ņemot vērā viņa darbu akadēmisko kvalitāti. (2) Jaunākajā “Jad Vašem” sējumā, kas veltīts holokausta vēsturei, viņš raksta: visatklātākā veidā dominējošā attieksme pret ebrejiem okupētajās padomju teritorijās izpaudās pogromu vilnī, kurš sākās pirmajās vācu okupācijas dienās. Šajos rajonos – galvenokārt Ukrainas rietumos, Lietuvā un Latvijā – antisemītisms bija stingri iesakņojies un iedzīvotāji spēcīgi noskaņoti paust savas izjūtas aktīvi un vardarbīgi. (3) Aplūkosim četrus gadījumus, četrus reģionus, saistībā ar notikumiem, par kuriem mums jau ir nopietni pētījumi, lai novērtētu, vai un cik lielā mērā I. Arada secinājumi ir pamatoti.

Pirmais. Nejūtos spēcīgs Rietumukrainas gadījumā, taču zinu, ka ir nopietni Jevgēnija Rozenblata pētījumi par Rietumbaltkrieviju. Kas tur notika nacistu okupācijas sākumā? Autors atzīst, ka, ņemot vērā Sarkanās armijas straujo atkāpšanos, dažos reģionos, kur vācu karaspēka ātrāku ierašanos kavēja arī dabiskie šķēršļi – purvainā vide, t.i., Pinskas apgabalā, Poļesjē, Brestā, īss bezvaras (bezvlastije) posms patiešām ir pastāvējis, un tā laikā vietējie iedzīvotāji – baltkrievi, poļi (piemēram, Brestā grautiņu sarīkoja poļi, kuri tika atbrīvoti no padomju cietuma), ukraiņi – ir noteikti laupījuši ebrejus (tā ir bijusi visizplatītākā rīcība, kurā nereti piedalījās vai visi vietējie iedzīvotāji), bet ne tikai – ir notikuši fiziski uzbrukumi un pat – lai arī reti – ebreju nogalināšana, taču šie spontānie uzbrukumi, pat grautiņi, noplaka ļoti ātri, un turpmāk, kad vācieši jau bija nodibinājuši okupācijas režīmu, viņiem nācās atzīt, ka iedvesmot vietējos iedzīvotājus uz jauniem, daudz plašākiem pogromiem ir gandrīz neiespējami; zīmīgi, ka daudzi baltkrievi, kuri izlaupīja ebreju mantu, tomēr atteicās iet vācu organizētajā palīgpolicijā (4) (ko mēs varam secināt no teiktā, to pacentīšos apkopot referāta beigās).

Otrais. Reti kas pēdējo trīs gadu laikā ir piesaistījis tādu uzmanību kā nelielā poļu miestiņa Jedwabne vārds. Šobrīd ir skaidri zināms, ka, sākoties vācu uzbrukumam tai Polijas daļai, kuru 1939. gadā bija anektējusi Vācijas sabiedrotā Padomju Savienība, vairākās Belostokas apkaimes vietās – Wasosz, Radzilow, Tykocin, Wizna un citās – notika uzbrukumi ebrejiem un grautiņi; vācu loma to izraisīšanā vai iedvesmošanā joprojām nav skaidri noteikta. Citādi ir ar Jedwabne jeb, kā rakstīja Ādams Mihniks, ar Jedwabne šoku, kurš izraisīja viskarstākās debates – iespējams, visā modernās Polijas vēsturē – visā poļu sabiedrībā. 2000. gada augustā jaunizveidotais Nacionālās piemiņas institūts (Instytut Pamieci Narodowej) iesāka rūpīgu Jedwabne nozieguma izmeklēšanu un secināja, ka, pirmkārt, vācu okupācijas karaspēks un drošības dienesti iedvesmoja, organizēja un īstenoja kopējo ebreju slepkavošanas vadīšanu 1941. gada 10. jūlijā; otrkārt, tiešo slepkavošanas darbu veica 40 cilvēku liela poļu banda; treškārt, dzīvi sadedzināto ebreju – kurus sadedzināja minētā poļu banda – skaits sasniedza aptuveni 250, kā liecināja veiktā ekshumācija; pārējos aptuveni 1350 Jedwabne ebrejus nogalināja vācieši turpmākajās dienās. (5) (Te, protams, ir vietā atgādināt, ka nozieguma, nāvīga grēka lielums nav atkarīgs no upuru skaita – noziegums, noslepkavojot 250, nav mazāks par noziegumu, noslepkavojot tūkstošus. Jedwabne nozieguma aina, kā redzam, ir tāla no primitīva stereotipa par poļu – vienu pašu – apsēstību ar zvērībām.)

Trešais. Lietuva. Nopietnākie autori, kuri ir pētījuši holokaustu Lietuvā, ir ASV profesors Sauļus Sužiedelis un Klaipēdas universitātes pētnieks Vīgansts Vareikis. Viņi atzīst, ka vācu iebrukuma pirmā nedēļa ir bijusi haotisku notikumu pilna un joprojām sagādā pētniekiem nopietnas problēmas. Uzbrukumi ebrejiem vairākās vietās sākās līdz ar vācu ierašanos vai tās pirmajās dienās, bet jautājums, vai tie notika pirms tam, joprojām ir neskaidrs. Daudzmaz ticami ir tas, ka Viļņā, kur 22. jūnijā sākās pretpadomju sacelšanās, un, iespējams, kādās vietās provincē uzbrukumi varēja sākties vēl pirms vācu ierašanās, tomēr lielākais pogroms, kurš notika vācu uzbrukuma sākumā, bija pogroms Kauņas ebreju rajonā Viljampolē 25. un 26. jūnijā. Te vācu organizatoriskā un iedvesmojošā – un ne tikai – loma ir nenoliedzama. Šajā laikā Kauņā jau bija SD speciālās grupas komandieris V. Štālekers, kas ieradās Kauņā 25. jūnijā, tieši organizēja pogromu, bet vācu karaspēka daļas bloķēja izeju no Viljampoles kvartāla, ļaujot lietuviešu bandai netraucēti slepkavot. 27. jūnija baismo slepkavību firmas “Lietukis” garāžā Kauņā, slepkavību, kura šokēja ne tik daudz ar upuru skaitu, cik ar dzīvnieciskumu un mežonību, īstenoja lietuviešu žurnālista J. Klimaiša vadītā banda, taču vācu loma tās iedvesmošanā arī nav apstrīdama. Profesora S.Sužiedeļa secinājums ir tāds: pret apgalvojumiem par liela mēroga pogromiem, kuri it kā notikuši Lietuvā pirms vācu karaspēka un SD vienību ierašanās, ir jāizturas ar lielu piesardzību. (6)

Ceturtais. Latvija. Par vienu no galvenajiem uzdevumiem mūsu komisija ir uzskatījusi nepieciešamību veicināt ebreju iznīcināšanas Latvijas provincē izpēti. Vairāki pētījumi ir veikti un pieejami komisijas rakstu 2. un 8. sējumā. Tie pārliecinoši apstiprina jau agrāk izskanējušo akadēmisko viedokli, ka t.s. inter-regnum, ja ir pastāvējis, tad ļoti īsi – no dažām stundām Kurzemē, Zemgalē, Rīgā līdz pāris dienām Vidzemē, kuru vācu armija ieņēma vēlāk. Divu autoru – Aigara Urtāna un Jura Pavloviča – darbi par t.s. bezvaras posmu Valmieras apriņķī ir īpaši uzskatāmi un akadēmiski ļoti labi paveikti. Tie pierāda, ka dažās vietās bezvara patiešām pastāvēja, bet ne vairāk par trim, varbūt četrām dienām – Valmierā no 4. – 5. jūlija līdz 7., Rūjienā – no 7. līdz 9. jūlijam, Limbažos – no 5. jūlija, dažas dienas (jau agrāk bija zināms, piemēram, ka Cēsīs bezvara bija tikai vienu dienu – 4. jūlijā). Tātad bezvara bija ļoti īsa, un tās laikā nav atzīmējami pašu latviešu masveida noziegumi pret ebrejiem (tiesa, bija notikusi laupīšana, kura ietvēra arī neebreju mantu un īpašumus). A. Urtāna rūpīgi veiktais pētījums liecina, ka šajā laikā Limbažos tika nogalināti trīs ebreji, bet nevis tāpēc, ka bija ebreji, bet bruņoto latviešu partizānu sadursmes laikā ar padomju aktīvistiem, kad bojā gāja arī neebreju padomju aktīvisti. (7) Tāds īsumā izskatās t. s. bezvaras jautājums.

Atsauces

1 “Also, there can be no gradation of suffering, because it is immoral to say that one person or one group suffered more than the other – murder is murder, and all genocides include torture and murder of children and helpless adults” – Jehuda Bauer. Contemporary Research on the Holocaust. Referāts starptautiskā konferencē “Holocaust in Lithuania in the Focus of Modern History, Education and Justice”, Vilnius, 23 September, 2002.

2 Viņa pamatdarbi ir “Ghetto in Flames: the struggle and destruction of the Jews in Vilna in the Holocaust” un “Belzec, Sobibor, Treblinka: the Operation Reinhard death camps”.

3 Yitzhak Arad. The Local Population in the German – Occupied Territories of the Soviet Union and its Attitude towards the Murder of the Jews. – in Nazi Europe and the Final Solution. Ed. By David Bankier and Izrael Gutman, Jerusalem, 2003, p. 235.

4 Jevgenij Rozenblat. Antisemitizm i pogromi v zapadnih oblastjah Belarusi v pervije mesjaci Velikoi Otečestvennoj voini. – Materiali devjatoj ježegodnoj meždunarodnoj meždisciplinarnoj konferenciji po judaiki. Častj 1, Moskva, 2002, ss. 313 – 317.

5 Krzystof Buchowski. Jedwabne – A Polish Discussion 50 Years After the Tragedy. – Holokausto Istorija Tyrimai Ir Tautu Kolektyvine Atmintis Baltijos Regione. – Vytauto Did?iojo Universitetas, Kaunas, 2002, pp. 33 – 45.

6 Saulius Sužiedelis. The Mas Persecution and Murder of Jews: The Summer and Fall of 1941. – referāts starptautiskā konferencē “Holocaust in Lithuania...” (skat. atsauci 1); Vygantas Vareikis. In the Shadow of the Holocaust: Lithuanian – Jewish Relations in the Crucial Years. 1940 – 1944. – in Nazi Europe and the Finam Solution, pp. 255 – 256.

7 Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 8. sējums, Rīga, 2003, 250. lpp.