Tās krūzes nāk no Latgales, kas skan kā vara zvans

Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā — Antona Ušpeļa personālizstāde "Keramika 2000"

Grāmatu un arī gleznu izstādes staltajā Lielvārdes ielas namā nav nekāds retums, bet keramika te izstādīta pirmo reizi. Arī Antons Ušpelis sakās pirmo reizi nonācis tik akadēmiskā vidē, un viņa darbi pirmoreiz nokļuvuši stiklotās vitrīnās, kaut izstādes pieredzētas lielās un mazās pilsētās, pašu mājās un ārzemēs. Bibliotēkas ļaudis ar slavenās Ušpeļu dzimtas dēla keramiku iepazinušies vissvētākajā vietā — viņa darbnīcā. Tad arī bibliotēkas direktorei Ventai Kocerei dzimusi ideja izstādīt Rīgā viņa pamatīgās māla krūzes, podus un svečturus: "Tajos ir zemes, debesu un jūras krāsas, darbs un Jāņu prieki. Milzīga pozitīva enerģija, kas mums visiem tik ļoti vajadzīga."

Pērn Antons Cēsīs atklāja izstādi "Manas 55 krūzes", solīdamies nākamajā reizē parādīt savus 60 svečturus. Līdz apaļajai jubilejai un 60 svečturiem vēl krietns laiciņš. Tik ilgi rīdzinieki negribēja gaidīt, tāpēc mākslinieks beigu beigās piekrita parādīt to, kas pēdējos gados tapis. Un bagātība ir liela — krūzes, ko viņš mēdz rotāt ar draiskām zvēru un putnu figūriņām ("Tie visi ir svilpaunieki — kad krūze tukša, var pasvilpt, lai saimniece protas atkal piepildīt."), lielie šķīvji — gan saimniecībai, gan dvēseles priekam, vareni podi, kur varētu arī zelta naudu glabāt, medaunieki, eļļas krūkas un vēl un vēl. Svečturi ir Antona jaunākā aizraušanās: "Šo slaido ar nošu atslēgu, kas it kā izaug no stipra ozola saknēm, esmu veltījis maestro Raimondam Paulam, bet to lielo ar vienpadsmit žuburiem — jaunajai tūkstošgadei. Gribu tikt līdz piecpadsmit žuburiem. Bet patīk man arī tie mazākie — trijām vai pat vienai pašai svecei."

Ar cītaru, vijoli, bungām, trim bērnu un divām pieaugušo balsīm Antona Ušpeļa keramikas parādi atklāj Igauņu ģimene no Gaigalavas. "Visi mani vēji pūta, visi ļaudis aprunāja. Skaista biju, vēju pūsta, skaista, ļaužu aprunāta," — tā dzied Latgalē, nedienai un ļaunām mēlēm liekot pretim savu vienkāršo dzīves gudrību un pašcieņu. Izstāde tiek atklāta pie dzimtas svečtura, kuram daudz žuburu un pašā vidū — divas mālā veidotas figūras. Tie ir Antona vecāki Jūlija un Antons seniors. Kam vien iznācis ciemoties viņu viesmīlīgajās mājās, atceras Ušpeļmātes allaž laipno vaigu un vienmēr balto galdautu uz saimes galda, Ušpeļtēva rāmo runu, vienādā cieņā pret lielu un mazu. Viņu dēli un mazdēli turpina kopt no paaudzēm mantoto podnieka amatu, ar savām rokām, prātu un sirdi ikviens liekot kaut ko savu klāt. Kad septiņdesmito gadu beigās vēl tikos ar Ušpeļtēvu, viņš sacīja: "Es savu mūžu mālam esmu atdevis. Darījis, cik labi pratis. Dēliem jāiet tālāk." Un dēli iet tālāk, par godu savam novadam un savai zemei. Rīgā izstādītās Antona vāzes sasaucas ar jaunākā brāļa Pētera vāzēm, kas viņa piecdesmit gadu jubilejas izstādē pašlaik greznojas Rēzeknē un tāpat skan kā vara zvans.

Kā katrureiz, kad risinās kāds Māras zemei nozīmīgs pasākums, izstādes atklāšanā ir klāt Anta Rugāte, Pēteris Keišs, Jānis Streičs un citi pazīstami Latgales kultūras cilvēki. Ar latgalisku sirsnību viesus cienā Antona dzīvesbiedre Ženija, kas labprātīgi uzņēmusies mūsdienās tik nepieciešamo mākslas menedžeres lomu. Lietpratēji atzīst gan viņas māksliniecisko gaumi, gan prasmi pierunāt vīru uz darbu izstādīšanu. Viņam pašam allažiņ liekoties, ka vēl jāpastrādā, pirms laist savus darbus tautās.

Namamāte Venta Kocere no Ušpeļu ģimenes saņem skanošu māla krūzi un aicina visus lasītājus un arī nelasītājus uz bagātīgo izstādi. Tā atrodas bibliotēkas vestibilā un ir pieejama visu bibliotēkas darba laiku.

Dzimtas svečturis ar Jūliju un Antonu (senioru) centrā

Spēlē un dzied Igauņu ģimenes ansamblis

Ženiju un Antonu Ušpeļus (no labās) sveic Pēteris Keišs ar kundzi un Jānis Streičs

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"