"Vīķes–Freibergas kundzes neviltotā atklātība"

"Le Figaro"

— 2000.05.24.

Apbrīnojamā likteņa personība, pārliecības pilnā sieviete Vaira Vīķe-Freiberga līdz piektdienai viesojās Francijā.

Pēc 40 dzīves gadiem svešumā Kanādā šī 62 gadus vecā psiholoģijas profesore, kura ir precējusies un kam ir divi bērni, 1999.gadā tika ievēlēta par Latvijas valsts vadītāju. Un kopš tā laika poliglote, kas prot septiņas valodas, turklāt brīvi sarunājas franciski, netaupa spēkus, lai popularizētu savu valsti. Viņa joko: "Tas liek piepūlēt balssaites, tomēr ir interesanti!"

Laikraksta intervijā Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka viņa cerot uz nākamās Francijas ES prezidentūras apliecinājumu ES "politiskajai gatavībai" īstenot paplašināšanos. Viņa saka: "Tas ir elastīgs process: katrs savā ritmā, saskaņā ar sevis panākto progresu." Vīķe-Freiberga tomēr negribētu, lai diskusijas par institūciju reformām kalpotu par "aizbildinājumu" iespējamai paplašināšanas atlikšanai.

Kā uzskata Vīķe-Freiberga, Latvija ir paveikusi visu iespējamo, lai izpildītu "Kopenhāgenas kritērijus", kas nosaka kandidātu virzību.

Par Putina Krieviju Vīķe-Freiberga saka: "Mēs pastāvīgi esam par to nobažījušies. Tā kā Krievijas ekonomiskajai krīzei mūsu valstī ir bijušas smagas sekas, mēs esam bijuši spiesti piemēroties. Pašlaik mēs ceram, ka ar Vladimiru Putinu Krievija kļūs stabilāka un demokrātiskāka."

Boduēns Bolērs

"Šeit ir Viduseiropa"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.24.

Aug jauna (multi)kultūras pašapziņa

Pēdējos gados Latvijas galvaspilsētā Rīgā arvien vairāk izzūd padomju laika skumjais pelēkums. Šodien šī vieta sevi parāda ar jaunu pašapziņu, kā jugendstila pērle un kā kultūras centrs. Spriedze attiecībās ar lielo kaimiņu Krieviju jūtami samazinājusies.

Rīga gatavojas jubilejas gadam. Pa tās ielām, vicinot karogus, krustām šķērsām dodas cilvēku bariņi. Tas ir Latvijas karogs, ko viņi tur augstu, un tā, ko viņi svin, ir Latvijas nacionālās hokeja komandas sakāve pret Šveici. Kas gan te būtu ko svinēt? Tas, ka mazā Latvija vispār piedalās pasaules meistarsacīkstēs Pēterburgā un pasaule beidzot vairāk uzzina par mazo dzīvespriecīgo tautiņu vienā no klusākajiem Eiropas nostūriem. Un joprojām ir saklausāma nacionālās sajūsmas atbalss par to, ka Latvijas komanda pārspēja tieši Krievijas komandu un tieši Sanktpēterburgā. "Sliktāk nekā 1917. gadā", tā rakstīja kāds krievu laikraksts, norādot uz latviešu "sarkanajiem strēlniekiem", kuri savā laikā Ļeņinam palīdzēja izrēķināties ar veco Krieviju.

Attiecībās starp latviešiem un krieviem joprojām saglabājas spriedze. Protams, pikanti ir tas, ka latviešu hokeja komandā piedalās arī pilsonību ieguvušie krievi. Tātad multikulturālā komanda ir izrādījusies spēcīga: un tas daudz vairāk veicina sadzīvošanu nekā visi pilsonības likumi kopumā. Lielas cilvēku masas pie Brīvības pieminekļa Rīgā, jugendstila obeliska pilsētas centrā, kā nacionālos varoņus sagaidīja visus spēlētājus. Un, kad daži pārdrošnieki pie Krievijas vēstniecības sadedzināja Krievijas karogu, tūlīt klāt bija citi, kas nolika pie tās durvīm ziedus: tas drīzāk atbilst valstī tipiskajam samierināšanās procesam par spīti ciešanām. Jaunās paaudzes attiecībās ar lielo kaimiņu austrumos ir jūtama mazāka spriedze, un tā demonstratīvi mīl krievu popmūziku. Daudzi blakus angļu valodai, kas pamazām izspiež vācu valodu, kā svešvalodu mācās arī krievu valodu.

 

Lēciens laikā

2001. gadā Latvijas galvaspilsēta kļūs par Eiropas kultūras pilsētu. Rīga par to priecājas un izmanto ieganstu, lai parādītu, cik ļoti piederīga pie Eiropas tā jūtas. Ideāli šajā koncepcijā iederas latviešu popgrupas trešā vieta "Grand Prix d’Eurovission" konkursā. Politikā brīnumvārdiņš ir "konverģence", politikas saskaņošana ar Eiropas Savienību, lai, iespējams, varētu būt klāt jau nākošajā paplašināšanas raundā. Kā pirmā ir likvidēta laika starpība: kopš pavasara pulksteņi Latvijā rāda Viduseiropas laiku, lai arī neatbilstoši, jo no rītiem ir gaišs jau pulksten četros. Taču tas galvenokārt ir signāls: šeit ir Viduseiropa, nevis Austrumeiropa.

Tāpat 2001. gadā gaidāmajai Rīgas pilsētas 800 gadu jubilejai ir jābūt Eiropas vēstures integrālai sastāvdaļai. Savas vēstures lielāko laiku Rīga ir baudījusi Hanzas pilsētas statusu. Netiek noklusēts, ka šajā laikā kungi tur bija vācieši, tāpat kā netiek noklusēts arī tas, ka, sākot ar 1767. gadu, piecus gadus Rīgā par mācītāju strādājis Johans Gotfrīds Herders, kas iedrošināja latviešus uz lielāku pašapziņu, kad sāka vākt latviešu tautasdziesmas (dainas), kurās viņi mutiski stāsta par savu vēsturi un kultūru, prieku un sāpēm, ētiku un dzīves mākslu. Svaigi uzposta tiek rādīta lielā arhitektūras bagātība, kādu var piedāvāt šī pilsēta: neskarta Vecpilsēta un nesabojāti jugendstila ansambļi, kādus nekur citur šādā koncentrācijā atrast nav iespējams.

Iemesls tam, ka šajā pilsētā tik lielā apjomā ir redzams jūgendstils, ir mīlestība un aizrautība, ar kādu latviešu kultūrā vienmēr ir estetizēta ikdiena. Nav gandrīz neviena plaša patēriņa priekšmeta, kas nebūtu izveidots īpaši. Ne jau nejauši augstu vērtēti tiek visi mākslas veidi, gan tēlotājmāksla, gan arī dekoratīvā un amatniecības darinājumi. To, kā kādreiz visi šie mākslas veidi sadzīvojuši kopā, var izpētīt mazajā Alberta ielā: tur cita citai blakus atrodas tik krāšņas jugendstila mājas, ka daži jūtas saviļņoti, lai gan dažas no tām vēl ir jāatjauno. Kāpēc Rīga ir dzīves mākslas pilsēta? Izrādās, ka šeit šādas arhitektūras pamatā ir bijusi ideja beidzot piešķirt ārējo formu mākslas un dzīves vienotībai. Protams, ka māju iekšpusē jau sen vairs nav runas par eksistences stilizēšanu, bet par eksistenciālu dzīves mākslu: sevi apliecināt arī smagos apstākļos un par kaut ko padarīt savu dzīvi. Izlēmība likteni ņemt pašu rokās, ko mazā valsts tik iespaidīgi ir pierādījusi, dokumentē šīs dzīves mākslas politiskā dimensija.

 

Idilliski un elitāri

Kas šodien gaida viesus no Eiropas: liels daudzums idillisku vietiņu visā pilsētā, kur var labi pavadīt laiku, zem kokiem vai saulessargiem dzert kafiju, pabrīnīties par daudzajām elpu aizraujoši, šiki ģērbtajām sievietēm, par viņu fantāzijas pilno un bieži drosmīgo jaunradi. Izbrīnas vērts ir arī lielais garāmgājēju skaits, kuri pie auss tur mobilo telefonu. Tomēr, lai jūs nemaldina apskatei izliktā plašā vidusslāņa labklājība, jo lielai daļai sava dzīve ir jāpavada pavisam citādā veidā. Gandrīz katrā ielas stūrī, lai varētu nopirkt maizi, feniņus (santīmus) ubago pārsvarā veci cilvēki. Vai viņiem, tāpat kā vecajos padomju laikos, svinīgo pasākumu laikā būs jāpazūd, lai varētu izrādīt "tīru pilsētu"? Labāk būtu, ja pēc veiksmīgas ekonomiskās politikas, cik ātri vien iespējams, ķertos arī pie saprātīgas sociālās politikas.

Par aktuālo gatavošanās svētkiem pilsoņi regulāri uzzina dienas laikraksta "Diena" pielikumā. Īpaši šim pasākumam nodibinātajam birojam "Rīga 800" ir jāplāno neskaitāmās konferences, operas un teātru izrādes, koncerti, izstādes utt. Pēdējā laikā arvien skaļāk tiek runāts par koncepcijas trūkumu, tomēr ir jāatzīst: kā mierinājums paliek atziņa, ka šīs kultūras spēks neslēpjas vis koncepcijās, bet improvizācijās un te izdomas bagātībai nav robežu. Svarīgākā ir pilsēta pati, kas atrodas uz pareizā ceļa, lai atkal pievienotos Eiropas skaistākajām, pulsējošākajām lielpilsētām, un Rietumos tā netaisnīgi joprojām ir pilnīgi nepazīstama.

Un tad, kad apmeklētājiem ir apnicis pilsētas troksnis, viņi var iesēsties vilcienā un ar vienkāršo, vēl padomju laikā ražoto vilcienu lēnām pa klaudzošajām sliedēm doties uz Jūrmalu, garu Baltijas jūras piekrastes joslu, kas atrodas 20 km no Rīgas. Šeit valda mānīgs miers, te jūras gaiss jaucas ar priežu meža smaržu, kas ietver milzīgo Rīgas jūras līci. Priedēs atrodas koka mājiņas ar tornīšiem un izlaidumiem. Galvenās Jūrmalas vietas — Majoru gājēju iela — ir iekārtotas no jauna, un ir iespējams pa baltajām smiltīm bezgala ilgi pastaigāties gar zilo jūru. Carpe diem : kur gan, ja ne šeit.

Vilhelms Šmits

"Pesimisms Latvijā"

"Dagens Industri"

— 2000.05.27.

Puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka nav ne bagāti, ne nabadzīgi.

Tajā pašā laikā trešā daļa Latvijas mājsaimniecību uzskata, ka to ekonomiskais stāvoklis tuvāko piecu gadu laikā pasliktināsies.

Tas redzams apjomīgā Latvijas dzīves apstākļu pētījumā, ko veicis norvēģu "Fafo Institute for Applied Social Science" un Latvijas Statistikas pārvalde.

Šajā pētījumā atklājas, ka lielai mājsaimniecību daļai pieder Rietumeiropas dzīves veidam tipiskas kapitālpreces: 90 procentiem televizors, 30 procentiem automašīna, 23 procentiem videomagnetofons, 86 procentiem ledusskapis, 69 procentiem veļas mazgāšanas mašīna un 11,3% ir pieejama kabeļu televīzija vai pavadoņtelevīzija.

Skaitļi tomēr vēl aizvien ir pieticīgi, runājot par personālajiem datoriem (4%), videokamera (2%) un interneta pieslēgums (1%).

1999. gadā 12% mājsaimniecību bija pārvietojamie tālruņi. Abi Latvijas mobilo tālruņu operatori norāda, ka šis īpatsvars strauji palielinās.

Trīs ceturtdaļas iedzīvotāju uzskata, ka nevienmērīgais ienākumu sadalījums valstī ir viena no lielākajām Latvijas ekonomiskajām un politiskajām problēmām.

"Korupciju apkaros"

"Dagens Nyheter"

— 2000.05.29.

"Rotary" Latvijā.

Gan pašmāju komersanti, gan ārzemju ieguldītāji sāk nogurt no neuzticamajiem politiķiem. Latvijas uzņēmēji ir nolēmuši sākt cīņu pret korupciju, jo politiķiem nevar uzticēties. Ir daudz tādu politiķu, kas vienlaikus rūpējas arī par savām interesēm, tādēļ tagad "Rotary" klubs izstrādās goda kodeksu.

"Es to iedomājos šādi — mēs sadodamies rokās un izveidojam apli, kļūstot vienoti un līdz ar to stipri", teica "Audi" Rīga direktors Viktors Kulbergs, kas ir viens no jaunizveidotās "Rotary" kustības iniciatoriem.

"Dalībnieki ir vislabākie biznesa aprindu pārstāvji. Mums ir ļoti stingri uzņemšanas noteikumi", Kulbergs uzsvēra.

"Dagens Nyheter" vaicāja, vai, piemēram, Ventspils mērs Aivars Lembergs, kas ir viens no visbagātākajiem cilvēkiem valstī, varētu kļūt par biedru, un saņēma atbildi, ka neviens Lembergu nav ieteicis, taču "viņa" pilsētā esot izveidota biedrība, viņam nemaz neprasot atļauju. Citādi Lembergs ir karalis ostas pilsētā Ventspilī, no kurienes tiek eksportēta Krievijas nafta.

Tieši pret šādiem Austrumeiropas valstīs plaši izplatītiem apstākļiem, ka pie varas esoši politiķi var gūt personīgus materiālus labumus no visiem biznesa darījumiem, tiks vērsta gaidāmā kampaņa.

ERAB šogad bija publicējis pētījumu, kurā nepārprotami teikts, ka kukuļdošanu varas iestādēm visās bijušajās komunistiskajās valstīs iespējams raksturot gandrīz vai kā "nodokļu" veidu. Visu Austrumeiropas valstu politiķi šad un tad mēdz dot solījumus, ka korupciju apkaros, taču jūtamu rezultātu nav.

Kā šādā situācijā lai gaida rezultātus politiskā kultūrā, ka valdības mēdz noturēties deviņus mēnešus un visi valdības locekļi atrašanos pie varas uzskata par iespēju uzlabot savu ekonomisko stāvokli?

Kulbergs domā, ka tas izdosies, ja visi uzņēmēji, kas valstij ir tik ļoti nepieciešami, turēsies kopā:

"Mums būtu nepieciešams politiķu atbalsts, taču viņi varbūt neuzdrošinās vai negrib. Valsts ierēdnim pat ir bīstami nākt klajā ar atmaskojumiem."

Tas var nozīmēt draudus dzīvībai. Latvijā tomēr pasūtījuma slepkavību skaits ir mazs salīdzinājumā ar Krieviju — piecas līdz desmit gadā iepretī Krievijā pagājušajā gadā izdarītajām apmēram 500.

Lietuvā agrāk spriedelēja: tā kā ekonomika vēl aizvien ir valsts pārziņā, iespējams piekukuļot atsevišķus parlamentāriešus, lai viņi pieņemtu "pareizu ekonomisku lēmumu". Šāda prakse izplatīta daudzviet.

Tomēr tagad daudzi ārvalstu ieguldītāji tāpēc ir sākuši nogurt. Šajās dienās "Statoil" vadītājs Olafs Fjels — šim uzņēmumam Baltijas valstīs pieder 92 benzīna uzpildes stacijas, un tas ir otrs lielākais nodokļu maksātājs — deklarēja, ka viņa uzņēmums nedomājot dot nevienu kukuli. Tad labāk aiziet no šī tirgus.

Citi uzņēmēji dusmojas tālab, ka nekad nevar zināt, kādas intereses politiķi pārstāv.

Tas izskanēja nupat notikušajā konferencē par investīcijām šajā reģionā.

Fakti par "Rotary":

• "

Rotary" ir apvienība, kurā pulcējas dažādu amatu un profesiju pārstāvji, gan lai satiktos, gan pievērstos augstākiem mērķiem, piemēram, labdarībai.

•

Latvijā ir 500 rotariešu, kas darbojas 15 vietējos klubos visā valstī.

Dīsa Hostade

 

"Latvija iekaroja Igauniju"

"Äripäev"

— 2000.05.25.

Mūzikas plašu veikalu un universālveikalu pārdevēji mierina Latvijas Eirovīzijas ansambļa cienītājus, kas palikuši bez albuma, ka drīz pienāks jauna partija. Mazākos veikalos var pierakstīties rindā, lai kompaktdisku saņemšana būtu nodrošināta.

Igaunijā izplatījies "BrainStorm" trakums iepriecina plašu firmas EMI pārstāvi Igaunijā Līzu Lukinu — trīs minūtes uz Eirovīzijas skatuves izrādījās ietekmīgākas nekā jebkura vietējā reklāmas kampaņa. Un arī EMI neprognozēja Latvijas ansamblim tādu popularitāti Igaunijā.

"Disks tika pārdots tūlīt pirmajā nedēļā pēc Eirovīzijas; tagad noliktavas atkal ir tukšas," teica Lukina. Tajā pašā laikā Igaunijas veikalos jūnija sākumā tiek gaidīts papildu piesūtījums, jo "BrainStorm" izdod atsvaidzinātu albuma "Among the Suns" variantu, kurā ir arī eirodziesma "My Star".

Pēc Lukinas vārdiem, "BrainStorm" albums bijis Igaunijā saņemams jau vairākus mēnešus. Taču vietējās avīzes negribējušas par disku izteikt savu viedokli un radiostacijas nebijušas ieinteresētas dziesmu atskaņot. Viss mainījies pēc Eirovīzijas.

Lukina nevēlējās precizēt Igaunijā pārdoto disku un kasešu skaitu, — visiem, kas vēlas, būtu tās jāiegūst. "Esam priecīgi, ja Igaunijā izdodas pārdot ārzemju pārstāvja kasetes un diskus kopā pāri par 1000 eksemplāriem, bieži tā nenotiek," stāsta Lukina. Pēc viņas vārdiem, "BrainStorm" gadījumā plašu firma varētu mēģināt pat pārdošanas rekordu, disku prasītājiem nespēj dot tik, cik tie prasa.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka firmas intereses "BrainStorm" gadījumā ir vērstas uz lielākiem tirgiem, nekā tie ir šeit. Latvijas ansambļa pārdoto disku skaitam Igaunijā tomēr laikam neizdosies pārspēt pieczīmju skaitli, ar ko var lepoties daži vietējie artisti.

Interese par Eirovīzijas sacensībās uzvarējušo Dānijas duetu brāļiem Olseniem, kuri arī ir EMI artisti, pēc Lukinas vārdiem, bijusi ļoti vēsa.

Avīzes "Eesti Paevaleht" mūzikas redaktors Romi Erlahs, komentējot "BrainStorm" trakumu šeit, teica, ka Latvijas popmūzika igauņiem pēdējos desmit gados nav eksistējusi un tāpēc jo ievērojamāka ir pašreizējā trakā interese. "Viņi pēdējos desmit gados bijuši viens no Latvijas galotņu ansambļiem, Igaunijā neviens nebija viņus atklājis," viņš piebilda. Pēc Erlaha vērtējuma, ievērojami ir arī tas, ka britu stilā spēlējošais ansamblis veiksmīgi konkurē šejienes deju mūzikas tirgū.

"No Eirovīzijas pirmā piecnieka brāļi Olseni, Alsu un Eda Inese nepanāca to, ko izdarīja "BrainStorm"," atzīmēja Erlahs, norādot uz Latvijas ansambļa popularitāti Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Beļģijā, Holandē un Anglijā, kur tiek gaidītas ansambļa viesošanās.

"BrainStorm" augustā piedalās Dubultsitiena (Topeltlöök) tūrē vairākās Igaunijas pilsētās.

Pirms tam latviešus jūnija otrajā nedēļā varēs redzēt kā "Pet Shop Boys" iesildīšanas ansambli — pretējas uzstāšanās rindas kārtība šīs reizes koncertā vēl laikam nebūs.

Andress Kersins

 

"Tā vai tā mēs nevaram iztikt bez Latvijas"

"Postimees"

— 2000.05.30.

Tas, ka nav igauņu — latviešu vārdnīcas, ir skandalozs fakts.

Latvijas vēstniekam Gintam Jegermanim ir taisnība: Latvija un Igaunija patiesi vienmēr ir blakus. Kopā ar tiesībām būt lepniem par savām īpatnībām, tomēr ir jāatzīst arī kopējās līnijas un intereses. Ir bīstami, ja pēdējās pamostas tikai briesmu sajūtas dēļ, ja atmodai ir nepieciešams kopīgs ienaidnieks (skat. PM 19.05.). Citus sevī un sevi citos nav jāmeklē kur tālu, tas ir tikai jāapzinās. Latvija ir devusi Igaunijai Rīgā dzimušo Petersonu, no Valmieras nākušo Rosenplenteri, Cēsu tuvumā augušo Lencu un Valgā semināru vadījušo Cimzi. Bez viņiem nevar runāt par Igaunijas kultūru, un viņi nav vienīgie. Igaunija ir devusi Latvijai veselu paaudzi Tartu Universitātē izglītību guvušo inteliģentu.

Mūsu attiecības, par laimi, nav sasniegušas divdesmito gadu asumu, taču reņģu, olu un gaļas kari, pārtrauktā vilcienu satiksme un rūpīgi atzīmētā robeža diezgan trāpīgi raksturo pašreizējās abu valstu attiecības. Par laimi, var minēt arī vairākus kopējus plānus, ieskaitot arī abu valstu drošu plānu iekļūt NATO un Eiropas Savienībā.

Kontekstā ar padarīto, kā arī nepadarīto īpaši asi krīt acīs savstarpējo valodu mācīšanas zemais līmenis. Situācija, kad divām patstāvīgām, ar attīstītu literāro valodu apeltītām tautām nav savstarpēju vārdnīcu, nav tikai kritiska, bet skandaloza. Jo absurdāk tāpēc, ka abās valstīs ir kompetenti cilvēki, vārdnīcu veidošanas vēlēšanās un iepriekšējās vārdnīcas, un datoru lingvistiķu pieredze. Un trūkst tikai divu miljonu kronu četru gadu laikā. Ikviens var izrēķināt, kāda šī summa būtu vēl tad, ja to izdotos skatīt kā stipendiju un atbrīvot no sociālā un ienākumu nodokļa.

Vārdnīca būtu stimuls valodas mācībām augstskolās. Jāatzīst, ka Latvijas Universitātē var mācīties igauņu valodas pamatgudrības, taču Tartu un Tallinā ir tikai atmiņas par latviešu valodas mācīšanu. Rīgā ir pat igauņu skola, kurā lielākoties latviešu tautības skolniekiem pietiekamā mērā tiek mācīta igauņu valoda. Acīm redzot nav lietderīgi simt kilometru attālumā no Latvijas robežas pilnā apjomā mācīt latviešu filoloģiju, taču būtu jābūt iespējai mācīties latviešu valodu.

Pats par sevi saprotams, ka visu valsti aptveroša "kaimiņu mācība", kuras gaitā tiek iepazīta otras tautas vēsture, kultūra un parastākās ikdienas uzvedības normas, ir nepieciešama. Piedevām noteikti būtu jāizmanto tā iespēja, ko mūsu kopējā robeža piedāvā blakus robežai dzīvojošiem cilvēkiem kā šajā, tā otrā pusē. Citur Eiropā jau gadu desmitiem tiek attīstīti robežas reģionu svešvalodas didaktikas projekti. Līdzīgs pasākums starp Latviju un Igauniju visādi atbilstu Eiropas Padomes ieteiktajiem principiem un būtu svarīgs arī reģionālpolitiski.

Starpvalstu attiecībām atdzīvojoties, rodas vajadzība pēc savstarpējas valodu prasmes, un par šīs vajadzības apmierināšanu ir jādomā jau šodien, izmantojot visas pierobežas joslu iespējas, vispirms jau dubultpilsētas Valgu/Valku. Valodu nevar iemācīties nedēļā, taču šodien sākta savstarpēja valodas mācība var desmit gados katrai valstij izaudzināt pašiem pierobežas rajoniem vairākus desmitus kaimiņu valodas pratēju, dodot viņiem visai droši darbu (rajonos, kuros nav īpašs darbavietu pārpalikums).

Ir arī ātrāk izpildāmas iespējas, kā parādīt savu uzmanību un attīstīt saskarsmi. Nesen Rīgas centrā stundas laikā tikos ar divām skolnieku ekskursiju grupām no Igaunijas. Kā būtu, ja populārāko tūrisma objektu izkārtnēs un rādītājos līdzās vietējai valodai un svešvalodai būtu uzraksti arī kaimiņu valodā? Diezin vai mums patiktu, ja kāds sajauktu Toomemäe un Toompea.

Rīgā es dzirdēju, kā kāds mazulis pavisam nopietni jautāja par pilsētas centra kanālu, vai tā ir Daugava.

Vienotība prasa rīcību — arī vismazāko. Robeža mums ir, tagad jāceļ tilti.

Juris Valge, Izglītības ministrijas

padomnieks valodas politikā

"Spēcīgs pieaugums Baltijas jūras reģiona valstīs"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.05.25.

Zviedrijas eksporta uzņēmumi var rēķināties ar labām eksporta izredzēm uz kaimiņvalstīm Baltijas jūras apkaimē, teikts "FS–Banken" ziņojumā par Baltijas jūras reģionu.

Tiek lēsts, ka iekšzemes kopprodukta pieaugums visā Baltijas jūras reģionā šogad būs 3,3% un nākamgad 3,1%. Banka cer uz labām eksporta iespējām, mūsu kaimiņvalstīs arī pašmāju pieprasījumam palielinoties.

Krievijas ekonomikas izredzes esot kļuvušas cerīgākas, un Baltijas valstīs ievērojami palielināsies ieguldījumi. Polija ir labs tirgus Zviedrijas eksporta uzņēmumiem, un te prognoze nākamajiem gadiem ir iepriecinoša. Eksports uz Baltijas jūras apkaimes valstīm zviedru uzņēmumiem kļūst aizvien svarīgāks. Eksporta pieaugums Polijā, Baltijas valstīs un Krievijā no 1995. līdz 1999. gadam kopumā atbilda "jaunai" Austrālijai vai Austrijai.

Negatīvais ziņojumā par Baltijas jūras reģionu ir tas, ka zviedru uzņēmumi turpina zaudēt tirgus daļas Vācijas tirgū, kas ir Zviedrijas eksportuzņēmumu lielākais tirgus.

"Deviņas valstis apvienojušās piedāvājumā"

"Washington Post"

— 2000.05.20.

Deviņas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis apvienojušās un paziņojušas, ka lūgs NATO, lai tās tiktu uzaicinātas kļūt par šīs organizācijas loceklēm 2002. gadā, "lielajā sprādzienā", kas paplašinās aliansi līdz 23 valstīm un pirmo reizi ietvers arī vairākas bijušās Padomju savienības republikas.

Deviņu jauno demokrātisko valstu – Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Bulgārijas, Rumānijas, Slovēnijas, Slovākijas, Albānijas un Maķedonijas — ārlietu ministru paziņojums ir bezprecedenta gadījums sadarbības jomā. Tagad NATO ir jānosaka, kā uzņemt šīs ambīcijas un to, vai 28 valstu grupa varētu panākt vienprātību, uz kuru balstījusies vēsturiskā militārās alianses darbība.

Līdztekus problēmām, kas saistītas ar NATO militārās pavēlniecības pieņemšanu un lēmumu pieņemšanas procesiem daudz lielākā grupā, jebkāda ekspansija var radīt nopietnu risku attiecībām ar Krieviju, kura ļoti negribīgi uztvēra Polijas, Ungārijas un Čehijas Republikas uzņemšanu NATO pagājušajā gadā.

Maskava ir bieži brīdinājusi, ka tā necietīs bijušo padomju republiku — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas — iekļaušanu NATO. Prezidents Vladimirs Putins ir izsludinājis jauno aizsardzības politiku, kurā "militāro alianšu paplašināšana" ārpus Krievijas robežām tiek aprakstīta kā drauds Krievijas drošības interesēm; Igaunija, Latvija un Lietuva robežojas ar Krievijas teritoriju.

Savukārt Lietuvas ārlietu ministrs Aļģirds Saudargs, par kuru diplomāti saka, ka viņš ir šo deviņu valstu "lielā sprādziena" stratēģijas virzošais spēks, teica, ka nu vairs Krievija nevarēs iebiedēt Baltijas valstis. Viņš un citi ministri teica, ka pretēji Maskavas domāšanas veidam NATO paplašināšana radīs lielāku stabilitāti gar visu Krievijas rietumu robežu .

"Pēc tam, kad pārāk bieži savā vēsturē esam pieredzējuši politiskās vienaldzības sekas pret citu likteņiem, mūsu pienākums ir aizstāvēt šīs Eiroatlantijas kopienas vērtības, kurās ietilpst arī ticība katra cilvēka brīvībai, brīvajam tirgum un likumu varai," savā paziņojumā teica ministri.

"Mēs ne tikai esam gatavi uzņemties atbildību un slogu, kādu uzliek dalība NATO, mēs jau tagad saskaņojam mūsu aizsardzības struktūras un politiku ar aliansi," teikts paziņojumā. "Kamēr katra valsts jāvērtē pēc tās individuālajām vērtībām, mēs ticam, ka katras demokrātijas integrācija mums visiem būs veiksmīga un visu mūsu valstu integrācija būs panākums arī Eiropai un NATO."

Amerikas Savienotajās Valstīs tas, kā risināt nākamo NATO paplašināšanas vilni, izvirzās par vienu no vissvarīgākajiem nākamās administrācijas ārpolitikas jautājumiem. Abi galvenie prezidenta amata kandidāti — viceprezidents Gors un Džordžs Bušs — šodien nosūtīja sanāksmei mudinājuma vēstules, kurās teikts, ka viņi darīs visu iespējamo, lai ievērotu iespējamo dalībvalstu centienus.

Jebkurš plāns paplašināt NATO būs jāpieņem 19 pašreizējo dalībvalstu likumdevējiestādēm, tai skaitā divām trešdaļām ASV senāta. Tas, kā vairāki ārlietu ministri šodien norādīja, drīzāk runātu par labu "lielā sprādziena" pieejai, nevis veiksmīgiem nelielu grupu pievienošanas posmiem, kas varētu iesprūst attiecīgo valstu parlamentos.

Līdz šim cīņa, lai sagatavotos dalībai aliansē, kā bijušais Valsts departamenta eksperts NATO paplašināšanas jautājumos Rons Asmuss norādīja, ir līdzinājusies "nepieklājīgam skaistuma konkursam", jo katrs kandidāts sevi slavēja un tas izgaismoja viņa reģionālos konkurentus negatīvā gaismā.

Lietuva, Latvija un Igaunija, kura saņem lielu atbalstu no savu Ziemeļu kaimiņu puses, ir pasludinājušas, ka tām ir spēcīgs demokrātiskais mandāts un ka NATO tās būtu vieglāk pieņemt salīdzinājumā ar viņu dienvidu kaimiņiem. Taču daži NATO eksperti iebilst, ka alianses gaisa karš Kosovā un tās lielie miera uzturēšanas spēki Balkānos ir pierādījuši, ka NATO galvenais drauds ir nevis agresija no Krievijas puses, bet gan nestabilitāte Dienvidaustrumeiropā.

Kosovas kara laikā NATO komandieri bagātīgi slavēja Bulgāriju, Rumāniju, Albāniju un Maķedoniju par viņu būtisko atbalstu. Dienvidu valstis ir saņēmušas dedzīgu atbalstu no Francijas, Itālijas un Spānijas, kuras vēlas, lai alianse vairāk pievērstos Visdusjūras reģionam.

Taču jāaptur šāda sāncensība un jāpanāk, ka NATO būtu nepieciešamība kļūt par tādu Eiropas drošības organizāciju, kura sniedzas no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai.

Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks, kas uzstāja, ka viņa valsts vēlas, lai NATO atstātu atvērtas durvis citām austrumvalstu demokrātijām, teica, ka Polijas, Ungārijas un Čehu Republikas pieredze rāda, ka "paplašināšanās aliansi ir stiprinājusi, nevis vājinājusi, pastiprinot tās lomu kā stabilitātes un drošības garantu visā kontinentā."

Intervijā Geremeks teica: viņš uzskatot, ka ir būtiski svarīgi "uzaicināt aliansē 2002. gadā vismaz vienu, ja ne visas trīs Baltijas valstis", lai pierādītu, ka NATO nebūt nav jāklausa Krievijas prasībām.

"Jautājums, vai Rietumiem ir politiska vēlēšanās darīt to, kas ir labi un pareizi, pat tad, ja tas var sanaidot ar Krieviju", teica Geremeks.

"Mūsu stratēģija ir miers un stabilitāte Eiropā. Mūsu mērķis neaprobežojas vienīgi ar draudzīgām attiecībām ar Krieviju."

Viljams Drozdiaks

"Baltijas cauruļvads"

"Versija"

— 2000.05.23./29.

Ministrs Kaļužnijs (nu jau bijušais — "LV") ir daudzu publikāciju varonis. Viņa vadītā Kurināmā un enerģētikas ministrija laikam gan ir masu informācijas līdzekļos visvairāk kritizētā ministrija.

Aprīļa beigās publicējām rakstu "Viltus patriots", kurā ministram tika pārmests, ka daudzi viņa lēmumi pieņemti par labu kazahiem, šveiciešiem, ukraiņiem, latviešiem, īriem, angļiem, norvēģiem, nevis krieviem...

Šodien dodam vārdu Viktora Kaļužnija atbalstītāju pārstāvim, kurš, gluži otrādi, uzskata, ka ministrs ir īstens patriots, bet viņa pretinieki ir tie, kas strādā amerikāņu interesēs.

Pēdējos gados Krievijā nostiprinājušās ietekmīgu ārvalstu, tajā skaitā ASV, pārstāvju pozīcijas. Uzbrukumi Viktoram Kaļužnijam pēdējā gadā vairākkārt tiek izdarīti tieši tajā brīdī, kad Rietumi aktivizē centienus iejaukties Krievijas nacionālajās interesēs. Jo ir pārāk daudz sakritību.

Pirmā no tām ir amerikāņu intereses, otrā — starptautiskās kvotas, trešā — Kazahstānas nafta, ceturtā — gāzes straume, piektā — Baltijas cauruļvads.

Savienotās Valstis interesē ne vien austrumi, bet arī citi virzieni. Ja atceramies, tad nerimstošo gaudošanu par kādreizējo brāļu tautu krievu un baltiešu vēsturisko neatbilstību, kura atskan no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, atbalsta vienīgi amerikāņi. ASV lobē šo ekonomiski nevarīgo valstu uzņemšanu visās iespējamajās starptautiskajās savienībās un aliansēs. Tikai, lūk, tranzītā cauri Baltijai plūst krievu izcelsmes nafta. Krievijas naftas tranzīts uztur trīs bijušo savienoto republiku ekonomiku. Un ASV tas ir neiedomājami izdevīgi, jo pašiem maksāt par Baltijas lojalitāti tādā gadījumā it kā vairs nav obligāti.

Pa to laiku 1997.gadā Krievijas valdības dzīlēs radās lēmums nr.1325 "Par Baltijas cauruļvadu sistēmas projektēšanu, celtniecību un ekspluatāciju". Pēc valdības ieceres cauruļvadam vajadzēja stiepties cauri Ļeņingradas apgabalam, un tas ļautu sūtīt Krievijas eksporta naftu nevis caur Latvijas, bet gan caur Krievijas ostām.

Diemžēl toreizējie ministrijas vadītāji, tajā skaitā arī Sergejs Kirijenko, nepakustināja ne pirksta, lai projekts izkustētos no vietas. Un tikai ar Kaļužnija atnākšanu situācija mainījās. Zaudētā laika dēļ visi projekta tehniski ekonomiskā pamatojuma apstiprināšanas un projekta dokumentācijas izstrādes darbi notika forsēti. Tagad, pateicoties ministra rīcībai, Baltijas cauruļvada būve beidzot ir sākta. Bet amerikāņiem bija jāpadomā, kā nepazaudēt ietekmi šajā reģionā. Taču notika piektā sakritība. Kaļužniju apvainoja... BCS celtniecības projekta iesaldēšanā. Jājautā, kādēļ?

BCS celtniecībai jānovirza ievērojams kapitāls, tajā skaitā arī Rietumu kompāniju kapitāls. Tas iespējams tikai tajā gadījumā, ja celtniecības projektu atbalsta valsts. Jebkuri apvainojumi, ka ministrija apzināti vilcina projekta īstenošanu, lielajiem kreditoriem izvirza jautājumu: vai tikai mēs veltīgi nedodam naudu? Tādējādi ar kredītiem sākas problēmas, projekts sāk zvāroties, bet pēc tam tiešām tiek iesaldēts.

Fakts, ka uzbrukumi Kaļužnijam laika ziņā precīzi sakrīt ar ASV aktivitātes pastiprināšanos Krievijas virzienā, rada nopietnas pārdomas.

Acīm redzams, ka Krievijā ir spēki, kas spēlē mūsu stratēģiskā sāncenša laukumā. Var arī pieņemt, ka tā ir vairāku valstu specdienestu izplānota akcija. Akcijas vēriens ir tik liels, ka diezin vai tam pietiktu ar Krievijas kapitāliem. Tādai propagandistiskai kampaņai nepieciešams desmitiem miljonu dolāru, tās mērķis ir atņemt Krievijas valdībai ministru ar patriotisku pārliecību. Tad sakritības kļūs par sistēmu un izraisīs viegli aprēķināmu rezultātu.

Igors Meļņikovs,

profesors, ekonomisko zinātņu doktors

 

"Krievija vienmēr ir bijusi eiropeiska valsts"

"Frankfurter Allgemeine

Zeitung"

— 2000.05.30.

Prodi Maskavā runā par sadarbības "jauno ēru". Sarunas par ekonomiskām attiecībām.

Pirmdien Krievijas un Eiropas Savienības galotņu sanāksmē Maskavā abu pušu vadītāji paziņoja, ka par spīti atšķirīgajiem viedokļiem par karu Čečenijā abas puses tiecas nodibināt jaunas politiskās un ekonomiskās attiecības. Krievijas prezidents Putins tikšanās sākumā teica, ka attiecībām ar ES Krievija piešķir lielu nozīmi. Krievija pēc tās atrašanās vietas, kultūras un ekonomiskajām attiecībām esot eiropeiska valsts un tāda būšot arī turpmāk. Putins sarunas vērtēja kā atklātas un auglīgas.

Savukārt Eiropas Savienības Komisijas prezidents Romano Prodi runāja par "jaunu ēru" Krievijas un ES sadarbībā. Taču Krievijai vēl esot daudz jādara, lai piesaistītu nepieciešamās ārvalstu investīcijas. ES delegācija, ko vadīja Prodi, ES Augstais Kopējās ārējās un drošības politikas pārstāvis Solana un pašreizējais ES Padomes priekšsēdētājs, Portugāles ministru prezidents Guterešs, Krievijai apsolīja, ka galotņu sanāksmē galvenā tēma nebūs karš Čečenijā. Vairāk tikšot runāts par ekonomiskām attiecībām.

Pašreiz Krievija 40% tirdzniecības realizē ar ES dalībvalstīm. Prodi teica, ka pēc ES paplašināšanas ar Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm tā varētu sasniegt pat 60%. Komisijas prezidents aicināja investēt Krievijas ekonomikā. "Mēs saviem uzņēmumiem aiznesīsim ziņu, ka Krievija ir valsts, kur atmaksājas investēt."

Tomēr sarunu laikā nonāca arī līdz Krievijas rīcības kritizēšanai Čečenijā. Pēc tikšanās Krievijas prezidents uzskatīja par nepieciešamu šajā sakarībā izteikt savu viedokli. Viņš solīja, ka tiks izmeklēti visi Čečenijā izdarītie likumpārkāpumi, arī tie, kurus ir izdarījuši krievu karavīri. "Mēs strādāsim ar starptautiskajām organizācijām un starptautisko presi, lai situāciju Čečenijā padarītu "caurskatāmāku"," teica Putins. Līdz šim Krievija neatkarīgajiem krievu un ārvalstu žurnālistiem sistemātiski kavēja sniegt infomāciju par karu Čečenijā.

Vēl Putins teica, ka tiks darīts viss, lai Čečenijā darbu varētu sākt Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) grupa. Krievija cilvēktiesību ievērošanai piešķirot lielu nozīmi, un tā atbalstīšot tās cilvēktiesību aizsardzības organizācijas, kas darbojas Kaukāzā.

"Misija Maskavā"

"The Washington Post"

— 2000.05.15.

Prezidenta Klintona vizīte Maskavā notiks neparastos apstākļos.

Jaunais Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir sācis jaunu politiku, kas tad arī veidos Krievijas nākotni. Tāpēc Klintonam viņa prezidentūras termiņa beigu posmā ir jābūt ļoti piesardzīgam, lai neliegtu savam pēctecim izvēles iespējas, veidojot attiecības ar Krieviju.

Nākotnē atšķirība varētu būt abu valstu līderu pieejā starptautiskajai politikai. Putins ir skaidri formulējis principu kopumu, kas ļautu Krievijai spēlēt lielvaras lomu un "aizstāvēt savas nacionālās intereses starptautiskajā arēnā".

Klintona administrācija tic, ka Krievijas iekšpolitisko institūtu reforma ir labākais risinājums, lai panāktu stabilas Krievijas un Amerikas attiecības. Tādēļ, vērtējot iekšpolitikas attīstību Maskavā, Klintona administrācija uzsver pastāvīgas pierunāšanas un pārliecināšanas nepieciešamību. Tās politiskajā dienas kārtībā tiek akcentēta nepieciešamība kontrolēt armiju, kas citādi varētu izraisīt politisku eksploziju valstī. Tās ir reālas uzskatu atšķirības, kuras būs jāpārvar abu valstu līderiem, tiekoties Maskavā. Lielvarām ir savas intereses, kuras tās aizstāv pašas saviem spēkiem vai ar diplomātijas palīdzību. Klintona administrācijas politika Krievijā fokusējas uz tās iekšpolitiskajām saistībām. Maskavas vizīte nesīs augļus, ja sāksies Krievijas kā nopietnas varas atzīšanas process. Taču tā cietīs neveiksmi, ja kļūs par iemeslu Krievijas iekšpolitiskās sistēmas vai armijas kontroles shēmas apspriešanai.

Rietumu līderi aktīvi seko dialogam ar jauno Krievijas prezidentu. Viņi to apbēra ar slavinājumiem, pārbaudot Putina prātu un uzticību reformām. Šajā procesā Rietumu līderi atmeta morāles principus, kuri tika pasludināti tikai gadu iepriekš. Viņi attaisnoja savu Kosovas politiku ar to, ka ilgāk nevarējuši ignorēt tās iekšpolitiskās represijas. Bet, kad sešus mēnešus vēlāk Čečenijā notika tas pats, kas Kosovā, viņi mainīja savus uzskatus. Kosovas "brīvības cīnītāji" Čečenijā pārtapa par "dumpiniekiem".

Nožēlojot pārmērīgo paštaisnumu attiecībā uz Kosovu, es gan to neaizstāvu kā precedentu Čečenijai. Bet Rietumu ārpolitikas straujās svārstības starp moralizēšanu un izdevīgumu rada morālu vakuumu attiecībā uz jaunā Krievijas līdera rīcību.

Eiropas aliansei ir skaidrs tās mērķis — kļūt galvenajai Putina sarunu partnerei jaunās Krievijas prezidentūras veidošanās laikā, kamēr Amerika būs aizņemta ar jaunā prezidenta pirmsvēlēšanu kampaņu. Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs šajā procesā savu valsti grib padarīt par galveno, to attiecinot uz strīdīgo pretraķešu aizsardzības jautājumu. "Mūsu uzdevums ir panākt saprašanos starp Krieviju un ASV".

Rietumi ir ārkārtīgi ieinteresēti miermīlīgā un demokrātiskā Krievijā, kas dotu savu ieguldījumu stabilākas starptautiskās situācijas nodrošināšanā. Šobrīd Krievija ir vēsturiskā pārejas periodā, bet tās kultūra, vēsture un ģeogrāfija ir atstājusi savu mantojumu, kas nav izdzēšams tikai ar dialoga palīdzību, lai gan Borisa Jeļcina laikā Rietumu līderi uzvedās tā, it kā būtu Krievijas iekšpolitikas līdzdalībnieki. Prezidents Klintons sakarā ar Jeļcina atkāpšanos par Krieviju teica, ka tā ir sevi parādījusi kā valsti ar plurālu politisko sistēmu un pilsonisku sabiedrību, kas spēj konkurēt pasaules tirgū un reklamēties internetā. Klintons Jeļcina atkāpšanos skaidro ar viņa dziļo ticību, ka krievu tautai ir tiesības un tā pati spēs izvēlēties sev jaunu līderi. Gandrīz visi pārējie novērotāji Jeļcina atkāpšanos uzskata par prasmīgu manipulāciju ar Krievijas konstitūciju, lai šo amatu nodrošinātu savam protežē. Un Krievijā Jeļcina ēra tiek uzskatīta par nepiekāpšanos Amerikas stratēģijai turēt Krieviju vāju. Klintona runasvīrs Džo Lokharts ir paziņojis, ka prezidents cer šīs vizītes laikā tikties ar plaša spektra Krievijas līderiem, kas rada jaunus demokrātiskos institūtus, pilsonisku sabiedrību un tirgus ekonomiku. Bet galvenais abu valstu vadītāju tikšanās mērķis ir mazināt esošās domstarpības un iezīmēt abu valstu kopējās sadarbības virzību.

Krievijas iekšpolitiskās reformas nav pakalpojums, ko Putins izdara Amerikai, bet gan dzīves diktēta nepieciešamība, kā viņš pats to jau ir norādījis. Ir daudz ceļu, kā mēs varam Krievijai palīdzēt, taču nevajadzētu aizmirst, ka tā ir Krievijas iekšējā lieta un lēmumi ir jāpieņem tai. Krievijas lielākais ārpolitiskais izaicinājums ir, kā šai potenciālajai lielvarai ar vētrainu vēsturi veidot stabilas partnerattiecības ar pārējo pasauli. Pēdējos četrus gadsimtus imperiālisms ir bijis Krievijas ārpolitikas pamats, tas ir izpleties no reģioniem ap Maskavu līdz Klusajam okeānam, Tuvajiem Austrumiem un pat Viduseiropai, nežēlīgi pakļaujot vājākos kaimiņus un mēģinot iedvest bailes pārējiem. No Svētās Savienības laikiem līdz pat Brežņeva doktrīnai Krievija savu drošību ir identificējusi ar savas iekšpolitiskās struktūras uzspiešanu kaimiņiem. Rietumi izdarīs sev lāča pakalpojumu, ja izliksies, ka Krievija jau ir sasniegusi iekšpolitiskās pārveides kulmināciju, kas, patiesību sakot, ir tikko sākta, vai piedēvējot Putinam īpašības, kuras viņam vēl nav bijis laika pārliecinoši demonstrēt.

Putins neapšaubāmi nepiekrīt Rietumu viedoklim par Krievijas iekšpolitisko attīstību. Putins ir deklarējis, ka "Krievija nekad nekļūs par, teiksim, ASV vai Lielbritānijas "otro sējumu". Krieviem spēcīga valsts nav nekas nenormāls, no kā būtu jāatbrīvojas. Tieši pretēji, tā ir kārtības uzturētāja un galvenais virzītājspēks." Putins savā inaugurācijas runā atkal apstiprināja Krievijas imperiālās tradīcijas: "Mums ir jāzina mūsu vēsture, jāzina tāda, kāda tā reāli bijusi, no tās jāmācās un jāatceras tie, kas dibinājuši mūsu valsti, cīnījušies par tās cieņu un padarījuši to par varenu lielvalsti".

Šī attieksme ir guvusi savu atspoguļojumu Krievijas nacionālās drošības dokumentā, kad Putins bija premjerministrs: "Radīt vienotu ekonomisko telpu ar NVS valstu loceklēm". Šis dokuments nepaskaidro, ko nozīmē "vienota telpa". Pat, ja būtu iespējams to piemērot ekonomikas jomai, tad tam noteikti pretotos NVS valstis.

Henrijs Kisindžers

"Gors aizsargā Krieviju no Buša"

"Izvestija"

— 2000.05.30.

Par ko runās Maskavas tikšanās laikā.

Dažas dienas pirms Bila Klintona un Vladimira Putina tikšanās vadošie kandidāti uz ASV prezidenta amatu Alberts Gors un Džordžs Bušs diskutēja par jautājumu, kuram vajadzēja kļūt par svarīgāko Maskavas sanāksmē — par pretraķešu aizsardzību.

Dienu pirms uzstāšanās kara akadēmijā Vestpointā viņš noraidīja Buša piedāvāto augstākajā mērā oriģinālo pretraķešu aizsardzības koncepciju, kas paredz krasu, pat vienpusēju kodolieroču samazināšanu, taču praktiski arī Reigana projekta "zvaigžņu kari" atjaunošanu. Gors sacīja, ka daudz lētāk būtu radīt jaunas raķetes, nekā iznīcināt tās kosmosā, bet konkurentu plāns un atteikšanās parakstīt līgumu par kodolieroču izmēģinājumu aizliegšanu saniknos krievus un sekmēs jaunu bruņošanās sacensību.

ASV sekretāra vietnieks Strobs Talbots un citas oficiālās personas uzskata, ka aizsardzības jautājums, iespējams, nebūs galvenais sarunu temats, ka svarīgāka būtu saruna par preses brīvības aizsargāšanu Krievijā, tirgus reformu un ārzemju investīciju piesaistīšanu.

Krievija par šādu pavērsienu ir gandarīta, jo… iegūstot laiku atpūtai, tā cer sākt jaunas konstrukīvas pārrunas ar jauno ASV administrāciju.

Jevgēņijs Artemjevs

"Putinam sagatavotas "eiropiešu raudzības""

"Izvestija"

— 2000.05.30.

Eiropas Savienības līderi piekrituši runāt ne tikai par Čečeniju vien.

Tādu diplomātisko aktivitāšu uzplaiksnījumu Maskava nebija redzējusi jau sen. Nedēļa sākās ar ES vadītāju vizīti, bet noslēgsies ar "vēsturisko" krievu un amerikāņu sānāksmi. Maskavā ieradusies pati eiropiešu virsotne: ES priekšsedētājs Romano Prodi, atbildīgais par iekšpolitiku un alianses drošību Havjers Solana, kā arī divi pašreiz prezidējošās valsts Portugāles pārstāvji: premjerministrs Antonio Guterešs un ārlietu ministrs Žaime Gama.

Pēdējos mēnešos Čečenijas kara dēļ attiecības starp Maskavu un aliansi nevarēja uzskatīt par labvēlīgām. Ja tikšanās būtu atcelta uz nenoteiktu laiku, par to pat neviens nebrīnītos.

Daži eiropiešu politiķi ieteikuši noslēgt regulāro konsultāciju tradīciju līdz ar B. Jeļcina periodu un neturpināt sadarbību ar Putinu - kara pret brīvību mīlošu tautu ierosinātāju.

Putins nav palicis atbildi parādā: "Krievija vienmēr bijusi, ir un būs Eiropas valsts. Vispārpieņemtie principi, pēc kuriem apvienojas Eiropa, attiecas arī uz Krieviju."

Maskava tagad kā vēl nekad ir ieinteresēta drīzāk salīgt mieru ar ES — savu galveno ekonomisko partneri. Nākamā izdevība varētu rasties ne tik drīz, jo jau no 1.jūlija par ES priekšsēdētājvalsti kļūs Francija, kas no visām alianses valstīm ir visnaidīgāk noskaņota pret Krieviju.

Maksims Jusins

 

"Acīmredzams solis pret Krieviju"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.05.25.

Un tas notiek desmit dienu pirms Klintona ierašanās Maskavā.

Nesenais deviņu Viduseiropas valstu un Baltijas kopīgais paziņojums, ka tās ir NATO kandidāti, ir notikums, kas nopietni jāapdomā. Vispirms ir jāuzsver, ka tikai pavisam naivs cilvēks var uzskatīt, ka tā ir "patstāvīga" politiska Rumānijas, Bulgārijas, Slovākijas, Maķedonijas, Albānijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas atzīšanās. Acīm redzami ir tas, ka šāds pasākums nav iespējams bez konsultēšanās ar ASV un bez tās atbalsta.

Šis žests izrādīts laikā, kad Rietumi un Eiropa kopumā ar nelielu paškritikas un reālisma pieskaņu sāk spriedelēt par notikumiem Kosovā un bijušajā Dienvidslāvijā.

Eiropieši domā par personīgu brīdināšanas un konfliktu risināšanas spēku izveidošanu, lai uzņemtos daļu atbildības par Eiropas drošību, lai nevajadzētu šajā lietā iesaistīt NATO.

Grūti ir atbrīvoties no priekšstata, ka Vašingtona cenšas nepieļaut nekādu NATO sanāksmē izstrādātās militārās doktrīnas pārskatīšanu. Tas arī ir acīm redzams solis pret Krieviju, kas nepārtraukti un enerģiski atkārto to, ka tai nav pieņemama NATO paplašināšanās austrumu virzienā, sevišķi, ja tiks iekļauta viena Baltijas republika.

Klintons mēģina ietekmēt Putina attieksmi pret Eiropu un otrādi. Vai tad nav skaidrs, ka NATO paplašināšanās tādos mērogos nostādītu Krievijas prezidentu visai sarežģītā situācijā?

Klintons un Gors savās pirmsvēlēšanu interesēs mēģina sākt personīgu "zvaigžņu vairoga" militāro projektu. Būtu ļoti vienkārši aizbāzt muti eiropiešiem. Taču, lai piespiestu Krievijas prezidentu piekrist, nav nekā labāka, kā pavicināt viņa acu priekšā lielāku draudu. Mēs novērojam tikai to, ka tiek izmantota baiļu sajūta, ko mākslīgi veido noteiktā Eiropas daļā.

Amerikāņu interešu vienpusīgā loģika ceļ jaunas barjeras.

Šodien ASV daudzos jautājumos ieņem līdera pozīciju, un tas uzliek lielu atbildību. Pasaules sabiedrībai nav pieņemams hegemonisms un dominēšana.

Mihails Gorbačovs

"Bijušais VDK aģents vārdā Putins dala posteņus"

"International Herald Tribune"

— 2000.05.20.

Septiņus no pieciem administratoru amatiem ir saņēmuši militārā un drošības dienesta darbinieki.

Nesen veicot vairākas norīkošanas amatos, prezidents Vladimirs Putins ir atgādinājis par vecajiem labajiem laikiem, kad viņš bija VDK aģents Sanktpēterburgā, piešķirot prominentus amatus pieciem šā laikmeta drošības policijas veterāniem.

Putins arī izmantojis militāros un drošības dienestus, lai ieceltu šo dienestu darbiniekus piecos no septiņiem īpašo administratoru amatiem, kurus Krievijas reģionu pārraudzībai viņš nosauca šajā nedēļā.

Putins savā otrajā darba nedēļā, būdams Krievijas prezidenta amatā, līdz ar šiem darbiniekiem ir iecēlis arī dažus liberālus ekonomistus un tehnokrātus, kādēļ vadošie politiskie novērotāji secina, ka viņš mēģina sajaukt tirgus ekonomikas metodes ar autoritāru darba stilu.

Ar dekrētu Putins izveidojis septiņus jaunus apgabalus 89 Krievijas reģionu pārraudzīšanai, un katra šī apgabala vadītājs nomainīs relatīvi vājākus pārstāvjus, kurus šajos reģionos bija iecēlis bijušais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins.

Lai gan šo jauno Kremļa leitnantu darbības mērķis vēl nav skaidrs, tomēr ir saprotams, ka Putins atstājis malā politiķus un izvēlējies šiem amatiem militāro un drošības dienestu darbiniekus.

Sanktpēterburgas reģionā šai amatā Putins iecēlis Federālā drošības dienesta (kas ir tiešais VDK pēctecis) direktora vietnieku ģenerālleitnantu Viktoru Čerkesovu. Ģenerālis Čerkesovs, VDK veterāns, ir Putinam cieši stāvoša persona, kas agrākajos gados bija slavena ar nežēlīgo attieksmi, vajājot disidentus.

Cilvēktiesību grupas "Memoriāls" vadītājs Venjamins Jofe teica, ka Sanktpēterburgai ģenerālis Čerkesovs personificē mūsu vēstures padomju perioda komunistiskās ēras politiskās represijas".

"Viņš ir cieši saistīts ar to," teica V. Jofe. "Viņš saglabā Čekas tradīcijas". Čeka bija drošības dienesta nosaukums pirms tam, kad to pārdēvēja par VDK.

Maskavas reģionā Putins izvēlējās vēl kādu sev lojālu sabiedroto — Georgu Poltavčenko, bijušo Sanktpēterburgas mēra vietnieku. Agrāk viņš bija Sanktpēterburgas nodokļu policijas direktors un izraudzīts "personiskās lojalitātes" dēļ pret Putinu, piektdien tika atzīmēts avīzē "Kommersant" .

Dienvidu reģiona pārraudzībai, kura centrs ir Rostova pie Donas, Putins izvēlējās Kaukāza militārā rajona komandieri un vadošo Čečenijas kara ģenerāli Viktoru Kazancevu.

Urālos, kuru centrs ir Jekaterinburga, viņš izvēlējās vēl kādu militāru cilvēku — ģenerālpulkvedi, bijušo iekšlietu ministra vietnieku Pjotru Latiševu, kas agrāk strādājis Sanktpēterburgā.

Tālajos Austrumos, ar centru Habarovskā, Putins nosauca ģenerālleitnantu Konstantīnu Puļikovski, kas agrāk bija prezidenta aģents šajā reģionā. Ģenerālis bija Krievijas militāro spēku vadītājs pirmā Čečenijas kara laikā, kad partizāni ieņēma Grozniju.

Pārējos divus amatus ieņem cilvēki, kuri nav bijuši militāro un drošības dienestu darbinieki. Bijušais premjerministrs un kādreiz baņķieris no Ņižņijnovgorodas Sergejs Kirijenko nosaukts par Transvolgas zonas vadītāju, kuras centrs atrodas Ņižņijā.

Un milzīgajai Sibīrijas zonai Putins izvēlējies Leonīdu Dračevski. Izbijis atlēts un diplomāts, pagājušajā vasarā viņš kļuva par Krievijas ministru Neatkarīgo Valstu Savienībai — bijušo padomju republiku grupai, kurā neietilpst Baltijas valstis.

Putins ir aizpildījis arī citus augstākā līmeņa amatus, ieceļot savus draugus no VDK: Sergeju Ivanovu, kas tagad ir Kremļa Drošības padomes vadītājs, Nikolaju Patruševu, kas tagad ir Federālā drošības dienesta vadītājs.

Deivids Hofmans

 

"Putins uz Afganistānas maldu ceļa"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.05.24.

Putins gatavojas ceļam, lai Krieviju aizvestu līdz jaunam spožumam un vecajai slavai.

Vienu posmu, kas iet caur Grozniju un kas ir bruģēts ar līķiem, viņš ir vēsi aprēķinājis. Tagad, kā šķiet, viņš vairs nav noskaņots arī pret apkārtceļu cauri Afganistānai. Viņš savam pārstāvim ir licis paziņot, ka Taliban valstī varētu tikt bombardētas "teroristu nometnes", no kurām atbalstu saņemot čečeni. Diez vai tos var vērtēt kā tukšus draudus. Ja afgāņi Kaukāzā cīnīsies plecu pie pleca ar čečeniem, tad Maskava to varēs plaši izmantot propagandas nolūkos. Turklāt Kremlis tā sauktajā "akcijā pret teroristiem" nem vērā lielus piemērus.

Tā, piemēram, Putins ar "Janusa galvu" (Januss — romiešu durvju dievs ar divām sejām, kas katra raugās uz savu pusi, kā pretrunīgā simbols) sākumā gan tikai ar mutiskiem uzbrukumiem Afganistānai, kopē Leonīdu Brežņevu un Bilu Klintonu vienlaikus. No vecā padomju vadītāja viņš pārņem Maskavas pretenzijas uz intervences tiesībām Afganistānā, bet no ASV prezidenta viņš kā paraugu ir izvēlējies to, kā viņš 1998. gada vasarā, apkarojot terorismu, uzbruka Osmana bin Ladena mācību nometnei Afganistānā.

Taču ne Padomju Savienība, ne arī ASV Putinam nevar patiesi iemācīt, kā uzvarēt. Brežņeva avantūra Afganistānā beidzās ar sakāvi, bet Klintona vēstījums teroristu vadonim ar bumbu palīdzību viņa varu nevis salauza, bet nodarīja kaitējumu ASV imidžam visā musulmaņu pasaulē. Arī Putins Afganistānā var nonākt maldu ceļā.

"Krievijas svārsta vēziens"

"Die Presse"

— 2000.05.29.

Konference Vīnē analizē Putina pirmos soļus attiecību pārkārtošanā Krievijas Federācijas iekšienē.

"Svārsts virzās atpakaļ," domā krievu analītiķis Nikolajs Petrovs, Maskavas Karnegi centra līdzstrādnieks, "no iepriekšējo gadu decentralizācijas un daļēji haotiskas federalizācijas atpakaļ pie centralizētas varas. Tā, kas sākas tagad, ir recentralizācija." Petrovs nedēļas beigās Vīnē Renera institūta Starptautiskās politikas akadēmijā lasīja referātu par Krievijas politikas aktuālajiem jautājumiem. Šoreiz konferences tēma bija attiecības starp centru un reģioniem Krievijā.

Deviņdesmito gadu sākumā toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins teica: "Ņemiet sev tik daudz suverenitātes, cik spējat panest." Republikas un reģioni klausīja Jeļcina padomam un ņēma, ko varēja.

 

Likumu biezoknis

19 no 20 republiku konstitūcijām pēdējos gados ir iekļauti noteikumi, kas ir pretrunā ar federālo pamatlikumu. Piemēram, Tatarstānas konstitūcijā tikai viens pants (par pilsonību) sakrīt ar federālo pamatlikumu.

Nesen Putins TV uzrunā teica, ka viena piektā daļa pieņemto likumu esot pretrunā ar federālo konstitūciju. Tuvas republika Dienvidsibīrijā sev patur pat tiesības pieņemt lēmumus par karu un mieru, lai gan ārpolitikas, aizsardzības un drošības jautājumi, tāpat kā ārējā ekonomika, saskaņā ar pamatlikumu atrodas centra kompetencē.

Tikai desmit no 89 federācijas subjektiem izdara iemaksas federālajā budžetā. Pārējie slēpj reģionālos nodokļu ienākumus. Petrovs saka, ka ar labskanīgo Krievijas Federācijas nosaukumu ir izveidojies kaut kas līdzīgs pusfeodālām reģionu kņazistēm, kurās līdz šim daži prezidenti un gubernatori rīkojās, kā vien gribēja. Ne visur bija nopietna attieksme pret cilvēktiesībām, preses, runas vai sapulču brīvību.

 

Spiediens kā instruments

Petrovs saka: "Šantāža ir instruments, ko Kremlis vislabāk var izmantot pret nepaklausīgo reģionālo eliti." Tas arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc reģionu vadītāju reakcija bija tik vāja, kad Putins paziņoja par jaunajām likumdošanas iniciatīvām, kas ierobežoja viņu varu un gubernatorus atkal pakļāva Maskavai.

Turklāt Putins ir iesācis arī pārvaldes reformas un iecēlis septiņus federālo apgabalu pilnvarotos. Profesors Klauss Zegbers no Berlīnes Universitātes Austrumeiropas nodaļas teica, ka to, vai Putina jaunā attiecību kārtība starp centru un reģioniem būs veiksmīga, izšķirs tas, vai septiņiem pilnvarotajiem savos pārvaldes apgabalos izdosies kontrolēt drošības un tiesu aparātu un vai izdosies finansu straumi starp centru un reģioniem turpmāk novadīt kontrolējamā kanālā.

Burkhards Bišofs

 

"Neskaidrie signāli Maskavai"

"Der Standard"

— 2000.05.26.

Nesaskaņas NATO aktivizē Krievijas militāro frakciju.

Vladimirs Putins jau pirms ievēlēšanas prezidenta amatā teica, ka grib Krieviju atkal padarīt spēcīgu un atgūt tās vadošo lomu uz pasaules skatuves. Jau divas nedēļas pēc inaugurācijas Kremļa vadība gan valsts iekšienē, gan arī uz ārpusi izturas pašapzinīgāk nekā iepriekš. Turklāt joprojām nav skaidrs, vai iniciators ir pats Putins, vai arī viņš, vismaz līdz turpmākajam, grib optimāli izmantot patiesās spēku attiecības.

Ar jauno federācijas sadalījumu septiņās lielās zonās Putins ne jau nejauši ieviesa militāru pārvaldes struktūru. Ne jau nejauši tieši Putina inaugurācijas dienā Maskavā kā oficiāls viesis tika sagaidīts kara noziegumos apsūdzētais Dienvidslāvijas aizsardzības ministrs Dragoļubs Odjaničs.

Tas, ka ārlietu ministrs Igors Ivanovs kolēģiem Florencē to nosauca par "tehnisku kļūmi", ļauj nojaust daudz ko, tikai ne to, ka jaunais Kremļa šefs pilnībā kontrolētu militāro aparātu.

Eksistē vēl vairākas pazīmes, kas norāda uz militāristu augošo lomu Krievijas ārējās un drošības politikas noteikšanā. Piemēram, Krievijas armijas ģenerālštābs ziņoja par gatavošanos gaisa uzbrukumiem musulmaņu ekstrēmistu pozīcijām Afganistānā, ko Ivanovs, kas arī atradās Florencē, mēģināja atspēkot.

Pēdējās aizsardzības politikas galotņu sanāksmes laikā Maskavā (norādot uz militārajiem "panākumiem" Čečenijā) visaptveroša militārā palīdzība tika piedāvāta bijušajām padomju republikām Tadžikistānai un Kirgizstānai. Šajās valstīs notiek dažādi etniskie konflikti.

Vienlaikus Maskavā, kurā daudzi joprojām domā aukstā kara kategorijās, norāda uz varbūtējo ASV "nomākšanas koncepciju", kuras mērķis ir apkārt Krievijai izveidot prorietumniecisku valstu loku: sākot ar jaunajām NATO dalībvalstīm Viduseiropā, tālāk tādiem prioritāriem partneriem kā Ukraina un tādām Kaukāza valstīm kā Gruzija un Azerbaidžāna, līdz pat Vidusāzijas republikām, galvenokārt Kazahstānai. Tur ir atklāti jauni naftas krājumi, kas vēl vairāk saasina cīņu par politisko un ekonomisko ietekmi reģionā.

Vienalga, vai patiesi eksistē "aplenkšanas stratēģija", vai arī runa ir par spēcīgi pārspīlētu tēzi, skaidrs ir viens: NATO ir tālu no pārdomātas Krievijas stratēģijas.

To skaidri parādīja amerikāņu plāni izveidot nacionālu pretraķešu aizsardzības sistēmu. ASV ir spēki, kas iestājas par savrupgājienu, tādējādi reaģējot uz eiropiešu drošības politikas mēģinājumiem izveidot ātrās reaģēšanas vienību. Savukārt Eiropas NATO partneru vidū pastiprinās bažas par jaunu bruņošanās sacensību, kuras rezultātā Eiropa vai nu tiks atstāta "ārpusē", vai arī no tās tiks prasīti papildu līdzekļi, taču drošība diez vai uzlabosies.

To, cik svarīga ir vienota NATO līnija, parāda alianses paplašināšana uz austrumiem. To, ka tā kontinentam ir atnesusi lielāku stabilitāti, šodien nopietni vairs neapstrīd arī Maskava. Taču tas nenozīmē, ka NATO ir jāturpina paplašināties uz austrumiem. Nākotnes iztēlošanās prasa daudz lielāku fantāziju.

Jozefs Kirhengasts

 

"Kredītu krānu Krievijai pagriezīs vaļā vēl vairāk"

"Der Standard"

— 2000.05.23.

Austrumeiropas banka paaugstina arī Balkāniem solītā apjomu.

Austrumeiropas banka grib ņemt vērā ekonomisko attīstību Krievijā un Balkānos un abiem reģioniem piešķirt lielākus kredītus. Līdzšinējais Austrumeiropas bankas prezidents Šarls Franks konferences laikā Latvijas galvaspilsētā Rīgā teica, ka investīciju līmeni Krievijai esot ieplānots paaugstināt līdz tādam apjomam, kāds bija pirms 1998. gada finansu krīzes. Galvenā uzmanība tikšot pievērsta reģionu un enerģijas sektoru veicināšanai.

Balkānu pilnvarotais Olivjē Dešamps paziņoja, ka banka ar 300 miljoniem eiro nākamajos divos gados finansēs infrastruktūru pasākumus šī reģiona valstīs.

Franks paziņoja, ka ERAB grib Krievijai piešķirto investīciju summu paaugstināt līdz 750 miljoniem vai pat vienam miljardam eiro gadā.

Finansu krīzes rezultātā Austrumeiropas bankas kredīts Krievijai 1999. gadā tika samazināts līdz 220 miljoniem eiro gadā.

"Maskavas pārmetumi Eiropas Padomei"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.23.

Iespējamie slepenie kontakti ar Mashadovu.

Maskava pirmdien Eiropas Padomei pārmeta, ka tā ved slepenas sarunas ar Čečenijas prezidentu Aslanu Mashadovu. Par Čečeniju atbildīgais Kremļa pārstāvis Sergejs Jastržembskis paziņoja, ka Krievija no Eiropas Padomes parlamentārās sapulces priekšsēdētāja lorda Rasela Džonstona gaida paskaidrojumus par telefona sarunu ar Mashadovu.

Aiz Krievijas muguras tiekot vestas slepenas sarunas, lai Maskavu ar koordinētu pozīciju palīdzību sarunās piespiestu pārtraukt akcijas pret teroristiem Čečenijā," teica Jastržembskis. Šīs sarunas esot "nepieļaujamas un lielulīgas". Eiropas Padomes parlamentārā sapulce aprīlī Krievijai cilvēktiesību pārkāpumu dēļ atņems balsstiesības.

"Izturēšanās pret Krieviju sašķeļ Eiropas Padomi"

"Der Standard"

— 2000.05.18.

Parlamentārieši un Ministru komiteja ir nonākušas līdz strīdam, jo ārlietu ministri pret karojošo Maskavu izturas kā ar samta cimdiem.

Eiropas Padomē iet pa gaisu spalvas. Iemesls ir nesaskaņas par pareizo izturēšanos pret Krieviju, kas karo Čečenijā. Eiropas Padomes Parlamentārās sapulces dalībnieki tikšanās laikā Dublinā apsūdzēja Ministru komiteju, kurā ir 41 dalībvalsts ministri, ka tā ar pārāk samierniecisko toni iepretī Krievijai aprok šīs Eiropas organizācijas autoritāti.

Ministru komiteja nesenās sēdes laikā izslēdza jebkādu sankciju iespēju pret Krieviju cilvēktiesību pārkāpumu dēļ Čečenijā un uzsvērti slavēja Maskavas gatavību sadarboties. Britu leiboristu deputāts Terijs Deiviss teica: "Ministru komitejas komunikē pret Krieviju nevarēja iznākt draudzīgāks pat tad, ja tas būtu pieņemts Maskavā." Kāds liberālais Eiropas deputāts sašutis jautāja: "Vai tā ir Krievija, kurai ir jāakceptē Eiropas Padomes normas, vai arī tā ir Eiropas Padome, kurai ir jāpārņem Krievijas normas?"

"Itālija kļuvusi par EP priekšsēdētājvalsti"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.05.18.

Pusgadā Krievijai ir labas izredzes novērst tendenci par tās izslēgšanu no EP.

11.maijā sākās Itālijas kā Eiropas Padomes priekšsēdētājvalsts periods. Lamberto Dini, kas turpmāk vadīs EP ārlietu ministrus, Strasbūrā neformālās tikšanās konkrēti izklāstīja Itālijas semestra galvenās prioritātes. Turklāt diplomātiska nodaļa uzsvēra, ka EP dalībvalstīm jādod reāli izpildāmi uzdevumi cilvēktiesību aizsardzības kopējās stratēģijas ietvaros.

Vēl viens svarīgs uzdevums būs labvēlīgu apstākļu radīšana kārtējai EP. Kā iespējamās kandidātes uz iestāšanos nosauktas Azerbaidžāna, Armēnija, Monako, kā arī Bosnija un Hercogovina.

Par galvenajām šajā laikā risināmajām problēmām tiek uzskatītas situācija ar Austriju, konflikta noregulēšana Kosovā un Čečenijas problēma.

Protams, Krievijai īpaši slimīga problēma ir Čečenija, kālab radies jautājums par Krievijas izslēgšanu. Šajā sakarā Krievijai ir īpaši svarīgi izmantot šo Itālijas semestri, jo novembrī par priekšsēdētājvalsti kļūs Latvija un sekas ir prognozējamas.

Jāatceras, ka EP rezolūcijai ir rekomendējošs raksturs, un jautājums par Krievijas izslēgšanu no EP Komisijas ir ārlietu ministru prerogatīva.

Sergejs Starcevs

"Pekina demonstrē spēku"

"Die Presse"

– 2000.05.20. /21.

Laikā, kad pie amata pienākumu pildīšanas stājas jaunais Taivānas prezidents Čens, Ķīnā atkal ir pamodies vecais ieroču žvadzināšanas reflekss.

Šodien, sestdien, spēcīgas spriedzes zīmē attiecībās ar Ķīnas vadību pie amata pienākumu pildīšanas stāsies jaunievēlētais Taivānas prezidents Čens Šuibjaņs. Čena Demokrātiskā progresa partija (DPP) uzvarēja vēlēšanās un izbeidza vairāk nekā 50 gadu ilgušo Gomindāna kundzību.

Tomēr prezidentam ir jāveido koalīcija ar gomindāniešiem, kuriem parlamentā joprojām ir vairākums un kuri jaunajā ministru kabinetā izvirzīs kandidātu premjerministra amatam.

Pekina atkal brīdina Taivānu necensties iegūt neatkarību. Partijas laikraksts "Pekinas Tautas Avīze" atkal draudēja ar militāru triecienu, ja jaunā Taivānas vadība neatzīs "vienas Ķīnas principu".

Reaģējot uz Pekinas atkārtoto ieroču žvadzināšanu, Taipeja svinību laikā bruņotajos spēkos izziņoja pastiprinātu trauksmes gatavību.

Oto Mans

"Amerikas mīkla"

"Die Welt"

— 2000.05.31.

Savienoto Valstu prezidents apmeklē Eiropu un tai pašā laikā no tās atvadās. No Rietumiem uz Austrumiem, ar gala staciju Maskavā.

Eiropieši un pirmām kārtām Gerhards Šrēders un Tonijs Blērs, viņam šajās dienās vēl labu. Viņi ir no viena celma vai arī vismaz to vēlas. Lai tā būtu. Ar pirmo ienākšanu Baltajā namā Bils Klintons politikai izdomāja jaunu firmas zīmi, ar kuru to labāk varēja pārdot arī Eiropā. Kurš gan pirmajos gados pēc tam nevēlējās tikt apsveikts savā valstī kā "Bils Klintons... ", ne tikai Eiropā, bet šeit, tā pavisam īpaši. Līdz ar stila eiropiešiem iepatikās arī viņa politikas iekšējā melodija: Klintona "New Democrats", politiskais centrs, ko var iekarot, nākot no kreisajiem, ja vien ir pietiekama izpratne par ekonomiku, uzņēmējdarbību un biržām – tas viss ir atrodams Blēra "New Labour", Šrēdera "Neue Mitte" un Eiropas sociāldemokrātu "Trešajā ceļā". Īsi sakot, tik tuvu Vecajam kontinentam politiski jau ilgu laiku neviens cits ASV prezidents nav bijis. Taču Bils Klintons abām pusēm tomēr nespēja palīdzēt savstarpēji labāk izprast vienai otru: saviem amerikāņiem tikpat maz kā "saviem" eiropiešiem. Mīkla ir palikusi.

Kāds Bils Klintons paliks eiropiešu kolektīvajā atmiņā? Lai gan Klintona paaudze vairāk ir saistīta ar Vjetnamas karu nekā ar Otro pasaules karu, kā prezidents viņš savu valsti ir padarījis atbildīgu par Eiropu, iespējams, pēc vilcināšanās, taču beigās ne mazāk noteikti kā viņa lielākie priekšteči. Vai viņš paliks atmiņā kā ļoti pašapzinīgas pasaules varas vadītājs, kurš vienlaikus apzinās arī savu pienākumu un kurš divas reizes astoņos gados Eiropā ir dzēsis ugunsgrēku? Varbūt ar to, ka viņš Ziemeļīrijā un Tuvajos Austrumos ar visiem spēkiem ir centies panākt miera brīnumu? Diez vai.

Negribēdams Klintons pie mums paliks atmiņā kā simbols, ko mēs Amerikā nesaprotam – joprojām nē, arī pēc transatlantiskās uzticības pieciem gadu desmitiem. Viņa prezidentūras laikā Amerika tādā tempā iesaistījās globalizācijā un visā jaunajā, ka Eiropa atpalika pārsteigta un bezpalīdzīga. Tāpēc gluži praktiski sekas ir virkne tirdzniecības konfliktu, kuros ir tik grūti panākt kompromisu, jo, kā šķiet, ir pazudis kopējais domāšanas pamats. Bils Klintons ir izpildījis deviņdesmitajos gados doto solījumu sagatavot Ameriku 21. gadsimtam. Eiropiešiem no tā visa vēl daudz kas ir priekšā. Starp abām pusēm ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Bila Klintona vārds eiropiešiem saistās ar lielāko amerikāņu politisko mācību, no kuras šeit ir iemācījušies vienu — to, ka mums ir vēl daudz jāmācās, līdz mēs to sapratīsim. Muļķīgs flirts ar pratikanti diez vai kādā Eiropas valstī būtu novedis līdz valsts krīzei. Bet ASV gan. Taču tad, ja uz kādu Eiropas valsts valdības vai valsts vadītāju būtu izdarīts tik liels politiskais spiediens kā uz Bilu Klintonu, viņš amatā palikt nevarētu. Bet ASV gan.

Tādējādi Bils Klintons Eiropas un saviem politiķiem astoņos gados ir bijis daudz kas: sākumā paraugs, bieži vadītājs, bet vienmēr arī mīkla. Viņš ir palicis savā pasaulē, ko Eiropa joprojām mēģina nodibināt. Kā profesors Oksfordā viņš mums to vēlāk varēs izskaidrot.

Nikolauss Blome

 

"Klintons ar vieglu bagāžu ceļo pa Eiropu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.30.

Četras bilaterālās vizītes un galotņu tikšanās ar Eiropas Savienību.

Bila Klintona, iespējams, pēdējā vizīte Eiropā ved no Lisabonas uz Berlīni un tālāk uz Maskavu; nedēļu vēlāk tā beigsies Kijevā. Cerības panākt vienošanos ar Krieviju tomēr ir izteikti niecīgas.

Prezidents Klintons ir devies pēdējā lielākajā braucienā pa Eiropu. Otrdien viņš ieradīsies Lisabonā, kur tiksies ar Portugāles vadību. Trešdien Lisabonā notiks ES un ASV galotņu sanāksme, kuras laikā tiks runāts par vēl neatrisinātajiem Balkānu rekonstrukcijas jautājumiem. 1. jūnijā Klintons dosies tālāk uz Berlīni; starp Savienotajām Valstīm un Vāciju pastāv problēmas visos līmeņos. Šrēdera valdība neizrāda pārāk lielas simpātijas pretraķešu aizsardzības sistēmai, pat tās mazajam variantam ne, kam priekšroku dod Klintons. Viedokļu atšķirības pastāv jautājumā par vecāku tiesībām un par ASV vēstniecības celtniecību Berlīnē. Tās gan nav ar vispasaules nozīmi, taču nedaudz aptumšo attiecības starp abām valstīm. Arī jautājumu par kompensāciju piespiedu darbā nosūtītajiem nebūs iespējams atrisināt līdz galam vēl pirms tikšanās sākuma.

Dienu pēc tam Klintons Āhenē saņems Kārļa prēmiju, kas tiek pasniegta par nopelniem Eiropas apvienošanā. Sestdien Berlīnē notiks 17 Eiropas valstu, Izraēlas un Dienvidāfrikas valstu un valdību vadītāju simpozijs par trešo ceļu starp kapitālismu un sociālismu. Līdzšinējie pasākumi par Tonija Blēra koncepciju ir devuši vairāk ideju nekā konkrētus postindustriālās sabiedrības attīstības atrisinājumu. Svētdien un pirmdien ASV prezidents atradīsies Maskavā, lai nodibinātu pirmos kontaktus ar jauno Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Vēlāk abi oficiālajos pasākumos līdz gada beigām tiksies vēl trīs reizes, tā kā nav nekāda iemesla pieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Klintons teiks runu Krievijas Valsts domē un pirmdienas vakarā dosies tālāk uz Kijevu, kur viņu gaidīs prezidents Kučma.

"Džordža V.Buša jaunā drošības koncepcija"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.25.

Mazāk uzbrukuma ieroču – spēcīgāku pretraķešu aizsardzību.

Republikāņu kandidāts uz ASV prezidenta amatu Džordžs V. Bušs "Die Presse" iepazīstināja ar savu Savienoto Valstu drošības koncepciju. Uzbrukuma ieroču skaits, ja pastāv tāda nepieciešamība, ir jāsamazina arī zem START–II līgumā noteiktās robežas. Taču te pieder arī ievērojami spēcīgāka pretraķešu aizsardzība nekā "National Missile Defense" (NMD), ko pašreiz pārbauda.

Republikāņu kandidāts uz prezidenta amatu Džordžs V.Bušs "National Press Club" iepazīstināja ar savu jaunās ēras ASV drošības koncepciju. Henrijs Kisindžers, Džordžs Šulcs un citi lielākie republikāņu administratori ar savu klātbūtni apliecināja, ka pašu veiksmīgajai politikai, mainītajām ģeopolitiskajām attiecībām pastāvot, ir nepieciešamas korekcijas. Buša pamatideja drošības garantēšanai kodoluzbrukumu gadījumos ir efektīvas pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošana un pašreizējā raķešu arsenāla samazināšana. Pēc viņa domām, Klintona administrācijas pārbaudītā NMD ar Aļaskas virzienā koncentrēto brīdinājuma sistēmu neatbilst jaunajām prasībām.

Pastāv uzskats, ka vispirms ir jāpārbauda, vai atmaksājas izveidot stacionāru brīdinājuma sistēmu. Varbūt labāk to ir instalēt uz kuģiem vai arī novietot kosmosā. Klintona pretraķešu aizsardzības sistēma no budžeta jau ir prasījusi 60 miljardus dolāru. Buša ieteiktais modelis vēl nav tik tālu izstrādāts, lai jau būtu iespējams runāt par izmaksām. Taču tas būšot daudz lētāks.

Bušs paziņoja, ka iebiedēšanai nepieciešamā līdzsvara saglabāšana vairs neesot vajadzīga. Savienotās Valstis varot atteikties no vairāk raķetēm, nekā paredzēts START–II līgumā. Par novecojušajām aukstā kara laika raķetēm viņš izteicās kā par "dārgām mirušā konflikta relikvijām".

Taču lēmumu par pretraķešu sistēmas būvi prezidents tik vienkārši nemaz nevar pieņemt. Viņam ceļā stāv 1972. gadā prezidenta Niksona un Maskavas parakstītais ABM līgums. Tāpēc Bušs grib pārliecināt krievus, ka aizsardzības sistēma nav plānota Krievijas uzbrukumu atvairīšanai, bet ir vērsta pret "ļaunprātīgām valstīm".

Savukārt Eiropas sabiedroto apsvērumus pret NMD ir paredzēts atspēkot, sakot, ka aizsargvairogs tiks izplests arī pār viņiem. Taču ar pašreizējo NMD modeli tas diez vai ir iespējams.

"NATO harmonijas meklējumos"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.25.

Ārlietu ministru

pavasara sesija Florencē

Pavasara sesijā Florencē NATO dalībvalstu ārlietu ministri, par spīti atšķirīgajam amerikāņu un eiropiešu pretraķešu aizsardzības plāna novērtējumam un eiropiešu pretenzijām uz autonomiju drošības politikā, uzsvēra vēlmi rīkoties kopīgi. Pirmo reizi pēc dialoga pārtraukšanas starp NATO un Maskavu sesijā atkal piedalījās arī Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs.

Florencē pirmo reizi kopš kara Kosovā NATO dalībvalstu ministru sanāksmē piedalās arī krievi. Alianses ārlietu ministri apsveica Maskavas lēmumu atkal intensificēt sadarbību ar NATO.

Kaut arī Florencē pauda kritiku par Maskavas izturēšanos pret Čečeniju un daudzajām neskaidrībām attieksmē pret Krieviju, NATO valstu ārlietu ministri dialoga turpināšanu ar Maskavu vērtēja kā ļoti svarīgu miera un stabilitātes nodrošināšanai reģionā un visā pasaulē.

ASV centieni amerikāņu pretraķešu aizsardzības plānos iesaistīt arī Krieviju liecina par stratēģisko nozīmi, kādu drošības jomā Vašingtona piešķir sadarbībai ar Krieviju. Diskusiju turpinājumā par NMD tomēr kļuva skaidrs, ka amerikāņiem nav pilnībā izdevies atspēkot eiropiešu iebildumus. Viņi draudus no tādām valstīm kā Irāna vai Lībija uzskata par mazāk dramatiskiem un ar "ļaunprātīgajām valstīm" drīzāk vēlas "konstruktīvu dialogu" nekā no tām norobežoties. Tāpēc Eiropas ārlietu ministri, kā vienoti paziņoja Francijas ārlietu ministrs Ibērs Vedrīns, Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers un Liebritānijas ārlietu ministrs Robinbs Kuks, saskatot NMD nesamērīgu militāru ieguldījumu ar potenciāli destabilizējošu ietekmi.

Taču eiropieši ir pietiekami lieli reālisti, lai saprastu, ka amerikāņus apturēt nav iespējams, bet labākajā gadījumā, lai aizsargātu pašreizējās vienošanās par atbruņošanos, viņi tos var ievirzīt, pēc viņu domām, pareizajās sliedēs. Kolektīvi pielāgojot ABM līgumu, drošības politikas jomā esot iespējams tieši ņemt vērā arī Krieviju un netieši Ķīnu. Eiropieši iestājās arī par atbruņošanās politikas kompensācijām, lai aizkavētu papildu masveida iznīcināšanas ieroču un to nesēju tehnoloģiju iegādāšanos.

 

Eiropiešu bailes

ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita kolēģiem apgalvojusi, ka ASV visā pilnībā apsvērs lēmuma par NMD izveidošanu potenciālo ietekmi uz sabiedrotajiem Klusā okeāna telpā, kā arī uz Krieviju un Ķīnu. Viņa neatlaidīgi iestājusies arī par to, lai NATO Ministru padomes nobeiguma komunikē būtu ierakstīts, ka ABM līgums veido stratēģiskās stabilitātes pamatakmeni un pamatu tālākai stratēģisko uzbrukuma ieroču samazināšanai.

Par spīti atšķirīgajiem viedokļiem, vēlme turēties kopā iezīmējusi arī turpmākās diskusijas par Eiropas autonomo drošības un aizsardzības politiku. Tagad ir jānoskaidro strukturālo konsultāciju tēmas un mehānismi starp ES un NATO, kā arī starp ES un tām Eiropas NATO dalībvalstīm, kuras nepieder pie ES, par piedalīšanās tiesībām plānošanā un ES vadīto misiju īstenošanā. Līdz gada beigām Francijas ES prezidentūras laikā detalizēti uz papīra ir jāizliek praktiskā politiskā un militārā abu Briseles organizāciju sadarbība.

 

Godīgāka slodzes sadale Balkānos

Francijas ārlietu ministrs Vedrīns apstiprinājis, ka arī šis pretenciozais darbs nedod iemeslu nemieram. Pacietīgi un mierīgi, ar pilnīgu savstarpēju transparenci, ir jāiet uz priekšu soli pa solim. Rezultāts nedrīkst radīt zaudējumus NATO, jo ES partneri esot vēlējušies kopumā nostiprināt, nevis vājināt aliansi. Olbraita izteikusi atbalstu eiropiešu plānam izveidot pašu militārās vienības, un kā ieguldījumu viņu aizsardzības kapacitātes uzlabošanā viņa piedāvā ASV iniciatīvu vienkāršākam un līdz ar to arī ātrākam amerikāņu aizsardzības tehnoloģijas eksportam uz NATO partnervalstīm, Japānu un Austrāliju.

Vairāk ministri iedziļinājušies stāvoklī Balkānos. Viņi apliecinājuši apņēmību arī turpmāk rūpēties par drošību, stabilitāti, mieru un demokrātiju šajā reģionā.

Vienā teikumā

Pasaules presē

— 2000.04./05.

• Katrs astotais cilvēks cieš slimīga kautrīguma dēļ.

• Konans Doils lorda titulu saņēmis nevis par literāriem sasniegumiem, bet gan par koncentrācijas nometņu izveidi angļu un būru kara laikā.

• Eifeļa torņa kāpnēm ir 1792 pakāpieni.

• Katrs Zemes iedzīvotājs gadā izlieto 3 pudeles kečupa.

• Cilvēkiem ir četras asins grupas, kaķiem — 6, bet suņiem — 5.

• Cilvēces vēsturē visilgākais cietumsods — 141 078 gadi — piespriests taizemietim Kahmojam Thipjaso, kas no kādas bankas bija izkrāpis vairākus miljonus dolāru.

• Zelta zirnekļa darināts tīkls ir izturīgāks par metāla stiepli.

• Vairāk nekā trīs ceturtdaļas valstu atrodas uz ziemeļiem no ekvatora.

• Ziloņa snuķī ietilpst 5 litri ūdens.

• Viszemākā mirstība ir Katarā.

• Lai nokļūtu uz savu inaugurāciju, Džordžam Vašingtonam bija jāaizņemas nauda.

• Visvairāk televīzijas satelītantenu ir austrāliešiem.

• Uz cilvēka ķermeņa dzīvo vairāk mikroorganismu nekā cilvēku uz Zemes.

• 98 procenti amerikāņu ir stingri pārliecināti, ka viņi pie automašīnas stūres ir vispārākie.

• Plēsoņas nekad neēd zibens nospertus dzīvniekus.

• Pusotram miljonam amerikāņu patīk televizoru skatīties kailiem.

• Vienkrāsains — zaļš — karogs ir tikai Lībijai.

• Parasta kāpura galvā ir 248 muskuļi.

• Kleopatra krāsojusi lūpas ar granātu sulu.

• Nauru ir vienīgā pasaules valsts, kurai nav savas galvaspilsētas.

• Vīrietis savā mūžā bārdas skūšanai patērē 3350 stundu un noskuj 8,5 metrus rugāju.

• Tīģeriem svītrains ir ne vien kažoks, bet arī āda.

• Mikipele savu vārdu ieguvusi par godu Mikijam Runijam, kura mātei savu uzmanību centās izrādīt Volts Disnejs.

• Pirmais reklāmas rullītis, ko parādīja televīzijā, tā pasūtītājam izmaksāja 9 dolārus.

• Sievietes krāsainus sapņus redz biežāk nekā vīrieši.

• 20 procentu cilvēku nekad nemēdz saklāt gultu.

• Floridas štatā ar likumu aizliegts svešu vīrieti uzrunāt ar vārdu "mīļais" un vēl jo vairāk kniebt viņam dibenā.

• Senie ķīnieši uzskatīja, ka erotiskā enerģija koncentrējas ausu ļipiņās, mugurkaulā, delnās un papēžos.

• Tikai 23 procenti sieviešu riskētu gultā ievilkt pirmo sastapto vīrieti, vīriešu vidū šis skaitlis ir divreiz lielāks.

• Pēc ASV ģimenes un seksuālo pētījumu centra datiem, sievietēm orgasmu rekordskaits sasniedz 134 stundā, bet vīriešiem — tikai 16.

• Aiovas štatā ar likumu aizliegts skūpstā sakļauties ilgāk par 5 minūtēm.

• Prezervatīvus kopā pa trim sāka iesaiņot Otrā pasaules kara laikā, kad katram atvaļinājumā ejošam britu kareivim izsniedza vienu prezervatīvu sestdienai, otru — svētdienai, bet trešo — laimei.

• Paradums vilkt laulības gredzenu kreisās rokas zeltnesī sācies pagānu laikos, kad uzskatīja, ka tieši caur šo pirkstu plūst "mīlestības enerģija".

• Aijovas štata Eimsas pilsētā vīriešiem ar likumu aizliegts pamirkšķināt sievietei ar aci.

• Minesotas štata Aleksandrijas pilsētā likums nosaka, ka vīrietim nav tiesību līst sievas gultā, ja viņa mute ož pēc ķiplokiem, sīpoliem vai sardīnēm.

• Lauvas pēc veiksmīgām medībām var nogulēt 20 stundu no vietas, taču lauvenēm šajā laikā jāuzmana ne vien jaunuļi, bet arī jāapsargā bars un jānolūko upuris nākamajām medībām.

• Pasaules vislielākā dzīvnieka — zilā vaļa — mēle sver tikpat, cik pieaudzis zilonis.

• Vācu policisti apmācījuši dekoratīvās pundurcūciņas pēc smaržas meklēt narkotikas, un šis darbs svītrainajiem ruksīšiem veicas vēl labāk nekā visizcilākajiem suņiem.

• Sikspārņu priekšķepas ir līdzīgas cilvēku delnām: tāpat 5 pirksti un īkšķis novietots perpendikulāri pārējiem pirkstiem — tieši tāpat kā tas ir vienīgi cilvēkiem.

• Kobra neuzbrūk kustīgam upurim, tāpēc čūsku dīdītājs, savu fleitu pūzdams, šūpojas no vienas puses uz otru, lai nedotu neradījumam iespēju koncentrēties un iedzelt savam saimniekam.

• Gliemežiem tik ļoti garšo apelsīni, ka viņi ātrāk nedodas prom, iekams viss nav notiesāts.

• Jāņtārpiņi naktīs spīd tikai līdz brīdim, kad sastop savu draudzeni — pēc sapārošanās viņi iet bojā, visas rūpes par pēcnācējiem atstādami mātītēm.

• Guloša cilvēka augums ir par 0,5 cm garāks nekā nomodā.

• Jaku piens ir rozā krāsā.

• Bankomāts gadā vidēji kļūdās par 250 dolāriem sev par sliktu.

• Kristofers Kolumbs bijis gaišmatis.

• Pingvīns spēj uzlēkt 3 metrus augstu.

• Ja 111 111 111 pareizina ar 111 111 111, rezultāts ir 12 345 678 987 654 321.

• 1863. gadā Žils Verns sarakstīja grāmatu "Parīze XX gadsimtā", kurā sīki aprakstīja automobili, faksu… un elektrisko krēslu, par ko redaktors viņu nosauca par idiotu un izdzina no redakcijas.

• Gadā cilvēka ribas veic 5 miljonus kustību.

• Pārdošanas apjomu ziņā pasaulē pirmajā vietā ir beznīns, otrajā — kafija.

• Dienvidkorejā nedrīkst laulāties iemīlējušies, kam ir vienādi uzvārdi.

• Ja cilvēku savārītu ziepēs, iznāktu 17 gabaliņi.

• Nevienā pasaules valodā nav vārda, kas apzīmētu ceļgalam pretējo ķermeņa daļu.

• Tikai 55 procenti amerikāņu zina, ka Saule ir zvaigzne.

• Visvairāk rolsroisu, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir Honkongā.

• Leonardo da Vinči izgudrojis šķēres.

• Bitei ir divi kuņģi — viens medum, otrs pārtikai.

• Austeres sirds atrodas tās galvā.

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.05.

Ritenis atpūtas krēslā

Pie Dānijas pilsētiņas Kalunborgas iedzīvotājas Edītes Olsenas namdurvīm pēkšņi atskanēja klauvēšana. Bija agrs rīts. Atvainojies, ienācējs lūdza atdot viņam... automašīnas riteni. "Tas ir atpūtas krēslā" nikni atbildēja mājasmāte. Izrādās, šķērsojot tiltu, mašīna bija ietriekusies norobežojumā. Viens ritenis nolūzis, sācis strauji ripot pa tiltu, atstities pret cementa vāzi, uzlidojis gaisā, ielauzis mājas jumtu un iekritis... atpūtas krēslā. Par laimi, upuru nebija.

 

Ķīniešiem tas gods ir atņemts

Ilgu laiku uzskatīja, ka brilles izgudrotas Ķīnā, bet no turienes nokļuvušas Eitopā. Itāļu profesors Alberoti, pētīdams briļļu vēsturi, konstatējis, ka viss ir pilnīgi otrādi. Pirmās brilles parādījušās Venēcijā jau 1200.gadā. Sākumā meistari pratuši darināt vienīgi palielināmos stiklus un tātad brilles tikai tuvredzīgiem. Tālredzīgiem bija jāagaida vēl 300 gadu, iekams iemanījās izgatavot viņiem noderīgas linzas. Senās brilles tika stiprinātas pie roktura, bet mums pierasto izskatu tās ieguva tikai 18.gadsimtā.

 

No kalniņa lejiņā

Japāņu kalnu slēpotājs un alpīnists 37 gadus vecais Juihiro Miura nobraucis ar slēpēm no pasaules augstākā klana Everesta. Miura pacēlās 7780 metru augstumā un metās lejā pa dienvidu nogāzi. Drosmīgā slēpotāja ātrums sasniedza līdz 150 kilometru stundā. Elpošanu nodrošināja skābekļa balons. Nepieciešamības gadījumā nolaišanos varēja pārtraukt ar trīs uz slēpotāja muguras nostiprinātu bremzēšanas izpletņu palīdzību. Gandrīz pie paša finiša Miuru notrieca no kājām gaisa strāva un tikai laikus atvērušies izpletņi izglāba bezbailīgā sportista dzīvību. Nobrauciens no Everesta japāņu slēpotājam prasīja tikai 2 minūtes un 20 sekundes.

 

Futbolu spēlēt ir vērts

Nedēļas izdevums "France Football" publicējis sezonas bagātāko futbolistu sarakstu. Pirmajā vietā — itālis Alesandro del Pjero, kas nopelnījis veselus 11 miljonus dolāru (alga, prēmijas, honorāri). Otro vietu ieņēmis brazīlietis Ronaldo (9,2 miljoni). Līderu trijnieku noslēdz itālis Kristiāns Vjeri — 6,5 miljoni.

 

Labāko desmits

Žurnāls "Asian World Street Journal" publicējis desmit labāko pasaules universitāšu sarakstu:

1. Hārvarda (Masačusetsa, ASV).

2. Kembridžas, Oksfordas (Lielbritānija).

3. Stenforda (Kalifornija, ASV).

4. Kalifornijas universitāte (Berklija, ASV).

5. Masačusetsas tehnoloģiskais institūts (ASV).

6. Jēlas universitāte (Konektikuta, ASV).

7. Tokijas universitāte (Japāna).

8. Sorbonnas (Parīze, Francija).

9. Kornelas universitāte (Ņujorkas štats, ASV).

10. Mičiganas universitāte un Prinstonas universitāte (Ņūdžersija, ASV).

 

Atkal sliesies pasaules brīnums

2004. gada Atēnu Olimpiādes organizatori nolēmuši iemūžināt šos pasaules sporta svētkus, uzceļot tiem par godu milzīgu pieminekli Rodas salā Egejas jūrā. Pirms diviem gadu tūkstošiem šajā vietā atradās viens no septiņiem pasaules brīnumiem — milzīga Saules dieva Apolona statuja, ko vēsture pazīst kā Rodas kolosu. 31 metru augsto dievības bronzas figūru darinājis tēlnieks Haress no Lundesas 304.–292. gadā pirms mūsu ēras par godu rodiešu uzvarai pār Maķedonijas Aleksandra karaspēku. 227. gadā pirms mūsu ēras pieminekli sagrāva zemestrīce. Grieķi nedarinās kolosa kopiju, jo viņi uzskata, ka jaunajā piemineklī jāiemieso mūsdienu tehnikas un mākslas sasniegumi. Lēš, ka jaunais pasaules brīnums izmaksās 70 miljonus dolāru.

 

No kurienes mēs?

Tuvojas atminējumam dzīvības izcelšanās uz Zemes, pateicoties unikālam kosmiskam eksperimentam ar pelēkajām laboratorijas pelītēm. Tā vismaz cer krievu un gruzīnu zinātnieki. Vairākas izmēģinājumu grauzēju ģimenes, kam bezsvara apstākļos būs jārada vismaz trīs pēcnācēju paaudzes, jau šovasar nogādās uz kosmisko staciju "Mir". Iespējams, ka kosmosā dzimušās peles būtiski atšķirsies no tām, kas dzīvo uz Zemes. Ja tā nebūs, tad atliks secināt, ka dzīvās būtnes uz Zemes nākušas no kosmosa.

 

Dzimumkarš gaisā

Britu zinātnieki ar gēnu inženierijas

palīdzību radījuši mušas, kas var iznīcināt visbīstamākos pasaules kukaiņus. Atklājums ļauj atteikties no apkārtējai videi un cilvēkam kaitīgām ķīmiskām vielām.

 

Kosmodroms "šķīvīšiem"

Dienvidkorejas ufologu asociācija nolēmusi izbūvēt NLO kosmodromu. Līdz gada beigām Ponhvas kalnā izveidos 50x50 m lielu nosēšanās laukumu. Lai kosmiskie viesi nenomaldītos, tas būs apgaismots. Kosmodromu augu diennakti kontrolēs videokameras. Humanoīdiem tiks uzcelts arī preses centrs. Visu to vaiņagos milzīgs uzraksts "Laipni lūdzam, NLO!" korejiešu valodā. Vietējie ufologi laikam domā — ja jau atnācējiem būs pieticis prāta atlidot līdz Zemei, tad korejiski saprast viņi tiešām spēs.

 

Zelta vērtā Tīna Tērnere

Dziedātāja Tīna Tērnere apdrošinājusi savu ķermeni (pa daļām) par 8 miljoniem dolāru. "Roka vecmāmiņa", kurai nesen apritēja 60 gadu, dodas turnejā pa Eiropu, tādēļ viņa grib būt pārliecināta, ka iespējamās nepatikšanas neietekmēs viņas ienākumus. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tās ir atvadu viesizrādes. Gandrīz puse no septiņzīmju apdrošinājuma — 3,2 miljoni dolāru — atvēlēti dziedātājas balsij. Mazliet lētākas ir mākslinieces slaidās un vēl arvien pievilcīgās kājas. Bet seja un krūtis laikam gan nav pati lielākā Tērneres vērtība — tās novērtētas zem 800 tūkstošiem dolāru. Par visu apdrošinājuma summu var nopirkt zelta stieni, kurš svērtu tikpat, cik pati Tīna Tērnere.

 

Naomi Kempbela nokautā

Nesenajā modes skatē Milānā krievu skaistule no Penzas deviņpadsmitgadīgā Jeļena Morozova nokautēja slaveno Naomi Kempbelu. Melnādainā modele ir plaši pazīstama ar savu nelāgo raksturu. Nesen viņa bija spiesta samaksāt solīdu kompensāciju savai bijušajai sekretārei no Kanādas, kurai Naomi bija vulgāri iesitusi pa seju. Ar Morozovu — uzlēcošo modeļu biznesa zvaigzni — sliktā omā esošā Kempbela arī bija nolēmusi tikt galā ar vienu atvēzienu. Sākumā viņa izlamāja Ļenu, bet pēc tam iesita pa seju. Krievu jaunkundze atšķirībā no Kanādas sekretāres negaidīja vis tiesas dienu, bet gan turpat aizkulisēs krāva pretim. Divcīņas iznākums bija pārliecinoša Morozovas uzvara. Zilumu zem viņas acs grimētāji aizmālēja dažās sekundēs, taču Kempbela ne vien pilnīgi sabojāja savu reputāciju, bet palika arī bez šikās Versačes kleitas, ko Ļena bija saplēsusi driskās.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors