“Mūsu nebūs, gars dzīvos tālāk vietā, kur mūžus vadīja tauta, kas nāvē nenīkst”

Sestdien, 14.jūnijā, — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Piemiņas vietas varmācīgi izsūtītajiem no dzimtenes: Slokā (augšējā attēlā); Stalbē un Baldonē Foto: Māris Locs

No grāmatas “Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās”, Likteņstāsti, Rīga, 1997.

Velta Toma

Ticēt un domāt

Sarunāties ar saviem sapņiem,

zemē, par kuru

ik naktis sapņots

un dienās domāts –

Svešā pusē bez saknēm gaidot

brīdi, kad visi

pār laika telpu

mēs tiksim mājās –

Dzīvie izmirst. Neceļas augšā

neviens, kas atdots

kā asins ķīla

par mūsu zemi.

Smilgas aizaug tās vietas, ceļus,

mājas, kur brīvi

un jauni gājām

teiksmainā gaismā.

Sarunāties ar saviem sapņiem –

gribēt un varēt

ticībā dzīvot

nākamam laikam.

Mūsu nebūs, gars dzīvos tālāk

vietā, kur mūžus

vadīja tauta,

kas nāvē nenīkst.

Jauni, citi, viedumā sīksti

uzcels un vadīs

tēvzemi mūsu

no mošķiem brīvu.

Miglas soļiem, pa veļu laiku,

nāksim, lai sērstu –

satiekot dvēseles

no mūsu dienām.

“Un zinām mēs: šai zemē atgriežoties, Vairs ceļa nav, kurp atkal projām doties”

— Jānis Medenis

Mēs pieminējām dzejnieku, mocekli, Jāni Medeni 100. dzimšanas dienā

Es mēģināju sarunāties ar dzejnieku,

pērkonim staigājot pāri Rīgai, sarunāties

ar vārdiem un dvēseli. Dzejnieks man

atbildēja no debesīm ar saviem pērkona

vārdiem, reizēm mīlīgiem, reizēm ar

vareniem dārdiem. Mēs bijīgi šķīrām

dzejnieka jauno grāmatu “Atkal esmu

mājās”. Mums godbijībā vajadzēja

piecelties kājās par to, ko Tu esi izcietis

dzejnieku dzejniek, Jāni Medeni. Caur

savām acu zīlēm redzēju Tavu pērkoņu

uguns zedeni. Velc, Jāni, pār slepkavu

mugurām to kā sodu. Ar Tevi kopā būt

mēs sajutām kā godu.

Tad zibeņa gaisma dziestot atvadījās no

mums, metot krustu pār dievnama krustu.

Lai Tavi vārdi, tautai rakstīti,

mūžīgi mūžos tautai nepazustu!

Andrejs Eglītis

“Atkal esmu mājās” — tā ir Jāņa Medeņa dzejas izlase, kas tautās tiek laista viņa simtajā dzimšanas dienā. Dzejnieka spalvas brāļa Andreja Eglīša uzrunu grāmatas atvēršanas svētkos pavadīja pēkšņi uznākušā pērkona dārdi. Tā viņi tur sarunājās trijatā — ne caur zvaigzni, kā mēdz teikt, bet caur Pērkontēvu debesīs. Kā tas arī pienākas diviem latviešu patriotiskās dzejas dižvīriem. Nebūdams tomēr pārliecināts, vai viņa sacīto ļaudis varējuši sadzirdēt, Andrejs Eglītis, no svētkiem mājās pārnācis, savus apsveikuma vārdus izteica dzejā, šīs rindas laipni nododot mūs lasītājiem.

Šais dienās Jāni Medeni pieminam līdz ar visiem citiem komunistiskā genocīda upuriem.

Jānis Medenis (centrā) draugu vidū soda izciešanas vietā Sibīrijā 1954.gada 12.septembrī Attēls no grāmatas “Atkal esmu mājās”

Dzejnieku 1946. gadā apcietināja un pēc gariem morālas spīdzināšanas mēnešiem Centrālcietumā un Bolderājas darba nometnē 1948. gadā nosūtīja verga darbos uz Noriļsku, no kurienes varēja atgriezties tikai 1955. gadā — jau kā atkārtoti “noaktēts invalīds”. Viņš aizgāja mūžībā 1961. gada 10. maijā, nesagaidījis savu 58. dzimšanas dienu.

Izlasi bagātina filoloģijas doktores profesores Janīnas Kursītes literatūrpētnieciskais raksts “Jāņa Medeņa dzejas pasaule” un rakstnieces Ilzes Graudiņas-Akmenes apcere “Tam mūžam atgriezties, kas rozēm dzied un mīlai” par dzejnieka ceļu dzīvē un mākslā. Te citētas arī rindas no Jāņa Medeņa vēstules savam novadniekam Andrejam Eglītim. Tā datēta ar 1945. gada 25. februāri, kad “Kurzemes cietoksnī Liepājas radio joprojām skan Andreja Eglīša balss un iznāk viņa vadītais laikraksts “Tēvija”, kur publicēti arī Jāņa Medeņa dzejoļi”, un daudziem šķiet, “kamēr šeit ir Andrejs Eglītis, tikmēr cerība vēl nav zudusi”.

Jānis Medenis raksta: “Tu nu esi tikpat kā pēdējais latvju dzejnieks, pēdējā krastā atspēries. Ar pravietisku niknumu un mīlestību Tu šausti pātagām un glaudīdams glaudi. Nevar nemaz būt, ka Tavi vārdi, kas ir kā zibens šautras, varētu palikt nedzirdēti un nesatrauktu, ka tie jebkad varētu izgaist no atmiņas! Nākotne, kas rakstīs šī laika Latvijas vēsturi, pacels vēl lielāku Tevi, manu mīļo kaimiņ!”

Kā atzīmē prof. Janīna Kursīte, Jāņa Medeņa vārds vecākajai un vidējai lasītāju paaudzei saistās ar latviešu tautas brīvības cīņu, īpaši strēlnieku tēmu, ar latviešu dzejā agrāk nebijušiem tā sauktajiem Medeņa metriem jeb strofām, bet pāri visam - ar smalku mīlestības un dabas liriku. Viņa pirmais dzejoļu krājums “Torņi pamalē” iznāca 1926. gadā. Sekoja “Tecila” (1933), “Varenība” (1936), “Mūžīga diena” (1937, papildināts un pārstrādāts pirmā krājuma izdevums) un “Teiksmu raksti” (1942). Padomju laikā - divas izlases: “Dienu krāšņums” (1958) un “Ugunis naktī” (1961). Trimdā izdota izlase “Miķelnīcas” (1952) un Raksti piecos sējumos (1985-1989). Jāņa Medeņa dzeja izpelnījusies Annas Brigaderes prēmiju un Kultūras fonda balvu, bet mūsu jaunajai paaudzei palikusi neiepazīta, jo pēc 1961. gada viņa darbi Latvijā nav izdoti. Tāpēc jo lielāks gandarījums par simtgades izlasi, ko sakārtojuši Jāņa Medeņa bērni un palīdzējuši izdot viņa brāļi ar savām ģimenēm. Saņemts arī Kultūrkapitāla fonda atbalsts, un V.Villeruša mākslinieciskajā iekārtojumā tapis lielā dzejnieka cienīgs jubilejas izdevums, ko laidis klajā apgāds “Nordik”.

Kā atzīst literatūrzinātne, jebkura jaunlaiku dzeja lasītāju ietekmē divējādi — uzrakstītā un nolasītā veidā. Andrejs Eglītis spilgtā atmiņā glabā Jāņa Medeņa vareno balsi un to, kā skanējusi slavenā “Tecila”, kur viņš izkapti un cirvi darba vīra rokās salīdzina ar karavīra šķēpu un dzejnieka spalvu. “Kareiv, trula šķēpa necilā -/ Skaudras dzirkstis šķiļas tecilā” un tālāk: “Dzejniek, trulas spalvas necilā -/ Karstas dzirkstis šķiļas tecilā!”.

  Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Piemiņas vietas varmācīgi izsūtītajiem no dzimtenes: Priekuļu pagasta Jaunraunā un Jumpravā (augšējos attēlos); Meža kapos Rīgā — admirālim Teodoram Spādem, un pārējiem mocekļiem, kurus sargā Baltais krusts (apakšējos attēlos) Foto: Māris Locs