Pēc koncerta Hāfas baznīcā: koncertmeistare prof. Gunta Sproģe un diriģenti Andris Jansons un Gatis Langenfelds ar savu austriešu kolēģi; Vīnes rātsnams

Raimonds Baltakmens un Grācas operas koncertmeistars Māris Skuja

Iecienīts, bet padārgs pārvietošanās līdzeklis Vīnes vecpilsētā

"Tēvzemē" dzied celtnieki, ārsti un grāmatnieki, tautsaimnieki, uzņēmēji un filozofi, zinātņu doktori un profesori. Korī visi amati un zinātniskie grādi tiek aizmirsti. Te ir Visvaldis, Pēteris un Jānis. Patiesībā — vismaz divi Visvalži, vairāki Pēteri un visvairāk Jāņu. Kā jau starp latviešiem. Un vēl Kārļi un Gunāri, Andri, Arnoldi, Rolands un tā joprojām. Ceļojuma dienas dara krāsainas vīru asprātības, "autiņa folklora", ko raida vietējais radio. Ar dažiem iznāk arī aprunāties. Vīru biogrāfijās atspoguļojas mūsu tautas likteņstāsti. Karš un deportācijas, cenšanās pēc izglītības, glābšanās pie dziesmas. Tā nu visiem kopēja. Tāpat kā tiešā līdzdalība Dziesmotajā revolūcijā un Barikāžu dienu rīta jundā ar Tautas lūgšanu pāri visai Tēvzemei.

Starp pirmajiem tenoriem visstaltākais augums un visskanīgākā balss laikam gan ir Visvaldim Stapānam. Viņš allaž arī pirmais nostājas savā vietā, kad vīri sāk pulcēties uz kādu dziesmu. "Man patīk pati dziedāšana!" — viņš saka. Tas laikam esot iedzimts. Tēvam bijusi absolūtā dzirde. Strādājis par klavieru skaņotāju. Visvaldis jau Valsts tehnikumā sācis dziedāt ansamblī, kļuvis par pastāvīgu operas apmeklētāju. Ar draugu uzzinājuši, ka universitātē ir vīru koris. "Padziedāt varējām, uzņēma bez vārda runas. Man ļoti patika arī jauktā kora dziesmas. Gāju pie Leonīda Vīgnera uz toreizējo arodbiedrību namu. Noklausījās mani un atzina, ka dziedāt varu. Tikai bija jāizšķiras — divos koros nevarot. Paliku pie vīru kora. Un tā nu jau piecdesmit gadus." Visvaldis strādājis par mašīnbūves inženieri. Sākumā Rīgas elektromašīnu rūpnīcā, vēlāk Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūtā. "Rūpnīcā tolaik latviešu valodu nedzirdēja. Visu dienu nomīcījies krieviskajā vidē, vakarā uz mēģinājumu gāju kā uz svētkiem. Te bija tas, ko sirds prasa. Draugi visapkārt. Entuziasms, pacilātība. Tas nav vārdos izsakāms." Koristi par Visvaldi saka, ka viņš neesot izlaidis nevienu mēģinājumu, nevienu koncertu. "Tas nu varbūt ir pārspīlēti teikts, bet 99 procenti gan laikam būs. Sevišķi man patīk braucieni pa Latviju. Kā esam tikuši sagaidīti, kā uzņemti! Īpaši agrākos gadus. Mēs, kas dziedājām koros, ar dziesmu daudz ko varējām pateikt. Un Mednis prata ielikt kaut ko labu pat toreizējā obligātajā kroņa repertuārā."

Kopš 1956 gada "Tēvzemē" dzied Jānis Mālmanis, arī pirmais tenors. Viņš ir celtnieks. Strādājis par apdares darbu kvalitātes inženieri, turējis rūpi par tādiem nozīmīgiem objektiem kā Rīgas dzemdību nams un Gaiļezera slimnīca, viesnīca "Rīdzene", Kongresu nams un skaistā jūgendstila interjera rekonstrukcija kādā Elizabetes ielas namā. Ar savu nākamo dzīvesbiedri Birutu viņi iepazinās Haralda Medņa "Tēvzemes" un "Skaņupes" kopīgā izbraukumā. Kopā viņi dzied Sv.Ģertrūdes baznīcas jauktajā korī. Mazmeita Zane šovasar piedalīsies Skolēnu dziesmu un deju svētkos, bet trīs mazdēli vasarās saimnieko lauku mājās Dikļos. Jānis pasauli redz gaišās krāsās un par sevi saka tā: "Mana devīze vienmēr bijusi — dzīve ir skaista ik mirkli! Tā ir īsa, tāpēc sīkumus nav vērts ņemt vērā." Un šķelmīgi piebilst: "Tā es Birutu arī toreiz jaunībā iekaroju." Kā daudziem tēvzemiešiem, arī Jānim pats neaizmirstamākais ir Barikāžu laiks. Īpaši agrie rīti, kad pie Saeimas nama katra jauna diena uzsākta ar "Dievs, svētī Latviju!", un kāds nakts dievkalpojums, kad pie ērģelēm sēdies Oļģerts Cintiņš un vairāki kori kopā dziedājuši Jurjānu Andreja kantāti "Tēvijai".

Starp otrajiem basiem nevar nepamanīt Modri Bakmani, labu organizatoru un varenas balss īpašnieku. To viņš skolojis jau no sešu septiņu gadu vecuma, dziedādams duetā ar mammu, lielu dziesmu zinātāju: "Viņa mani mudināja turēt otro balsi, radinādama pie radošas dziedāšanas. Man bija tikko sešpadsmit, kad padzirdēju par uzņemšanu Haralda Medņa vīru korī. Biju šausmīgi nobijies, turklāt aizsmacis, pārāk labi vis neskanēja. Mednis klausās, pārdomā un tad saka: "Varbūt jūs labāk varētu iet uz jaukto kori?" Bet man jau bailes bija pārgājušas, un es droši paliku pie sava: "Gribu dziedāt vīru korī!" Tā es 1951.gada martā kļuvu par koristu. Jau 14.aprīlī — es to datumu labi atceros — devāmies uz Cēsīm — manā pirmajā koncertturnejā ārpus Rīgas. Protams, ar smago mašīnu, kā vēl ilgi braucām. Matīšos, Raunā, Cēsīs — visur cilvēku jūra! Kājās stāvēja, katru dziesmu uzņēma ar ovācijām, nelaida nost no skatuves. Tā mēs sākām savu zemīti piedziedāt. Nezin, vai kāds cits koris ir tik daudz pa Latvijas laukiem un mazpilsētām braukājis kā mēs."

Modris ir mākslinieks. Viņš darbojies radio dizaina laukā, pievērsies lietišķajai grafikai, strādājis Rīgas Radio rūpnīcā un kombinātā "Māksla". Dziedājis arī vīru korī "Auseklis" pie Gido Kokara, tāpēc var salīdzināt: "Mums ir daudzi labi diriģenti. Dziesmu svētkos jau pie visiem iznāk padziedāt. Imants Kokars ir racionālāk domājošs mūziķis, Gido vairāk piemīt tas, ko var saukt par mākslinieka dullumu. Mākslinieka dvēsele, tāpat kā mūsu Haralds Mednis. Tikai Gido visu grib ātri dabūt gatavu, tāpēc dažreiz iezogas kāda paviršība. Mednis vienmēr strādāja filigrāni. To pašu "Mūžam zili" — kā mēs to esam slīpējuši! Vīri bija saskaitījuši — mēs pat 19 (!) reizes esam atkārtojuši to pirmo zilbi, līdz tikuši tālāk. Mednis ir smalks mūziķis un smalks cilvēks. Viņš teica tā: "Labs vīru koris ir tāds, kas prot šūpuļdziesmu labi nodziedāt. Maršu var katrs noaurot." Jaunībā viņš ļoti bija uz jokiem, bet nekad netika atļāvies prastības. Jokiem vienmēr bija klāt sava asprātības deva. Vēl šodien atceros, kā viņš sapiktojās pirms mūsu pirmā koncerta Tartu. Tas bija pirms gadiem piecdesmit, visi bijām vēl jauni un stalti, bet diriģentam šķita, ka mūsos nedeg tā uguntiņa, bez kuras vīru dziesmai nav skanējuma. Viņš toreiz kļuva skarbs un dusmīgi teica: "Ko jūs visi skatāties uz mani ar beigtas zivs acīm!" Vai nav trāpīgs salīdzinājums? Tas palīdz un paliek atmiņā."

Atmodas pirmos viļņus 1988.gadā Modris kopā ar "Tēvzemi" sagaidījis Tallinā: "Mēs bijām ielūgti uz tautas mūzikas koncertu, kas notika Dziesmu svētku laukumā. Tā bija īsta tautas manifestācija. Pēc katras dziesmas uzbangoja aplausu vētra. Tur es pirmo reizi līdzās Igaunijas un Lietuvas karogiem ieraudzīju mūsu sarkanbaltsarkano karogu. Dēls no Rīgas bija atvedis "Literatūru un Mākslu", kur vārds vārdā bija atreferēta mūsu radošo savienību paplašinātā plēnuma gaita. Runas bija tik drosmīgas, tiem laikiem ķecerīgas. Studējām visi neatraudamies. Pēc tam jūlijā bija neaizmirstamais Baltijas folkloras festivāla atklāšanas gājiens, kad cauri visai Rīgai tika nesti mūsu jaunatgūtie karogi, atkal visi trīs līdzās."

Iznācis tā, ka arī 1991.gada bargais Janvāris Bakmaņu ģimenei sācies ārpus Latvijas: atceļā no Vācijas radu apmeklējuma viņi 11.janvāra rītā atradušies Viļņā, pašā notikumu epicentrā: "Mūsu divi vagoni, kam vajadzēja turpināt ceļu uz Rīgu, tika novietoti uz rezerves sliedēm. Pēc tam piekabināja vēl divus vagonus. Nekādas drošas informācijas nebija, dzīvojām neziņā. Bet bija kaut kāda liela kopības sajūta. Cilvēki nesa mums katliņos zupu, piedāvāja cigaretes. Tad pēkšņi ceļš tika atvērts, un mūsu vagonus bez pieturām aizveda uz Rīgu. Mājās nonācām tieši tai brīdī, kad Dainis Īvāns pa radio ziņoja par notikumiem Viļņā. "Tēvzemes" mītne kļuva par vienu no barikāžu dalībnieku štābiem. Visa Vecrīga vārījās kā milzu katls. Visi bija savējie. Ik rītu kopā ar "Absolventiem" un "Dziedoni" pulcējāmies uz Saeimas nama kāpnēm. Dziedājām līdzi, kad pa radio atskaņoja "Dievs, svētī Latviju!", bet dziedājām jau arī pirms un pēc tam. Tai laikā mājās pavadījām tikai dažas stundas. Dziedājām, kad Svētā Gara tornī pirmo reizi pacēla mastā sarkanbaltsarkano karogu, dziedājām, kad 1992.gadā no Vecrīgas aizveda pēdējo betona kluci. Toreiz tautā sacīja: "Berlīnes mūris šķīra cilvēkus, bet Rīgas mūris, mūsu barikādes vienoja cilvēkus."

Uz manu jautājumu, kā viņi izraudzījušies tos četrus, kas tika ieteikti apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi, koristi bez liekas apdomāšanās atbildēja: "Mēs par daudz ko strīdamies, bet šajā jautājumā nebija nekādu domstarpību. Tie ir vīri, bez kuriem mūsu koris nav iedomājams." Un šie četri ir Visvaldis Stapāns, ilggadīgais kora prezidents Modris Bakmanis, tagadējais prezidents Raimonds Baltakmens un kora hronists Aivars Vegners. Ar Raimondu drīzumā tiksimies viņa jaunās grāmatas atvēršanas svētkos. Tā atkal ir par zirgiem, un to izdod tēvzemieša Jāņa Rapas vadītais apgāds "Valters un Rapa". Ar Aivaru Vegneru šoreiz neizdevās iepazīties, jo viņš ir viens no tiem, kam darba pienākumi neļāva doties koncertceļojumā.

Šajā braucienā dziedāts tiek daudz — uz atvadām Rīgā un iebraucot Vīnē, sveicinot Mocarta pilsētu skanīgajā Zalcburgas Domā, godinot alpīnistu piemiņu Heiligenblūtā un pateicoties draugiem Grācā, bet koncerti ir trīs — Hofas baznīcā un divos Vīnes apkaimes dievnamos. Izrādās, ar dziedāšanu baznīcā vecākajiem koristiem saistīti arī visai dramatiski notikumi. Stāsta "Tēvzemes" seniors Jānis Porietis:

— Toreiz vēl saucāmies LVU vīru koris. Tikko bijām aizvadījuši pirmos Baltijas augstskolu studentu dziesmu svētkus Tartu, kļuvuši par Pasaules jaunatnes festivāla konkursa laureātiem un ar labiem panākumiem koncertējuši operā. Ar jaunām iecerēm sākās 1957.gads. Vasarā kopā ar savu maestro Haraldu Medni devāmies koncertizbraukumā uz Lubānu. Mūsu koncertmeistares Maijas Saivas vietā līdzi brauca ērģelnieks Jāzeps Lindbergs. Priecīgi par klausītāju dedzīgajiem aplausiem, kopā ar vietējo gidu devāmies ekskursijā pa Lubānu. Viņš laipni atslēdza arī baznīcu, no kuras paveras skaists skats uz pilsētiņu, un pie viena paslavēja arī labi saglabātās baznīcas ērģeles. Pie tām piesēdās Jāzeps Lindbergs un sāka improvizēt. Kad ieskanējās motīvs no tikko koncertā dziedātā Riharda Vāgnera "Tanheizera" Svētceļnieku kora, mēs sajūsmā dziedājām līdzi, priecādamies par baznīcas labo akustiku... Negaiss sākās, kad universitātes rektoram Jānim Jurgenam, kas bija arī Augstākās padomes deputāts, kārtējā sesijā kāds no Madonas ievēlēts kolēģis, visiem dzirdot, apvaicājies, vai LVU studenti tiešām esot sākuši dziedāt baznīcās. To kvalificēja kā politisku lietu un izskatīja universitātes partijas komitejas sēdē. Tās sekretārs bija visai tolerantais, vispusīgi izglītotais jurists Oto Grīnbergs. Bijām arī kolēģi — es pildīju tolaik apvienotās Ekonomikas un Juridiskās fakultātes dekāna pienākumus, bet docents Grīnbergs bija prodekāns. Viņš informēja, ka mūsu maestro Haraldam Mednim pēc dažu ortodoksālo komunistu pieprasījuma draudot atlaišana, jo citādi varot notikt kora izformēšana. Sēde bija gara un dramatiska. Kad jau likās, ka būsim tikuši sveikā cauri, vārdu ņēma kāds no Ļeņingradas uz mūsu universitāti pārcēlies filozofijas profesors. Ja Medni neatbrīvošot no darba, viņš sūdzēšoties pašā centrālkomitejā. Tie bija tādi draudi, ka uzreiz tika pieņemts lēmums par Haralda Medņa atlaišanu, un turklāt noteikts, ka studenti nedrīkst kori pamest, kamēr universitātes vadība sameklēšot jaunu diriģentu. Kora klusās pretestības dēļ tas nebija tik viegli izdarāms. Nesekmīgās "precības" ilga turpat gadu, līdz koris pats atrada jaunu saimnieku. Skolotāju nama direktore Brunhilda Vernere nebaidījās pieņemt savā paspārnē gan kori, gan tā diriģentu Haraldu Medni, kas te jau vadīja skolotāju kori.

Vēsturiskā netaisnība tika labota 1995.gada 1.februārī, kad Latvijas Universitātes rektors profesors Juris Zaķis parakstīja lēmumu atjaunot "Tēvzemei" šīs augstskolas kolektīva statusu.

Koris saņēmis arī rektora vēstījumu ar šādām rindām: "Šis ir Latvijas un tās tautas atdzimšanas laiks. Tas ir mūsu aizmirsto, pamesto un pat noniecināto vērtību atgūšanas un jaunu vērtību spodrināšanas laiks. Tēvu zeme atguvusi brīvību un pateicas visiem, kam viņas vārds bija svēts un godā turēts visus ilgos nebrīves gadus, kas nebaidījās būt tādi, par kādiem tos aicināja būt godaprāts un sirdsapziņa. Viņu vidū droši minami LU vēsturē pirmā un vienīgā vīru kora "Tēvzeme" veidotāji un goda turētāji."

Tēvzemieši izsaka pārliecību, ka koris viņiem ir ne vien muzicēšana patīkamā latviskā sabiedrībā, bet arī izglītība mūža garumā. Prātu un dvēseli baro tiklab saskare ar labu mūziku, kā arī klausītājiem pašu zemē un pasaulē. Savos piecpadsmit ārzemju koncertbraucienos viņi iepazinuši daudzu tautu kultūru un cilvēkus, daudzu zemju dabu un tradīcijas. Par Austrijā pieredzēto — kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.

Modris Bakmanis. Viens no tiem, bez kuriem "Tēvzeme" nav iedomājama

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenti Aina Rozeniece un Arnis Blumbergs